Līdzība par sudraba attīrīšanu

Sudraba attīrīšana

   Kāda sieviete pētīja pravieša Maleahijas grāmatu. Kad viņa nonāca līdz 3. nodaļai, 3. rinda izraisīja viņā neizpratni: “Viņš sēdēs un kausēs, un dzidrinās sudrabu” (Mal.3:3).
Viņa nolēma apmeklēt sudrabkali, lai pavērotu viņa darbu. Viņa neko nepastāstīja meistaram par savas intereses cēloņiem, atrunājoties ar vienkāršu ziņkāri. Kad viņa atnāca pie meistara, tad sastapa viņu jau darbā. Viņš uzkarsēja virs uguns sudraba gabalu. Sievietei viņš paskaidroja, ka tādā veidā attīra sudrabu: tura to virs uguns liesmas karstākajā daļā, lai izdedzinātu visus piejaukumus. Sieviete atcerējās rindu no pravieša Maleahijas grāmatas un nodomāja, ka    Tas Kungs kā juvelieris tura mūs attīrošā ugunī. Viņa pajautāja:
– Jums tā jāsēž uguns priekšā visu laiku, kamēr notiek sudraba attīrīšanas process?
– Jā. Un man nevis vienkārši jāsēž un jātura sudrabu liesmās, es nevaru nolaist no tā acis: ja noturēšu metālu ugunī kaut vai mirkli par ilgu, skāde būs nelabojama.
Sieviete nedaudz aizdomājās un pajautāja:
– Bet kā jūs nosakāt brīdi, kad metāls ir sasniedzis vajadzīgo tīrību?
Viņš pasmaidīja un atbildēja:
– Ā, tas ir vienkārši. Tikko kā es ieraugu tajā savu atspulgu.

Ījābs un draugi

Aleksandrs Jeļčaņinovs

“Atšķirība starp Ījābu un viņa draugiem. Ījābs ir godīgas, taisnīgas dabas, kas meklē “darbus”, nevis vārdus, bet viņi – reliģiozu frāžu, šablonu, tradicionālo formulu cilvēki. Ijābs kliedz par “netaisnību”, par ciešanu nesaprotamību, par grēcinieku labklājību, par nevainīgām mocībām – un ne tikai savām; bet viņa draugi atbild viņam ar vispārīgām un melīgām frāzēm, viņiem viss ir skaidrs, un, ieviesuši kārtību vārdos un domās, viņi uzskata, ka ir ieviesuši harmoniju arī pasaulē. Šāda tipa cilvēki bieži ir sastopami visur, ieskaitot gan garīdzniecību, gan zinātnes cilvēkus.”

Priesteris Aleksandrs Jeļčaņinovs (1881–1934)

Hesihastisks skaidrojums līdzībai par Pazudušo Dēlu

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

modern1

 

Runājot par Pazudušā Dēla[1] līdzības jēgu, svētītājs Gregorijs Palama skaidro līdzību hesihastiski[2]. Svētais evaņģēlists Lūka sniedz Kristus līdzību, kurā mēs lasām: “Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu” (Lk. 15, 13). Svētais Gregorijs neanalizē šo līdzību no tikumīgā viedokļa, bet gan no teoloģiskā. Viņš izklāsta tās patiesās dimensijas. Tā kā sv. Gregorijam piemīt Kristus prāts[3] un gara noslēpumu pieredze, viņš saprot tās patieso jēgu. Organiski piederēdams pie Pareizticīgās Tradīcijas, viņš izprot, ka cilvēka Krišana, tā sauktais Pirmatnējais Grēks, īstenībā ir nous [4]aptumšošana, noslāpēšana un nomērdēšana, turpretī cilvēka augšāmcelšana ir mirušā nous atdzīvināšana. No šāda skatpunkta viņš arī skaidro līdzību par Pazudušo Dēlu. Turpināt lasīšanu “Hesihastisks skaidrojums līdzībai par Pazudušo Dēlu”

Līdzība “Par atšķirību”

Vienreiz paklausībnieki paprasīja savam garīgajam tēvam:
– Tēvs, kāpēc tu šodien esi apbēdināts?
– Es cerēju, ka esmu iemācījis jums ieskatīties notikumu un lietu būtībā, ka jūs jau protat ieraudzīt patiesību arī tur, kur tā noslēpta no nevērīga skatiena. Tagad redzu, ka man tas nav izdevies.
– Kāpēc, tēvs? – mācekļi palika apbēdināti.
– Trīskārt es jums trijiem rādīju baltus apģērbus, kas sasmērēti ar netīrumiem, un jautāju, ko jūs redzat. Jūs atbildējāt: „Netīrus traipus”. Un neviens no jums neatbildēja, ka redz baltus apģērbus.

Par domām, kas ienāk apziņā

291851599
Brālis atnāk pie avvas Pimena un saka viņam:
– Man ir daudz iedomu, kas mani apdraud.
Starecs izved viņu svaigā gaisā un saka:
– Atver savu jaku un nelaid vēju!
– Es to nevaru izdarīt, – atbildēja brālis.
– Ja tu to nevari izdarīt, – teica starecs, – tad arī nevari aizkavēt domas, kas nāk pie tevis, bet tavs darbs – turēties tām pretī.