Кrusts — kristīgā dzīvesveida pamats

metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Jebkādam cilvēciskajam dzīvesveidam ir savas likumīgās robežas un pamati, kurās tā īsteno savu virzību un pastāv, tā kā ir neapšaubāms tas fakts, ka pēc cilvēka krišanas viņa dzīves nosacījumi ir palikuši daudz sarežģītāki. Cilvēks ar savu prātu (nous)[1] iekrita tumsībā un izmainīja savas attiecības ar Dievu un citiem ļaudīm. Cilvēks savā aptumšotajā prātā kļuva mantkārīgs, patmīlīgs, pašpietiekams, nekrietns – un tas viss atbalsojās ar savām traģiskajām sekām uz sabiedrības dzīvi. Šī iemesla dēļ parādījās liels skaits likumdošanu, kuras cīnījās un cīnās par to, lai uzlabotu sabiedrības dzīves apstākļus. Tātad valstiskais iekārtojums un jebkāds cilvēciskais dzīvesveids tiek dibināts un balstās uz loģiku, spriešanu, uz cilvēcisko izdomu, un, kas ir pilnībā dabiski, tie visi ir atkarīgi no pastāvošajiem sociālajiem apstākļiem, bet tomēr arī no terapijas īstenošanas iespējām.

Taču Baznīcas dzīvesveidam ir krusta raksturs. Tas balstās uz Kristus Krustu. Mēs lūdzam Dievu saglabāt Viņa draudzes dzīvesveidu ar Krustu. „Un ar savu Krustu sargā Savu draudzi.” Domāju, ka vairums cilvēku nezina, ka Krusts ir pareizticīgās Baznīcas dzīvesveida pamats. Un viņi nezina, ka pareizticīgajam dzīvesveidam piemīt krusta raksturs. Tātad būtu diezgan labi izcelt dažas domas saistībā ar apspriežamo jautājumu, tāpēc ka es ticu, ja mēs varēsim apjēgt šo diženo patiesību, tad mēs varēsim iedziļināties īstajā un dziļajā Pareizticības jēgā.

Advertisements

Notiesāts uz nemirstību

Svētlaimīgā Justīna no Čelije pamācība Pashā

Mūsu tēvs, arhimandrīts Justīns Popovičs (1894-1979) bija teologs, cīnītājs, rakstnieks, pragmatiskas baznīcas dzīves kritiķis, filosofs, vadīja klosteri Čelije, blakus Valjevo.

Cilvēks notiesāja Dievu uz nāvi, ar Savu Augšāmcelšanos Viņš notiesāja cilvēku uz nemirstību. Pretī sitieniem Viņš sniedz apskāvienu; par ļaunprātīgu izmantošanu – svētī; pret nāvi dod nemirstību. Cilvēks nekad neparādīja tik daudz naida pret Dievu, kā tad, kad sita Viņu krustā; un Dievs nekad neparādīja vairāk mīlestības pret cilvēku, kā tad, kad Viņš augšāmcēlās.  Cilvēks pat gribēja novest Dievu līdz mirstīgumam, bet Dievs ar Savu Augšāmcelšanos padarīja cilvēku nemirstīgu. Krustā sistais Dievs ir Uzcēlies un nogalinājis nāvi. Nāves vairs nav. Nemirstība ir apņēmusi cilvēku un visu pasauli.

Pasludināšana

25. marts / 7. aprīlis

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pasludināšanas svētki ir Tā Kunga un Dievmātes svētki. Tie ir Tā Kunga svētki, jo tie attiecas uz To Kungu Kristu, Kurš bija ieņemts Dievadzemdētājas miesā, un Dievmātes svētki, jo tie attiecas uz personu, kurai bija loma Dieva Vārda[1] ieņemšanā un iemiesošanā, tas ir, uz Vissvēto.

Dievadzemdētājai Marijai ir liela nozīme un svarīga vieta Baznīcā, tāpēc ka tieši viņa bija persona, kuru gaidīja visas paaudzes, un tā bija viņa, kura deva Dievam Vārdam cilvēcisko dabu. Tādējādi Dievadzemdētājas persona ir cieši saistīta ar Kristus Personu. Un Vissvētās nozīme ir nevis tikai viņas tikumu dēļ, bet, pirmkārt, viņas miesas Augļa dēļ. Šī iemesla dēļ Teotokoloģija[2] ir cieši saistīta ar Kristoloģiju[3]. Kad mēs runājam par Kristu, mēs nevaram ignorēt to, kura deva Viņam miesu, un kad mēs runājam par Vissvēto, mēs tajā pašā laikā atsaucamies uz Kristu, tāpēc ka Dievmāte no Viņa smeļas žēlastību[4] un nozīmi. Tas ir skaidri parādīts Sveicināšanas kalpojumā, vai akafistos Dievmātei, kuros Dievadzemdētāja tiek cildināta, bet vienmēr saistībā ar faktu, ka viņa ir Kristus Māte: „Priecājies, jo tu esi Ķēniņa tronis; priecājies, jo tu nes To, Kurš nes visu.”

Šī saistība starp Kristoloģiju un Teotokoloģiju ir arī redzama svēto dzīvēs. Raksturīga iezīme svētajiem, kuri ir patiesi Kristus Ķermeņa locekļi, ir tas, ka viņi mīl Vissvēto. Ir neiespējams, lai būtu svētais, kurš viņu nemīlētu.

Par Baznīcu un mūsdienu kristiešiem

mūks Mozus Svētkalnietis 

Viens no mūsdienu ievērojamākajiem Atona kalna mūkiem Mozus Svētkalnietis (1952. – 2014.). Kā askēts viņš Atona kalnā aizvadīja 35 gadus. Tēvs Mozus bija ikonu gleznotājs, dzejnieks, kritiķis un rakstnieks. Viņš izdevis 52 grāmatas un sarakstījis vairāk kā 1000 rakstu, tostarp arī svēto dzīvesstāstus. Viņa darbi ir tulkoti un izdoti daudzās zemēs. Viņš piedalījies vairāk nekā 80 zinātniskajās konferencēs. Tēvs Mozus bija Svētā Kinota jeb Protāta (Atona kalna pārvaldes centrālā izpildorgāna) vecākais sekretārs un žurnāla „Protāts” izveidotājs un galvenais redaktors. 25 gadus viņš bija garīgais skolotājs jeb starecs Kutlumusas klostera svētā Jāņa Zeltamutes kalivā (kaliva – atsevišķs mūku miteklis) svētā lielmocekļa Panteleimona skitā netālu no Karejas.

Lasītājiem piedāvājam iepazīties ar vienu no daudzajiem stareca Mozus rakstiem, kurā viņš tieši, atklāti un bez aplinkiem ieskicējis mūsdienu kristieša portretu un dalījies pārdomās par to, ko tad īsti nozīmē Baznīca.

„Kad mūsdienu kristietis runā par Dievu, visai bieži ar to domāts kaut kas tāds, kas atrodas kaut kur tālu debesīs un ir nepazīstams, nesaprotams, neizdibināms, neaizsniedzams, kaut kas tāds, kam viņš piekrīt un kas ir noderīgs nepieciešamības gadījumā. Dažreiz viņš tam piedēvē maģiskas īpašības un bieži atkārto nepareizticīgo teicienu „tici un nedomā.”

Bet šāda ticība Dievam neved pie būtiskām pārmaiņām kristieša dzīvē. Viņš var reizēm svētdienās aiziet uz baznīcu, savā bibliotēkā turēt mūsdienu garīgo literatūru, viesistabā – senas ikonas, rokās – lūgšanu krelles, var dot nelielas žēlastības dāvanas. Tomēr viņš dusmojas par to, ka citi cilvēki neatbilst viņa gaidām, ir kārs uz naudu un iegrimis egoismā, komforta alkās, nemierā un konkurencē. Bet tā nav dzīve Kristū. Tā ir nāves smaka. Ar ko kristietis šodien atšķiras no pārējiem cilvēkiem? Ja viņam nav pacietības, lēnprātības, prieka, vienkāršības un, jo sevišķi, pazemības, tas nozīmē, ka viņš neko nav sapratis par dzīvi Kristū – par dzīvi, kura cilvēku atjauno, pārveido un padara cildenāku pat ikdienas grūtību spaidos.

Baznīca un liturģiskais laiks

Arhimandrīts Epifānijs Teodoropuloss

Baznīca nav pakļauta materiālā laika plūsmai, kaut arī tā apgrozās iekš tā, tāpat kā materiālajā telpā. Baznīca kā ieeja mūžībā un tās iepriekš nobaudīšana dzīvo bezlaicīgā laikā, pastāvīgā šodienā, ilgstošā, stabilā un noturīgā klātesamībā. Baznīca svin dažādus Tā Kunga klātienes notikumus uz zemes – Piedzimšanu, Dieva parādīšanos (Kristības) utt. – un to dara, nevis lai vienkārši atcerētos tos vārda “atcerēšanās” psiholoģiskajā nozīmē, bet lai mistiski piedzīvotu svinamos notikumus. Kā mēs sakām: “Vakar ar Tevi tiku apbedīts, Kristu, šodien līdzi ceļos ar Tevi, augšāmcēlušos.”[1] Visi Baznīcas locekļi to dzied tieši tāpēc, ka mēs nevis vienkārši atceramies šos notikumos, bet mēs noslēpumaini (mistiski) piedalāmies Pestītāja Ciešanās un Augšāmcelšanā.

Debesīs nepastāv nedz laiks, nedz diena un nakts, nedz svētki un svinības par godu tādam iemeslam vai citādam notikumam, vai dažādiem svētajiem, bet ir tikai vieni vienīgi un unikāli svētki un svinības, kas ir nepārtraukti un nebeidzami. Baznīcas liturģiskajā laikā viss, no sākuma līdz eshatonam (dievišķā nodoma beigām), ir “šodiena”. Tas pats ir redzams Dievišķajā Liturģijā. Ko mēs sakām pirms “no tā, kas Tev pieder, mēs Tev atnesam…”? “Pieminēdami [Tavu].. otro atnākšanu go­dībā…” Tas ir, mēs atceramies kaut ko, kas vēl pat nav noticis.

[1] Pashas kanons 3.dziesma

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Mystagogy

Īstena Pareizticīgā svētotēvu teoloģija

Vecajs Joēls Jiannakopuloss

Ja lasi tēvus, varēsi redzēt, ka viņiem visiem vairumā jautājumu ir savas īpatnības un dažreiz pat savstarpējas nesaskaņas. Piemēram, kāds izskaidro kādu Svēto Rakstu vietu vienā veidā, bet cits citādākā veidā. Bet ir viens jautājums, kurā neviens no tēviem nebūs nesaskaņā ar pārējiem, tā ir askēze. Visi viņi cildina gavēšanu, nomodu, labprātīgu nabadzību, fiziskās grūtības un vispār smagu darbu. Neviens no viņiem necildina komfortu un vieglu dzīvošanu. Vai tu aptver šī fakta svarīgumu?

Mēs skatāmies uz to, ko svētie tēvi teica un rakstīja, un neskatāmies uz to, kā viņi dzīvoja. Tā vietā, lai komentētu tēvu tekstus, mums vajadzētu atdarināt viņu dzīves. Tēvi daudz lūdzās, ilgi bija nomodā, daudz gavēja, mīlēja nabadzību un vienkāršību, ienīda pasaulīgu prātošanu, cīnījās ar maldiem, novērsās no dzīves komforta, izvairījās no augstiem posteņiem, slavas un cieņas un mīlēja mocības. Vai mēs darām šādi? Mēs turam savās rokās tēvu grāmatas, bet mūsu dzīves ir viņu dzīvju noliegšana. Tēvi ir dzīve, nevis filoloģija!

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Mystagogy

Par mūku un laulības dzīves veidu

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Mēs iedalām cilvēkus mūkos un laulātajos, un dzīvi – mūku un laulāto dzīvē. Šis iedalījums ir tāds, ka mēs cildinām mūku dzīvi, kuru mēs uzskatām par labāku un vairāk piemērotu, lai pildītu Dieva baušļus, tajā pašā laikā mēs noniecinām laulības dzīvi kā nepiemērotu Dieva gribas īstenošanai.

Patiesībā mēs ļoti labi zinām, ka Baznīca cildina abus dzīvesveidus: laulības dzīvi un mūku dzīvi. Bet tas nenozīmē, ka viens tiek cildināts uz otra noniecināšanas rēķina. Šeit jāsaka, ka var izmantot skaidrojumu līdzībai par talantiem (Mat.25:14-30; Lk.19:12-28).