Īstenās Ticības uzvara

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

This slideshow requires JavaScript.

843. gada 11. martā, kas toreiz bija Lielā Gavēņa pirmā svētdiena, Konstantinopolē koncils legalizēja un atjaunoja svēto ikonu atrašanos dievnamos, tādējādi beidzot politiskos un reliģiskos ikonu apkarošanas nemierus (726.-843. g.). Šo notikumu vadībā bija sieviete, imperatore Teodora, tādējādi apstiprinot faktu, ka sievietes kā neatņemama kultūras sastāvdaļa pasargā ticību! Teodorai bija cienījamas dzīves gājuma beigas Gastrijas klosterī, un, iespējams, kāds nezina, ka viņas netrūdošās un neiznīcīgās relikvijas atrodas Kerkīrā.

To sāka saukt par “Ortodoksijas (Pareizticības) svētkiem” kā “īstenās Ticības uzvaru”, kura tiek piedāvāta cilvēcei kā pestīšanas, proti, dievišķošanās iespēja. Atbilstoši patristiskajam raksturojumam, Ortodoksija ir “svētuma darbnīca”, kas nozīmē, ka tā ir darbnīca, kas ražo svētos – dievišķajā žēlastībā pārveidotus ļaudis, lai tie būtu spējīgi dzīvot kopā, spējīgi radīt vienlīdzīgas un brālīgas attiecības. Īstena sabiedrība nevar pastāvēt, ja nav saglabājušies šādi ļaudis. Pareizticībā, lai kur tā būtu, pastāv trīskārša Dievam ziedošanas kārtība: sevi pašus, cits citu, kuri veido ļaužu vienotību un saskaņotību. Mūsu svēto Ortodoksijā neviens neglābjas kā atsevišķs indivīds, bet gan  “caur mūsu tuvāko”. To mēs svinam šodien.

Turpināt lasīt

Advertisements

Būt glābtam – ontoloģiskā pieeja

freeman

Tēvs Stefans Frīmans

Nevaru saskaitīt, cik reizes esmu vēlējies, lai būtu vienkāršs, piemērots ekvivalents vārdam “ontoloģisks”. Man nepatīk rakstīt teoloģiju ar vārdiem, kas ir jāpaskaidro – tas ir, ar vārdiem, kuru nozīme nav uzreiz acīmredzama. Bet, ak vai, neesmu atradis aizvietojumu un tāpēc lūgšu lasītāja iecietību par šāda vārda ievilkšanu mūsu sarunās.

Kopš Baznīcas agrīnākajiem laikiem, it īpaši sākot ar svēto Afanāsiju IV gadsimtā, kad notika dižie Vispasaules Koncili, Baznīcas doktrīnas tika izteiktas un debatētas terminos, kas saistīti ar pašu esamību. Piemēram, sv. Afanāsijs teica, ka radot mūs, Dievs deva mums “esamību” (eksistenci) ar nolūku, ka mums jāvirzās uz “labesamību” ar nobeigumu “mūžīgajā esamībā” (pestīšanā). Šī trīskāršā shēma ir ļoti izplatīta tēma patristiskajā[1] domā. Tā ir aizstāvēta un atkal lietota ar lielu precizitāti sv. Maksima Apliecinātāja darbā, kad viņš rūpīgi pārdomāja Baznīcas domu, kuru apstiprināja V Vispasaules Koncilā.

Tajā pašā laikā, šī esamības valoda tika lietota, lai runātu par pestīšanas dabu un raksturu. Tie paši termini un izteiksmes veids tika lietots, runājot par Trijādību un Kristus divām dabām. Šī valoda turpinās līdz VII Vispasaules Koncilam, un tā ir valoda, ko lietoja, lai nodefinētu Svēto Ikonu godināšanas doktrīnu. Koncilāro domu, kas turpinās esamības terminos (esamība, neesamība, daba, persona, eksistence, hipostātiskā pārstāvība, būtība, enerģijas utt.), var nosaukt par runāšanu “ontoloģijas” valodā. Ontoloģija ir tehnisks nosaukums lietām, kas saistītas ar esamību (“onto” kā priedēklis grieķiski nozīmē “esamība, esošais”). Pastāv “viengabalains apģērbs” teoloģiskajam izklāstam, ko viscaur var saskatīt Koncilos. Tas ir ontoloģisks raksturs. Turpināt lasīt

Dievadzemdētāja un Baznīca

theotokos_9

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

Mani mīļie brāļi, Kristus Baznīca ir Dievišķi-cilvēciskā Kristus Miesa. Vecās Derības Baznīca bija garīga un sastāvēja no taisnajiem, kuri nepārvarēja nāvi, bet ar Kristus iemiesošanos Baznīca kļuva fiziska, tas ir, tā bija Kristus izveidota un kļuva par Viņa Miesu. Tas tika paveikts kopā ar Vissvētāko, jo viņa dāvāja savu miesu Kristum, kurš dievišķoja to un padarīja par baznīcu. Tas vien jau parāda Vissvētākās vērtību un to, ka viņā ir prieks un iemesls mūsu dievišķošanai. Turpināt lasīt

Kristus nepiedzima, lai nodibinātu jaunu reliģiju

315680300

metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Atkal Dieva mīlestība un žēlastība mūs padarīja cienīgus svinēt dižos Kristus Piedzimšanas svētkus, Jēzus Kristus Piedzimšanu kā cilvēkam. Viņš, Kurš bija piedzimis no Tēva kā Dievs pirms mūžības, un bija piedzimis bez sēklas no Vissvētās Dievmātes kā cilvēks. Divas dzimšanas: mūžībā un laikā, kura kļuva par iemeslu mūsu pašu atdzimšanai. Šī iemesla dēļ mūsu Baznīcas svētie dziedājumu sacerētāji un arī visi Svētie Tēvi dzied un slavē Dievcilvēku Kristu, Kurš atdzemdināja cilvēku un atjaunoja visu radību, tādejādi dodot gan cilvēkam, gan visai radībai citu perspektīvu un jēgu. Turpināt lasīt

Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne

Limasolas metropolīts Afanāsijs, Kipras Baznīca

metr.Afanāsijs - Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne

Pamatreferāts 2006. gada konferencē “Dziedināšana Bizantijā: piemērošana mūsdienās”, ASV

Pirmkārt, es vēlos nodot svētību un vēsti no Pareizticīgās Baznīcas Kiprā, no Kipras Apustuliskās Baznīcas, kura pēdējos divus tūkstošus gadu ir glabājusi pareizticības ticību un vēsti. Un tūkstošiem gadu ir glabājusi šīs salas hellēnisko kultūru.

Tēma, par kuru šodien esmu aicināts izteikties, ir Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne. Dabiski, informāciju un zināšanas mēs balstīsim Jaunajā Derībā, Baznīcas tēvu mācībā un pašas Baznīcas prakses īstenībā.

Turpināt lasīt

Pareizticība kā terapija

p-met

Protopresbiters Georgijs Metallinoss,
Atēnu universitātes godājamais teoloģijas profesors

Ja mēs gribētu vispārpieņemti nodefinēt pareizticīgo kristietību, mēs varētu teikt, ka tā ir Neradītā[1] (Dieva) klātbūtnes pieredze vēsturē, kā arī iespēja radītajam (cilvēkam) kļūt „ar svētību” par dievu. Dotajā pastāvīgajā Dieva klātbūtnē Kristū vēsturiskajā esamības realitātē kristietība piedāvā cilvēkam iespēju dievišķoties[2], gluži kā medicīna piedāvā viņam iespēju uzturēt vai atjaunot veselību, īstenojot konkrētu ārstniecību un ievērojot nosacītu režīmu. Turpināt lasīt