Sv. Simeons Jaunais Teologs – 4. vārds

25131-493x600

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Par to, ka dvēseles nāve ir Svētā Gara attālināšanās no tās, šīs nāves dzelonis ir grēks; un ka ķermeņa nāve un nīcīgums[1] ir pielīdzināms dvēseles nāvei un iznīcīgumam. – (2) Un par to, kādas ir dvēseles mirstīguma un dzīvīguma pazīmes. – (3) Par to, kādā veidā norit nīcīguma un nāves pārvarēšana, un par to, ka nāve tagad nav izskausta, bet ir samīdīta un padarīta niecīga. – (4) Par to, kā pēc nāves pagodinās aizmigušo svēto ķermeņi, tāpat arī par augšāmcelšanos un taisno Dieva tiesu.

1. Kā ķermenis nomirst, kad no tā atdalās dvēsele, tā arī dvēsele nomirst, kad no tās atdalās Svētais Gars. Šīs nāves dzelonis ir grēks, tāpēc ka nāve un nīcība būtībā ir grēka augļi. Dvēsele caur grēku nomira mūžīgajai dzīvībai, nošķiroties no Svētā Gara un no Viņa valstības. Vai redzi, kāda saistība ir dvēselei ar ķermeni, ka ķermenis nespēj dzīvot bez dvēseles? Un atkal: kā dvēsele attālinās un atstāj ķermeni, ar kuru bija kopā un ar kura starpniecību pauda savu spēku un darbību? To redzot, padomā, ka līdzīgā veidā arī pirmradītais cilvēks bija savienots ar visa Darinātāja Dieva Svēto Garu, bet, būdams viltīgā sātana pievilts un nevietā izmantodams viņam Dieva doto brīvo gribu, kļuva par Dieva baušļa pārkāpēju un tūlīt pat zaudēja Svētā Gara svētību, ar kuru bija apēnots. Tā rezultātā dvēsele pamira, bet pēc tam nomira arī ķermenis, un tādā veidā radās ķermeņa nāve, lai pēc ķermeņa nāves, kuru redzam, mēs aizdomātos par dvēseles nāvi, kuru neredzam, jo ķermeņa nāve un nīcīgums ir pielīdzināms dvēseles nāvei un nīcīgumam.

Tomēr, viens ir ķermeņa daba, bet otrs – dvēseles daba. Dvēseles daba ir prātīga, bet ķermeņa daba ir jūtīga. Un vēl: ķermenis iepriekš sagandējās un pēc tam nomira, tāpēc ka no tā izgāja viņa dvēsele – kas ir arī ķermeņa nāve; bet ar dvēseli tā nenotika: tā vispirms nomira, tāpēc ka no tās aizgāja Dievišķā svētība, un pēc tam sagandējās. Dvēseles sagandēšanās ir novirzīšanās no taisnas un pareizas prātošanas – tieši tas, ka samaitājās pareiza prātošana un kļuva sagandēta, iekārojot visu ļauno. Jo, kad pareizas domas sagandējas, dvēselē uzreiz kā ērkšķi un nezāles izaug ļaunuma sēklas. Tādējādi kā mirušā ķermenī savairojas tārpi, tā Dievišķo svētību zaudējušā dvēselē kā tārpi ir savairojušies skaudība, viltība, meli, ienaids, ķildas, kaušanās, ļaunatminība, aprunāšana, dusmas, niknums, skumjas, atriebība, lepnība, iedomība, augstprātība, nežēlastība, mantkārība, laupīšana, netaisnīgums, nesaprātīga iekāre, čukstēšana, tenkas, nenovīdīgums, strīdīgums, zākāšana, apsmiešana, slavaskāre, zvēresta pārkāpšana, zvērēšana (nevietā), Dieva aizmiršana, pārgalvība, bezkaunība un jebkāds cits Dieva ienīsts ļaunums; tā ka cilvēks pārstāja būt pēc Dieva tēla un līdzības, kāds bija radīts sākumā, bet kļuva pēc sātana tēla un līdzības, no kura izcēlies jebkāds ļaunums.

2. Kā dvēsele, saprātīgs un prātīgs spēks, sasaista vienkopus ķermeni, kas sastāv no daudzām daļām, piemēram: miesas, kauliem, nerviem, cīpslām, ādas un pārējā, visu brīnumaini saistot ar savu spēku un saturot pilnīgā harmonijā, tā ka tās [ķermeņa daļas] viena otrai palīdz un viena otru uztur, būdamas ar vienu dvēseli saistītas, bet kad dvēsele iziet no ķermeņa, tad visas šīs ķermeņa daļas, zaudējot saiti, sarūk un tiek pakļautas iznīcībai, tā arī Svētā Gara svētība sasaista dvēseli pašu ar savu dievišķo spēku un dzīvina to, būdama it kā dvēseles dvēsele, tās daudzās un dažādās iedomas un vēlmes savelkot kopā ar vienoto Dieva gribu, kas arī veido tās īsteno dzīvi, bet kad Svētā Gara svētība atdalās no dvēseles, tad visas tās iedomas un vēlmes izkaisās un sagandējas. Tātad, ja būtu iespējams, lai kāds cilvēka ķermenis bez dvēseles atrastos harmonijā un savā kārtā, tad būtu iespējams arī, ka dvēsele pastāvētu kā pienākas savā kārtā ar raksturīgām saprātīguma iezīmēm bez Svētā Gara svētības. Bet kā tas [pirmais] ir neiespējams, tad šis [otrais] ir vēl neiespējamāks. Gluži otrādi: kā bez dvēseles esošais cilvēks šīs pasaules kārtībā ir miris, tā arī tas, kuram nav Svētā Gara svētības, ir miris Dieva [sākotnēji ieviestajā] kārtībā; un nekādi nav iespējams, lai viņam būtu [pieejama] dzīve debesīs, tāpēc ka jebkurš mirušais (jebkurā lietu kārtībā) ir bezdarbīgs (nedzīvs) tajā. Tieši tāpēc ir nepieciešams jebkuram cilvēkam, kurš tic Kristum, kristīties, lai tiktu ar Svēto Garu pārradīts un atjaunots, un kļūtu par jaunu radījumu. Bet kurš nepiedzims no augšienes, tas, kā saka Tas Kungs, nevarēs ieiet Dieva valstībā, un pat ieraudzīt to, bet kurš to nevarēs redzēt, vēl jo vairāk nespēs to iemantot.

Ieeja Dieva valstībā tiek dota ne tikai par labiem darbiem, bet arī par ticību. Tās ieraudzīšana notiek caur piedzimšanu no augšienes, bet tās saņemšana – caur labiem darbiem, kas tiek veikti ticības spēkā. Tāpēc, kurš tic un kristās ar ūdeni un Garu, ieiet Dieva valstībā, kā piedzimis (tajā un priekš tās). Un atkal, kurš piedzimis no augšienes, tas redz Dieva valstību, un tad, kad jau ir iekļauts Dieva valstības kareivju un mācekļu (dēlu) skaitā, saņem to par viņa darītajiem labiem darbiem, kurus neviens nespēj darīt iepriekš, pirms nav kļuvis par Dieva valstības kareivi. Jo mūsu cilvēciskā daba tāpat kā šīs pasaules gaismā ienāk, būdama līdzdalīga Ādama lāstā, tā arī Dieva valstības gaismā ieiet (no kristību peldes), būdama līdzdalīga Jēzus Kristus svētībā. Un ja tā neizveidojas kopīga ar Kristus Dievišķo dabu, ja tā nepieņem Svētā Gara svētību, nevar nedz padomāt, nedz izdarīt kaut ko Dieva valstības cienīgu, nevar izpildīt nevienu Kristus pavēlēto bausli (lai būtu par valstības dēliem), tāpēc ka Kristus ir visu darošais visos, kuri piesauc Viņa svēto vārdu. Šī iemesla dēļ Dievs tapa par cilvēku, lai Viņā kā Dievā nonāktu Dievs Svētais Gars, un lai atrastos Tajā, no Kura nav šķīries, lai pēc tam caur kopību un savienošanos ar Viņu Dievība savienotos ar katru cilvēku, kurš ir kopībā ar Kristu un sasaista kopā, tas ir, Dieva gribā, visas savas domas un vēlēšanās. Tā arī ir dvēseles augšāmcelšanās šajā dzīvē. Jo caur kopību ar Dievcilvēku Jēzu, Viņa uzņemšanu un piedalīšanos Viņā dvēsele atkal atdzīvojas un atkal uzņem savu sākotnējo neiznīcīgumu ar Svētā Gara spēku un svētību, saņemtu caur kopību ar Jēzu, un izpauž savas no jauna saņemtās dzīvības pazīmes tādējādi, ka sāk kalpot Dievam taisnībā un līdzībā Viņa acu priekšā, nevis cilvēku acu priekšā, kā saka apustulis Pāvils: Kristus asinis [..] šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem kalpošanai dzīvajam un īstenajam Dievam (Ebr.9:14). Kad ķermenis ir dzīvs, tajā ir acīmredzamas dvēseles darbības, tāpat, kad dvēsele ir dzīva, tajā ir acīmredzamas Svētā Gara darbības, tādas kā: labestīgums, ticība, rāmums, atturēšanās. Caur ticību uzņēmusi šo prātīgo Svētā Gara spēku (kuru Ādams zaudēja caur baušļa pārkāpšanu un tā rezultātā prāta krustcelēs novirījās no pareizām domām, līdz neiespējamībai kaut ko pareizi saprast), dvēsele redz un saprot, ka tikums ir nekas cits kā Dieva gribas piepildīšana, kā arī visi īstenās gudrības mīļotāji, Kristus atnākšanas un ticības Viņam skolotāji un sludinātāji, runā, ka tikums būtībā ir tajā, ka jebkurš Kristum ticošais cilvēks darītu tikai Dieva gribu, bet attiecībā uz pašreizējās dzīves labumiem būtu kā miris; tā lai tikai Dieva pavēļu piepildīšanas darbos viņš arī būtu pazīstams kā dzīvs, un tikai šajā jomā izpaustu kustību un enerģiju. Tā arī ir pazīme, ka dvēsele ir dzīva.

3. Bet pēc tam, pēc augšāmcelšanās, arī ķermenis uzņems neiznīcīgumu, kuru dvēselei Dievs ir dāvājis tagad, iedzīvinādams to pašreizējā dzīvē. Tādā veidā Dieva neierobežotās žēlastības dēļ atklājas dižena brīnišķīga Dieva namturības izpausme: dvēsele tiek augšāmcelta pašreizējā dzīvē, bet ķermenis nomirst, un Dieva spriedums: no zemes tu esi nācis un zemē aiziesi, neatceļas; savukārt kopīgajā augšāmcelšanā tiks augšāmcelts arī ķermenis un arī uzņems neiznīcīgumu. Nāve nav atcelta un pašreizējā dzīvē nav atstāta bezdarbīga, bet tikai ir samīdīta un nicināta, tāpēc ka, ja tā tagad būtu atcelta, tad ļaudis vairāk nemirtu.

Tā kā pēc Kristus krusta un Augšāmcelšanās kristieši ir saņēmuši apliecinājumu, ka mirstot pāriet no nāves uz dzīvību un uz kopā esības prieku ar Kristu, tad to iekāro vairāk par dzīvību. Jo ja Kristus Gars ir dvēseles dzīvība, tad kāds labums Viņu saņēmušajam dzīvot šajā pasaulē un caur to tikt novērstam no tā prieka, kurš tiek dots, esot kopā ar Kristu? Laimīgi tie, kuri, uzņemot ticību Kristum, nomira uzreiz, kad tika nokristīti, tāpēc ka nomira ietērpušies Kristū, un pārgāja uz nākamo dzīvi, nesot šīs karaliskās Kristus Dievības drānas. Bet laimīgāki un svētīgāki ir tie, kuri pēc svētās Kristības padzīvoja šeit, un, būdami ietērpti šajās karaliskajās drānās, kā pilnā Dieva apbruņojumā, uzsāka cīņu ar mūsu ienaidnieku sātanu un beigās uzvarēja viņu ar visām viņa intrigām un ļaunajām viltībām, pateicoties par šo uzvaru ar viņiem kopā bijušajam un viņiem to dāvājušajam Kristum, – un jau pēc tam, pēc šīs uzvaras, nomira; tāpēc ka padzīvoja, pūloties Kristus goda labad, Kurš šos labos pūliņus uzliek ikvienam Viņam ticošajam. Tā arī ir Kristus pagodināšana, lai kristieši karojot ar dēmoniem, netiktu uzvarēti (bet uzvarētu), esot kopā ar neuzvaramo Kristu. Jo katrā kristietī Kristus ir karojošais un uzvarošais, un Viņš arī ir Dievu piesaucošais, un lūdzošais, un pateicīgais, un godbijīgais, un meklējošais ar lūgšanu un pazemību, – visā tajā darbojas Kristus, priecādamies un līksmodamies, kad redz, ka katrā kristietī ir un mājo tā pārliecība, par kuru viņi pasludina, ka visu to darošais ir Kristus. Tāpēc  ikkatram kristietim attiecībā uz visiem labajiem darbiem, kādus dara, pienākas apliecināt, ka tos izdara Kristus, nevis viņš pats; bet kurš tā nedomā, tas veltīgi ir kristietis.

Cilvēki piedzimst šajā pasaulē tādēļ, lai pagodinātu Dievu un pateiktos  Viņam, zinot, ka viss labais ir no Viņa. Un atkal pēc darba un pūliņiem, kurus uzņēmās šajā ļaunajā vietā, kur piedzima, nomirst pēc Dieva noteiktā, lai rastu mieru no grūtībām ar cerību, ka kādreiz augšāmcelsies un dzīvos nepārtrauktu dzīvi, bez jebkādām skumjām un zaudējumiem. Jo kaut arī ar viņiem vienmēr esošais Kristus ir viņos strādājošais, tomēr arī viņi, ar visu savu nevarību, uzņemas lielas grūtības, lai tikai noturētu Kristu kopā ar sevi. Tāpēc ka visas sātana viltības un intrigas ir vērstas uz to, lai vilinātu viņus nošķirties no Kristus rokām un pašapmānā noskaņotu viņus runāt vai vismaz domāt, ka tie, lūk, esam mēs paši, kuri ar saviem pūliņiem izraisījām tādas un tādas labās pārdomas vai sacījām tādu un tādu saprātīgu vārdu, vai izdarījām tādu un tādu labu darbu, kaut arī tas būtu visnenozīmīgākais. Un, lūk, pret šo kristiešiem pastāvīgi ir pamatīgi jānopūlas!

Ikvienai dievbijīgai dvēselei priekšā stāv divi diženi askētiskie darbi: pirmais [darbs] – lai saņemtu Svētā Gara svētību, tāpēc ka nav iespējams kādam nostāties uz glābšanās ceļa un vēl jo vairāk – iet pa to, ja viņš vispirms nesaņem noslēpumaino Vissvētā Gara svētību; otrais, daudz smagāks [darbs], – lai nepazaudētu šo lielos sviedros un grūtībās iegūto svētību. Svētības zaudēšana notiek sekojošu iemeslu dēļ. Pēc tam, kad Dieva svētība jau ilgu laiku atrodas dvēselē, pavadot to glābšanās ceļā, pret to saceļas spēcīga un smaga cīņa, līdzīgi tai, kādu attēlo pravietis Dāvids, saucot uz Dievu: Kungs, kā vairojušies mani apspiedēji? Daudzi nostājas pret mani, daudzi saka manai dvēselei: nav tev glābšanas tavā Dievā (Ps.3:2-3), tas ir, ka glābšanās notiek nevis ar tava Dieva spēku, bet ar tavu gudrību un ar tava paša spēku. Ja dvēsele piekrīt tādai iedvesmai, svētība to atstāj. Bet ja viņa, tādu iedvesmu atraidījusi, sāk kopā ar Dāvidu saukt uz Dievu: Kungs, Tu mans aizstāvis un palīgs, Tu – mans gods, un pacel manu galvu, Tu ar Dievišķo svētību manī īsteno manu glābšanos, bet nevis es, – Dieva svētība būs ar to. Un, lūk, tas ir otrs darbs, pēc pirmā, kurā tiek saņemta Svētā Gara svētība; dižens darbs, lai nezaudētu jau saņemto Dieva svētību, dvēselei to pienākas veikt līdz savai pēdējai izelpai. Tai kopā ar svētlaimīgo daudz strādājušo apustuli Pāvilu cildeni jāsauc eņģeļu un cilvēku balsī: ne es, bet Dieva svētība, kas ar mani (1.Kor.15:10), – es pati neesmu neko labi izdarījusi, bet Dieva svētība, kas ir ar mani. Tāpēc gan apustuļi, gan pravieši, gan mocekļi, gan hierarhi, gan sirdsskaidrie, gan taisnie – visi sludināja šādu Svētā Gara svētību, un šādas svētības sludināšanas dēļ, ar tās (svētības) palīdzību, virzījās labā virzībā un īstenoja savas gaitas. Tāda arī bija tā ticība, kādu viņi ievēroja, tas ir, viņi ticēja, ka dižo daudzkārtējo un daudzveidīgo dzīvē sastapto grūtību uzvarētāja, pie tādas cilvēka dabas nevarības, kādu viņi sevī redzēja, bija Dieva svētība, kura vienmēr bija viņos klātesoša. Sākumā noticēdami, ka tas tā ir un tā ir jābūt, viņi piedzīvoja to pēc tam darbībā un labi iepazina; iepazīstot, pateicās tā iekārtojušajam Dievam; pateicoties, apliecināja; apliecinot, vainagojās; vainagodamies, pagodinājās, nesot sevī dievišķošanās iezīmes, jo kļuva par Dievišķās dabas līdzdalībniekiem, un caur to uz svētības pamata par dieviem, kuri, kā dievi, vienmēr nākamajā dzīvē būs kopā ar Dievu.

Cilvēki tādēļ arī dzimst pasaulē, lai pagodinātu Dievu, jo būtībā viņi ir domājošas un saprātīgas būtnes. Viņi vienīgie no visām redzamajām radībām var iepazīt un cildināt Dievu Radītāju, un Viņam pateikties. Aplūkojot radību, viņi brīnās par Radītāju, un, iepazīstot Viņa neaptveramo un neierobežoto dižumu, paklanās Viņam, ciena Viņu un ir bijīgi Viņa priekšā, turklāt cenšas dzīvot patiesībā un taisnīgumā, kā ir tīkami Dievam, priekšstatīdami dievzināšanu kā īsteno Dievam tīkamas dzīves apliecinātāju, un otrādi, Dievam tīkamu dzīvi un godaprātu – par dievzināšanas apliecinātājiem. Jo kuram ir dievzināšana un kurš pazīst Dievu, tas bez šaubām gan Viņu ciena, gan kalpo Viņam, tas ir tic un paklanās Viņam kā Dievam, un dzīvo Dievam tīkami; kā saka Jānis Teologs: katrs, kas grēko, nav Viņu redzējis, nedz Viņu atzinis, (1. Jāņa 3:6). Tā patiešām ir. Jo kurš pazīst Dievu, dabiski arī ciena Viņu, un Viņa priekšā ir bijīgs, bet kurš Viņa priekšā ir bijīgs un bīstas Viņu, vai tad tas var aizmirsties līdz tādai pakāpei, lai atļautu sev izdarīt kaut ko Dievam netīkamu, kad zina, ka Dievs ir visur un visu redz? Lai ikviens grēkojošais cilvēks pārliecinās, ka viņš nedz ir redzējis, nedz ir iepazinis Dievu, un ja viņš nomirs šajā tumsībā, tad pēc tam augšāmcelsies ne priekš kā cita, kā tikai priekš mūžīgām mocībām, mūžīgajām tādēļ, ka tur vairs nebūs nāves, lai izbeigtu šīs mocības. Bet tas, kurš ir ieraudzījis un iepazinis Dievu, un caur to neļauj sev vieglprātīgi un bezbailīgi nodoties grēkam un ar to parāda, ka viņš ne tikai bīstas, bet arī mīl Dievu, tāds cilvēks, ja viņš visu dzīvi pavadīs Dievam tīkami, pāries uz nākamo [dzīvi] ar cerību un gaidām uz mirušo augšāmcelšanos, augšāmcelsies neizsakāmam priekam, kura dēļ vienīgi ļaudis gan dzimst, gan mirst. Tādam priekam dzimušie, ja to nicinās un pavadīs dzīvi tumsībā un Dieva nezināšanā, pēc augšāmcelšanās cietīs dubultas mocības, gan saprotot to, ka bija dzimuši neizsakāmam priekam, gan to, ka vieglprātīgi to nicināja un zaudēja savas vainas dēļ.

Tādēļ ikkatrs šajā pasaulē piedzimušais cilvēks, vēl jo vairāk kristietis, lai nedomā, ka ir piedzimis, lai tīksminātos par šo pasauli un baudītu tās priekus, tāpēc ka tad viņš nemirtu, ja tāds būtu viņa piedzimšanas mērķis un gals. Bet lai patur prātā, ka viņš piedzimis, vispirms, tādēļ, lai būtu (sāktu pastāvēt) no neesošā, kāds bija; otrkārt, tādēļ, lai līdzīgi ķermeniskai pieaugšanai augtu pamazām arī garīgi, un ar labiem pūliņiem sasniegtu to svētīgo un dievveidīgo stāvokli, par kuru runā svētlaimīgais Pāvils: līdz kamēr mēs visi sasniegsim… vīra briedumu, Kristus pilnības mēru (Ef.4:13); treškārt, tādēļ, lai taptu cienīgs mājot debešķīgajos mājokļos un tiktu iekārtots svēto Eņģeļu pulkā, un dziedātu ar viņiem uzvaras dziesmu Vissvētajai Trijādībai, Kura kā vienīgā dod tam esību, arī vienīgā Savā svētībā dāvā labesību, tas ir, to parādīto svētīgo dievveidīgo stāvokli.

Neskatoties uz to visu, ļaudis tomēr ne vien nevirza savus darbus uz to vienīgo mērķi, kura dēļ ir dzimuši, tas ir, lai sasnieguši Kristus pilnības vecuma mēru, ar svētības palīdzību taptu par dieviem, bet, gluži otrādi, dara visu tam pretējo, un dara ar lielu uzcītību, dažādos veidos nododamies grēkiem, lai, visam beidzoties, tiktu iemesti mūžīgajās mocībās, kuru dēļ mēs nedzimstam šajā pasaulē. Jo mūžīgā elles liesma ir sagatavota sātanam un citiem dēmoniem, bet mēs piedzimstam, lai kļūtu Dieva cienīgi, kad nomirsim. Bet Dieva cienīgs ir, lūk, kurš: taisnīgs, īstens, lēnprātīgs, labestīgs, līdzjūtīgs, žēlīgs, dāsns, labsirdīgs, ilgpacietīgs, lēnīgs, cilvēkus mīlošs. Bet neviens cilvēks nevar tāds būt, ja ticībā Kristum nekļūs līdzdalīgs Dieva svētībā; tā ka, ja kāds nav tāds, tad acīmredzami, ka viņš vai nu netic Kristum, vai arī tikai izliekas par ticīgo, būdams patiesībā neticīgais. Jo kurš īsteni tic Kristum, tas jau ir tāds kļuvis, kā mēs sacījām, vai dažādos veidos cenšas par tādu būt, ar Dieva svētības palīdzību, bez kuras neviens nevar būt ne vien svēts, bet arī nevar pēc tā tiekties.

4. Dvēsele, kura kļuvusi cienīga tapt par Dievišķās svētības līdzdalībnieci, pati būdama iesvētīta, dabiski iesvēta arī savu ķermeni, tāpēc ka, vienojot un saturot ķermeni, viņa atrodas visos tā locekļos; tāpēc arī Svētā Gara svētība kā apņem sevī dvēseli, tā arī apņem tās ķermeni. Tomēr, kamēr dvēsele atrodas ķermenī, Vissvētais Gars neizpauž šajā ķermenī visu savu godību, tāpēc ka pastāv nepieciešamība, lai dvēsele līdz dzīves beigām pati parādītu savas brīvās gribas labo izpausmi, tas ir, vai tā sekos līdzi, kā pienākas, Svētā Gara svētībai. Bet kad pienāks beigas un dvēsele šķirsies no ķermeņa, tad, tā kā jau ir beigušies centieni (sacensības, kā sacīkstēs), un dvēsele uzvarot iziet no ķermeņa neiznīcības vainagā, kā krietni paveikusi savu virzību, tad Svētā Gara svētība arī šīs dvēseles ķermenī izpauž savu iesvētījošo spēku, no kā kaili kauli un veselas svēto relikvijas dāvā dziedināšanu un ārstē dažādas slimības. Kad dvēsele atdalās no ķermeņa līdz ar tā nāvi, tad tā viena, bez ķermeņa līdzdalības tajā, sāk būt kopā ar visu Dievību, tas ir ar Dievišķo svētību, un pati ar svētības palīdzību ir dievs; savukārt ķermenis paliek viens bez dvēseles tikai ar Dievību un pauž ļaudīm dievišķo spēku brīnumos (nevis caur dvēseli, bet tiešā veidā no Dievības). Tad gan dvēsele savās darbībās nesastop šķēršļus, kādi bija saistības dēļ ar ķermeni, būdama atdalīta no tā, gan ķermenis dvēseles dēļ vairs nav norūpējies par savu vajadzību apmierināšanu, tas ir, nedz par izsalkumu, nedz par slāpēm, nedz arī par ko citu tamlīdzīgu. Bet tā kā tie abi, gan dvēsele, gan ķermenis, ir atbrīvojušies no dažādām vajadzībām un dažādiem kārdinājumiem, kādiem bija pakļauti savstarpējās savienības dēļ, tad arī Dievišķā svētība, kā vienā, tā arī otrā, darbojas bez jebkādiem šķēršļiem, tā it kā pilnībā par Dievam piederošu kļūtu gan dvēsele, gan ķermenis, būdami Dievības uzņemti dievamtīkama dzīvesveida dēļ, kādu tie aizvadīja pasaulē, kad atradās abi kopā.

Vispārējās augšāmcelšanās laikā arī ķermenis saņems neiznīcīgumu, kādu Dievs jau ir dāvājis iesvētītai dvēselei. Jo, atbilstoši svētā Gregorija Teologa[2] vārdiem, kā šajā pasaulē dvēsele bija dalībniece ķermeņa grūtībās un bēdās, viņu ciešās savienības dēļ, tā arī tad dvēsele ķermenim nodos iepriecinošo stāvokli, kurš tai piemīt. Tad dvēsele sevī uzņems visu ķermeni un būs ar to vienota, gan gars, gan prāts, gan Dievs ar svētības palīdzību, gan viss nīcīgais un mirstīgais tad būs dzīvības apņemts. Jo kā Ādamā grēka dēļ miesu savā varā pārņēma nīcība, bet miesas dēļ arī dvēsele zināmā veidā tapa zemišķa[3] savās darbībās un, pilnībā nododamies zemes lietām, iegrima tādā dievnezināšanā, ka daži pat nezināja, vai Dievs ir: tā, otrādi, augšāmcelšanās laikā viss būs tam pretēji, ar Svētā Gara spēku, ar iemiesotā Dieva svētību; tad miesu absorbēs Svētā Gara spēkā dvēsele, dvēsele, kura jau bija Dieva, īstenās dzīvības, absorbēta tā, it kā visai dvēselei būtu viss Dievs un visā redzams būtu jau tikai Viņš viens. Teikšu vienkārši, dievveidīgā augšāmcelšanās svētība tad, tas ir, nākamajā dzīvē, parādīs visu pretēju pašreizējam, pretēju tam stāvoklim, kurā atrodamies un kurā dzīvojam šajā dzīvē; un kā šajā dzīvē grēka dēļ nāve ir pieņēmusies spēkā un varā un visu absorbē, tā nākamajā dzīvē tā taisnīgi zaudēs spēku un viņu pašu absorbēs svētība. Nāve, kas tagad ar Kristus Augšāmcelšanos ir samīdīta un apkaunota, tad, pēc vispārējās augšāmcelšanās, pilnībā tiks atcelta, kā saka dievišķais Pāvils: kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve (1.Kor.15:26). Tagad, šajā dzīvē, nāve atrodas savā laikā un ir (visiem) pārmācība par pirmo Ādama pārkāpumu (grēciniekiem), grēcīguma novēršana (taisnajiem), miera sagādāšana pēc svētīgiem [askētiskajiem] pūliņiem; bet nākamajā dzīvē, kā tiks atcelta šīs pasaules dzīve, tā arī nāve visbeidzot apstāsies un tiks atcelta; tā kā cilvēki nedzims un nedzīvos atbilstoši pašreizējai dzīvei, un arī nemirs, kā tagad, tad nāve izzudīs. Bet tad būs cita dzīve, neizsakāma, un cita nāve, smagnējāka un rūgtāka par tagadējo, tas ir, mūžīgās mocības. Jo kuri šeit nav tapuši līdzdalīgi Kristum vai apkaunos šo dalību Kristū ar tam pretēju dzīvi, tas ir, nedzīvos saskaņā ar Kristu, tādiem draud būt pakļautiem tur jau neatceļamam smagnējākas nāves sodam. Šajā pasaulē Dievs (iemiesodamies) atnāca iznīcināt nāves spriedumu, kurš bija vieglāks sods; bet tur, citā dzīvē, kur nebūs vairs pašreizējās nāves (kura mēdz būt par lielu mierinājumu tiem, kuri atrodas mokošos žņaugos, tāpēc ka nomirstot viņi no tiem atbrīvojas), kāda cita izārstēšana (no otrās nāves, kura būs dzīvības izbeigšanās) tur var būt? No citas puses, šajā pasaulē, no Ādama līdz Kungam Kristum, nebija neviena cilvēka pilnībā glābta (bet tikai cerībā), tāpēc ka visi bija līdzdalīgi priekšteču grēkā (no kura izpirkšana vēl tikai tika gaidīta). Bet tagad, pēc mūsu Kunga iemiesotās Dieva namturības, daudzi ir līdzdalīgi Kristū (patiesi glābti). Tāpēc tiem, kurus notiesās nākamajā dzīvē, nepaliks vairs nekāda mierinājuma un nekādas glābšanās cerības, tāpēc ka arī viņi līdzīgi tiem varēja būt līdzdalīgi Kristū, bet negribēja. Tāpēc arī pret kritušajiem eņģeļiem, kuri kļuva par dēmoniem, netiek izrādīta žēlastība, jo tā kā lielākā daļa eņģeļu ievēroja Dieva gribu, paliekot savā kārtā, tā arī viņi varēja to ievērot, bet negribēja.

Ak, kaut nu arī mēs kļūtu līdzdalīgi Kristū, lai saņemtu mūžīgo dzīvību mūsu Kungā Jēzū Kristū, Kuram slava, gods un pielūgšana ar Tēvu un Svēto Garu mūžīgi. Āmen.

[1] Nīcība, nīcīgums (grieķiski φθορά, krieviski тление), iznīcība, iznīcīgums (grieķiski διαφθορά, krieviski истление) – bojāšanās, noārdīšanās, pūšana, nīkšana, iršana, novecošana, slimošana, noguršana un citi tamlīdzīgi fenomeni ir nāves enerģijas izpausmes veidi radītajā pasaulē. – Tulk. piez.

[2] Svētā Gregorija Teologa dzīve
http://www.eleison.lv/sveetie/viiri/sveetitaji/GregorsTeologs.htm

[3] Zemišķs – pasaulīgās un zemes lietās un darbos iestidzis. – Tulk. piez.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.