XVIII gadsimta sākumā svētītājs Rostovas Dmitrijs savu svēto dzīvju apkopojumā iekļāva šo sirdsskaidrā Maksima Apliecinātāja dzīvi. Iepriekš bijām publicējuši svaigāk izdota sv. Maksima dzīves stāsta tulkojumu. Taču kāds mūsu atbalstītājs palūdza iztulkot arī šo versiju, tāpēc arī piedāvājam Jums to.
Mūsu sirdsskaidrā tēva Maksima Apliecinātāja dzīvesstāsts
Piemiņa 13./26. augstā un 21. janvārī/3. februārī
Dižākais ne tikai atbilstoši vārda[1] nozīmei, bet arī savai dzīvei, sirdsskaidrais Maksims piedzima lielajā valdnieka pilsētā Konstantinopolē. Cēlies no ļoti ievērojamiem un dievbijīgiem vecākiem, viņš saņēma nopietnu zinātnisku izglītību. Viņš pamatīgi studēja filozofiju un teoloģiju, ar savu gudrību ieguva vislielāko slavu un tika cienīts pat valdnieka namā. Ķēniņš Iraklijs[2], redzēdams viņa saprātīgumu un taisno dzīvi, pret viņa gribu pagodināja viņu ar sava pirmā sekretāra titulu un iekļāva viņu savu padomnieku vidū. Sirdsskaidrais Maksims galminieku vidū baudīja mīlestību un cieņu un bija ļoti noderīgs visai valdnieka pilsētai.
Šajā laikā parādījās monotelītu herēze, kas mūsu Kungā Kristū atzina tikai vienu gribu un vienu vēlēšanos[3]. Šī herēze attīstījās no agrākās evtīhiešu herēzes, kas Kristū nesaprātīgi atzina tikai vienu dabu pretēji pareizticīgo mācībai, kas prasa atzīt mūsu Kungā, iemiesotajā Dievā, divas dabas un divas gribas, divas vēlmes un darbības, katrai dabai sevišķas, bet apvienotas vienā Kristus Personā, jo Kristus ir Dievs, Kurš nav sadalāms divās personās, bet gan divās nesaplūstošās dabās iepazīstams. Sākumā monotelītu herēzes aizstāvji un izplatītāji bija Aleksandrijas patriarhs Kīrs, Konstantinopoles patriarhs Sergijs[4] un pat pats ķēniņš Iraklijs, kurš tika ievilkts šajā herēzē. Viņi sasauca vietējos koncilus – Kīrs Aleksandrijā un Sergijs Konstantinopolē – un nostiprināja šo herēzi, visur izsūtīja savu rīkojumu un savaldzināja visus Austrumus. Vienīgi svētais Sofronijs, Jeruzalemes patriarhs, pretojās šai herēzei, nepieņemot šo viltus mācību. Svētlaimīgais Maksims, redzēdams, ka herēze bija ielauzusies valdnieka palātās un savaldzinājusi pašu ķēniņu, sāka baidīties, lai arī viņu herēze nesavaldzinātu kā daudzus pārējos. Tāpēc viņš atstāja savu amatu un visu pasaules godību un devās uz klosteri tālu no pilsētas, ko dēvēja par Hrizopoli[5], kur viņš kļuva par mūku, dodot priekšroku “būt Dieva nama priekšā, nekā grēcinieku mājokļos” (Ps. 83, 11).[6] Tur pēc dažiem gadiem savas augsti tikumīgās dzīves dēļ viņš tika ievēlēts par igumenu (abatu).
Tikmēr patriarhs Sergijs piespieda ķēniņu Irakliju uzrakstīt viņu nepareizās ticības apliecinājumu. Šo pēdējo, kura bija izteikta monotelītu herēze, ķēniņš nosauca par “ekfēzi”, tas ir, izklāstu[7] , un pavēlēja visiem savā valstī tā ticēt, kā rezultātā Kristus Baznīcu plosīja juceklis. Abba Maksims, redzēdams, kādas jukas pārdzīvoja baznīcas Konstantinopolē un visos Austrumos, un kā herētiķi vairojās un nostiprinājās, tikmēr pareizticība mazinājās un tika vajāšanu vētras satricināta, garā sēroja, nopūtās un daudz raudāja. Uzzinājis, ka Rietumos šī herēze neatrada sekotājus un tika pilnīgi atraidīta, jo pāvests Severīns[8] nepieņēma ķēniņa “izklāstu”, un viņa pēctecis Romas krēslā, pāvests Jānis[9], koncilā anatematizēja šo “izklāstu”, svētītais Maksims atstāja savu klosteri un devās uz Rietumu zemēm. Viņš vēlējās rast patvērumu vecajā Romā, jo Jeruzalemē viņš nevarēja dzīvot, jo saracēņi bija uzbrukuši Palestīnai[10]. Viņš devās uz Romu, dodot priekšroku dzīvot kopā ar ortodoksiem, kuri stingri saglabāja ticību. Pa ceļam uz turieni viņš apciemoja pilsētās, kas bija pa ceļam, Āfrikas bīskapus, runājot ar viņiem, stiprināja viņus ticībā, mācīja, kā izvairīties no ienaidnieku viltībām un kā atbrīvoties no viņu viltīgi sapītajiem tīkliem[11]; dažiem, kuri atradās tālu, viņš sūtīja vēstules, mācīdams pareizo ticību un pārliecinādams viņus visādi sargāties no herēzes.
Šajā laikā nomira Konstantinopoles patriarhs Sergijs, un viņa vietu ieņēma tās pašas herēzes piekritējs Pirrs[12]; tāpat nomira arī Aleksandrijas patriarhs Kirs, un pēc tam nomira arī pats ķēniņš. Taču pirms nāves, redzēdams, ka daudzi lieli un svēti hierarhi un dievišķie tēvi ne tikai noraidīja viņa ticības izklāstu, bet arī to anatematizēja, ķēniņš sakaunējās un visur paziņoja, ka tā nav viņa apliecība, bet gan iepriekšējā patriarha Sergija, kurš pats bija uzrakstījis “izklāstu” un tikai pierunājis ķēniņu to parakstīt. Kad ķēniņš Iraklijs nomira, viņa vietā stājās viņa dēls Konstantīns[13], bet arī viņš, valdījis tikai četrus mēnešus, nomira, slepus noindēts, ko izdarīja viņa pamāte Martina, kura ar patriarha palīdzību[14] kronēja savu dēlu Heraklionu. Taču pēc sešiem mēnešiem visi augstmaņi sacēlās pret Heraklionu; viņi sagūstīja viņu, nogrieza viņam degunu, kā arī viņa mātei Martinai un pēc tam ar kaunu izsūtīja viņus trimdā. Tronī viņi iesēdināja Konstantīna dēlu, Iraklija mazdēlu, vārdā Konstanss, no kura vēlāk pasaulē nāca Konstantīns ar iesauku Pogonāts[15]. Pēc Konstansa nākšanas tronī toreizējais Konstantinopoles patriarhs Pirrs, Martinas sabiedrotais, kurš, pēc vispārpieņemtā uzskata, kopā ar viņu noindēja Iraklija dēlu – Konstantīnu, jaunkronētā Konstansa tēvu, ļoti nobijās un, atteicies no patriarha amata, aizbēga trimdā uz Āfriku. Pēc viņa Konstantinopoles patriarha troni ieņēma Pāvils[16], arī monotelītisma herēzes pārstāvis. Šī pati herēze bija aizrāvusi arī ķēniņu, un viņš bija kļuvis par lielu tās atbalstītāju un izplatītāju.
Kad sirdsskaidrais palika Āfrikas zemē, tur ieradās Konstantinopoles patriarhs Pirrs, kurš bija aizbēdzis no troņa, un, apceļodams pilsētas, viņš ievilināja pareizticīgos savā herēzē. Viņš būtu nodarījis tur lielu ļaunumu Kristus Baznīcai, ja viņam nebūtu bijis pretinieks sirdsskaidrā Maksima personā, ar kuru satiekoties, viņš stundām ilgi strīdējās debatēs par ticību. Āfrikas bīskapiem vajadzēja ierasties Kartāgā, lai uzklausītu abu debates par ticību, kā to bija vēlējies patricijs, šīs zemes pārvaldnieks Gregorijs[17]. Kad koncils bija sapulcējies un sākās debates, dievišķi viedais Maksims uzvarēja Pirru, atspēkojot viņa argumentus, pamatojoties uz dievišķajām grāmatām un svēto tēvu dogmatiem.[18] Viņš pierādīja, ka, tāpat kā Kristū ir divas dabas, tāpat arī Viņā jābūt divām gribām, divām vēlmēm un darbībām – tomēr neatdalāmi vienā Personā. Uzvarēts strīdā, Pirrs pievienojās pareizticīgajiem, un Baznīca viņu pieņēma ar mīlestību un godu, piešķirot patriarha titulu. Tajā pašā laikā viņš sastādīja arī ortodoksālās ticības apliecības grāmatu. Pēc tam viņš devās uz Romu pie pāvesta Teodora, kas bija Jāņa pēcnācējs. Pāvests viņu godam pieņēma kā pareizticīgo Konstantinopoles patriarhu. Kad Konstantinopolē izplatījās ziņa, ka Pirrs ir pievienojies pareizticīgajiem, herētiķu pulks kļuva greizsirdīgs. Sacerējuši nepatiesu stāstu, viņi izplatīja baumas ļaužu vidū, it kā Āfrikas bīskapi un pāvests būtu piespieduši Pirru pret viņa gribu pievienoties viņiem vienprātībā. Šīs baumas nonāca līdz pašam ķēniņam. Ķēniņš nekavējoties nosūtīja uz Itāliju vienu no saviem augsta ranga pārstāvjiem, herētiķi vārdā Olimps, lai tas atkal pievērstu Pirru monotelītu ticībai. Olimps, ierodoties Itālijā, apstājās Ravennas pilsētā[19] un, izsaucis Pirru no Romas, pierunāja viņu atgriezties pie iepriekšējās herēzes. Pirrs, līdzinoties sunim, kas atgriežas pie saviem vēmekļiem, kļuva anatēmas cienīgs, kam viņu vēlāk nodeva svētie tēvi kopā ar viņa līdzgaitniekiem.
Tikmēr ķēniņš Konstans Konstantinopoles patriarha herētiķa Pāvila pamudināts, līdzīgi kā viņa vectēvs Iraklijs, kurš sastādīja “izklāstu”, uzrakstīja herēzi saturošu ticības apliecību un, nosaucis to par tiposu (paraugu), izsūtīja to visur, pavēlēdams tā ticēt[20]. Šis ticības paraugs nonāca Romā, kad pāvests Teodors jau bija uz nāves gultas. Pēc viņa nāves viņu nomainīja svētītais Martins. Ķēniņš gribēja, lai jaunieceltais pāvests pieņemtu viņa uzrakstīto ticības paraugu, bet pāvests to noraidīja, sacīdams:
“Ja visa pasaule vēlēsies pieņemt šo jauno mācību, kas ir pretrunā ar ortodoksiju, es to nepieņemšu un neatkāpšos no evaņģēliskās un apustuliskās mācības, kā arī no svēto tēvu tradīcijām, pat ja man nāksies mirt.”
Svētais Maksims, Hrizopoles abats, tobrīd atrodoties Romā[21], ieteica svētajam pāvestam Martinam sasaukt vietējo koncilu un nosodīt ķēnišķo ticības apliecību, ko sauca par tiposu, kā herētisku un pretrunā ar Kristus Baznīcas mācību. Tā tas arī tika izdarīts[22]. Pāvests, sasaukdams savus bīskapus, kuru skaits bija simtu pieci un kuru vidū bija arī abba Maksims, ierosināja apspriešanai Kīra, Sergija, Pirra un Pāvila maldus, kā arī ķēnišķo herētisko ticības apliecību, – nodeva šīs maldinošās mācības anatēmai un uzrakstīja visiem ticīgajiem vispārīgu vēstuli, stiprinot tos pareizticībā, izskaidrojot herētiskos maldus un brīdinot, lai viņi visādā veidā no tiem sargās. Kad ķēniņš par to uzzināja, viņu pārņema dusmas un neparasts niknums, un viņš nosūtīja uz Itāliju savu vietnieku Teodoru Kalliopu ar pavēli pēc apsūdzību izvirzīšanas pret Martinu, sagūstīt pāvestu: it kā viņš būtu noslēdzis vienošanos ar saracēņiem, pamācīdams viņus iebrukt grieķu-romiešu valstībā un doties karā pret ķēniņu, – it kā ticību, ko nodevuši svētie tēvi, viņš nepareizi saglabā un arī zaimo Vissvēto Dievmāti. Ierodoties Romā, ķēniņa vietnieks publiski izvirzīja pāvestam šīs apsūdzības. Svētītais Martins, kurš nebija vainīgs nevienā no viņam izvirzītajiem pārkāpumiem, aizstāvējās pret ļaunprātīgajiem apmelojumiem.
“Ar saracēņiem,” viņš sacīja, “es nekad neesmu noslēdzis nekādu līgumu, bet tikai sūtīju žēlastības dāvanas pareizticīgajiem brāļiem, kuri dzīvo starp saracēņiem galējā trūkumā un nabadzībā. Ja kāds nerespektē, neatzīst un nepielūdz Vissvēto Dieva Māti, viņš tiks nolādēts šajā un nākamajā laikmetā. Bet svēto ticību, ko nodevuši svētie apustuļi un svētie tēvi, nevis mēs, bet citādi prātojošie nepareizi saglabā.”
Valdnieka vietvaldis, neklausoties pāvesta attaisnojumos, uzskatīja viņu par vainīgu visā, piebilstot, ka viņš esot nelikumīgi uzkāpis tronī. Pēc tam viņš naktī slepus sagūstīja pāvestu, pielietojot karaspēku, un aizsūtīja viņu pie ķēniņa. Pāvests tika ieslodzīts cietumā Hersonesā, kur arī nomira.[23]
Dažas dienas pirms pāvesta sagūstīšanas sirdsskaidro Maksimu kopā ar viņa mācekli Anastasiju sagūstīja Romā un važās nosūtīja uz Konstantinopoli. Tas tika darīts pēc ķēniņa pavēles, jo valdnieks zināja, pēc kura ieteikuma un pamudinājuma tika sasaukts koncils, lai nosodītu monotelītus un viņu vēstījumus. Kad sirdsskaidrais pa ūdens ceļiem ieradās Bizantijā, pie viņa ieradās ķēniņa sūtītie vīri, kuri jau savā acu skatienā izrādīja spēcīgu naidīgumu. Viņi bezkaunīgi sagrāba sirdsskaidro, basām kājām un bez apģērba, saslēgtu važās, un vilka viņu pa ielām, kopā ar viņa sarūgtināto mācekli. Ieveduši viņu kādā tumšā telpā, viņu ieslodzīja vienu pašu, neļaujot kopā ar viņu atrasties viņa māceklim, kuru viņi atsevišķi ieslodzīja cietumā. Pēc dažām dienām sirdsskaidro atveda uz nopratināšanu uz valdnieka pili, uz pilnu senāta sapulci, taču bez valdnieka tās priekšgalā. Kad viņš tur iegāja, visu acis, pilnas ļaunuma un nepatikas, raudzījās uz viņu. Vienai no augstajām amatpersonām – valsts kases sargātājam[24] – tika uzticēta pratināšana. Viņš bija spējīgs ļoti talantīgi strīdēties, daiļrunīgs, labi prata izteikt nepatiesus apvainojumus un pārvērst patiesību nepatiesībā, turklāt viņš labāk par jebkuru citu prata sagrozīt patiesību. Kādu ļaunprātību un bezkaunību viņš nebija izrādījis, kādus pārmetumus un apvainojumus viņš nebija izteicis. Viņš nekaunējās ne par svētā cienījamo vecumu, kuram tobrīd bija vairāk nekā septiņdesmit gadu, nedz nokaunējās par žēlastību, kas mirdzēja no viņa skatiena, nedz par lēnprātīgo un atturīgo, atklāto un mīlošo raksturu, nedz par svētā titulu. Kamēr netaisnais apsūdzētājs runāja pret nevainīgo daudz ko tādu, kas nebūt neatbilda ne patiesībai, ne veselajam saprātam, un daudzos vārdos izpauda ļaunprātīgo viltību, nekaunību un rakstura viltību, viņš ar to visās savās runās izrādīja vislielāko bezkaunību un nesaprātīgumu. Protams, viņš nespēja saprātīgi atbildēt uz pārliecinošajiem, lēnprātības un piesardzības pilnajiem sirdsskaidrā iebildumiem, bet savās runās parādīja tikai neapdomību un apjukumu, un tieši tādēļ viņš cieta sakāvi. Konkrēti to, kas toreiz tika runāts un darīts, kādas apsūdzības tika vērstas pret nevainīgo, kā melīgie cilvēki centās pasniegt savas nepatiesības ar patiesības ārieni, – to ir sīki aprakstījis sirdsskaidrā Maksima māceklis, cits Anastasijs, kurš bija Romas baznīcas apokrisiārijs[25]. Šeit kā atgādinājumu sniegsim nelielu fragmentu no viņa plašā stāstījuma.
Tiklīdz bezdievīgais apsūdzētājs, pēc amata bagātību glabātājs, stājās svētā priekšā, viņš nekavējoties sāka apvainot svēto ar aizvainojošiem vārdiem un draudēt viņam, saucot viņu par negodīgu, par tēvzemes nodevēju, par valdnieka ienaidnieku un piedēvējot viņam visu, kas bija apkaunojošs un noziedzīgs. Kad svētais jautāja apsūdzētājam, kāpēc viņš izvirza pret viņu šādas apsūdzības un apsūdz viņu nodevībā, augstmanis cēla pret viņu nekrietnus apmelojumus un piedāvāja apzināti nepatiesus lieciniekus. Viņš pārmeta svētajam, ka viņš it kā esot nodevis daudzas lielas pilsētas barbariem: tā, atsvešinājis Aleksandriju, visu Ēģipti un Pentapoli[26] no to dzimtajām robežām, viņš tās bija pievienojis saracēņiem, pret kuriem bija draudzīgs un labvēlīgs. Svētais skaidri norādīja, ka viņam izvirzītā apsūdzība ir nepatiesa un izsmiekla vērta.
“Kāda man, mūkam, darīšana,” viņš sacīja, “gar pilsētas iekarotājiem, un vai es kā kristietis varētu būt sadraudzībā ar saracēņiem? Gluži otrādi, es vienmēr esmu vēlējies tikai vienu noderīgu lietu kristīgajām pilsētām.”
Bet nekaunīgais apmelotājs pievērsās cita veida meliem, pinot tos kā kādus sapņus, un, paaugstinājis balsi līdz nepieklājīgumam, kliedza, it kā svētītais Maksims būtu zaimojis austrumu ķēniņu, saucot rietumu karaļus par cienīgākiem, nekā viņš. Tajā pašā laikā viņš atsaucās uz viltus lieciniekiem. Sirdsskaidrais, smagi nopūzdamies, sacīja uz to:
“Es pateicos savam Dievam, ka esmu nodots jūsu rokās un panesu netaisnīgu apvainojuma spīdzinājumu, lai ar to šķīstītu savus brīvi veiktos pārkāpumus un savas dzīves trūkumus. Bet, lai īsi atbildētu uz jūsu nepatiesajiem apvainojumiem, es jums vispirms jautāju: vai no manis paša jūs esat dzirdējuši to zaimošanu pret ķēniņu, par ko jūs runājat, vai arī kāds cits jums par to ir stāstījis?”
Viņi atbildēja:
“Mēs esam dzirdējuši no citiem, kas to dzirdējuši no tavas mutes.”
Taču, kad Svētais lūdza aicināt viņus liecināt personīgi, apsūdzētāji sacīja, ka viņi vairs nav dzīvi.
Svētais uz to sacīja:
“Ja jūs sakāt, ka tie, kuri dzirdēja zaimošanu no manas mutes, jau ir miruši, tad kāpēc jūs mani neaicinājāt uz nopratināšanu agrāk, kad viņi vēl bija dzīvi? Tad arī tu būtu atbrīvots no nevajadzīga darba, bet es būtu sodīts par acīmredzamu vainu. Bet viens ir skaidrs: tāpat kā jūsu apmelojumi pret mani ir nepatiesi, tā arī tiem, kas mani iesūdzēja tiesā, nav turējuši acu priekšā Dievu, Kurš pārbauda cilvēku sirdis. Lai es nebūtu cienīgs ieraudzīt Tā Kunga atnākšanu un lai mani vairs nesauc par kristieti, ja es jebkad esmu pat apdomājis šo viltus sapni[27], ko jūs esat izdomājuši, vai kādam to stāstījis, vai no kāda to dzirdējis!”
Tad tika pieaicināts viltus liecinieks vārdā Gregorijs, kurš apgalvoja, ka Romā esot dzirdējis, kā Maksima māceklis Anastasijs esot nosaucis ķēniņu par “priesteri”, bet viņš to esot mācījies no sava skolotāja Maksima. Svētais Maksims, izsakoties pret Gregoriju, vīrišķīgi atspēkoja viņa melīgo apmelojumu. Viņš teica:
“Kad Gregorijs bija Romā, viņš ar mums runāja tikai par vienas gribas pastāvēšanu Kristū, piedāvājot mums pieņemt dogmatisku sacerējumu, ko dēvē par “tiposu”. Bet mēs atteicāmies, dodot priekšroku tam, kas bija noderīgs mūsu dvēselēm. To, ko jūs tagad sakāt, nezinu nedz es, nedz arī mans māceklis nekad nav teicis – tam Dievs ir liecinieks! Tomēr es atceros, kā toreiz nevis savam skolniekam, bet gan pašam Gregorijam teicu, ka ticības dogmu pētīšana un definēšana ir garīdznieku, nevis imperatoru pienākums, jo viņiem pienākas gan svaidīt ķēniņu, gan uzlikt uz viņu rokas, gan veikt Eiharistijas svētnoslēpumu (sakramentu), gan stāvēt pie altāra, gan veikt visus citus dievišķos un augstākos svētnoslēpumus. Lūk, ko es teicu toreiz un saku arī tagad. Atgādināt šos manus vārdus neatteiktos arī pats Gregorijs, un, ja viņš atteiktos, viņš atteiktos pats no sevis. Par visu šo lai kāds mani vai nu apvaino, vai attaisno tiesas priekšā.”
Nezinot, ko darīt, apsūdzētāji, paļaudamies uz nepatiesu liecību spēku, izveda sirdsskaidro no sapulces. Pēc tam tika atvests viņa māceklis Anastasijs. Viņi piespieda viņu liecināt, ka viņa skolotājs Romā bija nežēlīgi izturējies pret Pirru, kad viņš strīdējās ar viņu par ticību. Anastasijs drosmīgi apgalvoja, ka viņa skolotājs ne tikai nav nodarījis neko ļaunu Pirram, bet ka viņš pret viņu izturējies ar īpašu cieņu. Par šādu tiešumu viņi sāka sist Anastasiju ar dūrēm pa kaklu, seju un galvu, gribēdami ar vardarbību iekarot patiesību, un tad viņi aizsūtīja viņu atpakaļ uz viņa agrāko ieslodzījuma vietu. Pēc tam, neapmierināti ar iepriekšējo nepatieso apsūdzību un neobjektīvo pratināšanu, viņi atkal izsauca svēto Maksimu un mēģināja uzvarēt viņa stingrību ar jaunu apmelojumu. Šis apmelojums izpaudās kā apgalvojums, ka svētais Maksims esot Origēna[28] mācības sekotājs un visās lietās viņam piekritis. Svētais viegli un brīvi atspēkoja viņu nepatieso apsūdzību, jo tā bija pilnīgi bez pierādījumiem. Viņš runāja par Origēnu kā par izslēgtu no kopības ar Kristu un kristiešiem, bet viņa mācības sekotājus atzina par Dieva tiesas cienīgiem. Tad viņi atkal sāka izjautāt svēto Maksimu par Pirru un iemesliem, kāpēc viņš nošķīrās no Konstantinopoles patriarha un nevēlējās stāties kopībā ar viņu. Viņi pratināja svēto ar citiem jautājumiem un ierosināja, lai viņš pieņemtu ķēnišķo “tiposu” un izturētos pret to ar īpašu cieņu kā pret vispilnīgāko un obligātāko dogmatisko ticības izklāstu. Svētais iebilda viņiem, bet viņi apbēdināja viņu ar daudz asiem pārmetumiem. Tomēr, redzēdami, ka godājamais Maksims viņus pārspēj visos strīdos un ka sapinušies paši savos tīklos, viņi atlaida sapulci un steidzās pie valdnieka, lai liecinātu par Hrizopoles abata neuzvaramo drosmi.
“Maksims,” viņi sacīja, “ir neuzvarams runas ziņā, un neviens viņu nevar pārliecināt kļūt par mūsu domubiedru – pat ja kāds viņu spīdzinātu!”
Pēc tam sirdskaidrais atkal tika ieslodzīts cietumā. Nedaudz vēlāk pie viņa nāca citi sarunu biedri, uzskatīdami, ka, ja viņi bieži strīdēsies ar viņu un iebiedēs viņu ar draudīgiem vārdiem, tad būs daudz lielāka iespēja viņu pārliecināt par savu ticību. Atnākušie paziņoja, ka viņus sūtījis patriarhs, un tad sāka jautāt svētajam:
“Kurā baznīcā tu esi: Bizantijas, Romas, Antiohijas, Aleksandrijas vai Jeruzalemes? Jo visas šīs baznīcas ar tām pakļautajiem reģioniem ir vienotas. Tādēļ, ja arī tu piederi pie kafoliskās baznīcas, tad nekavējoties pievienojies kopībai ar mums – ja vien negribi tikt pakļauts bargam izsūtījumam un piedzīvot to, ko neesi gaidījis.
Uz to taisnais vīrs viņiem ļoti saprātīgi atbildēja:
“Kristus Kungs nosauca par kafolisko baznīcu to, kura satur patieso un pestījošo ticības apliecību. Šīs ticības apliecināšanas dēļ Viņš nosauca par svētīgu arī Pēteri un apsolīja uz tās pamata nodibināt vispasaules baznīcu[29]. Tomēr es vēlos zināt, kāds ir jūsu ticības apliecības saturs, uz kuras pamata visas baznīcas, kā jūs sakāt, ir stājušās kopībā. Ja tā nav pretrunā ar patiesību, tad arī es no tās neatkāpšos.”
Vēstnieki atbildēja viņam:
– Lai gan mums nav uzdots par to ar tevi runāt, bet tomēr – pateiksim. Mēs atzīstam Kristū divas darbības divu dabu atšķirības dēļ un vienu darbību abu dabu savienošanās dēļ vienā Personā.
Svētais uz to atbildēja:
“Ja jūs runājat par divām darbībām, ka tās ir kļuvušas par vienu darbību, pateicoties dabu savienojumam vienā Personā, tas nozīmē, ka līdzās šīm divām darbībām jūs atzīstat vēl kādu jaunu, trešo darbību, saplūdušo, jeb Dievcilvēcisko.”
“Nē,” atbildēja vēstneši, “mēs atzīstam divas darbības, bet runājam par vienu to savienošanās dēļ.”
Svētais pret to iebilda:
“Jūs paši sev radāt nestabilu ticību un apliecināt ticību, ka Dievs var būt bez esības. Jo, ja jūs sapludināt divas darbības vienā – dabu savienošanās dēļ vienā Personā – un pēc tam vienu darbību sadalīsiet divās – dabu atšķirības dēļ, tad nav ne darbību vienotības, ne darbību divējādības, jo divējādība ar vienotību un vienotība ar sadalīšanu ir savstarpēja pretruna; turklāt šie triki padara pilnīgi neīstu to, kurā ir darbības (t. i., Dievcilvēciskumu), – pat pavisam to likvidē, kā tādu, kam pēc dabas nepiemīt tāda izpaušanās, kuru pēc dabas nevarētu nedz atņemt, nedz izmainīt. Pretējā gadījumā, saskaņā ar svēto tēvu izpratni, dabai, kura neizpaužas tai radniecīgajās, piemītošajās darbībās, tiktu zaudēta visa esība[30]. Bet es to nevaru atzīt un no svētajiem tēviem neesmu mācījies šādi ticēt. Bet jūs kā tie, kuriem ir vara, dariet ar mani, kā jums tīk.”
Viņi, nezinādami, ko atbildēt, sacīja, ka tas, kurš nepaklausa, ir pakļauts anatēmai un jāpieņem viņam pienākošais nāves sods. Svētais rāmi un mierīgi atbildēja:
“Lai ar mani notiek Dieva griba par godu Viņa svētajam vārdam.”
Tad vēstneši devās pie patriarha un pastāstīja viņam visu, ko svētais bija teicis. Ķēniņš, apspriedies ar patriarhu, līdzīgi kā reiz bija rīkojies Pilāts ar jūdiem, notiesāja svēto ar izsūtīšanu uz kādu mazpilsētu Trāķijā, ko sauca par Viziju[31]. Tāpat arī viņa mācekli Anastasiju aizsūtīja ieslodzījumā tālajā grieķu valstības nomalē, visai skarbā vietā, ko barbaru valodā sauca Pervera[32]. Tāpat rīkojās arī ar citu sirdsskaidrā mācekli, arī vārdā Anastasijs, kurš savulaik bija bijis apokrisiārijs Romā un kurš pēc tam sarakstīja sirdsskaidrā Maksima dzīvesstāstu. Viņš tika izsūtīts uz Mesemvriju[33], pilsētu Trāķijā.
Tajā pašā laikā Romas pāvests svētītais Mārtins tika atvests uz Konstantinopoli, un pēc ilgām ciešanām tika izsūtīts uz Hersonesu[34]. Vēl pirms izsūtīšanas, kamēr viņš atradās Konstantinopolē, bija miris Konstantinopoles patriarhs Pāvils. Viņu bija nomainījis iepriekš minētais Pirrs[35], bet arī viņš pēc četriem mēnešiem nomira. Tad patriarha tronī kāpa Pēteris[36], pārliecināts tās pašas monotelītu herēzes piekritējs.
Pagāja ilgs laiks, un atkal pie svētā Maksima tika nosūtīti patriarha un ķēniņa vārdā cienījami vīri: Teodosijs, Cēzarejas bīskaps no Bitīnijas[37], un divi konsuli – Pāvils un Teodosijs, lai viņu pievērstu savai vienprātībai. Viņi izmantoja daudz un dažādus līdzekļus, lai pievērstu svēto, tie glaimojot viņam, te draudot, te pārbaudot viņa ticību, te izjautājot. Kad viņi ieradās kopā ar Vizijas bīskapu un pavēlēja svētajam apsēsties, bīskaps Teodosijs uzrunāja viņu ar vārdiem:
“Kā klājas, kungs, abba Maksim?”
Viņš atbildēja:
“Tā, kā Kungs no mūžības ir paredzējis un priekšnoteicis manas dzīves apstākļus, kurus Viņa apredzība saglabā.”
Teodosijs iebilda:
“Kā tas ir? Vai Dievs jau no mūžības ir paredzējis un iepriekš noteicis katra no mums rīcību?”
Svētais atbildēja:
“Dievs paredzēja mūsu domas, vārdus un darbus, kas ir atkarīgi no mūsu gribas; bet Viņš paredzēja un iepriekš noteica to, kam ar mums jānotiek, bet kas vairs nav mūsu varā, bet gan Viņa dievišķajā gribā.”
Bīskaps Teodosijs jautāja:
“Kas ir mūsu varā un kas nav mūsu varā?”
Svētais Maksims atbildēja:
“To visu tu zini, mans kungs, un tikai pārbaudot mani, savu kalpu, tu to jautā.”
Bīskaps uz to sacīja:
“Patiesi, es to nezinu, un es gribu saprast, kāda ir atšķirība starp to, kas ir mūsu varā un kas nav mūsu varā, un kā viens attiecas uz dievišķo iepriekš zināšanu, bet otrs – uz iepriekš nolemto?”
Sirdsskaidrais Maksims atbildēja:
“Visi mūsu labie un sliktie darbi ir atkarīgi no mūsu gribas; mūsu varā neatrodas pārmācības un nelaimes, kas ar mums notiek, tāpat arī tiem pretēji notikumi. Patiesībā mums nav varas nedz pār slimībām, kas mūs novārdzina, nedz pār veselību, bet tikai pār tiem apstākļiem, kas izraisa slimības vai saglabā veselību. Šajā gadījumā, tāpat kā slimības cēlonis ir nesavaldība, bet atturība ir labas veselības priekšnosacījums, tāpat arī Dieva baušļu ievērošana ir priekšnosacījums, lai sasniegtu Debesu Valstību, bet to neievērošana ir priekšnosacījums, lai tiktu iemests elles ugunī.”
Bīskaps viņam sacīja:
“Kādēļ tu sevi moci ar šo trimdu, rīkodamies tā, ka esi šīs nelaimes cienīgs?”
“Lūdzu Dievu,” atbildēja svētais, “lai Viņš, pārmācīdams mani ar šo nelaimi, piedod man grēkus, ko esmu izdarījis, pārkāpjot Viņa svētos baušļus.”
Bīskaps pret to iebilda:
“Vai nelaimes nepiemeklē daudzus, lai tiktu pārbaudīti?”
“Svētie tiek kārdināti,” atbildēja sirdskaidrais, “lai visiem atsegtos viņu apslēptie tikumi, kā tas bija Ījaba un Jāzepa gadījumā. Patiesībā Ījabs tika pakļauts kārdinājumiem, lai viņā atklātu nevienam nezināmu drosmi, un Jāzeps tika pakļauts pārbaudījumam, lai atklātos viņa šķīstība un atturība, kas padara cilvēku svētu. Un katrs svētais, ja viņš šajā pasaulē cieta neviļus, cieta, lai ar nelaimēm, kurām Dievs pieļāva viņam notikt, uzvarētu lepno atkritēju, velnu – čūsku; pati pacietība katrā svētajā bija pārbaudījumu sekas.”
Uz to bīskaps Teodosijs sacīja:
“Patiesi, tu runā labi un pamācoši, un es gribētu par līdzīgām lietām vienmēr sarunāties par tevi, – bet tā kā es un mani pavadoņi, cienījamākie patricieši, nācām pie tevis, neraugoties uz milzīgo attālumu, cita iemesla dēļ, mēs tevi lūdzam: pieņem to, ko mēs tev piedāvāsim, un iepriecini visu visumu.”
“Ko tieši, mans kungs?” svētais jautāja. “Un kas es esmu un no kurienes es nāku, lai mana piekrišana jūsu piedāvājumam varētu iepriecināt visu pasauli?”
Bīskaps teica:
“Kā mana Kunga Jēzus Kristus patiesības ir nemainīgas, tā arī tas, ko es un mani līdzstrādnieki, godājamie patricieši, esam dzirdējuši tieši no mūsu patriarha un dievbijīgā ķēniņa.”
“Tad sakiet man, kungi,” atbildēja svētais Maksims, “ko jūs gribat un ko esat dzirdējuši?”
Tad Teodosijs sāka runāt:
“Imperators un patriarhs vispirms vēlas no tevis uzzināt: Kāpēc tu atsakies no kopības ar Konstantinopoles troni?”
Svētais Maksims atbildēja:
“Jūs zināt jauninājumus, kas pieņemti pirms deviņiem gadiem, t. i., 648. gadā. Tie sākās Aleksandrijā, kad tās patriarhs Kīrs izsludināja deviņas nodaļas, kuras apstiprināja un ratificēja Konstantinopoles tronis. Bija arī citas izmaiņas un papildinājumi (ekfēze un tiposs), kas sagrozīja koncilā pieņemtās definīcijas. Šos jauninājumus veica pirmie Bizantijas baznīcas pārstāvji Sergijs, Pirrs un Pāvils, un tie ir zināmi visām baznīcām. Tieši šī iemesla dēļ es, jūsu kalps, neiesaistos kopībā ar Konstantinopoles baznīcu. Lai šie iepriekšminēto vīru ieviestie vilinājumi tiek novērsti Baznīcā, – lai tie, kas tos ieviesa, tiek no tās izslēgti un – lai pestīšanas ceļš tiek attīrīts no šķēršļiem, un tad jūs staigāsiet pa gludu Evaņģēlija ceļu, kas attīrīts no visām herēzēm! Un, kad es redzēšu Konstantinopoles Baznīcu tādu, kāda tā bija agrāk, tad arī es pievērsīšos tai, kā agrāk biju tās dēls, un iestāšos kopībā ar to bez jebkādiem cilvēku pamudinājumiem. Kamēr vien tajā saglabāsies herētiski vilinājumi un herētiski bīskapi, nekādi vārdi vai darbi mani nepārliecinās, lai es kādreiz ieietu kopībā ar to.”
“Bet kas ir slikts,” jautāja bīskaps Teodosijs, “mūsu ticības apliecībā, ka tu nevēlies ar mums būt kopībā?”
Svētais Maksims atbildēja:
“Jūs apliecināt, ka Pestītājam bija viena Dievišķā un cilvēciskā darbība, – tikmēr, ja uzticamies svētajiem tēviem, kuri apgalvo, ka, kam ir viena darbība, tam ir arī viena daba, tad jūs apliecināt Svēto Trīsvienību nevis kā Trīsvienību, bet kā četrvienību, it kā iemiesošanās būtu vienas būtības ar Vārdu (Logosu) un atkāptos no identitātes ar cilvēcisko dabu, kas piemīt mums un bija šķīstajai Jaunavai Dievadzemdētājai; atkāpjoties no cilvēkam piemītošās identitātes, it kā būtu izveidojusies jauna būtība, kas ir vienas būtības ar Vārdu, tāpat kā Vārds ir vienas būtības ar Tēvu un Garu; tādējādi tā vairs nav Trīsvienība, bet gan četrvienība. Tāpat, kad jūs noliedzat darbību un apgalvojat, ka Kristus Dievišķumam un cilvēciskumam bija viena griba, jūs samazināt Viņa brīvo pašdarbību viņa labā darīšanā. Jo, ja abām šīm dabām nav katrai raksturīgās darbības, tad pat tad, ja tās vēlas kādam darīt labu, tās nevar to darīt, jo tām ir atņemta spēja darīt labu. Jo bez spējas darboties un bez dabai piemītošas darbības neviena lieta nav spējīga kaut ko radīt vai darīt. No otras puses, atzīdami Kristus iemiesošanos, jūs atzīstat vienu gribu divās dabās, bet, to darot, jūs arī atzīstat, ka Viņa Miesa pēc savas gribas bija visu laikmetu un visas radības radītāja kopā ar Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, kamēr pēc dabas tā pati ir radīta. Vai labāk būtu sacīt: miesa pēc savas gribas ir bez sākuma, – jo Dieva griba ir bez iesākuma, tāpat kā pašai dievišķībai nav sākuma, – bet pēc savas dabas miesa ir radīta laikā. Taču šāda apliecināšana ir ne tikai neprātīga, bet arī bezdievīga, jo jūs ne tikai runājat par gribu vienīgi Kristū, bet saucat to par dievišķu, un dievišķajai gribai nav nedz sākuma, nedz gala, tāpat kā pašai dievišķībai. Tāpat jūs atņemat Kungam Kristum visas izpausmes un īpašības, pēc kurām pazīstama Viņa dievišķība un cilvēcība, kad ar ekfēzes un tiposa palīdzību jūs pieprasāt, lai nerunātu nedz par vienu vai divām gribām Viņā, nedz arī par Viņa darbībām. Šī griba nav viena, jo jūs to sadalāt divās ar cilvēciskās gribas pakārtošanu Dievišķajai gribai; tās arī nav divas, jo jūs tās sapludināt vienā.”
Kad svētais Maksims runāja to un daudz ko citu, par ko sīkāk stāsta viņa māceklis Anastasijs, Teodosijs un patricieši sāka apzināties savu maldīgumu. Tomēr bīskaps sacīja:
“Pieņemiet ķēniņa uzrakstīto tiposu nevis kā apgalvotu ticības dogmatu, bet gan kā veidu, kā atrisināt apšaubāmus jautājumus. Viņš to nerakstīja likumdošanas nozīmē, bet gan ticības interpretācijas nozīmē.”
Svētais Maksims atbildēja:
“Ja tiposs nav apgalvojošs likums, kas apliecina mūsu Kunga gribas un darbības vienotību, tad kāpēc jūs mani esat izsūtījuši uz barbaru un Dieva nezinošu pagānu valsti? Kāpēc es esmu notiesāts palikt šeit, Vīzijā? Kāpēc mani sabiedrotie ir izsūtīti: viens uz Perveru, bet otrs uz Mesemvriju?”
Kad vēlāk viņi atcerējās, ka svētītais pāvests Martins Romā bija sasaucis vietējo koncilu, lai nosodītu monotelītus, bīskaps Teodosijs sacīja:
“Tas nav svarīgi, jo tas nebija sasaukts pēc ķēniņa pavēles.”
Sirdsskaidrais atbildēja:
“Ja tiek apstiprināti tikai pēc ķēniņa pavēles sasauktu koncilu lēmumi, tad nevar būt ortodoksas ticības. Atcerieties ar ķēniņa pavēli sasauktos koncilus pret vienbūtību, kuros tika noteikta zaimojošā mācība, ka Dieva Dēls nav vienots būtībā ar Dievu Tēvu. Šādi koncili: pirmais Tīrā, otrais Antiohijā, trešais Seleikijā, ceturtais Konstantinopolē ariāņa Eidoksija vadīšanas laikā, piektais Nikejā, sestais Sirmijā un pēc ilgāka laika septītais Efezā, kurā Dioskors bija priekšsēdētājs. Visi šie koncili tika sasaukti ar ķēniņa pavēli, taču tie visi tika noraidīti un anatemizēti, jo tajos tika sastādītas ticības apliecības, kas bija bezdievīgas un pretdievišķas. Turklāt, kāpēc jūs nenoraidāt to koncilu, kas nosodīja Pāvilu no Samosatas un anatemizēja viņu? Jo tā koncila priekšgalā stāvēja Dionīsijs, Romas pāvests, Dionīsijs no Aleksandrijas un Gregorijs Brīnumdarītājs, kurš bija šī koncila priekšsēdētājs. Šis koncils notika bez ķēniņa pavēles, tomēr tas ir stabils un neapstrīdams.
Pareizticīgo Baznīca par īstiem un svētiem atzīst tikai tos koncilus, kuros ir noteiktas patiesas un nemainīgas dogmas. Un tik tiešām, kā to zina arī jūsu svētība un māca to arī citiem, kanoni pavēl: visās kristīgajās zemēs divas reizes gadā sasaukt vietējos koncilus – gan mūsu glābjošās ticības aizstāvēšanai, gan arī lai labotu to, kas prasa labojumu; tomēr baznīcas noteikumi nerunā par valdības pavēlēm.”
Pēc ilgas sarunas un neatlaidīgiem strīdiem no abām pusēm sirdsskaidrā Maksima mute piepildījās ar dievišķo gudrību un daiļrunību, un viņa mēle, Svētā Gara virzīta, pārspēja pretiniekus. Pēdējie ilgi sēdēja klusēdami, noliekuši galvas un nolaiduši acis. Tad viņi aizkustinājās un sāka raudāt, pēc tam piecēlās un paklanījās svētajam, tāpat arī viņš viņiem. Pēc kopīgas lūgšanas viņi labprāt piekrita svētā Maksima patiesajai mācībai un ar mīlestību to pieņēma, turklāt paši apsolīja ticēt saskaņā ar viņu un cerēja pārliecināt valdnieku darīt to pašu. Lai apstiprinātu savu solījumu, viņi noskūpstīja dievišķo Evaņģēliju, godājamo krustu un svētās Pestītāja un Vissvētās Dievmātes ikonas. Pēc tam, pietiekami aprunājušies par dvēselei noderīgām lietām, viņi viens otram deva skūpstu Kungā un, novēlēdami savstarpēju mieru, atgriezās – bīskaps Teodosijs un patricieši – Bizantijā. Kad viņi izstāstīja ķēniņam par visu, kas bija pateikts un izdarīts, ķēniņš kļuva ļoti dusmīgs. Tad Teodosijs un abi patricieši, baidoties no ķēniņa dusmām, atkal pievērsās herēzei. Patricietis Pāvils atkal tika nosūtīts uz Viziju ar uzdevumu atvest mūku Maksimu uz Konstantinopoli, tomēr – ar pagodinājumu. Kad svētais Maksims tika atvests, viņam tika pavēlēts dzīvot svētā Teodora klosterī[38].
No rīta ķēniņš nosūtīja pie sirdsskaidrā divus patriciešus – Epifāniju un Troilu. Viņi parādījās daudzu augstmaņu pavadībā, ar kareivju un kalpu pulku, ar greznību un tukšu diženumu. Kopā ar viņiem ieradās arī iepriekš minētais bīskaps Teodosijs; sirdsskaidrais Maksims viņu gaidīja un cerēja, ka piepildīsies viņa solījums, saskaņā ar kuru ne tikai viņam pašam bija jākļūst patiesi ticīgam, bet arī ķēniņam un visiem pārējiem tautas pārstāvjiem bija jāatgriežas pareizticībā. Taču Teodosijs sameloja, dodot priekšroku iepriecināt zemes ķēniņu un pasaulīgo iedomību, nevis sekot Debesu Ķēniņam un Viņa svētajai Baznīcai. Kad visi bija apsēdušies un pierunājuši sirdsskaidro apsēsties, patricietis Troils sāka sarunu.
“Ķēniņš, Vispasaules valdnieks,” viņš sāka, “mūs ir atsūtījis pie tevis, lai paziņotu, kas ir tīkams viņa ķēnišķajai varai, ko apstiprinājusi Dieva vara, bet vispirms saki mums: vai tu pildīsi valdnieka gribu, vai nē?”
Svētais Maksims atbildēja:
“Es vispirms uzklausīšu, mans kungs, ko man pavēlēs valdnieks, un pēc tam tev atbildēšu. Jo kā gan es varu atbildēt uz to, ko vēl nezinu?”
Bet Troils uzstāja, sacīdams:
“Mēs tev neteiksim, ar ko esam ieradušies, kamēr tu neatbildēsi, vai paklausīsi ķēniņam.”
Sirdsskaidrais vīrs, redzēdams, ka sūtņi uzstājīgi pieprasa, ļaunprātīgi lūkojas un ar asiem vārdiem iztaujā viņu, vai viņš paklausīs ķēniņa gribai, atbildēja:
“Tā kā jūs man, savam kalpam, negribat pateikt, kas patīk mūsu kungam, ķēniņam, tad es jums paša Dieva un Viņa svēto eņģeļu priekšā paziņoju: ja ķēniņš man pavēlēs ko tādu, kam ir īslaicīga un pārejoša nozīme un kas vienlaikus nav pret Dievu un nekaitē dvēseles mūžīgajai pestīšanai, es labprāt to izpildīšu.”
Kad svētais to teica, patricietis Troils nekavējoties piecēlās un gribēja aiziet, sacīdams:
“Es aizeju, jo redzu, ka šis vīrs neizpildīs ķēniņa gribu.”
Bet tūdaļ sacēlās kņada, un ļaužu vidū, kas bija ieradušies, sākās liels juceklis. Tad bīskaps Teodosijs sacīja:
“Paziņojiet viņam valdnieka gribu un uzklausiet viņa atbildi, jo nav labi aiziet, neko viņam nepaziņojot un neuzklausot viņa atbildi.”
Pēc tam patricieties Epifānijs sāka teikt sirdsskaidrajam:
“Lūk, ko ķēniņš pavēl tev paziņot: tā kā visi Austrumi un tie Rietumos, kuri ir ievilināti kārdinājumā, skatoties uz tevi, rada apjukumu un nemieru, būdami atkritēji no ticības un veidojot intrigas, un nevēlas būt kopībā ar mums ticības lietā, tad lai Kungs mīkstina tavu sirdi ar rāmumu, lai tu varētu stāties kopībā ar mums, pieņemot mūsu izdoto tiposu. Un mēs, tevi ar mīlestību pieņēmuši, ar lielu cieņu un godu uzņemsim tevi baznīcā un novietosim tevi blakus mums, kur parasti stāv ķēniņi, un mēs ar tevi kopā piedalīsimies šķīstajos un dzīvību sniedzošajos Kristus Miesas un Asiņu Noslēpumos. Tad mēs pasludināsim tevi par savu tēvu, un prieks būs ne tikai visā mūsu Kristu mīlošajā pilsētā, bet arī visā kristīgajā pasaulē. Jo mēs esam stipri pārliecināti, ka tad, kad tu iestāsies kopībā ar svēto Konstantinopoles Baznīcu, mums pievienosies arī visi tie, kas tevis dēļ un tavā vadībā ir atkrituši no kopības ar mums.”
Svētais abba Maksims, vēršoties pie bīskapa Teodosija, ar asarām sacīja:
“Mēs visi, mans kungs, gaidām Dižo tiesas dienu. Tu atceries, kas nesen tika teikts un apsolīts svētā Evaņģēlija, dzīvudarošā Krusta un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus un Viņa Visnevainojamās Mātes, Vissvētās Dievmātes un Svētās Jaunavas Marijas, svēto ikonu priekšā?”
Bīskaps ar nolaistu skatienu rāmi sacīja:
“Ko es varu darīt, ja dievbijīgais ķēniņš vēlas citādi?”
Abba Maksims viņam atbildēja:
“Kādēļ tu un tie, kas bija kopā ar tevi, pieskārās svētajam Evaņģēlijam, ja tev nebija stingra nodoma izpildīt to, ko esi apsolījis? Patiesi, visi debesu spēki mani nepārliecinās darīt to, ko jūs piedāvājat. Jo kādu atbildi es došu, es nesaku Dievam, bet savai sirdsapziņai, ja tukšas godības un cilvēku viedokļa dēļ, kas ir nevērtīgs, es noraidīšu pareizo ticību, kas pestī tos, kuri to mīl?”
Kad svētais to sacīja, visi tūdaļ piecēlās, dusmu pilni un satracināti, un, metušies pie viņa, sāka ne tikai lamāt viņu rupjiem vārdiem, bet arī pielikt viņam rokas. Sagrābuši viņu, tie sita viņu ar rokām, mocīja, vilka viņu šurpu turpu pa grīdu, stūma un mīdīja ar kājām, un katrs centās aizsniegties, lai iesistu. Viņi noteikti būtu nogalinājuši svēto, ja bīskaps Teodosijs nebūtu savaldījis viņu niknumu un nomierinājis pūli. Kad viņi pārtrauca sist un mocīt svēto, viņi sāka uz viņu spļaut, un viņi spļāva uz Dieva vīru no galvas līdz kājām. Smirdoņa nāca no viņu pretīgajiem spļāvieniem, ar kuriem bija aptraipītas visas viņa drēbes.
Tad bīskaps viņiem sacīja:
“Tas nebija jādara; vajadzēja tikai uzklausīt viņa atbildi un ziņot par to ķēniņam, jo lietas, uz kurām attiecas baznīcas noteikumi, tiek spriestas citādi.”
Ar grūtībām bīskaps viņus pārliecināja, lai viņi pārtrauktu dumpi un atkal apsēstos. Viņi apsēdās, nepārstājot nievāt svēto ar rupjiem lāstiem un aizvainojošiem pārmetumiem.
Tad patricietis Epifānijs, niknuma pilns, dusmīgi vērsās pret svēto:
“Pastāsti mums, ļaunais veci, kuru apsēdis dēmons! Kāpēc tu šādi runā? Vai tu mūs visus, mūsu pilsētu un mūsu ķēniņu uzskati par herētiķiem? Zini, ka mēs esam kristīgāki par tevi un pareizticīgāki par tevi. Mēs atzīstam Jēzū Kristū, mūsu Kungā, Dievišķu un cilvēcisku gribu un saprātīgu dvēseli, jo ikkatrai saprātīgai būtnei pēc savas būtības vienmēr piemīt gan gribas spēks, gan darbošanās spēja. Vispār dzīvai būtnei ir raksturīga kustība, un prātam ir raksturīga griba. Arī mēs atzīstam, ka Kungam piemīt gribēšanas vara ne tikai atbilstoši dievišķībai, bet arī atbilstoši cilvēcībai, un jo sevišķi mēs nenoliedzam, ka Viņam ir divas gribas un divas darbības.”
Abba Maksims atbildēja:
“Ja jūs ticat tā, kā māca Dieva Baznīca, un kā tas pienākas saprātīgai būtnei, tad kāpēc jūs liekat man pieņemt “tiposu”, kas pilnībā noliedz to, ko jūs tagad runājat?”
Epifānijs iebilda:
“Tiposs ir uzrakstīts, lai atrisinātu patiesības, kuras nav gluži saprotamas, lai cilvēki netiktu maldināti ar to izteiksmes īpatnējo izsmalcinātību.”
Uz to abba Maksīms atbildēja:
“Tas ir pretēji ticībai, un tikmēr ikvienu cilvēku svētī pareiza ticības apliecināšana.”
Tad patricietis Troils iebilda:
“Tiposs nenoliedz abas gribas Kristū, bet tikai liek par tām klusēt Baznīcas miera labad.”
Abba Maksims uz to atbildēja:
“Noklusināt vārdu, nozīmē, noliegt to, kā par to Svētais Gars caur pravieti saka: “Nav valodas un nav dialekta, kur viņu balss nebūtu dzirdama” (Ps. 18, 4). Tādēļ, ja vārds netiek izrunāts, tas vispār nav vārds.”
Tad Troils sacīja:
“Tavā sirdī ir ticība, kāda vien tev patīk; neviens tev to neliedz.”
Svētais Maksims iebilda:
“Bet pilnīga pestīšana nav atkarīga tikai no sirds ticības, bet arī no tās apliecināšanas, jo Kungs saka: “Kas Mani noliedz cilvēku priekšā, to arī Es noliegšu sava Tēva priekšā, kas ir debesīs” (Mt.10:33). Tāpat arī dievišķais apustulis māca: “Ar sirdi tic taisnošanai, un ar muti apliecina pestīšanai” (Rom.10:10). Ja Dievs un Dievišķie pravieši un apustuļi pavēl vārdos un ar mēli apliecināt ticības noslēpumu, kas nes pestīšanu visai pasaulei, tad nav iespējams piespiest klusēt par apliecināšanu, lai cilvēku pestīšana netiktu mazināta.”
Pēc tam Epifānijs dusmīgā balsī iesaucās:
“Vai tu esi parakstījis koncila, kas bija Romā, dekrētus?”
“Es parakstīju,” atbildēja svētais.
Tad Epifānijs turpināja:
“Kā tu uzdrīksties parakstīt un anatemizēt tos, kuri apliecina ticību tā, kā tas pienākas saprātīgām būtnēm un kā māca kafoliskā Baznīca? Patiesi, pēc mūsu pašu sprieduma, mēs tevi ievedīsim pilsētā un nosēdināsim laukumā sasietu, savāksim visus komēdiantus, netikles un visus ļaudis un liksim tiem sist tevi pa vaigiem un spļaut tev sejā.”
Uz to svētais atbildēja:
“Lai notiek, kā tu teici. Bet, ja tu apgalvo, ka mēs anatemizējām tos, kuri atzīst mūsu Kungā apvienotas divas dabas, un vienlīdz divas gribas un divas katrai dabai atbilstošas darbības Kristū Kungā, Kurš pēc dievišķās dabas ir īstens Dievs un pēc cilvēciskās dabas ir īstens cilvēks, tad izlasi, mans kungs, grāmatu, kurā ir šī koncila akti, un, ja atradīsiet to, ko teicāt, dariet, ko gribat. Jo es un mani līdzstrādnieki, kā arī visi, kuri parakstīja koncila aktus, ir anatemizējuši tos, kuri līdzīgi Ārijam un Apollinārijam[39], atzīst Kungā vienu gribu un vienu darbību un neatzīst mūsu Kungu un Dievu, ka Viņam ir divas dabas, kurās Viņš atrodas, kā arī Viņam ir gribēšanas un darbošanās spēks, ar kuru Viņš veic mūsu pestīšanu.”
Tad Epifānija draugi un patricieši, un visi, kuri ieradušies kopā ar viņiem, sāka runāt savā starpā:
“Ja mēs turpināsim viņu klausīties, mums nesanāks ne ēst, ne dzert. Tāpēc iesim un paēdīsim, un tad pastāstīsim ķēniņam un patriarham, ko esam dzirdējuši. Jūs redzat, ka šis ir nodevis sevi sātanam.”
Tad viņi piecēlās un aizgāja pusdienot. Tā bija diena pirms Svētā Krusta paaugstināšanas svētkiem, un jau bija pienācis laiks visnakts dievkalpojumam. Pēc ēšanas viņi ārkārtīgi neapmierināti devās uz pilsētu.
Nākamajā dienā (14. septembrī), agri no rīta, patricietis Teodosijs parādījās sirdsskaidrajam Maksimam, atņēma visas grāmatas, kas bija svētajam, un teica ķēniņa vārdā:
“Tā kā tu nevēlies godu, dodies izsūtījumā, ko esi pelnījis.”
Svēto vecaju nekavējoties sagūstīja karavīri un vispirms aizveda uz Selemvriju, kur viņš palika divas dienas. Šajā laikā kāds karavīrs no Selemvrijas, aizgājis pie karaspēka, nometnē izplatīja baumas, kūdīdams ļaudis pret vecajo ar vārdiem: “Pie mums ir ieradies mūks, kas zaimo Vissvēto Dievmāti.” Armijas priekšnieks, sasaucis Selemvrijas pilsētas svarīgākos garīdzniekus, kā arī presbiterus, diakonus un godājamākos mūkus, nosūtīja tos pie svētīgā Maksima, lai noskaidrotu, vai ir taisnība, ko par viņu saka, ka viņš zaimojis Dievmāti. Kad viņi atnāca, sirdsskaidrais piecēlās un paklanījās līdz zemei, izrādot cieņu viņu kārtai. Arī viņi paklanījās svētajam, un tad visi apsēdās. Tad viens no tiem, kas bija atnākuši, ļoti cienījams vecākais, ļoti rāmi un cieņpilni jautāja sirdsskaidrajam Maksimam:
“Tēvs, tā kā daži ir pakļauti kārdinājumam attiecībā uz Tavu svētumu, apgalvojot, it kā Tu neatzītu mūsu Kundzi, Vissvēto Jaunavu Dievadzemdētāju par Dieva Māti, es Tevi ļoti lūdzu pie Vissvētās vienbūtīgās Trijādības, saki mums patiesību un noņem šo vilinājumu no mūsu sirdīm, lai arī mēs nekļūdītos, nepareizi domādami par Tevi.”
Sirdsskaidrais Maksims noliecās krusteniski uz zemes, tad, piecēlies, pacēla rokas pret debesīm un ar asarām svinīgi sacīja:
“Tas, kurš neatzīst mūsu Kundzi, visapdziedātāko, svētāko un visnevainojamāko Jaunavu, cienījamāko no visām saprātīgajām būtnēm, par īsteno Māti Dievam, Kurš radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tajā ir, lai ir anatēma no Tēva, Dēla, un Svētā Gara, vienotās un mūžīgās Trijādības, un no visiem debesu spēkiem, no svēto apustuļu un praviešu vaiga, un no bezgalīgi daudzajiem mocekļiem, un no katras taisnas dvēseles, kura mirusi ticībā, tagad, vienmēr un mūžīgi!”
To dzirdēdami, viņi visi apraudājās un izteica viņam labus vēlējumus ar vārdiem:
“Lai Dievs tevi stiprina, tēvs, un lai Dievs tev dāvā cienīgi un netraucētu veikt savu aicinājumu!”
Tad tur sapulcējās liels pulks kareivju, lai dzirdētu tēvu dievbijīgās runas, sarunājoties savā starpā. Viens no armijas virspavēlnieka virsniekiem, redzēdams lielo pulku, kas dedzīgi klausījās svētā vārdos un pārmeta valdībai, ka tā viņu izraidījusi, pavēlēja svēto nekavējoties izvest no šīs vietas un aizvest divas jūdzes tālāk, līdz bija sagatavoti tie, kam bija jāved uz Perveru ieslodzīšanai. Garīdznieki, dievišķas mīlestības mudināti, šīs divas jūdzes mēroja kājām, pavadīdami svēto. Kad pienāca karavīri, lai aizvestu viņu uz izsūtījumu, garīdznieki nesa svēto uz rokām un uzsēdināja viņu uz zirga. Tad viņi ar asarām apskāva viņu un, atvadījušies no viņa, atgriezās savā pilsētā. Svēto aizveda uz Perveru un tur ieslodzīja cietumā.
Pagāja ilgs laiks[40] , un ķēniņš atkal sūtīja uz Konstantinopoli atvest no ieslodzījuma sirdsskaidro Maksimu un abus viņa mācekļus. Kad viņi ar kuģi ieradās pilsētā, saulrietā parādījās divi sardzes priekšnieki ar desmit kareivjiem un, izvilkuši viņus no kuģa puskailus un neuzvilkušus apavus, nošķīra un ieslodzīja katru atsevišķi. Pēc dažām dienām viņus aizveda uz ķēniņa palātu. Abi mācekļi tika atstāti pagalmā apsardzes uzraudzībā, bet vecais vīrs tika ievests iekšā, kur sēdēja augstmaņi un daudzas cienījamas personas. Svētais tika novietots starp cildenajiem valdniekiem. Tad viņu ar aizkaitinājumu balsī uzrunāja ķēniņa dārgumu glabātājs:
“Vai tu esi kristietis?”
Vecajs atbildēja:
“Pateicoties Kristus, visu Dieva, svētībai, esmu kristietis.”
Dārgumu glabātāju pārņēma dusmas, un viņš sacīja:
“Tu runā nepatiesību.”
Svētais atbildēja:
“Tu saki, ka es neesmu kristietis, bet Dievs saka, ka es nemainīgi esmu kristietis.”
“Bet ja tu esi kristietis,” iebilda dārgumu glabātājs, “kāpēc tu ienīsti ķēniņu?”
“Pēc kā tas redzams?” pajautāja svētais. “Jo naids taču ir iekšēja dvēseles izjūta, gluži tāpat kā mīlestība.”
“No taviem darbiem,” atbildēja dārgumu glabātājs, “visiem ir zināms, ka tu esi ķēniņa un viņa valstības ienaidnieks. Jo tu vienīgais esi nodevis Ēģipti, Aleksandriju, Pentapoli, Tripolisu un Āfriku saracēņiem.”
“Kur tam ir autentiski pierādījumi?” jautāja svētais.
Tad atveda kādu Jāni, kas reiz bija Pētera sakelārijs[41] – laikā, kad Pēteris bija Āfrikas Numīdijas pārvaldnieks[42]. Šis Jānis sacīja:
“Pirms divdesmit diviem gadiem mūsu ķēniņa vectēvs pavēlēja svētīgajam Pēterim vest karaspēku uz Ēģipti pret saracēņiem. Pēteris, uzticēdamies tev kā Dieva kalpam, rakstīja tev, lūdzot noderīgu padomu. Bet tu viņam rakstīji, ka Dievam nav tīkams palīdzēt ķēniņam Irāklijam un viņa pēctečiem.”
Tad svētais viņam sacīja:
“Ja tu runā patiesību un tev ir Pētera vēstule man un mana vēstule Pēterim, tad parādi tās; lai tās izlasa, un es pieņemšu pienācīgu sodu saskaņā ar likumu.”
Jānis atbildēja:
“Man nav jūsu vēstuļu, un es pat nezinu, vai jūs rakstījāt viens otram, bet nometnē tajā laikā visi par to runāja.”
Svētais iebilda:
“Ja par to runāja viss karaspēks, tad kāpēc tu viens mani apmeloji? Vai tu mani esi kādreiz redzējis, vai arī es tevi?”
“Nē,” atbildēja Jānis. “Es nekad neesmu tevi redzējis.”
Tad svētais, vēršoties pie sapulces, sacīja:
“Vai ir godīgi par lieciniekiem likt tādus cilvēkus? Ir taču sacīts: “Ar kādu tiesu tiesājat, ar tādu tiksiet tiesāti, un ar kādu mēru mērojat, ar tādu arī mēru mēros jums” (Mt. 7:2). No Dieva, visu taisnīgā Tiesneša.”
Tad tika ievests Sergejs Maguda. Viņš teica:
“Pirms deviņiem gadiem no Romas atbraukušais svētītais abba Toms man pastāstīja sekojošo: pāvests Teodors mani sūtīja,” viņš teica, “pie Āfrikas prefekta Gregorija, kas tolaik bija atšķīries no Grieķijas impērijas, lai pastāstu, lai viņš nebaidās no grieķu armijas, jo Dieva kalps abba Maksims esot redzējis sapni, it kā debesīs, austrumos un rietumos, būtu redzēti eņģeļu pulki. Tie, kas bija austrumos, sauca: Konstantīn August, tu uzvarēsi! Tie, kas bija rietumos, sauca: Gregorij August, tu uzvarēsi! Rietumu pulka balss bija skaidrāka un skaļāka nekā austrumu pulka balss.”
Kad Maguda to bija izklāstījis, dārgumu glabātājs sacīja svētajam:
“Redzi, tevi Dievs ir atvedis uz šo pilsētu, lai tevi sadedzinātu ar uguni.”
Svētais atbildēja:
“Es pateicos Dievam, kas attīra manus brīvprātīgos pārkāpumus ar nebrīvprātīgiem sodiem. Bet “bēdas pasaulei no kārdinājumiem, jo kārdinājumiem ir jānāk, bet bēdas tam cilvēkam, caur kuru kārdinājums nāk” (Mt.18:7). Patiesi, kristiešu priekšā nebūtu nepieciešams to sacīt, un vēl jo vairāk atstāt bez soda tos, kas saka un domā tikai cilvēkiem pieņemamu, tagad dzīvu, bet rīt neeksistējošu lietu. Tas viss būtu bijis jāpasludina, kamēr Gregors vēl bija dzīvs. Tad būtu vajadzējis aicināt šeit patricieti Pēteri, abbu Tomu un svētīgo pāvestu Teodoru; es viņu visu klātbūtnē būtu sacījis patricietim Pēterim: “Sakiet, mans kungs, vai jūs esat man kādreiz rakstījis par to, ko apliecina jūsu sakelārijs, vai varbūt es jums esmu rakstījis?” Tāpat arī svētlaimīgajam pāvestam es teiktu: “Saki, mans kungs, vai es tev kādreiz esmu stāstījis sapni?” Bet, ja pāvests man būtu pārmetis par sapni, tā būtu viņa, nevis mana vaina, jo sapņa redzējums ir netīša lieta, bet likums soda tikai tās darbības, kas ir atkarīgas no cilvēka brīvas gribas.”
Pret nevainīgo un svēto vīru tika vērsti arī citi apmelojumi un netaisnīgas apsūdzības, īpaši par zaimošanu pret ķēniņu, it kā viņš un viņa mācekļi būtu Romā nosodījuši ķēniņu. Tomēr svētais, pierādījis savu nevainību, savā rāmumā ar pazemīgām, gudrām un iedvesmojošām runām atspēkoja visus šos apmelojumus.
Pēc tam atsevišķi tika ievests viņa māceklis Anastasijs. Viņu mudināja teikt kaut ko sliktu par savu skolotāju, un, kad viņš negribēja runāt nepatiesību pret taisno vīru, viņu sita ar dūrēm, un tad viņu un viņa skolotāju, katru atsevišķi, aizveda uz viņu vietām cietumā.
Nākamās dienas vakarā pie sirdsskaidrā cietumā ieradās patricietis Troils, Sergijs Eifrats un ķēniņa mielasta priekšnieks. Viņi apsēdās un, likuši sirdsskaidrajam apsēsties, pajautāja:
“Pastāsti mums, abba, kāda saruna tev bija Āfrikā un Romā ar Pirru un ar kādiem argumentiem tu viņu pārliecināji atteikties no sava dogmata un pieņemt tavu dogmatu?””
Svētais atbildēja:
“Ja man līdzi būtu manas grāmatas, kurās es būtu pierakstījis sarunas un strīdus, kas mums tur bija ar Pirru, es jums visu sīki izstāstītu, bet, tā kā grāmatas man ir atņemtas, tad es jums izstāstīšu to, ko atceros.”
Tad svētais secīgi izstāstīja visu, ko viņš atcerējās, un noslēgumā piebilda sekojošo:
“Man nav savu dogmatu, bet tikai dogmati kopīgi visai kafoliskajai Baznīcai; es savā ticības apliecībā neesmu ieviesis nevienu jaunu vārdu, pēc kura to varētu nosaukt par sava paša dogmatu.”
Tad sūtņi viņam jautāja:
“Tātad tu nestāsies kopībā ar Konstantinopoles troni?”
“Nē,” atbildēja svētais.
“Kāpēc ne?” viņi jautāja.
“Tāpēc,” atbildēja Svētais, “ka šīs baznīcas priekšstāvis noraidīja četru svēto koncilu nolikumus, pieņemot par likumu Aleksandrijā izdotās “deviņas nodaļas”, un tad viņi pieņēma Konstantinopoles patriarha Sergija sastādīto ekfēzi, un visbeidzot nesen izsludināto tiposu. No otras puses, viņi noraidīja visu, kas bija apstiprināts ekfēzē un tiposā, un daudzkārt paši sevi ekskomunicēja no Baznīcas un atmaskoja sevi nepareizā domāšanā. Un ne tikai tas, ka, ekskomunicēja sevi no Baznīcas, nesen Romā notikušajā vietējā koncilā viņi tika atstādināti no amata un viņiem tika atņemta priesterība. Kādu svētnoslēpumu darbību viņi var veikt? Vai arī kāds Gars nolaidīsies pār tiem, kurus viņi iesvētīs?”
“Tātad tikai tu viens būsi glābts,” viņš iebilda, “bet visi pārējie aizies bojā?”
Svētais uz to atbildēja:
“Kad visi cilvēki Bābelē pielūdza zelta statuju, trīs svētie jaunieši nevienu netiesāja uz pazušanu. Viņi neraizējās par to, ko darīja citi, bet tikai par sevi, lai neatkristu no patiesas dievbijības (Dan.3). Tāpat arī Daniēls, iemests bedrē, nenosodīja nevienu no tiem, kas, izpildot Darija likumu, negribēja lūgt Dievu, bet viņam prātā bija pienākums un viņš gribēja drīzāk mirt, nevis grēkot un tikt sodīts sirdsapziņas priekšā par Dieva likuma pārkāpumu (Dan.14:31). Un nedod Dievs, lai es kādu nosodītu vai sacītu, ka es viens pats būšu pestīts. Tomēr es piekritīšu drīzāk mirt, nekā ciest sirdsapziņas mokas, ja atkāpšos no pareizās ticības.”
“Bet ko tu darīsi,” sacīja viņam sūtņi, “kad romieši pievienosies bizantiešiem? Vakar no Romas ieradās divi apokrisiāriji, un rīt, svētdien, viņi pieņems Svēto Vakarēdienu kopā ar patriarhu.”
Sirdsskaidrais atbildēja:
“Ja pat visa pasaule sāks piebiedroties Vakarēdienā ar patriarhu, es nepiedalīšos ar viņu. Jo no svētā apustuļa Pāvila rakstītā es zinu, ka Svētais Gars anatemizē pat eņģeļus, ja tie sākuši sludināt citādi, ieviešot ko jaunu (Gal.1:8).”
Tad vēstneši jautāja:
“Vai ir absolūti nepieciešams atzīt divas gribas un divu veidu darbību Kristū?”
“Tas ir absolūti nepieciešams,” atbildēja svētais, “ja mēs gribam dievbijīgi domāt, jo nevienai radībai nav atņemta dabiskā darbība. Svētie tēvi skaidri saka, ka neviena būtne nevar pastāvēt vai būt iepazīstama bez tai radniecīgas darbības; ja tās nav un ja dabā nav atrodama darbība, kā tad Kristu var atzīt par īstu Dievu pēc dabas un īstu cilvēku?”
Uz to viņam sacīja:
“Mēs redzam, ka tā ir īsta patiesība, tomēr – nesarūgtini ķēniņu, kurš Baznīcas miera labad ir sastādījis tiposu nevis tādēļ, lai noliegtu kādu no Kristū atzītajām īpašībām, bet gan lai nodrošinātu Baznīcas mieru, pavēlot klusēt par tām lietām, kas izraisa strīdus.”
Tad Dieva vīrs, noliecies uz zemes, ar asarām atbildēja:
“Labajam un Dievu mīlošajam ķēniņam nevajadzētu sarūgtināties par manu necienīgumu, jo es negribu sadusmot Dievu, noklusējot to, ko Viņš ir pavēlējis atzīt un apliecināt. Jo ja, kā saka dievišķais apustulis, Viņš pats ir ielicis “Baznīcā, pirmkārt, apustuļus, otrkārt, praviešus, treškārt, skolotājus” (1.Kor.12:28), tad ir skaidrs, ka Viņš Pats arī runā caur viņiem. No visiem Svētajiem Rakstiem, no svēto skolotāju darbiem un koncilu nolikumiem mēs uzzinām, ka iemiesotajam Jēzum Kristum, mūsu Kungam un Dievam, ir vara gribēt un rīkoties saskaņā ar dievišķību un saskaņā ar cilvēcību. Jo Viņam nav nekādu trūkumu tajās īpašībās, pēc kurām Viņš tiek atzīts par Dievu vai cilvēku, izņemot grēku. Bet, ja Viņš ir pilnīgs abās dabās un Viņam netrūkst nekā, kas tām raksturīgs, tad, patiesi, tas pilnīgi sagroza Viņa Iemiesošanās noslēpumu, kurš neatzīst Viņā abu dabu būtību ar tām atbilstošajām īpašībām, dabu, caur kurām un kurās Viņš pastāv.”
Kad svētais bija izklāstījis šo un daudzas citas lietas, tie, kas bija atnākuši, uzslavēja viņa gudrību un neatrada neko, ko varētu viņam iebilst. Tomēr Sergijs sacīja:
“Vienīgi tu visus sarūgtini tieši ar to, ka tevis dēļ daudzi nevēlas būt kopībā ar šejienes Baznīcu.”
Sirdsskaidrais Maksims iebilda:
“Bet kurš gan var apgalvot, ka es kādam esmu pavēlējis nebūt kopībā ar Bizantijas baznīcu?”
Uz to Sergijs atbildēja:
“Pats fakts, ka neesi kopībā ar šo baznīcu, stiprāk daudzus attur no kopības ar to.”
Dieva vīrs uz to atbildēja:
“Nav nekā smagnējāka un skumjāka par to stāvokli, kad sirdsapziņa mums kaut ko pārmet, un nav nekā dārgāka par sirdsapziņas mieru un apstiprinājumu.”
Tad Troils, vēršot uzmanību uz to, ka ķēniņa Konstanta “tiposs” tika anatemizēts visur Rietumos, sacīja svētajam:
“Vai tas ir labi, ka mūsu dievbijīgā valdnieka skaidrojums ir tādā negodā?”
Svētais atbildēja:
“Lai Dievs piedod tiem, kuri iedvesa imperatoram un pieļāva viņam izdot šo rīkojumu!”
Troils jautāja:
“Kurš tad iedvesmoja un kurš pieļāva?”
Svētais atbildēja:
“Baznīcas vadītāji iemācīja, bet augstmaņi pieļāva, un tādējādi maldināšanas negods krīt uz ķēniņu, kurš ir nevainīgs un kuram ir sveša jebkāda herēze. Tomēr iesaki valdniekam izdarīt to, ko reiz darīja viņa svēti pieminamais vectēvs Irāklijs. Kad viņš uzzināja, ka daudzi tēvi Rietumos nepieņem ticības “izklāstu” un arī atsedz un nosoda tajā ietverto herēzi, viņš attīrījās no pārmetumiem šajā sakarā, sūtīdams visur savus vēstījumus un tajos apliecinādams, ka “izklāsts” pieder nevis viņam, bet bijušajam patriarham Sergijam. Lai tagad valdošais ķēniņš rīkojas tāpat, un tad viņš būs brīvs no jebkādiem pārmetumiem.”
Viņi ilgi klusēja, kratīdami galvas, un tad sacīja:
“Neērti un pat neiespējami izdarīt visu to, ko jūs iesakāt, abba.”
Vēl pietiekami daudz parunājuši par dažādiem jautājumiem, viņi atvadījās un draudzīgi šķīrās.
Nedēļu pēc šīs sarunas, nākamajā sestdienā, svētais un abi viņa mācekļi atkal tika aicināti uz nopratināšanu ķēniņa palātā. Viņa agrāko mācekli Anastasiju ieveda viņa priekšā, bet otru Anastasiju, bijušo Romas baznīcas apokrisiāriju, novietoja ārpus palātas. Kad pirmo Anastasiju ieveda zālē, kur starp senāta locekļiem sēdēja divi patriarhi, Konstantinopoles patriarhs Toms un vēl kāds patriarhs, nekavējoties ienāca apmelotāji, kuri nepatiesi apsūdzēja sirdsskaidro Maksimu. Klātesošie piespieda Anastasiju apstiprināt pret viņa skolotāju vērstos apmelojumus. Bet viņš drosmīgi atmaskoja melus, oponējot tiem patriarhu un senāta priekšā. Kad viņam jautāja, vai viņš ir anatemizējis “tiposu”, viņš atbildēja, ka ne tikai anatemizējis, bet arī sastādījis grāmatu pret to.
Tad augstmaņi jautāja:
“Ko tad? Vai jūs neatzīstat, ka esat darījis nepareizi?”
“Lai Dievs man nepieļauj,” atbildēja Anastasijs, uzskatīt par sliktu to, ko esmu darījis labi saskaņā ar Baznīcas noteikumiem. Kad pēc tam viņam jautāja par daudzām citām lietām, viņš atbildēja, kā Dievs viņam ir palīdzējis. Pēc tam viņš tika izvests ārā, un tika atvests sirdsskaidrais vecajs Maksims. Patricietis Troils uzrunāja viņu ar vārdiem:
“Paklau, abba, saki patiesību, un Dievs būs tev žēlīgs. Jo, ja mēs tevi nopratināsim likumīgā veidā un kaut viena no pret tevi izvirzītajām apsūdzībām izrādīsies patiesa, tu tiksi sodīts ar nāvi saskaņā ar likumu.”
Vecajs atbildēja:
“Es jau jums esmu teicis un atkal teikšu: tik iespējams kaut vienai apsūdzībai būt taisnīgai, cik sātanam iespējams kļūt par Dievu; bet tā kā sātans nav Dievs un nevar kļūt par Viņu, būdams atkritējs, tad arī tās apsūdzības, kas ir pilnīgi nepatiesas, nevar kļūt patiesas. Tādēļ, lai ko jūs gribētu darīt, dariet to; bet es, godāju Dievu ar dievbijību, nebaidos no pāridarījuma.”
Uz to Troils iebilda:
“Bet vai tu neesi anatemizējis tiposu?”
Vecajs atbildēja:
“Es jau vairākas reizes esmu teicis, ka esmu anatemizējis.”
“Bet, ja tu,” sacīja Troils, “anatemizēji tiposu, tad jau sanāk anatemizēji arī ķēniņu?”
“Es neesmu anatemizējis ķēniņu,” atbildēja sirdsskaidrais, “bet tikai hartu, kas apgāž ortodoksālo un baznīcas ticību.”
“Kur tad tu anatemizēji?” Troils jautāja.
“Vietējā koncilā Romā,” atbildēja svētais Maksims, “Pestītāja un Vissvētās Jaunavas Marijas baznīcā.”
Tad priekšsēdētājs uzrunāja viņu:
“Vai tu stāsies kopībā ar mūsu baznīcu, vai nē?”
“Nē, es nestāšos,” atbildēja svētais.
“Kāpēc ne?” jautāja priekšsēdētājs.
“Tāpēc,” atbildēja svētais, “ka viņa ir noraidījusi ortodoksālo koncilu nolikumus.”
“Bet ja mūsu baznīca ir noraidījusi koncilus,” iebilda priekšsēdētājs, “kā tad tie ir ierakstīti ikmēneša diptihā[43]?”
“Kāda jēga,” atbildēja svētais, “no nosaukuma un to pieminēšanas, ja šo koncilu dogmas ir atraidītas?”
“Vai jūs varat,” jautāja priekšsēdētājs, “skaidri parādīt, ka pašreizējā baznīca ir atraidījusi agrāko svēto koncilu dogmatus?”
“Ja jūs nebūsiet dusmīgs un to pavēlēsiet,” atbildēja vecajs, “tad es to varu viegli parādīt.”
Kad visi klusēja, dārgumu glabātājs pagriezās pret viņu:
“Kāpēc tu tik ļoti mīli romiešus un ienīsti grieķus?”
Svētais atbildēja:
“Mums ir Dieva pavēle nevienu neienīst. Es mīlu romiešus kā tos, kas ir vienā ticībā ar mani, un grieķus kā tos, kas ar mani runā vienā valodā.”
“Cik tu esi vecs?” jautāja dārgumu glabātājs.
“Septiņdesmit pieci,” atbildēja svētais.
“Un cik gadu,” turpināja kasieris, “tavs māceklis ir bijis ar tevi?”
“Trīsdesmit septiņus,” atbildēja svētais.
Tajā brīdī viens no garīdzniekiem iesaucās:
“Lai Dievs tev atlīdzina par visu, ko esi darījis svētīgajam Pirram.”
Svētais uz to neko neatbildēja šim garīdzniekam.
Šo diezgan garo nopratināšanu laikā neviens no klātesošajiem patriarhiem neko neteica. Bet kad viņi sāka runāt par koncilu, kas notika Romā, kāds Demosfēns sacīja:
“Šis koncils nav īsts, jo to sasauca ekskomunicētais pāvests Martins.”
Sirdsskaidrais Maksims atbildēja:
“Pāvests Martins nebija ekskomunicēts, bet gan tika vajāts.”
Pēc tam, aizsūtījuši svēto prom, viņi sprieda, ko ar viņu darīt. Necilvēcīgie mocītāji secināja, ka būtu pārāk žēlsirdīgi atstāt viņu joprojām dzīvot ieslodzījumā un ka labāk būtu pakļaut viņu cietsirdīgākām mokām nekā nāve. Tāpēc viņu nodeva pilsētas karaspēka virsnieka rokās. Prefekts pavēlēja svēto Maksimu un viņa mācekļus aizvest uz pretoriju[44]. Te netaisnais spīdzinātājs, vispirms svēto vecaju noģērbis un nometis uz zemes, pavēlēja viņu sist ar asiem vēršu dzinuļiem, nekaunēdamies ne par viņa vecumu, ne par viņa cienījamo izskatu, – neizjūtot žēlastību par viņa ķermeņa izskatu, kas bija novārdzis no gavēšanas pūliņiem. Svētais tika sists tik nežēlīgi, ka zeme bija aptraipīta ar viņa asinīm, bet viņa ķermenis bija tik sakropļots, ka uz tā nebija palikusi neviena neskarta vieta. Tad mežonīgais zvērs ar niknumu pievērsās godājamā mācekļiem un tikpat spēcīgi piekāva arī viņus. Kad viņi tika sisti, ziņnesis iesaucās:
“Tie, kas nepakļaujas ķēniņa pavēlēm un paliek nepaklausīgi, ir pelnījuši paciest šādas ciešanas.”
Tad viņus, knapi dzīvus, iemeta cietumā.
Nākamajā rītā atkal atveda svēto un sirdsskaidro vīru ar viņa pirmo mācekli Anastasiju no cietuma atpakaļ uz tiesu. Svētais vēl bija dzīvs un viss noklāts ar brūcēm, tā ka nevarēja bez līdzjūtības noskatīties uz šo cienījamo vecajo, svētā gavēņa piekopēju, dievišķi gudro skolotāju un teologu-apliecinātāju, visu asiņainu un savainotu ar dziļām brūcēm, bez nevienas vietas neskartu no galvas līdz kājām. Tomēr cietsirdīgie mocītāji neapžēlojās par viņu, bet kļuva vēl saniknotāki. Viņi izvilka viņa daudzrunīgo mēli, no kuras izplūda gudras mācības upes un noslīcināja herētiskus prātojumus, un bez žēlastības dziļi, pie pašas balsenes, nogrieza to, tādējādi gribēdami apklusināt svētā teoloģizējošo muti. Tāpat viņi rīkojās arī ar viņa agrāko mācekli Anastasiju un pēc tam atkal ieslodzīja viņus cietumā. Bet Kungs Dievs, Kurš reiz padarīja zīdaiņus spējīgus slavēt Savu svēto vārdu un Kurš arī mēmiem deva spēju runāt, arī deva šiem Saviem patiesajiem un uzticīgajiem kalpiem, sirdsskaidrajam un moceklim Maksimam Apliecinātājam, kā arī viņa māceklim sirdsskaidrajam Anastasijam, spēju runāt bez mēles vēl labāk un skaidrāk nekā pirms mēles nogriešanas. Ak, cik ļoti apkaunoti bija nožēlojamajie herētiķi, kad to uzzināja! Iekvēlojot vēl lielākā ļaunumā, viņi nogrieza viņam labo roku un nometa to zemē. Tādā pašā veidā viņi nocirta roku arī viņa māceklim, svētajam Anastasijam. Citu viņa mācekli, arī Anastasiju, bijušo Romas baznīcas apokrisiāriju, viņi saudzēja, jo viņš reizēm bija valdnieku sekretārs.
Pēc tam sirdsskaidro Maksimu un viņa mācekli izveda no pretorija un viņus par negodu vilka cauri visai pilsētai, rādot visiem ļaudīm viņu nogrieztās mēles un rokas un neglītām balsīm kliedzot un izsmejot. Pēc tik necilvēcīgas izsmiešanas un apkaunošanas viņi izsūtīja šos trīs vīrus, katru atsevišķi, tālu trimdā bez jebkādām rūpēm par viņiem, bez ēdiena un apģērba, kailus un basus. Ceļojuma laikā viņi piedzīvoja daudzas nelaimes un ciešanas. Sirdsskaidrais Maksims savu smago ievainojumu dēļ nespēja noturēties nedz uz zirga, nedz ratos. Karavīri uzpina grozu līdzīgu gultai, un, ieliekuši tajā smagi cietušo vecajo, ar lielām grūtībām varēja viņu aiznest uz ieslodzījuma vietu. Aizveduši viņu uz attālu skitu zemi, ko Eiropā sauc par Alāniju[45], viņu ieslodzīja cietumā Šemari pilsētā. Bet viņa māceklis sirdsskaidrais Anastasijs, kuram bija nogriezta mēle un roka, vēl pa ceļam aizmiga nāvē savā daudz cietušajā ķermenī, bet viņa dvēsele pārgāja pie Dieva nemirstīgā dzīvē.
Sirdsskaidrais Maksims savā pēdējā izsūtījumā smagu ciešanu vidū nodzīvoja vēl trīs gadus. Ieslodzīts cietumā, viņš no neviena nesaņēma nedz vecumdienās nepieciešamos pakalpojumus, nedz arī cilvēcīgas rūpes. Bet, kad Kungs vēlējās izbeigt viņa slimības un bēdas un izvest viņu no cietuma uz debesu valstības mūžīgo plašumu un prieku, Viņš vispirms mierināja viņu ar Dievišķu parādīšanos uz zemes un tad paziņoja viņam nāves stundu. Svētlaimīgo cietēju pārpildīja milzīgs prieks, un, lai gan viņš vienmēr bija gatavs savām dzīves beigām, tomēr viņš sāka tai cītīgi gatavoties. Kad pienāca viņu iepriecinošā nāves stunda, viņš ar prieku nodeva savu dvēseli Dieva Kristus rokās, Kuru viņš bija mīlējis kopš jaunības un Kura dēļ bija tik daudz cietis.
Tā Kristus apliecinātājs un moceklis piepildīja savu dzīves ceļu[46] un iegāja sava Kunga priekā. Viņš tika apglabāts tajā pašā pilsētā. Pēc svētā apbedīšanas uz viņa kapa bija redzami trīs brīnumaini gaismekļi, kas spīdēja ar neizsakāma starojuma liesmu un izgaismoja šo vietu. Svētais, kurš savas dzīves laikā bija gaisma pasaulei un pēc nāves nepārstāja spīdēt arī tagad; spīd visiem cilvēkiem ar savas tikumīgās un pacietīgās dzīves piemēru un lielo dedzību Dieva labā. Šie trīs, uz svētā kapa redzētie, gaismekļi kalpoja kā skaidra zīme tam, ka Svētais Dieva iemīļotais kalps mājo Vissvētās Trijādības gaišajās mājvietās, nenorietošajā Dieva Valstībā, kur viņš kopā ar taisnajiem spīd kā saule un bauda Trijādības gaismas vērošanu. Pēc sirdsskaidrā Maksima nāves atsevišķā ieslodzījumā palika dzīvs vēl viens viņa māceklis, apokrisiārijs Anastasijs, kurš pēc tam īpaši sīki aprakstīja sava tēva un skolotāja dzīvi, pūliņus un ciešanas. No šī apraksta šeit saīsināti ir paņemts tas, kas ir noderīgs mums, lai pagodinātu Dievu, svētajos godājamo Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, Kuram arī no mums, grēcīgajiem, pienākas gods, slava un pielūgšana tagad un vienmēr, un mūžīgi mūžos. Āmen.
Kondaks, 8. meldiņš:
Trijādības mīļotāju un dižo Maksimu, skaidri dievišķo ticību iemācošu, kā slavēt Kristu divās dabās, gribās un darbībās esošu, uzticīgie cienīgās dziesmās pagodināsim saukdami: priecājies, ticības sludinātāj!
Cits kondaks, 8. meldiņš:
Trīsstarojošā gaisma, iemājojusī tavā dvēselē, parādīja tevi par izvēlētu trauku, vissvētlaimīgais, svētītais, parādot dievišķo mērķi, tu sniedz grūti apjēdzamo izpratni svētlaimīgais, un Trijādību visiem, Maksim, skaidri pasludinādams, – vienmēresošu, beziesākumainu.
[1] Maksims – latīņu Maximus – atbilst grieķu valodai, kas nozīmē dižākais. Svētā Maksima vārda atbilstību viņa personīgajām īpašībām un dzīvei norāda viņa māceklis, godājamais Anastasijs, savā vēstulē Gangras presbiteram Teodoram. – Svētais Maksims dzimis ap 580. gadu. Savā otrajā nopratināšanā Konstantinopolē, kas notika 655. gadā, viņš teica, ka viņam ir 75 gadi.
[2] Imperators Iraklijs uzkāpa troni 600. gadā un valdīja līdz 641. gadam.
[3] Monotelītu herēze parādījās VII gadsimta sākumā un bija monofizītu herēzes turpinājums. Monotelīti atzina Kristū vienu Dieva gribu un vienu darbību, tādējādi izkropļojot dogmatu par Dieva Vārda tapšanu par cilvēku. Saskaņā ar ortodoksālo mācību griba piemīt dabai, nevis personai, tādēļ arī Kungam Jēzum Kristum, kā Dievam pēc dabas un cilvēkam pēc dabas, bija gan dievišķa, gan cilvēciska griba. Bez pēdējās Viņš nebūtu bijis pēc savas dabas pilnīgs cilvēks.
[4] Kīrs bija Aleksandrijas patriarha krēslā no 630. līdz 640. gadam. Sergijs I bija Konstantinopoles patriarhs no 610. līdz 638. gadam.
[5] Hrizopoles klosteris atradās Konstantinopoles jūras šauruma pretējā krastā, tagad Skutari, netālu no Halkedonas. Tas bija slavens ar savu mūku dievbijīgo dzīvi. Šeit svētais Maksims pieņēma mūka kārtu un pēc tam tika ievēlēts par abbu (vēl mēdz rakstīt ‘avvu’). Abba, Avva ir sīriešu vārds, kas nozīmē “tēvs”. To piešķīra klostera vadītājam.
[6] Psalmu dziedātājs dod priekšroku “būt pie Dieva nama sliekšņa”, nevis grezni dzīvot grēcinieku palātās.
[7] Šis ticības izklāsts, kas tika izdots kā edikts jeb dekrēts, bija saistošs visiem, aizliedza jebkādus strīdus par vienu vai divām gribām Kristū, bet tajā pašā laikā pasludināja mācību par vienu gribu kā pareizo mācību. Taču arī pēc tā strīdi satrauca Austrumu Baznīcu.
[8] Severīns bija Romas pāvests no 638. līdz 640. gadam.
[9] Pāvests Jānis IV bija Romas krēslā no 640. līdz 642. gadam.
[10] VII gadsimta sākumā Austrumu impērijai pastāvīgi uzbruka avāri un it īpaši persieši, un to pastāvīgi apdraudēja arī arābi jeb saracīni. No 637. līdz 640. gadam Sīrija, Palestīna un Ēģipte nonāca saracīnu varā. To lielā mērā veicināja monotelīti, kuri, būdami naidīgi pret pareizticīgo baznīcu, vienmēr bija gatavi nodot sevi ienaidnieku rokās. Monofizītu skaits tikai Ēģiptē vien sasniedza 6 miljonus, savukārt pareizticīgo bija aptuveni 300 tūkstoši. Imperators Iraklijs visādi centās samierināt monofizītus ar pareizticīgo baznīcu. Šim nolūkam viņš izdeva ekfēzi.
[11] Svētais Maksims ieradās Āfrikā ap 640. gadu. Pirms tam no 633. līdz 640. gadam viņš bija stiprinājis ortodoksālo ticību Aleksandrijā, Konstantinopolē, Kiprā, Mazāzijā un citās valstīs. Ziemeļāfrikā viņš nodzīvoja piecus gadus – no 640. līdz 645. gadam.
[12] 639. gadā Sergija vietā stājās Pirrs. Viņa sasauktajā koncilā viņš apstiprināja Sergija “izklāstu” (ekfēzi) un dedzīgi turpināja herēzes aizstāvēšanu.
[13] Konstantīns III bija Bizantijas imperators 641. gadā.
[14] Tautas baumas vēstīja, ka patriarhs Pirrs bijis imperatora Konstantīna pamātes Martinas līdzdalībnieks, noindējot imperatoru Konstantīnu. Baidoties no tautas niknuma, viņš 641. gadā aizbēga uz Ziemeļāfriku un atstāja patriarha troni. Līdz 650. gadam viņš dzīvoja vispirms Āfrikā un pēc tam Romā.
[15] Konstanss valdīja no 641. līdz 668. gadam, Konstantīns IV Pogonāts – no 668. līdz 685. gadam.
[16] Pāvils II atradās Konstantinopoles patriarha krēslā no 641. līdz 654. gadam.
[17] Grieķu-romiešu impērijā par patricijiem bieži dēvēja apgabalu valdniekus, tāpat kā cilvēkus ar dižciltīgu izcelsmi kopumā. Patricijs Gregorijs bija Kartāgas valdnieks. Kartāga atradās uz ziemeļaustrumiem no Tunisijas. To dibināja Tiras karaliene Didona ap 860. gadu pirms Kristus dzimšanas. 148. gadā pirms Kristus dzimšanas tā tika pakļauta Romas impērijai. 439. gadā pēc Kristus dzimšanas to iekaroja vandāļi, bet 533. gadā pēc Kristus dzimšanas Velizārijs to atdeva atpakaļ Romas impērijai. To galīgi nopostīja arābi 697. gadā.
[18] Publiskās debates starp svēto Maksimu un Pirru notika 645. gada jūlijā.
[19] Ravenna – ar piestātni pie Adrijas jūras, ko uzbūvējuši Tesālijas grieķi. Šeit atradās daudzu Romas imperatoru galvenā mītne, tāpēc šo provinci dažkārt dēvē par Romāniju. Imperators Augusts šeit turēja floti.
[20] Patriarhs Pāvils, Pirra vietnieks, sekojot Sergija piemēram, pārliecināja Konstansu 648. gadā izdot jaunu dogmatisku ediktu “Ticības paraugs” (tiposs). Šis edikts noteica pilnīgu klusēšanu par strīdīgiem jautājumiem – par Kristus gribām – un apmierināties ar to, kas tika apstiprināts pirmajos piecos Vispasaules koncilos.
[21] Svētais Maksims ieradās Romā 645. gada beigās un nodzīvoja šeit desmit gadus – no 645. līdz 655. gadam.
[22] Svētais pāvests Martins agrāk bija sava priekšgājēja pāvesta Teodora pilnvarotais Bizantijas galmā un ilgu laiku dzīvoja Konstantinopolē. Pēc pāvesta troņa ieņemšanas 649. gada maijā viņš no Konstantinopoles saņēma imperatora ediktu (tiposu), kas pavēlēja to ievērot. Martins bija atteicies un kopā ar svēto Maksimu sāka meklēt risinājumus herēzes izskaušanai. 649. gada beigās viņš Romā sasauca tā saukto Laterāna koncilu, kurā piedalījās 105 bīskapi un kurā piedalījās arī svētais Maksims. Šajā koncilā tika apstiprināta ortodoksālā doktrīna par divām gribām un darbībām Jēzū Kristū, un herēzes piekritēji – Teodors no Faranas, Sergijs no Konstantinopoles, patriarhi Pirrs un Pāvils un, visbeidzot, Kīrs no Aleksandrijas, kā arī Iraklija ekfezis un Konstansa tiposs tika anatematizēti, un koncila “akti” tika nosūtīti imperatoram Konstansam.
[23] 653. gadā svētais pāvests Martins tika aizturēts un pēc imperatora Konstantīna pavēles nosūtīts uz Konstantinopoli. Kopā ar svēto Maksimu viņš ieradās Konstantinopolē 654. gada septembrī. Nav zināms, kāds bija viņu liktenis gadu ilgā ceļojuma laikā. Svētais Martins, kurš tika apsūdzēts par savas valsts nodevību un ķēniņa majestātes apvainošanu, tika izsūtīts uz Hersonesu, kur 655. gada 16. septembrī nomira, bada nomocīts.
[24] Valsts kases sargātājs, sabiedriskās kases – baznīcas vai valdnieka – kases sargātājs.
[25] Apokrisiārijs no ‘apokrisiarius’ – grieķu vārds, kas nozīmē starpnieks, aizstāvis baznīcas lietās – valdnieka galmā.
[26] Šīs apsūdzības iemesls bija tas, ka Gregorijs, Āfrikas prefekts, savulaik labvēlīgi noskaņots pret svēto Maksimu, ap 650. gadu bija nošķīries no impērijas. Pentapole ir Līvijas rietumu daļa, kas robežojas ar Ēģipti.
[27] Šis sapnis, kas sakrita (it kā) ar Āfrikas prefekta Gregorija sacelšanos, ir detalizēti aprakstīts turpmāk šajā dzīves tāstā. Vienā no nākamajām nopratināšanām svētais Maksims atkal tika apsūdzēts par Gregorija pamudināšanu uz sacelšanos, izmantojot viņam piedēvēto sapni.
[28] Origēns bija slavenākais kristiešu skolotājs III gadsimtā. Taču savos daudzajos sacerējumos, pret kuriem lielu cieņu izrādīja pat izcilākie Baznīcas tēvi, Origēns tomēr pauda dažus neortodoksālus un herētiskus uzskatus, un tādēļ tie tika nosodīti kā herētiski, lai gan Origēns savus neortodoksālos uzskatus nebija pasludinājis par nemainīgām patiesībām. Tāda bija viņa doktrīna par dvēseļu pastāvēšanu pirms ķermeņa, kas tika nosodīta V Vispasaules koncilā 553. gadā.
[29] Mateja ev. 16:17-18 “Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”
[30] Saskaņā ar svēto tēvu izpratni neviena no dabām nevar nedz pastāvēt (būt), nedz būt iepazīstama, ja tā neizpaužas tai piemītošajās darbībās. Tādēļ, atzīstot vienu gribu Kungā Jēzū Kristū, vienai no dabām būtu jāliedz tās esība – tā pārtrauktu pastāvēt. Līdz ar to izzustu arī Dievcilvēcība. Tādā veidā monotelīti sagroza Dieva iemiesošanās dogmatu.
[31] Trāķiju no ziemeļiem no Ilīrijas ierobežoja Karpatu kalni, no dienvidiem – Maķedonija, Egejas jūra (arhipelāgs) un Propontida (Marmora jūra), bet no austrumiem – Melnā jūra. Tādējādi pie senās Trāķijas piederēja: Ungārijas austrumu daļa, Transilvānija, Moldāvija, Valahija, Bulgārija, Serbija un Rumēlijas austrumu daļas. Vizija bija pilsēta Trāķijas austrumos, netālu no Melnās jūras. Tā bija galvaspilsēta nelielam apgabalam, ko sauca par Astiku. Tās iedzīvotāji aplaupīja ikvienu, kas viņu pilsētas tuvumā cieta kuģa avāriju.
[32] Pervera – pilsēta Olimpa kalna gravās starp Maķedoniju un Tesāliju.
[33] Mesemvrija – pilsēta Trāķijas austrumos, Melnās jūras krastā.
[34] Tas notika 655. gadā. Hersonesa – Tauru pussalas austrumu pusē.
[35] Pāvils nomira 655. gadā.
[36] Pēteris vadīja Konstantinopoles patriarhātu no 655. līdz 666. gadam.
[37] Bitīnija ziemeļos robežojās ar Melno jūru, rietumos ar Miziju, dienvidos ar Frīģiju un Galatiju un austrumos ar Paflagoniju. Mūsdienās tā aizņem Anatolijas ziemeļu daļu.
[38] Tas bija 655. gadā. – Lielmocekļa Teodora klosteris atradās Konstantinopoles priekšpilsētā.
[39] Laodiķejas bīskaps Apollinārijs mācīja, ka Dieva Dēls, iemiesojies, pieņēma nepilnīgu cilvēka dabu, bet tikai cilvēka dvēseli un miesu, savukārt Viņa cilvēcisko prātu aizstāja dievišķais. Šo herēzi notiesāja II Vispasaules koncils.
[40] Именно – пять лет.
Proti – pieci gadi.
[41] Sakelārijs – no lat. saccilus (maiss) – tas pats, kas valsts kasieris. Bija divi sakelāriji – imperatora un patriarha.
[42] Numīdija atradās Āfrikas ziemeļos. Tagad tā veido Alžīrijas austrumu daļu.
[43] Diptihs nozīmē pieminēšanu, sinodiku. Tās bija divas tabulas, saliktas kā plāksnes, uz kurām bija uzrakstīti dzīvo un mirušo vārdi. Ikmēneša diptihos tika atzīmēti arī svarīgākie baznīcas dzīves notikumi.
[44] Pretorijs bija vieta, kur notika tiesas prāva. Pretorija priekšā bieži vien notika sišana ar pātagu.
[45] Alānija atradās Āzijas Sermatijā, Kaukāza kalnu rietumu daļā, netālu no Melnās jūras.
[46] Svētā Maksima ieguldītais darbs nepazuda. Sestais Vispasaules koncils (680. gadā) cienīgi pagodināja Maksimu Apliecinātāju un anatemizēja herētiķus un viņu mācības. – Labākie no sirdsskaidrā Maksima darbiem ir tie, kuros attēlota garīgā dzīve, un īpaši šādi darbi: 1) Par mīlestību presbiteram Elpīdijam, 400 nodaļas; 2) Mācība par askēzi jautājumos un atbildēs tam pašam Elpīdijam; 3) Par tikumību un netikumiem, 500 nodaļas; 4) Vēstule eparham Georgijam par lepnību; 5) Jānim Kuvikulāram – par mīlestību un bēdām Dievā. Visos dogmatiskajos rakstos sirdsskaidrais Maksims darbojies gandrīz tikai pret monotelītiem un monofizītiem, ar kuriem viņš savā dzīvē tik dedzīgi cīnījās. Pret monotelītiem viņš uzrakstīja: 1) divus dogmatu sējumus Marinam Kiprā; 2) tam pašam Marinam par divām gribām Kristū, par darbībām un gribām Kristū un daudzus citus mazāk apjomīgus rakstus. Pret monofizītiem viņš rakstīja: 1) Par pareizām ticības dogmām un pret Severu; 2) Par divām dabām Kristū. Viņam pieder arī 5 runas par Svēto Trijādību un vēstule presbiteram Marinam “par Svētā Gara izcelsmi”. Sirdsskaidrais Maksims arī diezgan aktīvi nodarbojās ar Svēto Rakstu skaidrošanu. Viņš ir atstājis vairākus Svēto Rakstu skaidrošanas eksperimentus: 1) atbildes uz šaubīgām Svēto Rakstu vietām; 2) īsas atbildes par sarežģītiem tematiem; 3) 59. psalma skaidrojums; 4) Kunga lūgšanas skaidrojums; 5) Salamana Augstās dziesmas grāmatas skaidrojums. Turklāt sirdsskaidrais Maksims atstāja arī rituālu darbu – liturģijas jeb mistērijas skaidrojumu un dažus citus darbus: par dvēseli, par kvalitāti u. tml. – Sirdsskaidrā Maksima sacerējumi bagāti ar augstām dogmatiskām un tikumīgām domām.
Θεογνωσία 