Kristietība ir reliģija vai Baznīca?

Mūks Mozus Svētkalnietis 

Kristus nenodibināja vienu labu reliģiju citu reliģiju vidū. Viņš nodibināja vienīgo, īsteno un glābjošo Baznīcu. Daudzu gadu gaitā Svētā Pareizticīgā Baznīca saņem daudzus koordinētus un organizētus triecienus un uzbrukumus. Gala rezultātā, vai tie tai kaitēja vai atnesa labumu?

Kristīgā reliģija ir ideju, principu un normu sistēma. Bet Baznīca ir Dieva iestādīta, dibināta uz Kristus un mocekļu asinīm. Runājot par kristīgo reliģiju, mēs bieži attālināmies no baznīciskās būtības. Pareizticīgā Baznīca nav koncepcija, teorija, ideoloģija un morālā ideja. Baznīca ir īstena Kristus dzīve. Baznīca cilvēku atjauno, pārveido, iedvesmo un iesvēta. Kristietība iekrita nopietnās herēzēs. Kristietība aizrāvās ar savu hiperaktivitāti un nolaidās līdz sociālās politikas ministrijas papildiestādei. Šodien tā tiek cienīta tikai milzīgās labdarības darbības dēļ, kuru kādi cilvēki nosoda, tāpēc ka viņi domā, ka nabadzīgie neiegūst palīdzību, lai nostātos uz kājām. Kristietība paliek par lielumu, kas saistīts ar zināšanām, teorijām, sistēmām un principiem. Taču Baznīca nav nodarbināta ar abstraktiem vispārinājumiem, nenoteiktību un intelektuālismu, bet ir nodarbināta ar cilvēka neatkārtojamās personības svētumu un unikalitāti.

Pretinde pret depresiju

Mūks Mozus Svētkalnietis

Mūsu laikam ir raksturīga pārmērīga pārpilnība un pārmērīga patērēšana. Tas ir, augstas tehnoloģijas, zinātnes progress, neskaitāmas ērtības un materiālās izpriecas – ekonomiskā krīze nedaudz uzspieda uz bremzēm – bet vērojams nopietns psiholoģisko problēmu bums, un cilvēks redz drūmas sejas – nervozas, apmulsušas, pārbijušās, bēdīgas un noraizējušās ļaužu sejas, sejas pakļautas stresam.

Pat jaunatne cieš no intensīvām problēmām, iekšējiem konfliktiem, garīgās bezizejas, neciešama tukšuma.

Skaisti, jauni, izglītoti un bagāti ļaudis, bet nesmaidīgi, grūtsirdīgi un pesimistiski. Šis ir iekarojumu, atklājumu, ienākumu un panākumu laikmets, bet ļaudis tajā jūtas apdalīti, dvēseliski neveselīgi, neapmierināti, nepriecīgi. Modē ir melanholiskas[1] sejas.

Kas ir ortodoksālā ticība?

Kristofers Venjamins

Doktors Kristofers Venjamins, Svētā Tihona Pareizticīgā Teoloģiskā semināra patristikas[1] profesors, ASV. Runa tika sniegta 2016.g. aprīlī ikgadējā Lielā Gavēņa Pareizticīgās Garīdzniecības Asociācijas Šenango ielejas rekolekcijās.

Uzstājoties Grovsitijas koledžā, Dr. Venjamins desmit pamatpunktos izklāstīja Pareizticīgās Kristietības būtību.

Audio transkripcijas tulkojums.

Ir prieks būt kopā ar jums. Es vēlos jums šodien sniegt nelielu ieskatu radurakstos, uz kuriem Dr. Hārvijs tikko atsaucās, iepazīstinot ar mani, un it īpaši tāpēc, ka mums šeit ir diezgan sajaukta audience kristīgo denomināciju ziņā, es vēlos runāt par jautājumu: kas ir pareizticīgā ticība? Kas ir pareizticīgā ticība – es mēģināšu jums to izklāstīt desmit pamata jeb centrālajos punktos vai tēmās.

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) – mūsdienās ļoti ievērojams Baznīcas bīskaps Grieķijā –stāstīja, ka tolaik, kad viņš strādāja ar teologu komandu, kas gatavoja svētā Gregorija Palamas darbu kritisko izdevumu, viņu tik ļoti pārsteidza šī svētā teoloģija, ka viņš sāka sev jautāt: “Kur var atrast šo teoloģiju šodien? Kur šī teoloģija tiek dzīvota šodien? Šai ir jābūt dzīvesveida teoloģijai.” Esmu pārliecināts, ka daudziem no jums ir radusies tāda pati doma, lasot Svētos Rakstus vai kāda agrīnās Baznīcas iedvesmas pilna svētā dzīves stāstu vai rakstu darbus. Tai ir jābūt dzīvesveida teoloģijai. Kur to var atrast šodien?

Pareizticīgie svētie un ekumēniskā kustība

Nātans Dufijs

svētais Efezas Marks

Kristiešiem patiesības kritērijs ir uzticība Kristum un ticībai, kas bija “reiz uzticēta svētajiem”[1].

Svētie, būdami Svētajā Garā pilnībā vienoti ar Kristu Viņa svētajā Baznīcā, savukārt kļuva par empīriskajiem[2] avotiem par excellence, ar kuriem mēra patiesību. Šī iemesla dēļ mums, pareizticīgajiem kristiešiem, Svēto Tēvu mācības tiek uztvertas kā autoritāte, kurai jāseko un jātic, daudz vairāk un pārāk par jebkādiem citiem viedokļiem, kas var būt kādiem indivīdiem vai grupām.