Par paklanīšanos svētajām ikonām

StJohnDamaskin__18167.1424274014

Sirdsskaidrā Damaskas Jāņa[1] vārds par paklanīšanos svētajām ikonām

Tā kā daudzi nopeļ mūs par to, ka mēs paklanāmies un godājam mūsu Pestītāja tēlu un Dieva Mātes tēlu, kā arī citu svēto Kristus kalpu tēlus (ikonas)[2], tad lai viņi zina, ka sākotnēji Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla. Kādēļ mēs paklanāmies cits citam (sveicinām cits citu), kā ne tā iemesla dēļ, ka mēs visi esam radīti pēc Dieva tēla? Dievnesošais un svētais dižais Baznīcas tēvs Vasīlijs Lielais[3] saka, ka tēlam izrādītā cieņa tiek attiecināta uz pirmtēlu. Pirmtēls ir tas, kā līdzība tiek uzzīmēta un kas tiek attēlots ikonā. Un kāda iemesla dēļ Mozus ļaudis paklanījās debesu lietu saiešanas teltij, stāvot apkārt tai, tikmēr kā saiešanas telts izpauda sevī daudzu attēlu līdzības, jo Dievs sacīja Mozum: “Un ievēro, ka tos taisi pēc parauga, kas tev kalnā tika parādīts” (2.Moz.25:40). Tāpat arī altāri apklājošie ķerubi, vai tad nebija cilvēku roku darbs; tieši tāpat arī visgodājamā Jeruzālemes baznīca nebija uzcelta ar cilvēka roku meistarību? Svētie Raksti nosoda tikai tos, kuri paklanās elkiem un kuri pienes upurus dēmoniem. Gan hellēnisti, gan jūdi pienesa upurus: bet pirmie pienesa upurus ļaunajiem gariem, savukārt otrie – Dievam. Hellēnistu upuri tika noraidīti un nolādēti, savukārt jūdu upuri Tam Kungam bija labpatīkami. Lūk, Noa[4] pienesa upuri, un “Kungs saoda tīkamu smaržu” (1.Moz.8:21), jo šis upuris tika pienests no tīras un labvēlīgas sirds; bet hellēnistu elki, kā riebīgi un dievamnīstami, tika aizliegti un nolādēti, jo bija dēmonu dievekļi. Continue reading “Par paklanīšanos svētajām ikonām”

Advertisements

Par Pashu Baznīcas Tēvu mācības gaismā

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Kristus Augšāmcelšanās ir unikāls vēsturisks notikums, ar kuru kristietība atšķiras no jebkuras citas reliģijas. Citu reliģiju izveidotāji – mirstīgi, bet Baznīcas Galva ir augšāmcēlies Kristus. Kristus Augšāmcelšanās ir cilvēka dabas atjaunošana, cilvēku dzimtas pārradīšana, Dieva Valstības pārdzīvošana, kas ir atnākusi spēkā.

Baznīca pastāvīgi runā par Kristus Augšāmcelšanos, jo tai ir neatsverama nozīme ticīgo dzīvē. Mēs nekļūdīsimies, ja salīdzināsim Kristus Augšāmcelšanos ar patiesu apvērsumu pasaules kārtībā, tā kā pateicoties Augšāmcelšanai cilvēks ir atgriezies savā sākotnējā vietā – un pat ir pacēlies vēl augstāk. Runa ir par cilvēka izlabošanu, atjaunošanu, kas notika caur Kristus Augšāmcelšanos.

Ap. Pāvils saka: „Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība…”[1]. Ticības spēks un patiesums sakņojas gaišajā Kristus Augšāmcelšanās notikumā. Bez tās kristieši ir „visnožēlojamākie cilvēki”[2]. Continue reading “Par Pashu Baznīcas Tēvu mācības gaismā”