Sv. Simeons Jaunais Teologs – 6. vārds

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Kas ķermenī ir slimība, tas dvēselē ir grēks. – (2) Kā mums ir ķermeņa sajūta, tā vajadzīgs, lai dvēselei piemistu garīga sajūta un tā sajustu kā savu slimīgumu, tā arī veselīgumu. – (3) Kam nepiemīt garīgās sajūtas un kas nejūt, vai viņa dvēsele ir slima vai vesela, tas vēl nav kristietis, kaut arī sevi sauktu par kristieti, jo kristīgās ticības tiešais auglis ir dvēseles veselīgums.

Advertisements

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 5. vārds

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Kas ir pašvara, kuru Dievs dāvāja cilvēkam iesākumā? – (2) Un kas palika cilvēkā no šī pašvaras pēc krišanas?

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 4. vārds

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Par to, ka dvēseles nāve ir Svētā Gara attālināšanās no tās, šīs nāves dzelonis ir grēks; un ka ķermeņa nāve un nīcīgums[1] ir pielīdzināms dvēseles nāvei un iznīcīgumam. – (2) Un par to, kādas ir dvēseles mirstīguma un dzīvīguma pazīmes. – (3) Par to, kādā veidā norit nīcīguma un nāves pārvarēšana, un par to, ka nāve tagad nav izskausta, bet ir samīdīta un padarīta niecīga. – (4) Par to, kā pēc nāves pagodinās aizmigušo svēto ķermeņi, tāpat arī par augšāmcelšanos un taisno Dieva tiesu.

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 3. Vārds

(1) Par to, ka mums pienākas pašiem sevi pārbaudīt, vai mums piemīt Kristus svētības baušļi[1], tāpēc ka tie (to norādītie tikumi) būtībā ir (Kristus) zīmoga zīme.

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 2. Vārds

(1) Par to, ka cilvēka daba caur Dēla un Dieva Vārda iemiesošanos atkal nonāk labesībā, tas ir tajā labestīgajā un dievišķajā stāvoklī, kurā tā bija pirms Ādama pārkāpuma. – (2) Arī par dabisko, rakstīto un garīgo likumu. – (3) Vēl par to, kādā veidā var nonākt labesībā. – (4) Un kādus darbus darot, mēs varam ieiet debesu valstībā.

Ījābs un draugi

“Atšķirība starp Ījābu un viņa draugiem. Ījābs ir godīgas, taisnīgas dabas, kas meklē “darbus”, nevis vārdus, bet viņi – reliģiozu frāžu, šablonu, tradicionālo formulu cilvēki. Ijābs kliedz par “netaisnību”, par ciešanu nesaprotamību, par grēcinieku labklājību, par nevainīgām mocībām – un ne tikai savām; bet viņa draugi atbild viņam ar vispārīgām un melīgām frāzēm, viņiem viss ir skaidrs, un, ieviesuši kārtību vārdos un domās, viņi uzskata, ka ir ieviesuši harmoniju arī pasaulē. Šāda tipa cilvēki bieži ir sastopami visur, ieskaitot gan garīdzniecību, gan zinātnes cilvēkus.”

Priesteris Aleksandrs Jeļčaņinovs (1881–1934)

Кrusts — kristīgā dzīvesveida pamats

metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Jebkādam cilvēciskajam dzīvesveidam ir savas likumīgās robežas un pamati, kurās tā īsteno savu virzību un pastāv, tā kā ir neapšaubāms tas fakts, ka pēc cilvēka krišanas viņa dzīves nosacījumi ir palikuši daudz sarežģītāki. Cilvēks ar savu prātu (nous)[1] iekrita tumsībā un izmainīja savas attiecības ar Dievu un citiem ļaudīm. Cilvēks savā aptumšotajā prātā kļuva mantkārīgs, patmīlīgs, pašpietiekams, nekrietns – un tas viss atbalsojās ar savām traģiskajām sekām uz sabiedrības dzīvi. Šī iemesla dēļ parādījās liels skaits likumdošanu, kuras cīnījās un cīnās par to, lai uzlabotu sabiedrības dzīves apstākļus. Tātad valstiskais iekārtojums un jebkāds cilvēciskais dzīvesveids tiek dibināts un balstās uz loģiku, spriešanu, uz cilvēcisko izdomu, un, kas ir pilnībā dabiski, tie visi ir atkarīgi no pastāvošajiem sociālajiem apstākļiem, bet tomēr arī no terapijas īstenošanas iespējām.

Taču Baznīcas dzīvesveidam ir krusta raksturs. Tas balstās uz Kristus Krustu. Mēs lūdzam Dievu saglabāt Viņa draudzes dzīvesveidu ar Krustu. „Un ar savu Krustu sargā Savu draudzi.” Domāju, ka vairums cilvēku nezina, ka Krusts ir pareizticīgās Baznīcas dzīvesveida pamats. Un viņi nezina, ka pareizticīgajam dzīvesveidam piemīt krusta raksturs. Tātad būtu diezgan labi izcelt dažas domas saistībā ar apspriežamo jautājumu, tāpēc ka es ticu, ja mēs varēsim apjēgt šo diženo patiesību, tad mēs varēsim iedziļināties īstajā un dziļajā Pareizticības jēgā.