Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

Hesihasms[1] ir Ortodoksālās tradīcijas kvintesence[2], cieši saistīta ar to, ko ietver un pauž jēdziens ORTODOKSIJA. Ārpus hesihastiskās tradīcijas Ortodoksija nevar pastāvēt un nav iedomājama. Turklāt hesihasma prakse ir īstenas kristietības atpazīšanas kritērijs. Saskaņā ar Pareizticīgo patristisko[3] tradīciju caur “gavēšanu, nomodu, lūgšanām” – ar hesihasma praktizēšanu – tiek iemantotas debešķīgas dāvanas. Jau sākumā paskaidrosim, ka hesihasms galvenokārt nozīmē ceļu uz dievišķošanos[4] un dievišķošanās pieredzi, un, sekundāri – izmeklēt un pierakstīt šo ceļu un pieredzi, ko vārds “teoloģija”  nozīmē akadēmiski (pareizticīgajā vidē – tulk. piez.).

Hesihasms ir Vispasaules Koncilu dogmatisko un teoloģisko lēmumu pamatā, tas ir ceļojums Svētajā Garā caur “šķīstīšanos, apgaismošanos un dievišķošanos”, un nevis kaut kāds intelektuāls-apcerīgs-zinātnisks process. Tādēļ Dieva zināšana kā dievišķošanās ir domāta ikvienam, gan izglītotam, gan neizglītotam, gudram un negudram, nevis tikai filosofiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā uzskatīja uniāts[5] Kalabrijas Varlaāms (jeb Barlaāms) (1290.-1359.g.). Svētais Gregorijs Palama, būdams hesihastiskās tradīcijas pārstāvis un cīnītājs, sava laikmeta diženākais  Pareizticīgais teologs un izcils Ortodoksālās Baznīcas Tēvs, sākumā atspēkoja Varlaāmu.

Svētais Gregorijs mācījās Teoloģiju īstā Pareizticīgajā Teoloģiskajā Skolā, saskaņā ar 1. Korintiešiem 12.-14. nodaļu (kura konstruē Baznīcu caur garīgajām dāvanām), proti caur askēzi un nožēlu. Palama kļuva par Teologu kenobītu[6] klosterī. Viņa Teoloģijas avots nebija sholastisks vai akadēmisks, kaut arī pirms došanās uz klosteri viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību abilstoši savam laikmetam. Viņa teoloģijas avots bija dzīve Svētajā Garā.  Tādējādi viņš kļuva par Praviešu, Apustuļu un Tēvu pēcteci un šīs tradīcijas patieso Teologu. Balstoties uz viņa brīnumiem, kuri apstprināja to, ka viņš bija “Svētā Gara templis”[7], 1368. g. viņš tika pasludināts par Pareizticīgo svēto, atbilstoši Baznīcas hagioloģiskiem[8] kritērijiem, un nevis viņa brīnišķīgo rakstu darbu dēļ, kā mēdz domāt sekulārs gars.

Rediģēšanas un pētniecības ieguldījumu ir snieguši mūsu zināmākie akadēmiskie teologi Panaiotiss  Hristu, tēvs Jānis Romanidiss, tēvs Georgijs Florovskis, tēvs Jānis Meijendorfs, tēvs Justīns Popovičs, tēvs Dumitru Staniloae, Georgijs Mantzaridis, Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss). Viņi padarīja svēto Gregoriju Palamu plaši zināmu 20. gadsimtā.

Svētmoceklis Lionas Irinejs

Piemiņa: 23. augusts / 5. septembris

Svētmoceklis Irinejs, Lionas (Francijā) bīskaps dzimis 130.g., Smirnā (Mazāzija pussalā, pašreizējās Turcijas teritorijā). Tur viņš ieguva spīdošu izglītību, studējot poēziju, filosofiju, retoriku un pārējās klasiskās zinātnes, kādas tika uzskatītas par nepieciešamām pasaulīgam jauneklim.

Viņa vadītājs kristīgās mācības patiesībās bija apustuļa Jāņa Teologa māceklis svētītājs Polikarps no Smirnas (piemiņa 23. februārī). Svētais Polikarps arī kristīja jaunekli, vēlāk iesvētīja viņu par presbiteri un nosūtīja uz pilsētu Lugdunu^[1] Gallijā^[2] pie mirstoša bīskapa Potina.

Baznīca bez svētajiem nav Baznīca

Arhimandrīts Hrizostoms Papadakiss

Es vēlos izteikt siltu pateicību arhimandrītam Ieronīmam Nikolopulosam, Svētās Sinodes galvenajam sekretāram, un šī dievnama draudzes priesterim par viņa laipno uzaicinājumu vērsties pie jums vakara dievkalpojuma laikā šajā Pareizticīgajai Baznīcai vissvarīgākajā dienā, kurai ir liela nozīme arī šajā draudzē, jo tā godina viena no tās iepriekšējiem priesteriem – svētā Nikolaja Planasa piemiņu.

Diena pati prasa mūsu sarunu pievērst svētumam vispār un pēc tam konkrēti svētā Nikolaja dzīvei, kuru mēs godinām kā draudzes lepnumu un prieku, kurā viņš kalpoja Dievam labpatīkamā veidā, kad tā lika tikai pirmos soļus un bija maz apmeklēta.

Un jūs, draudzes locekļi, diez vai varat aizmirst, ka draudzi svētīja priesteris ne tikai caur atrašanos šeit priestera amatā, bet pat vairāk ar faktu, ka viņš ir šeit apglabāts un tādējādi caur savu miesisko klātbūtni svētī jūs katru dienu.

Stingrākais garīgais Baznīcas pamats, tās lielākā, neaptveramākā un neaizskaramākā bagātība ir Svētie. Tas parāda, ka tā nav tikai mūsu dvēseļu pestīšanas arka, ka atpestītās dvēseles ir izglābtas, novēršot tās no mūžīgās pekles, bet arī to, ka ir dvēseles, kuras ir pagodinātas[1] Dieva Valstībā, pat pirms pēdējās tiesas, pirms Otrās Nākšanas, cik vien ilgi Karojošā Baznīca[2] turpina pastāvēt.

Viņi ir bijuši pagodināti, jo viņi bija pilnīgi labpatīkami Dievam ar savām dzīvēm un viņi sasniedza dievišķošanās pakāpi, tas ir viņi kļuva par dieviem caur Žēlastību, viņi iemantoja drošsirdību un no šīs drošsirdības – diženas dāvanas pat savas zemes dzīves laikā. Un viņu personīgais svētums ir kļuvis par avotu citu svētumam.