Arhib. Averkijs – Augšāmcelšanās diena, apgaismosimies, ļaudis…

Arhibīskaps Averkijs bija nevainojams pareizticīgās tikumības un garīgās dzīves skolotājs, un vienlaicīgi nepārspēts teologs un mūsu virzītājs svēto tēvu mācībā. Mūsu nožēlojamajos laikos ir palicis nedaudz svēto. Bet pat, ja mēs neredzam mūsu vidū tādus stingrus un taisnīgus vīrus kā arhibīskaps Averkijs, viņa mācība paliek ar mums un var būt vadošs stars arvien tumšākajās dienās, kas pietuvojas, ko viņš paredzēja – dienas, kad Baznīcai var nākties aizbēgt uz tuksnesi (ar šo terminu bieži apzīmē dzīvesveidu nostāk no cilvēkiem), kā Sievai Atklāsmes grāmatā – pēdējo laiku Baznīcai.[1]

Priestermūks Serafims Rouzs (†1982 g.)

Augšāmcelšanās diena, apgaismosimies, ļaudis…

“Šī ir tā diena, ko tas Kungs ir darījis, priecāsimies un līksmosimies tajā!”

Baisās garīgās tumsas, patiesi ellīgas tumsas vidū, kura ar katru dienu arvien vairāk un vairāk ietin mūsu pretlikumībās iestigušo zemi, ieraujot sevī jau gandrīz visu cilvēci, mūs atkal apstaroja ar spilgtiem un dzīvinošiem savas Dievišķās gaismas stariem Svētā Pasha, pārpildīdama mūsu sirdis ar neizsakāmu prieku, liekot aizmirst visas zemes sēras.

Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpums

 

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais metropolīta Ierofeja teksts.

Kristus upuris uz Golgātas Krusta, kurš cieši saistīts ar Kristus Augšāmcelšanos, ir Baznīcas dzīves un mācības centrālais punkts. Īstenībā mēs runājam par Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpumu[1], kas attiecas uz Kristus uzvaru pār grēku, sātanu un nāvi.

Ir atšķirība starp “iemiesotā Dieva Vārda[2] Krustā sišanu un Augšāmcelšanos ķermenī” un “Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpuma spēku, kuram pravieši un daži no apustuļiem bija liecinieki pirms Kristus upura Golgātā”. Tomēr par spīti šādai atšķirībai pastāv cieša saistība starp Krusta noslēpumu un Kristus upuri uz Golgātas Krusta.

Notiesāts uz nemirstību

Svētlaimīgā Justīna no Čelije pamācība Pashā

Mūsu tēvs, arhimandrīts Justīns Popovičs (1894-1979) bija teologs, cīnītājs, rakstnieks, pragmatiskas baznīcas dzīves kritiķis, filosofs, vadīja klosteri Čelije, blakus Valjevo.

Cilvēks notiesāja Dievu uz nāvi, ar Savu Augšāmcelšanos Viņš notiesāja cilvēku uz nemirstību. Pretī sitieniem Viņš sniedz apskāvienu; par ļaunprātīgu izmantošanu – svētī; pret nāvi dod nemirstību. Cilvēks nekad neparādīja tik daudz naida pret Dievu, kā tad, kad sita Viņu krustā; un Dievs nekad neparādīja vairāk mīlestības pret cilvēku, kā tad, kad Viņš augšāmcēlās.  Cilvēks pat gribēja novest Dievu līdz mirstīgumam, bet Dievs ar Savu Augšāmcelšanos padarīja cilvēku nemirstīgu. Krustā sistais Dievs ir Uzcēlies un nogalinājis nāvi. Nāves vairs nav. Nemirstība ir apņēmusi cilvēku un visu pasauli.

Par Pashu Baznīcas Tēvu mācības gaismā

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Kristus Augšāmcelšanās ir unikāls vēsturisks notikums, ar kuru kristietība atšķiras no jebkuras citas reliģijas. Citu reliģiju izveidotāji – mirstīgi, bet Baznīcas Galva ir augšāmcēlies Kristus. Kristus Augšāmcelšanās ir cilvēka dabas atjaunošana, cilvēku dzimtas pārradīšana, Dieva Valstības pārdzīvošana, kas ir atnākusi spēkā.

Baznīca pastāvīgi runā par Kristus Augšāmcelšanos, jo tai ir neatsverama nozīme ticīgo dzīvē. Mēs nekļūdīsimies, ja salīdzināsim Kristus Augšāmcelšanos ar patiesu apvērsumu pasaules kārtībā, tā kā pateicoties Augšāmcelšanai cilvēks ir atgriezies savā sākotnējā vietā – un pat ir pacēlies vēl augstāk. Runa ir par cilvēka izlabošanu, atjaunošanu, kas notika caur Kristus Augšāmcelšanos.

Ap. Pāvils saka: „Bet, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir jūsu ticība…”[1]. Ticības spēks un patiesums sakņojas gaišajā Kristus Augšāmcelšanās notikumā. Bez tās kristieši ir „visnožēlojamākie cilvēki”[2].