Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

Hesihasms[1] ir Ortodoksālās tradīcijas kvintesence[2], cieši saistīta ar to, ko ietver un pauž jēdziens ORTODOKSIJA. Ārpus hesihastiskās tradīcijas Ortodoksija nevar pastāvēt un nav iedomājama. Turklāt hesihasma prakse ir īstenas kristietības atpazīšanas kritērijs. Saskaņā ar Pareizticīgo patristisko[3] tradīciju caur “gavēšanu, nomodu, lūgšanām” – ar hesihasma praktizēšanu – tiek iemantotas debešķīgas dāvanas. Jau sākumā paskaidrosim, ka hesihasms galvenokārt nozīmē ceļu uz dievišķošanos[4] un dievišķošanās pieredzi, un, sekundāri – izmeklēt un pierakstīt šo ceļu un pieredzi, ko vārds “teoloģija”  nozīmē akadēmiski (pareizticīgajā vidē – tulk. piez.).

Hesihasms ir Vispasaules Koncilu dogmatisko un teoloģisko lēmumu pamatā, tas ir ceļojums Svētajā Garā caur “šķīstīšanos, apgaismošanos un dievišķošanos”, un nevis kaut kāds intelektuāls-apcerīgs-zinātnisks process. Tādēļ Dieva zināšana kā dievišķošanās ir domāta ikvienam, gan izglītotam, gan neizglītotam, gudram un negudram, nevis tikai filosofiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā uzskatīja uniāts[5] Kalabrijas Varlaāms (jeb Barlaāms) (1290.-1359.g.). Svētais Gregorijs Palama, būdams hesihastiskās tradīcijas pārstāvis un cīnītājs, sava laikmeta diženākais  Pareizticīgais teologs un izcils Ortodoksālās Baznīcas Tēvs, sākumā atspēkoja Varlaāmu.

Svētais Gregorijs mācījās Teoloģiju īstā Pareizticīgajā Teoloģiskajā Skolā, saskaņā ar 1. Korintiešiem 12.-14. nodaļu (kura konstruē Baznīcu caur garīgajām dāvanām), proti caur askēzi un nožēlu. Palama kļuva par Teologu kenobītu[6] klosterī. Viņa Teoloģijas avots nebija sholastisks vai akadēmisks, kaut arī pirms došanās uz klosteri viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību abilstoši savam laikmetam. Viņa teoloģijas avots bija dzīve Svētajā Garā.  Tādējādi viņš kļuva par Praviešu, Apustuļu un Tēvu pēcteci un šīs tradīcijas patieso Teologu. Balstoties uz viņa brīnumiem, kuri apstprināja to, ka viņš bija “Svētā Gara templis”[7], 1368. g. viņš tika pasludināts par Pareizticīgo svēto, atbilstoši Baznīcas hagioloģiskiem[8] kritērijiem, un nevis viņa brīnišķīgo rakstu darbu dēļ, kā mēdz domāt sekulārs gars.

Rediģēšanas un pētniecības ieguldījumu ir snieguši mūsu zināmākie akadēmiskie teologi Panaiotiss  Hristu, tēvs Jānis Romanidiss, tēvs Georgijs Florovskis, tēvs Jānis Meijendorfs, tēvs Justīns Popovičs, tēvs Dumitru Staniloae, Georgijs Mantzaridis, Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss). Viņi padarīja svēto Gregoriju Palamu plaši zināmu 20. gadsimtā.

Gregorijs Palama un Hesihastisko strīdu patiesā būtība

Profesors Panaiotiss Hristu,
viens no lielākajiem 20. gadsimta Baznīcas Tēvu pētniekiem

Hesishastisko strīdu cēloņi un galvenās personas

Strīdu cēloņi ir tas, ka antihesihasti novienādoja filsofiju ar teoloģiju, turpretī hesihasti tās nošķīra; antihesihasti padarīja teoloģiju par izpētes objektu, turpretī hesihasti to pielietoja kā terapeitiskas pieredzes veidu; antihesihasti nepieņēma vispārēja viedokļa pastāvēšanu, turpretī hesihasti to pieņēma; antihesihasti, būdami racionālisti, balstīja zināšanas uz cilvēka prāta spējām un Dieva transcendentāluma dēļ uzskatīja Dieva zināšanu par neiespējamu, turpretī hesihasti uzskatīja, ka Dieva zināšana ir iespējama caur Viņa enerģijām, kuras izstaro no Viņa, kaut arī Viņš paliek neizzināms Savā būtībā.

Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

Svētais Gregorijs Palama

Pirms dažām dienām mans draugs atsūtīja bloga ierakstu no kāda “kabineta” teologa, kurš domāja, ka ir atspēkojis svētā Gregorija Palamas mācību, nopublicējot svētā Vasīlija Lielā citātu, kas vispār bija izņemts ārpus konteksta.

Pirmais, kas mums ir jāsaprot par palamismu, ir tas, ka tāda mācība vispār nepastāv. Palamisms ir Romas katoļu domātāju ieviesums – es nesaukšu viņus par teologiem – kuri gribēja attaisnot paši savu herēzi, piešķirdami eksotisku apzīmējumu tam, kas ir neapšaubāma un tradicionāla Pareizticīgās Baznīcas mācība, pārvēršot to par vēsturiski nosacītu “ismu”. Vienīgais, ko svētais Gregorijs izdarīja, bija gadsimtiem senas Baznīcas mācības skaidra izteikšana tā laika diskusijas rāmjos par hesihastiskās lūgšanas metodes būtību. Aiz visām sarunām par ciešu skatīšanos uz nabu un gaismas redzēšanu pastāv fundamentāla atšķirība, ko Pareizticīgie teologi bija norādījuši vismaz kopš svētā Afanāsija Lielā (298-373) laikiem.

Svētās relikvijas

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pareizticīgā Baznīca ir “augšāmcelšanās darbnīca” un, var teikt arī, – svēto relikviju darbnīca. [..]

Dieva atklāsme un spilgta izpausme, kas tiek dāvāta svētajiem, notiek caur dievišķošanos. Cilvēks saņem Atklāsmi, jo viņš piedalās Dieva neradītajā dievišķojošajā enerģijā. Tādējādi Atklāsme ir cieši saistīta ar cilvēka dievišķošanos. Dievišķās Atklāsmes augstākais punkts ir Piecdesmitniece. Kad cilvēks sasniedz dievišķošanos, viņš ir pilnībā dievišķots gan dvēselē, gan ķermenī, un šī iemesla dēļ eksistē žēlastības[1] pārpilnās un neiznīcīgas relikvijas. Svētās, neiznīcīgās un brīnumdarošās relikvijas liecina par Augšāmcelšanās patiesību un dievišķošanās pieredzi.

Pastāvīga Dieva atmiņa un izmisuma gara izkliedēšana

Stareca Afanāsija Mitilineosa mācība Konstantīna Zalalasa stāstījumā.

Starecs Afanāsijs Mitilineoss

Tulkota audio transkripcija.

“Atceries Kungu, savu Dievu…”

5.Mozus 8:18

“Atceries Radītāju savās jaunības dienās, pirms ļaunās dienas ir atnākušas…”

Salamans Mācītājs 12:1

Kas ir šī Dieva atmiņa? Tas ir tas pats, par ko svētais Gregorijs Teologs teica: “Ir svarīgāk atcerēties Dievu biežāk, nekā elpot.” Tā kā mēs elpojam pastāvīgi, tad mūsu Dieva atmiņai ir jābūt pastāvīgai. Kā tas ir iespējams, jo mums ir jāstrādā, mums jāiet uz skolu, mums jāmācās, mums jākoncentrējas uz tik daudz dažādiem uzdevumiem katru dienu – jārunā, jāklausās, jāstaigā, jāsniedz mūsu nedalīto uzmanību mūsu ģimenes locekļiem un tā tālāk? Šai Dieva atmiņai ir jābūt iedēstītai mūsu esamības visdziļākajās dzīlēs. Dieva atmiņai jābūt mūsu asinīs, tā sakot, mūsu zemapziņā. Kaut arī mēs varētu visu laiku nerunāt par Dievu, tomēr ir iespējams vienmēr uzturēt Dieva apzināšanos.

Atona vecajie par Svēto Garu

Piecdesmitnieces svētki ir Baznīcas piedzimšanas svētki. Svētais Gars pirms divdesmit gadsimtiem nonāca Ciānas kalna augšistabā[1] un kopš tā laika nepamet ticošos Svētajai Trijādībai. Kā kļūt Iepriecinātāja un Patiesības Gara atnākšanas cienīgam, stāsta Atona vecajie.

Piecdesmitnieces noslēpums

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Pēc Kristus Pacelšanās Debesīs, kā Viņš apgalvoja, piecdesmitajā dienā pēc Viņa Augšāmcelšanās un desmitajā dienā pēc Viņa Pacelšanās. Viņš sūtīja Svēto Garu, Kurš iziet no Tēva.

Pats Kristus iepriekš mācekļiem paziņoja par Svētā Gara nosūtīšanu: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi^[1] [Paraklitu, Iepriecinātāju], lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, Kuru pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa Viņu neredz un Viņu nepazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos” (Jņ.14:16-17).  Un tieši pēc tam Viņš teica: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Viņš jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26).  Vēlāk Viņš teica: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es Viņu sūtīšu pie jums” (Jņ.16:7).

Svētā Gara atnākšana pie mācekļiem notika Piecdesmitnieces dienā (Ap.d.2:1-13). Piecdesmitniecei ir nozīmīga vieta apustuļu dzīvē. Iziedami iepriekš caur sirds šķīstīšanu un apgaismošanos – kaut ko, kas arī pastāvēja Vecajā Derībā praviešos un taisnajos – viņi tad ieraudzīja Uzcelto Kristu, un Piecdesmitnieces dienā viņi kļuva par uzceltās Kristus Miesas locekļiem. Tas ir īpaši svarīgi, tāpēc ka katrā apustulī bija jābūt Uzceltajam Kristum.

Kas ir Pareizticīgās Tradīcijas kodols?

protopresbiters Jānis Romanidiss

Mums ir uzticēts dārgums – Pareizticīgās Tradīcijas teoloģija. Pareizticīgā teoloģija ir kulminācija un darba auglis gadsimtiem ilgai pieredzei, ko bija atkārtojuši, atjaunojuši un pierakstījuši tie, kuri ir dažādos laikos pieredzējuši dievišķošanos (teozi). Mums ir Vecās Derības patriarhu un praviešu, kā arī vēlāk Apustuļu pieredze. Mēs saucam visas šīs pieredzes par ‘pagodināšanu’[1]. Teikt: pravietis bija pagodināts, – nozīmē, ka pravietis redzēja Dieva godību (slavu)[2]. Teikt: Apustulis bija pagodināts, – nozīmē, ka Apustulis redzēja Kristus godību. Kristus godības redzēšanā Apustulis pārliecinājās uz savas pieredzes, ka Kristus godība Jaunajā Derībā ir Dieva godība Vecajā Derībā. Tādējādi Kristus ir Vecās Derības Jahve un Elohim[3].

Miers un spēks

Klusā telpā (vēlams pēc kādas garīgās lasīšanas un pēc eļļas lampiņas aizdedzināšanas ikonu priekšā un kvēpināšanas), cik ļoti iespējams attālinoties no trokšņa un bažām, kad esi brīvs no visām domām un apsvērumiem, ļauj savam prātam (nous) noiet sirdī un saki lūgšanu: ‘Kungs, Jēzu Kristu, apžēlo mani grēcīgo’.

Kādu mieru un spēku mūsu dvēseles iegūst no šīs aprimšanas Dievā.

Kā tas palīdz mums citās dienas stundās saglabāt mieru, bez aizkaitināmības, spriedzes un raizēm, harmonijā un saliedētību ar visiem mūsu spēkiem!

Arhimandrīts Georgijs Kapsanis, Gregoriāta klostera igumens Atonā (+2014)

Avots: Pemptousia.com

Jautājums par Dieva zināšanu un Pareizticīgo gnosioloģiju

Jānis Sanidopuloss

Jautājums:

Es saņēmu vēstuli e-pastā, un zemāk ir mana atbilde uz to.

Tēvs Romanidiss mācīja, ja kāds pieredz dievišķošanos (theosis), Dieva neradīto godību un Viņa neradītās enerģijas, tad “pilnība ir atnākusi” un ticība un cerība vairs nav nepieciešamas, un tikai mīlestība paliek (1.Kor.13:10[1]). Romanidiss arī mācīja, ka sirds lūgšana ir pieredze, kurā svētais apzinās Svēto Garu lūdzamies sevī, kas ir eksistenciāls fenomens un empīrisks [fenomens] personai, kas to pieredz.

Kā tas attiecas uz sekojošo tēva Aleksandra Jeļčaņinova ideju viņa grāmatā “Krievu priestera dienasgrāmata”: “Tie, kuri pieprasa pierādījumus, lai ticētu, ir uz nepareizā ceļa. Ticība ir brīva izvēle. Kur ir vēlme (pat no mums pašiem apslēpta vēlme) pēc pierādījuma, tur nav ticības. Dievišķās izpausmes liecības nav jāuzskata par “pierādījumiem” – tā būtu dižā ticības tikuma degradācija un atcelšana.”?