Pareizticība kā vilinājums

315680300

Metropolīts Ierofejs (Vlahos)

Pēdējā laikā daudzi cilvēki mēģina analizēt pareizticību un pareizticīgo dzīvi, turklāt daži pareizticību iztēlojas kā reliģiju vai kā sava veida pilnīgu reliģiozu ideoloģiju, kura varētu palīdzēt mūsdienu cilvēkam: būtībā, lai viņš vēl vairāk noslēgtos savā individualitātē. Jāteic, ka to pašu dara visas reliģiskās ideoloģijas un visas reliģiskās sektas.

Galu galā, Pareizticīgā Baznīca – tas ir kārdinājums, it sevišķi mūsdienu cilvēkam, kurš jebkuru ideoloģiju, pat reliģisko, grib izmantot savtīgiem un utilitāriem mērķiem.

Grieķu vārds „vilinājums”, jeb arī „skandāls” (skandalon – grieķu.val. – šķērslis, klupšanas akmens – tulk. piez.), etimoloģiski dod mājienu par cilpām un lamatām, ko izliek kāds ienaidnieks. Bez tam, šis vārds nozīmē arī „kārdinājumu”, „šķērsli”. Šajā nozīmē pareizticība ir vilinājums tiem, kuri nepazīst tās iekšējo dziļumu, tās iekšējo pilnību. Pareizticība visos laikos ir cilpas, lamatas, traucēklis un klupšanas akmens. Turpināt lasīt

Advertisements

Par pareizticību un šķiršanos

Nafpaktas metropolīts Ierofejs par pareizticību un šķiršanos

315680300

No intervijas ar metropolītu Ierofeju (Vlahosu)

Jautājums: Statistika rāda, ka dažās Eiropas Savienības valstīs vairāk kā puse no laulībām beidzas ar šķiršanos. Vai jūs domājat, ka bez sociāliem šeit ir arī garīgie iemesli satraukumam par ģimenes šķiršanu mūsdienu sabiedrībā? Kāda tieši attieksme un pasākumi jāveic pareizticīgajai kopienai, lai pretotos šai tendencei?

Atbilde: Šķiršanās iemesls ir dažādu cilvēkā kaislību attīstīšanās, tādu kā patmīlība, sevis izdabāšana un egoisms.

Kad uzmanīgi lasa Laulības Svētnoslēpuma dievkalpojumu, var atrast, ka vīrieša un sievietes dzīvju savienība, kurai jābūt Kristū, jāizdzīvo noteiktu rāmju ietvaros. Kad kāds pārkāpj šos rāmjus, sākumā viņš piedzīvo to, ko sauc par emocionālo šķiršanos, un pēc tam viņš beidz ar galīgo šķiršanos.

Uz to norāda veids, kā Laulības Svētnoslēpuma laikā tiek veikta Jesajas Deja. Priesteris vada pāri, turēdams rokās Evaņģēliju un skandinot: „Svētie mocekļi, kas lielas mokas esat cie­tuši un tikāt kronēti”. Tas nozīmē, ka jaunā pāra dzīves gaita līdzināsies moceklībai un tādēļ priesterim vajag viņus vienmēr vadīt, pamatojoties uz Evaņģēliju. Tas nozīmē, ka laulībā ir askētisms, Baznīcas askētisms. Kad tas netiek ievērtos, laulība kļūst sekularizēta.

Pareizticīgo kopienām jāpalīdz cilvēkiem no mazotnes skaidri saprast, kāda ir cilvēka pastāvēšanas jēga, kāds ir laulības nolūks un kāds ir no tā secinājums. Jo laulības jēga nav vienkāršā sabiedriskā sadzīvošanā, bet pieredzēt Paradīzi uz zemes un ceļu, kas ved uz Paradīzi.

Censties kļūt svētiem

316159506
Svētais Atonas Siluāns

Svētie bija tādi paši cilvēki kā mēs. Daudzi no viņiem sāka ar smagiem grēkiem, bet caur grēknožēlu un prāta (nous) izmainīšanu sasniedza Debesu Valstību. Un ikkatrs, kurš sasniedz Debesu Valstību, dara to caur grēknožēlu un prāta izmainīšanu, kuru mums dāvāja Žēlsirdīgais Kungs ar Savām ciešanām.

Debesu Valstībā, kur mājo Kungs un Viņa Visšķīstā Māte, mīt visi svētie. Tur dzīvo mūsu sentēvi un patriarhi, kuri drosmīgi saglabāja savu ticību pirms viņiem. Tur mājo pravieši, kuri saņēma Svēto Garu, un ar savu pārliecību piesauca cilvēkus pie Dieva. Tur mājo apustuļi, kuri mira, lai Evaņģelijs varētu būt pasludināts. Tur mājo mocekļi, kuri labprāt atdeva savas dzīvības par Kristus mīlestību. Tur mājo svētie bīskapi, kuri sekoja Kunga piemēram un uzņēmās smago garīgās draudzes vadības nastu. Tur mājo svētie tēvi, kuri dzīvoja lūgšanas un gavēšanas dzīvi, un tie, kuri uzņēmās ģeķību Kristus dēļ, visi, kas cīnījās labo cīņu un tādēļ pārspēja pasauli. Tur mājo visi taisnīgie, kuri turēja Dieva baušļus un uzvarēja savas kaislības.

Turp tiecas mana dvēsele – uz to brīnumaino, svēto kopienu, kuru kopā savācis Svētais Gars. Bet bēdas man! Tā kā man trūkst pazemības, Kungs nepiešķir man spēku cīnīties, un mans vārgais gars nodziest kā maza svece, turpretī svēto gars dega ar spilgtu liesmu, kuru kārdinājumu vējš ne tikai nespēja apdzēst, bet pat padarīja kvēlāku, nekā iepriekš. Viņi gāja pa zemi un strādāja ar savām rokām, bet viņu gars atradās ar Dievu, Kuru viņi vienmēr apzinājās. Kristus mīlestības dēļ viņi pacieta uz zemes visas nelaimes un nebaidījās ciešanu, un tāpēc tapa Kunga godināti. Tādēļ Kungs tos mīlēja un godināja, un dāvāja mūžīgo Valsību ar Viņu.