Centīsimies glabāt savās dvēselēs veselīgus dogmatus, un līdz ar to aizvadīsim pareizu dzīvi, lai gan dzīve liecinātu par dogmatiem, gan dogmati sniegtu dzīvei stiprumu. Kā tādā gadījumā, ja mēs, paturot pareizus dogmatus, sāksim dzīvot nolaidīgi, mums nebūs no tiem jēgas, tā arī tad, kad dzīvosim tikumīgi, bet vairs nerūpēsimies par pareiziem dogmatiem, neko negūsim savai pestīšanai.
Sv. Jānis Zeltamute
Turpināt lasīšanu “Dogmatu un tikumu vienotības būtiskums”Protopresbiters Georgijs Metallinoss
843. gada 11. martā, kas toreiz bija Lielā Gavēņa pirmā svētdiena, Konstantinopolē koncils legalizēja un atjaunoja svēto ikonu atrašanos dievnamos, tādējādi beidzot politiskos un reliģiskos ikonu apkarošanas nemierus (726.-843. g.). Šo notikumu vadībā bija sieviete, imperatore Teodora, tādējādi apstiprinot faktu, ka sievietes kā neatņemama kultūras sastāvdaļa pasargā ticību! Teodorai bija cienījamas dzīves gājuma beigas Gastrijas klosterī, un, iespējams, kāds nezina, ka viņas netrūdošās un neiznīcīgās relikvijas atrodas Kerkīrā.
To sāka saukt par “Ortodoksijas (Pareizticības) svētkiem” kā “īstenās Ticības uzvaru”, kura tiek piedāvāta cilvēcei kā pestīšanas, proti, dievišķošanās iespēja. Atbilstoši patristiskajam raksturojumam, Ortodoksija ir “svētuma darbnīca”, kas nozīmē, ka tā ir darbnīca, kas ražo svētos – dievišķajā žēlastībā pārveidotus ļaudis, lai tie būtu spējīgi dzīvot kopā, spējīgi radīt vienlīdzīgas un brālīgas attiecības. Īstena sabiedrība nevar pastāvēt, ja nav saglabājušies šādi ļaudis. Pareizticībā, lai kur tā būtu, pastāv trīskārša Dievam ziedošanas kārtība: sevi pašus, cits citu, kuri veido ļaužu vienotību un saskaņotību. Mūsu svēto Ortodoksijā neviens neglābjas kā atsevišķs indivīds, bet gan “caur mūsu tuvāko”. To mēs svinam šodien.
Tēvs Stefans Frīmans
Nevaru saskaitīt, cik reizes esmu vēlējies, lai būtu vienkāršs, piemērots ekvivalents vārdam “ontoloģisks”. Man nepatīk rakstīt teoloģiju ar vārdiem, kas ir jāpaskaidro – tas ir, ar vārdiem, kuru nozīme nav uzreiz acīmredzama. Bet, ak vai, neesmu atradis aizvietojumu un tāpēc lūgšu lasītāja iecietību par šāda vārda ievilkšanu mūsu sarunās.
Kopš Baznīcas agrīnākajiem laikiem, it īpaši sākot ar svēto Afanāsiju IV gadsimtā, kad notika dižie Vispasaules Koncili, Baznīcas doktrīnas tika izteiktas un debatētas terminos, kas saistīti ar pašu esamību. Piemēram, sv. Afanāsijs teica, ka radot mūs, Dievs deva mums “esamību” (eksistenci) ar nolūku, ka mums jāvirzās uz “labesamību” ar nobeigumu “mūžīgajā esamībā” (pestīšanā). Šī trīskāršā shēma ir ļoti izplatīta tēma patristiskajā[1] domā. Tā ir aizstāvēta un atkal lietota ar lielu precizitāti sv. Maksima Apliecinātāja darbā, kad viņš rūpīgi pārdomāja Baznīcas domu, kuru apstiprināja V Vispasaules Koncilā.
Tajā pašā laikā, šī esamības valoda tika lietota, lai runātu par pestīšanas dabu un raksturu. Tie paši termini un izteiksmes veids tika lietots, runājot par Trijādību un Kristus divām dabām. Šī valoda turpinās līdz VII Vispasaules Koncilam, un tā ir valoda, ko lietoja, lai nodefinētu Svēto Ikonu godināšanas doktrīnu. Koncilāro domu, kas turpinās esamības terminos (esamība, neesamība, daba, persona, eksistence, hipostātiskā pārstāvība, būtība, enerģijas utt.), var nosaukt par runāšanu “ontoloģijas” valodā. Ontoloģija ir tehnisks nosaukums lietām, kas saistītas ar esamību (“onto” kā priedēklis grieķiski nozīmē “esamība, esošais”). Pastāv “viengabalains apģērbs” teoloģiskajam izklāstam, ko viscaur var saskatīt Koncilos. Tas ir ontoloģisks raksturs. Turpināt lasīšanu “Būt glābtam – ontoloģiskā pieeja”
Metr. Ierofejs (Vlahoss)
Mani mīļie brāļi, Kristus Baznīca ir Dievišķi-cilvēciskā Kristus Miesa. Vecās Derības Baznīca bija garīga un sastāvēja no taisnajiem, kuri nepārvarēja nāvi, bet ar Kristus iemiesošanos Baznīca kļuva fiziska, tas ir, tā bija Kristus izveidota un kļuva par Viņa Miesu. Tas tika paveikts kopā ar Vissvētāko, jo viņa dāvāja savu miesu Kristum, kurš dievišķoja to un padarīja par baznīcu. Tas vien jau parāda Vissvētākās vērtību un to, ka viņā ir prieks un iemesls mūsu dievišķošanai. Turpināt lasīšanu “Dievadzemdētāja un Baznīca”
metr.Ierofejs (Vlahoss)
Šī lekcija tika nolasīta 2015. g. 30. janvārī Nafpaktas svētajā metropolē (Grieķijā) par godu Triju Hierarhu[1] svētkiem.
metropolīts Ierofejs (Vlahoss)
Atkal Dieva mīlestība un žēlastība mūs padarīja cienīgus svinēt dižos Kristus Piedzimšanas svētkus, Jēzus Kristus Piedzimšanu kā cilvēkam. Viņš, Kurš bija piedzimis no Tēva kā Dievs pirms mūžības, un bija piedzimis bez sēklas no Vissvētās Dievmātes kā cilvēks. Divas dzimšanas: mūžībā un laikā, kura kļuva par iemeslu mūsu pašu atdzimšanai. Šī iemesla dēļ mūsu Baznīcas svētie dziedājumu sacerētāji un arī visi Svētie Tēvi dzied un slavē Dievcilvēku Kristu, Kurš atdzemdināja cilvēku un atjaunoja visu radību, tādejādi dodot gan cilvēkam, gan visai radībai citu perspektīvu un jēgu. Turpināt lasīšanu “Kristus nepiedzima, lai nodibinātu jaunu reliģiju”
Limasolas metropolīts Afanāsijs, Kipras Baznīca
Pamatreferāts 2006. gada konferencē “Dziedināšana Bizantijā: piemērošana mūsdienās”, ASV
Pirmkārt, es vēlos nodot svētību un vēsti no Pareizticīgās Baznīcas Kiprā, no Kipras Apustuliskās Baznīcas, kura pēdējos divus tūkstošus gadu ir glabājusi pareizticības ticību un vēsti. Un tūkstošiem gadu ir glabājusi šīs salas hellēnisko kultūru.
Tēma, par kuru šodien esmu aicināts izteikties, ir Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne. Dabiski, informāciju un zināšanas mēs balstīsim Jaunajā Derībā, Baznīcas tēvu mācībā un pašas Baznīcas prakses īstenībā.
Turpināt lasīšanu “Pareizticīgā Baznīca kā terapeitiska zinātne”
Protopresbiters Georgijs Metallinoss,
Atēnu universitātes godājamais teoloģijas profesors
Ja mēs gribētu vispārpieņemti nodefinēt pareizticīgo kristietību, mēs varētu teikt, ka tā ir Neradītā[1] (Dieva) klātbūtnes pieredze vēsturē, kā arī iespēja radītajam (cilvēkam) kļūt „ar svētību” par dievu. Dotajā pastāvīgajā Dieva klātbūtnē Kristū vēsturiskajā esamības realitātē kristietība piedāvā cilvēkam iespēju dievišķoties[2], gluži kā medicīna piedāvā viņam iespēju uzturēt vai atjaunot veselību, īstenojot konkrētu ārstniecību un ievērojot nosacītu režīmu. Turpināt lasīšanu “Pareizticība kā terapija”
Metropolīts Ierofejs (Vlahos)
Pēdējā laikā daudzi cilvēki mēģina analizēt pareizticību un pareizticīgo dzīvi, turklāt daži pareizticību iztēlojas kā reliģiju vai kā sava veida pilnīgu reliģiozu ideoloģiju, kura varētu palīdzēt mūsdienu cilvēkam: būtībā, lai viņš vēl vairāk noslēgtos savā individualitātē. Jāteic, ka to pašu dara visas reliģiskās ideoloģijas un visas reliģiskās sektas.
Galu galā, Pareizticīgā Baznīca – tas ir kārdinājums, it sevišķi mūsdienu cilvēkam, kurš jebkuru ideoloģiju, pat reliģisko, grib izmantot savtīgiem un utilitāriem mērķiem.
Grieķu vārds „vilinājums”, jeb arī „skandāls” (skandalon – grieķu.val. – šķērslis, klupšanas akmens – tulk. piez.), etimoloģiski dod mājienu par cilpām un lamatām, ko izliek kāds ienaidnieks. Bez tam, šis vārds nozīmē arī „kārdinājumu”, „šķērsli”. Šajā nozīmē pareizticība ir vilinājums tiem, kuri nepazīst tās iekšējo dziļumu, tās iekšējo pilnību. Pareizticība visos laikos ir cilpas, lamatas, traucēklis un klupšanas akmens. Turpināt lasīšanu “Pareizticība kā vilinājums”
citāts no J. Pommera runas, kurā viņš aplūko zemes un Debesu Valstības attiecības:
„[Kristus valstības] uzdevums [ir] maz pamazām pārņemt visu cilvēka dzīvi, visas attiecības un sakarus, visas savienības un sabiedrības, visus darbības un nodarbošanās veidus tā, ka beidzot viņa visu piepilda un visu pārņem, ka viss, kas un kur notiek cilvēku starpā, lai notiek Kristus garā, pēc Viņa baušļiem un vārda un visa cilvēku dzīve lai top nokārtota pēc Dieva prāta un gribas, kā tos Kristus ir sludinājis un savā dzīves piemērā rādījis. Kur tas notiek, tur ir, tur nāk Dieva valstība zemes virsū, un, jo pilnīgāki tas notiek, jo pilnīgāka viņa nāk, kamēr beidzot Dievs būs par visu, iekš visa un zemes virsū vairs nepaliks nekas, kas nesaskanētu ar Dieva prātu un gribu, kas nebūtu apveltīts ar Dieva vārdu.
Saprotama lieta, tāda Kristietība nav izsmeļama, izsmeļama ar to Dievbijību, kura tikai dažus brīžus, dažas stundas veltī Dievam, saviļņojas, uzbudinās, iejūsminās no viņa vārdiem, darbiem, valstības, bet visu to met pie malas, kā tikai iziet no Dieva nama. Tā Dievbijība, kura Viņam patīk, ir praktiska Dievbijība, praktiskā dzīvē. Neviens cilvēks nedrīkst sacīt – tam darbam, pienākumam, ko es izpildu dzīvē, nav un nevar būt nekāda sakara ar ticību. Nav nekā tāda, kam nebūtu nekādu attiecību ar ticību. Tēvam, kuram savs bērns jāaudzina, rūpniekam, kam jāvada savs uzņēmums; ierēdnim, kuram jāizvada dzīvē likums un likumība; saimniecei, kurai dienu no dienas jānes rūpes par viņai uzticēta nama, ģimenes apgādāšanu; strādniekam, kam jāstāv pie sava ratiņa un jāseko viņa ritēšanai, augstam zinātniekam, kam jāpēta, un jaunatnei, un visai pasaulei jāvēsta patiesība, visiem savs Dieva uzticētais ceļš jāstaigā pēc Dieva baušļiem, Kristus garā, cilvēces labā un pestīšanā. Tad visā, kas notiek, atspoguļosies taisnā Dieva gods un griba, viss būs svētīts ar Dieva vārdu, viss notiks pareizi, pār visu mitīs Dieva svētība.
Jums taisnība: ja Kristietība, kristīgā ticība ir sabiedrībā veselīga, viņai jābūt aktīvai, darbīgai, praktiskās dzīves Kristietībai. Un mums taisni tāda Kristietība un ticība ir vajadzīga. Lai Dievs dotu, ka šī apziņa un pārliecība pieņemtos sadzīvē dziļumā un plašumā. Es ticu, ka tā būs. Es ticu, ka vēl agrāk, pirms šis gadu simts beigsies, daudzās sirdīs notiks svētā pārdzimšana.”
Θεογνωσία 