Jautājums par Dieva zināšanu un Pareizticīgo gnosioloģiju

Jānis Sanidopuloss

Jautājums:

Es saņēmu vēstuli e-pastā, un zemāk ir mana atbilde uz to.

Tēvs Romanidiss mācīja, ja kāds pieredz dievišķošanos (theosis), Dieva neradīto godību un Viņa neradītās enerģijas, tad “pilnība ir atnākusi” un ticība un cerība vairs nav nepieciešamas, un tikai mīlestība paliek (1.Kor.13:10[1]). Romanidiss arī mācīja, ka sirds lūgšana ir pieredze, kurā svētais apzinās Svēto Garu lūdzamies sevī, kas ir eksistenciāls fenomens un empīrisks [fenomens] personai, kas to pieredz.

Kā tas attiecas uz sekojošo tēva Aleksandra Jeļčaņinova ideju viņa grāmatā “Krievu priestera dienasgrāmata”: “Tie, kuri pieprasa pierādījumus, lai ticētu, ir uz nepareizā ceļa. Ticība ir brīva izvēle. Kur ir vēlme (pat no mums pašiem apslēpta vēlme) pēc pierādījuma, tur nav ticības. Dievišķās izpausmes liecības nav jāuzskata par “pierādījumiem” – tā būtu dižā ticības tikuma degradācija un atcelšana.”?

Herētiķi: Neizdziedināti dziednieki

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

Herēze nav vienkārši domāšanas spējas kļūda, nedz herētiķi[1] ir vienkārši nomaldījušies, meklējot patiesību. Viņu gadījumā notiek kaut kas dziļāks un daudz būtiskāks. Viņi var zināt Bībeli gandrīz no galvas, bieži apbrīnojamos veidos. Bet viņiem trūkst būtiskākais, un šis trūkums viņus radikāli atšķir no Tēviem. Viņiem trūkst Tēvu Svētā Gara pieredzes, iekšējās Gara apgaismības. Tas ir tāpēc, ka viņi nav izgājuši cauri Baznīcas terapeitiskajam procesam.

Kritērijs tam, vai Baznīca ir vai nav labā stāvoklī

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Iztēlosimies, ka Baznīca vienmēr kopš nodibināšanas ir bijusi klīnika, slimnīca, kurā cilvēki ieiet, lai ārstētos, un šī ārstēšana ir nous[1] attīrīšana, tad nous apgaismošana, tad cilvēka dievišķošana tā, ka viņš var sasniegt savu dabisko stāvokli. Cilvēka dabiskais stāvoklis ir nesavtīga mīlestība, tāda mīlestība, kura “nemeklē savu labumu”[2].

Kavsokalivas Porfīrijs – Kristīga attieksme

Svētais Kavsokalivas Porfīrijs  (1906-1991)

„Fanātismam nav nekāda sakara ar Kristu. Esi īsts kristietis. Tad tu nesteigsies jebkuru tiesāt, bet tava mīlestība „apklās visu”[1]. Pat pret citas reliģijas pārstāvi tu vienmēr rīkosies kā kristietis. Tas ir, tu laipni izrādīsi viņam cieņu, neskatoties uz viņa reliģiju… Jāciena citas personas brīvība. Tieši kā Kristus stāv pie durvīm un klauvē[2] un neiebrūk ar varu, bet gaida, kad dvēsele labprātīgi Viņu pieņems, tā arī mums jāattiecas tādā pašā veidā pret ikvienu dvēseli.”

[1] 1.Pēt.4:8 “Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu.”

[2] Atkl.3:20 „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.”

no angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Paīsijs Veļičkovskis – Kā laji var glābties?

Kā laji[1] var glābties?

Sirdsskaidrais Paīsijs Veļičkovskis

Iesaku jums cītīgāk lasīt Dievišķos Rakstus un mūsu svēto un Dievnesēju Tēvu mācību, kuriem Vissvētā Gara svētībā dots saprast Dieva Valstības noslēpumus, tas ir, patieso Svēto Rakstu jēgu; viņu gara apgaismotajā mācībā jūs atradīsiet visu, kas ir nepieciešams glābšanai. Un es, grēcīgais, savā aprobežotajā prātā atbildu jums uz jūsu jautājumu: visžēlsirdīgais Dievs veic mūsu glābšanu ar pareizticīgo ticību, labiem darbiem un Savu svētību. Pareizticīgā ticība ir tā, kuru glabā vienīgā svētā, Biedrotā un Apustuliskā Austrumu Baznīca; bez šīs pareizticīgās ticības neviens nekādi nevar izglābties. Labie darbi – tie ir Evaņģēlija baušļi, bez kuriem, kā arī bez ticības nevienam nav iespējams izglābties. Pareizticīga ticība bez labiem darbiem ir mirusi, un labie darbi bez ticības arī ir miruši. Tam, kurš vēlas glābšanos, ir nepieciešami abi kopā: gan pareizticīgā ticība ar labiem darbiem, un labie darbi ar pareizticīgo ticību, un tad ar Dieva svētības palīdzību, kas veicina viņa labos darbus, viņš glābjas saskaņā ar Kristus vārdiem, Kurš ir teicis: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.”[2] Un jāzina, ka Glābējs Kristus, mūsu Patiesais Dievs, Kurš grib visiem cilvēkiem glābšanos, nostādīja par likumu labos darbus, tas ir, Savus glābjošos Evaņģēlija baušļus vienādi visiem pareizticīgajiem kristiešiem, kā mūkiem tā arī lajiem, dzīvojošiem ar sievām un bērniem, un prasa no visiem pareizticīgajiem kristiešiem to viscentīgāko izpildīšanu, tāpēc ka Viņa svētie baušļi neprasa lielus miesas pūliņus, bet vienīgi labu dvēseles vēlmi: Viņa svēto baušļu “jūgs ir patīkams” un to izpildīšanas “nasta viegla”[3].

Dievnama apmeklēšana

Kāds vīrs vaicāja priesterim:
– Ja Dievs ir visur, kādēļ man ir jāiet uz Baznīcu?
Uz ko priesteris atbildēja:
– Visa atmosfēra ir piepildīta ar ūdeni; bet, kad tu gribi dzert, tev ir jāiet pie avota vai akas.

Vienīgais jaunums zem saules

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Svētais Damaskas Jānis saka, ka Kristus ir “vienīgais jaunums zem saules”. Ļaujiet to apskatīt no diviem aspektiem.

Pirmais, Kristus ir vienīgā jaunā persona vēsturē pēc pasaules radīšanas. Tas ir, Dievs radīja noētiskos garus – eņģeļus, tad Viņš radīja jūtamo pasauli un visbeidzot cilvēku, kurš bija visas radības kopsavilkums. Kopš tā laika viss atkārtojas, nekas cits nav jauns. “Vienīgais jaunums zem saules” ir Dievcilvēks Kristus, tā kā dievišķā tika apvienota ar cilvēcisko dabu un cilvēciskās dabas hipostāze ir Vārds, Svētās Trijādības Otrā Persona.

Otrs aspekts ir tas, ka veids, kurā tika ieņemts Kristus, bija kaut kas jauns cilvēcei. Pēc Ādama un Ievas krišanas katras personas ieņemšana un piedzimšana ir saistīta ar baudu un sāpēm. Katra sieviete ieņem ar baudu un dāvā dzīvību ar dzemdību sāpēm, kuras bija krišanas rezultāts.

Dievadzemdētāja un Baznīca

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

Mani mīļie brāļi, Kristus Baznīca ir Dievišķi-cilvēciskā Kristus Miesa. Vecās Derības Baznīca bija garīga un sastāvēja no taisnajiem, kuri nepārvarēja nāvi, bet ar Kristus iemiesošanos Baznīca kļuva fiziska, tas ir, tā bija Kristus izveidota un kļuva par Viņa Miesu. Tas tika paveikts kopā ar Vissvētāko, jo viņa dāvāja savu miesu Kristum, kurš dievišķoja to un padarīja par baznīcu. Tas vien jau parāda Vissvētākās vērtību un to, ka viņā ir prieks un iemesls mūsu dievišķošanai.

Kristus trešā piedzimšana

Tesaloniku universitātes profesors Stergios N. Sakkos

Atdzimšana

Kristus trešā piedzimšana – tā ir Viņa piedzimšana ticīgo cilvēku dzīvē, to cilvēku dzīvē, kas Viņam tic un redz Viņā savu Dievu. Jo, neskatoties uz to, ka Kristus ir cilvēciskojies visas pasaules glābšanai, glābties izdotas visnotaļ ne visiem.

Protams, ka Tas Kungs “grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”[1]. Dievs, būdams visvarens, tomēr ciena cilvēka brīvību un nevar un nevēlas mūs glābt bez mūsu piekrišanas.

Divu veidu ticība

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Cilvēkiem var būt divu veidu ticība. Pirmais ticības veids ir saprātīga piekrišanas ticība, kuras atrašanās vieta ir prāts. Šajā gadījumā persona racionāli kaut kam piekrīt un tic tam, kam tā ir piekritusi, bet šī ticība viņu neattaisno. Kad Svētajos Rakstos ir teikts: “jūs esat pestīti ticībā”[1], tas nenozīmē, ka cilvēks tiek pestīts vienīgi piekrišanas ticībai dēļ. Bet pastāv vēl viens ticības veids – sirds ticība. Šādi to sauc, tāpēc ka šis ticības veids nav atrodams cilvēka saprātā jeb intelektā, bet ir atrodams sirds (nous[2]) apvidū. Šī sirds ticība ir Dieva dāvana, ko nevar iegūt, ja vienīgi Dievs nenolemj to dāvāt. To sauc arī par ‘iekšējo ticību’. Tā ir ticība, kuru Evaņģēlijā mēnessērdzīgā bērna tēvs prasīja Kristum viņam iedot, kad viņš teica: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!”[3] Protams tēvs jau ticēja ar savu saprātu, bet viņam nebija dziļās iekšējās ticības, kas ir Dieva dāvana.