Sergiānisma mitoloģijas atmaskošana: trīs svēto dzīves aprakstu falsifikācijas

Kā ortodoksālajiem kristiešiem jārīkojas, kad pēdējais vēsturiskais Antikrists pārņems savā varā pasauli? Kā jārīkojas, kad Antikristam piedāvā Baznīcas kontroli tie, kuriem būtu jābūt uzticīgiem Kristus ganāmpulka ganiem (garīdzniekiem)?  Kā jārīkojas, kad ticīgajiem tiek piedāvāts būt lojāliem Antikristam un/vai viņa apostātiskajai[1] misijai?

Atbilde ir atrodama ārkārtīgi spēcīgā liecībā –  Krievijas Katakombu svēto asinīs, kuri atradās tieši šādās situācijās. Šī atbilde uz jautājumu, ko mēs visi varam sastap drīzā nākotnē*, ir ierakstīta viņu svētajās dzīvēs, kuras spēcīgi izgaismo ticīgajiem mūsu apokaliptisko laiku.

* Ļoti zīmīgi, ka sv. Jānis Maksimovičs (Šanhajas un San-Francisko arhibīskaps), sv. Toboļskas Hermogēns, sv. Gluhovas Damascēns un citi kā vienu no ticīgo pēdējiem kārdinājumiem identificē sergiānismu – proti kārdinājumu pieņemt Antikrista “autoritāti” kā “Dieva dotu” un piedāvāt Baznīcu ienaidniekam kaut kādu ārēju “priekšrocību” dēļ – lai saņemtu “baznīcas” organizācijas legalizāciju.

Vai ir jābrīnās, ka mūsu antisergiāņu[2] svēto dzīves tiek sagrozītas? Vai mēs neredzam, ka aiz tā visa “saprātīgi darbojas tumša roka” – tā ļoti tumšā būtne, kura meklē sev pielūgsmi Antikrista personā, tas apostātiskais gars, kurš tika nomests no Debesīm un kurš caur savu viltus pravieti liks pasaulei pieņemt Antikrista “autoritāti” un savienot to ar “baznīcu”, kura pieņems rīkojumus no Zvēra, nevis no Kristus?

Mūsu Dieva Gara apgaismotie svētie mācīja mums, kā rīkoties tieši šāda Zvēra vaiga priekšā – viņi ir mūsu diženākie piemēri un iedvesmas avots!

Taču viņu svētās dzīves tiek sagrozītas…

[Es pieņemu, kādi uzskatīs šo ierakstu par pārāk ekstrēmu, tomēr tas ir saskaņā ar un balstās uz Svēto mācību. Lūdzu paturēt to prātā.]

Gregorijs Isiopili

 

Sv. Valentīns Svencickis, sv. Glazovas Viktors, sv. Ilarions TroickisSv. Valentīns Svencickis (pa kreisi), sv. Glazovas Viktors (pa vidu), sv. Ilarions Troickis (pa labi)

Turpināt lasīšanu “Sergiānisma mitoloģijas atmaskošana: trīs svēto dzīves aprakstu falsifikācijas”

Tēvs Serafims Rouzs – Ievads grāmatai “Krievijas Katakombu svētie”

say37xut_large
Priestermūks Serafims Rouzs

Lasot, jāpatur prātā, ka šis teksts publicēts grāmatā, kas izdota 1982. gadā. Kopš tā laika ir notikušas dažādas pārmaiņas. Tēvs Serafims Rouzs nomira 1982.g. Grāmata “Krievijas Katakombu Svētie” ir viņa mūža pēdējais monumentālais darbs.

Vēlāk Maskavas Patriarhāts un tā atbalstītāji pārņēma Krievu Aizrobežu Pareizticīgās Baznīcas lielāko daļu. Nesen tika publiskots ziņojums Staļinam, par četrdesmitajos gados īstenoto krievu antipadomiskās emigrācijas pārņemšanu, kā arī publiskoti daudzi citi dokumenti.

(Ar to ASV 40.gados nodarbojās  metr. Venjamins Fedčenkovs. Pēc tam viņš kalpoja īsu brīdi Latvijā, dažus gadus pēc PSRS okupācijas un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pakļaušanas Maskavai, un pavisam neilgi pēc 1949. gadā notikušās latviešu deportācijas brīnījās, kāpēc latviešu pareizticīgie Vidzemē neapmeklējot dievnamus, kā arī piebilda, ka veicinās cieņu un sadarbību ar padomju varu. Turklāt tobrīd kādus vietējos priesterus ik pa laikam aizsūtīja uz Gulagu.)

Respektīvi, tika pārņemta Baznīca, kurā ietilpa t. Serafims Rouzs un citi spilgti krievu emigrācijas Baznīcas pārstāvji. Esam sastapušies ar daudz t. Serafima Rouza uzskatu sagrozījumiem un noklusējumiem, ieskaitot to, ka šī grāmata netiek atkal izdota vai tiek slēpta no sabiedrības acīm, kaut arī tas bija viņa mūža pēdējais lielais darbs. Krievijā kopš it kā PSRS sabrukuma gan Maskavas Patriarhātu, gan politiku, spiegu sistēmu, ekonomisko sfēru pārvalda tā pati padomju sistēmas nomenklatūra un KGB darboņi. Tāpēc, lai noklusinātu visu XX gs. pret to liecinošo Krievijas emigrāciju, vajadzēja to pārņemt savā varā, lai monopolizētu un nostiprinātu tikai padomisko krievu naratīvu un slēptu arī krievu lielo pretsparu un nesamierināšanos ar padomju sistēmas jūgu.

Priestermūks Serafims Rouzs

Ievads grāmatai “Krievijas Katakombu svētie” jeb “Krievijas atstumtie svētie”

unnamed
metr. Sergijs Stragorodskis

1927.g. 16./29. jūlijā Ņižegorodas metropolīts Sergijs, tajā laikā pildīdams patriarha troņa vietas pieskatītāja pagaidu vietnieka pienākumus[1], publicēja savu apkaunojošo “Deklarāciju[2]” par Krievu Pareizticīgās Baznīcas uzticību Padomju varai un solidaritāti tās “priekos” un “bēdās”. Šis dokuments tika publicēts oficiālajā padomju avīzē “Izvestija” tā paša gada 6./19.augustā un kļuva par nopietnu cēloni lielām nekārtībām, kas notika Krievu Baznīcā un kas pastāv arī šodien. Saskaņā ar kāda Baznīcas vēstures pētnieka vārdiem (“sergiāņa” – metr.Sergija atbalstītāja) deklarācijas gads bija “pagrieziena punkts. Līdz mūsdienām visa Baznīcas dzīve norit zem šī gada zīmes”[3]. Turpināt lasīšanu “Tēvs Serafims Rouzs – Ievads grāmatai “Krievijas Katakombu svētie””

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 10. vārds

25131-493x600

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Dievs sākumā nav radījis cilvēku nevarīgu, tādu, lai viņš sagrēkotu nevarības dēļ, kā grēko tagad. – (2) Viens ir Ādama grēks, bet kas cits ir pārējie grēki, kādos mēs krītam tagad.  – (3) Ko mums dāvājis Kristus, un kas ir grēks? – (4) Tādēļ Dievs kļuva cilvēks, lai atceltu velna darbus. Turpināt lasīšanu “Sv. Simeons Jaunais Teologs – 10. vārds”

Lūgšanas no Piena ēšanas beigu svētdienas vakara dievkalpojuma

Изгнание Адама из Рая. Прощенное воскресение.

Lūgšanas no pēdējā dievkalpojuma pirms Lielā Gavēņa uzsākšanas

Pavadīdami Dievišķīgo šķīstās gavēšanas gaitu, / raizēdamies visi pazemot miesu caur sātību, / meklēsim to Kungu savu Pestītāju / ar lūgšanām un asarām / un atmetīsim visu ļaunumu, saukdami: / ak, Kristu Ķēniņ, / mēs pret Tevi esam grēkojuši, / bet glāb mūs, kā vecos laikos niniviešus, / un dod, sirdsžēlīgais, / mums piedalīties debesu valstībā.

Izmisis es pārdomāju, ak, Kungs, / manus darbus, / ar kuriem esmu pelnījis visādas mokas, / jo atmetis Tavus cienījamos baušļus, ak, Pestītāj, / kārībās esmu pavadījis savu mūžu, / tad nu es lūdzos: / šķīstī, kā vienīgais žēlīgais, mani caur atgriešanos, / apgaismo caur gavēšanu un lūgšanu, / un nesmādē mani, Tu visulabdarītājs / un visužēlīgais.

Uzsāksim ar prieku gavēņa laiku, / ieradināsim sevi ar garīgo cīnīšanos, / šķīstīsim dvēseli, / šķīstīsim miesu, / gavēsim tiklab ēdienos, / kā arī visās kārībās, / mielosimies ar garīgiem tikumiem, / pilnīgi tapdami tajos caur mīlestību, / lai cienīgi topam redzēt / Kristus Dieva viscienījamās ciešanas un svēto Pashu, / garīgi priecādamies.

Tava žēlastība, ak, Kungs, atspīdēja, / mūsu dvēseļu apgaismošana atspīdēja; / redzi, šis ir tas labais, uzņemšanās laiks, / šis ir atgriešanās laiks; / tad lai noliekam tumsības darbus, / un lai apvelkam gaismas ieročus, / ka, pārcēlušies pār lielu gavēņa dziļumu, / varam panākt mūsu dvēseļu Glābēja, / tā Kunga un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus / augšāmcelšanos trešajā dienā.

 

Avots: no Piena ēšanas beigu svētdienas vakara dievkalpojuma, Triode

metr. Filarets Vozņesenskis – Kristus Piedzimšanas svētku sprediķis par mieru

Ņujorkas metropolīts Filarets (Vozņesenskis) ir Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīcas pirmais hierarhs 1964.-1985.g.

nativity1

Kristus Piedzimšanas svētku priekšvakara sprediķis par mieru

«Ar mums ir Dievs, ņemiet vērā, tautas, un padodieties, jo ar mums ir Dievs.»

Mēs dzirdējām, kā šīs dienas svētku dievkalpojuma pašā sākumā dziedātāji svinīgi un priecīgi izdziedāja šos svētos vārdus; tie izteikti vairākus simtus gadu pirms Kristus Piedzimšanas un tos sacīja dižais noslēpumu redzētājs un pravietis Jesaja. Kad viņš tos pauda, visa pasaule atradās pagānisma tumsībā. Tikai pavisam vāji dega īstenās dievzināšanas liesmiņa mazā ebreju tautā, mazajā Palestīnā, bet cilvēku miljoni atradās pagānisma tumsībā, un tomēr, Svētā Gara apspīdēts, pravietis ar savu iedvesmoto skatienu sniedzas tālu uz priekšu caur šo pagānisko tumsību, un to, kas piepildījās daudz vēlāk, jau vēro, kā notikušuun saka: “Ar mums ir Dievs. Ņemiet vērā, tautas” (Jes.8:9,10).

Pagāja vairāki simti gadu līdz notika tas, ko paredzēja pravietis Jesaja, un īstenojās  brīnumainākais brīnums – “liels dievbijības noslēpums”[1]: Dievs parādījās miesā un izvēlējās gulties silītē. Un Baznīca, aicinot mūs ar ticības un paļāvības spārniem pārcelties uz Betlēmi, sauc: “Kristus piedzimis, slavējiet! Kristus no debesīm, ejiet pretī! Kristus virs zemes, celieties!

Mēs dzirdējām arī aizkustinošo evaņģēlija vēstījumu, kā gani ar vienkāršu sirdi, sargādami savus ganāmpulkus Betlēmes klajumos, tika pagodināti ar atklāsmi no debesīm, sadzirdēja Debesu vēstneša labo vēsti, ka pasaulei piedzimis Glābējs, bet pēc tam saklausīja arī eņģeļus dziedam: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūk.2:14). Un, protams, šī dziedāšana viņiem palika atmiņā uz visu mūžu, un attiecībā uz viņiem var teikt dzejnieka vārdus, ka “debesu skaņas viņiem nevarēja aizstāt garlaicīgās zemes dziesmas…”

Svētie eņģeļi dziedāja par mieru. Un Tas, Kurš atnāca uz zemi un iegūlās silītē, saucas “Stiprais Dievs, Valdītājs un miera Pavēlnieks” (Jes.9:6). Bet tagad bieži runā, ja Kristus arī ir atnesis mieru uz zemes, tad šis miers neīstenojās, tāpēc ka arī pēc Viņa piedzimšanas, tāpat kā iepriekš, starp ļaudīm pastāv daudz naida, plosās kari, sevišķi paši niknākie ir iekšējie nemieri, brāļu kari.

Bet veltīgi kristietībai pārmet, ka tā nav izpildījusi savu apsolījumu un nav devusi pasaulei mieru. Kad runa ir par ārēju mieru, tad jāatceras, ka Glābējs ir noteikti un stingri pateicis: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” (Mat.10:34) Tie ir viņa tiešie vārdi Svētajā Evaņģēlijā. Bet te nav pretrunas ar to, ko dziedāja svētie eņģeļi, tāpēc ka miers mēdz būt dažāds.

Tagad dzirdam daudz runu par mieru, par visas pasaules mieru, par miera konferncēm utt. – daudz skaistu vārdu tiek pateikts un sarakstīts par šo tēmu. Un priekšā visiem ar šādām runām ir tieši tā vara, kuras galvenais mērķis ir nekādi nepieļaut mieru. (Domāta PSRS vara – Tulk. piez.) Bet tā skandina par mieru visvairāk. Cik daudz melu, cik daudz viltus šajās runās! Visi šie nelaimīgie mieranesēji grib samest vienā kaudzē principus, kas ir pilnīgi nesavienojami un kopā nevar pastāvēt. Nevar būt uguns kopā ar ūdeni. Viens un tas pats nevar būt vienlaicīgi gan balts, gan melns. Labestība un ļaunums nekad nevarēs savienoties. Un, lūk, mēs ar skumjām redzam, ka šie meli iekaro arvien vairāk un vairāk pozīciju, tie arvien uzvar. Bet tā saucamā “brīvā pasaule”, burtiski ik uz soļa apkaunojoši atkāpjas un atkāpjas tās bezkaunīgā, atklātā, pilnīgi klajā spiediena priekšā.

Tak, lūk, atcerieties: šādu ārēju mieru Tas Kungs nekad nebija solījis. Gluži otrādi, Viņš teica tieši: “Jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu” (Mat.24:6); runāja par iekšējiem nemieriem un par to, ka ļaudis galu galā mirs no bailēm vien, no gaidām – kas vēl nāks pār pasauli? Bet tajā pašā laikā Tas Kungs Noslēpumainajā vakariņā, runājot ar saviem apustuļiem, stāstīja viņiem tieši par to, ko dziedāja eņģeļi Viņa piedzimšanas naktī. Tas Kungs šajā sarunā teica: “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu,” un tūlīt pat piebilda: “ne kā pasaule dod, Es jums dodu” (Jāņa 14:27). Kristus miers pavisam nav tas, par kuru kliedz viltus miera nesēji. Kristus miers pirmām ir kārtām cilvēka miers ar Dievu un ar sirdsapziņu, miers, piepildīts ar taisnību un mīlestību, nevis ar meliem un viltu. Un, lūk, šo te mieru Pestītājs Kristus patiesi atnesa uz zemes, un Viņa uzticamie sekotāji zina, kas ir Kristus miers. Sirdsskaidrais Sārovas Serafims sacīja vienam no saviem apmeklētājiem: “Mans iepriecinājum, iemanto miera garu un ne tikai pats glābsies, bet tūkstošiem apkārt tev glābsies.”

Cilvēce ir noilgojusies pēc patiesa, īsta miera, tāpēc ka visos šajos maldinošajos miera aicinājumos to neredz. Vai mēs neredzam, par ko pārvēršas dzīve? Pasaule arvien tālāk un tālāk virzās no tā prom. Bet Tas Kungs taču vēl senajos laikos caur pravieti bija runājis par viltus miera nesējiem, ka viņi apmāna savus klausītājus, sakot: “Miers! Miers!, bet miera nav” (Jer.6:14[2]). Un Tas Kungs tieši piebilst caur pravieti: “[Dievu] negodājošiem nav miera!” (Jes.48:22). Un arī nebūs miera cilvēcē, tāpēc ka tā arvien vairāk un vairāk nododas negodam.

metropolitan_philaret_voznesensky3
metr.Filarets Vozņesenskis

Bet lai nesamulst mūsu sirds. Savu mieru Tas Kungs dāvā ikvienai dvēselei, kura meklē šo mieru un kura Viņam pakļaujas. Pietiek cilvēkam savā dzīvē nostāties uz labsirdīga kristīgā ceļa un Kristus miers uzreiz sāk valdīt viņa dvēselē.

Tas Kungs, miera Ķēniņš un Pavēlnieks, lai dāvā Savu svētīgo mieru katrai Viņam uzticīgai dvēselei. Āmen.

[1] 1.Tim.3:16 “Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.”

[2] “Tie grib Manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: miers, miers! – kur miera nav.”

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 9. vārds

ib4121

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Vislielākais grēks ir lūgties bez dievbijības, godbijības[1] un uzmanības. To pieļaujošie nepazīst Dievu, kā pienākas. – (2) Lai iepazītu Dievu, ir vajadzīga dievišķā gaisma. – (3) Ikviens cilvēks grēko prātā, vārdos un darbos. Lai sargātos no grēkiem, vispirms ir jāizārstē prātu (nous[2]). Turpināt lasīšanu “Sv. Simeons Jaunais Teologs – 9. vārds”

Līdzība par sudraba attīrīšanu

Sudraba attīrīšana

   Kāda sieviete pētīja pravieša Maleahijas grāmatu. Kad viņa nonāca līdz 3. nodaļai, 3. rinda izraisīja viņā neizpratni: “Viņš sēdēs un kausēs, un dzidrinās sudrabu” (Mal.3:3).
Viņa nolēma apmeklēt sudrabkali, lai pavērotu viņa darbu. Viņa neko nepastāstīja meistaram par savas intereses cēloņiem, atrunājoties ar vienkāršu ziņkāri. Kad viņa atnāca pie meistara, tad sastapa viņu jau darbā. Viņš uzkarsēja virs uguns sudraba gabalu. Sievietei viņš paskaidroja, ka tādā veidā attīra sudrabu: tura to virs uguns liesmas karstākajā daļā, lai izdedzinātu visus piejaukumus. Sieviete atcerējās rindu no pravieša Maleahijas grāmatas un nodomāja, ka    Tas Kungs kā juvelieris tura mūs attīrošā ugunī. Viņa pajautāja:
– Jums tā jāsēž uguns priekšā visu laiku, kamēr notiek sudraba attīrīšanas process?
– Jā. Un man nevis vienkārši jāsēž un jātura sudrabu liesmās, es nevaru nolaist no tā acis: ja noturēšu metālu ugunī kaut vai mirkli par ilgu, skāde būs nelabojama.
Sieviete nedaudz aizdomājās un pajautāja:
– Bet kā jūs nosakāt brīdi, kad metāls ir sasniedzis vajadzīgo tīrību?
Viņš pasmaidīja un atbildēja:
– Ā, tas ir vienkārši. Tikko kā es ieraugu tajā savu atspulgu.