Līdzība par sudraba attīrīšanu

   Kāda sieviete pētīja pravieša Maleahijas grāmatu. Kad viņa nonāca līdz 3. nodaļai, 3. rinda izraisīja viņā neizpratni: “Viņš sēdēs un kausēs, un dzidrinās sudrabu” (Mal.3:3).
Viņa nolēma apmeklēt sudrabkali, lai pavērotu viņa darbu. Viņa neko nepastāstīja meistaram par savas intereses cēloņiem, atrunājoties ar vienkāršu ziņkāri. Kad viņa atnāca pie meistara, tad sastapa viņu jau darbā. Viņš uzkarsēja virs uguns sudraba gabalu. Sievietei viņš paskaidroja, ka tādā veidā attīra sudrabu: tura to virs uguns liesmas karstākajā daļā, lai izdedzinātu visus piejaukumus. Sieviete atcerējās rindu no pravieša Maleahijas grāmatas un nodomāja, ka    Tas Kungs kā juvelieris tura mūs attīrošā ugunī. Viņa pajautāja:
– Jums tā jāsēž uguns priekšā visu laiku, kamēr notiek sudraba attīrīšanas process?
– Jā. Un man nevis vienkārši jāsēž un jātura sudrabu liesmās, es nevaru nolaist no tā acis: ja noturēšu metālu ugunī kaut vai mirkli par ilgu, skāde būs nelabojama.
Sieviete nedaudz aizdomājās un pajautāja:
– Bet kā jūs nosakāt brīdi, kad metāls ir sasniedzis vajadzīgo tīrību?
Viņš pasmaidīja un atbildēja:
– Ā, tas ir vienkārši. Tikko kā es ieraugu tajā savu atspulgu.

Ījābs un draugi

“Atšķirība starp Ījābu un viņa draugiem. Ījābs ir godīgas, taisnīgas dabas, kas meklē “darbus”, nevis vārdus, bet viņi – reliģiozu frāžu, šablonu, tradicionālo formulu cilvēki. Ijābs kliedz par “netaisnību”, par ciešanu nesaprotamību, par grēcinieku labklājību, par nevainīgām mocībām – un ne tikai savām; bet viņa draugi atbild viņam ar vispārīgām un melīgām frāzēm, viņiem viss ir skaidrs, un, ieviesuši kārtību vārdos un domās, viņi uzskata, ka ir ieviesuši harmoniju arī pasaulē. Šāda tipa cilvēki bieži ir sastopami visur, ieskaitot gan garīdzniecību, gan zinātnes cilvēkus.”

Priesteris Aleksandrs Jeļčaņinovs (1881–1934)

Hesihastisks skaidrojums līdzībai par Pazudušo Dēlu

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

 

Runājot par Pazudušā Dēla[1] līdzības jēgu, svētītājs Gregorijs Palama skaidro līdzību hesihastiski[2]. Svētais evaņģēlists Lūka sniedz Kristus līdzību, kurā mēs lasām: “Un pēc nedaudz dienām jaunākais dēls, visu saņēmis, aizceļoja uz tālu zemi; un viņš, izšķērdīgi dzīvodams, izšķieda savu mantu” (Lk. 15, 13). Svētais Gregorijs neanalizē šo līdzību no tikumīgā viedokļa, bet gan no teoloģiskā. Viņš izklāsta tās patiesās dimensijas. Tā kā sv. Gregorijam piemīt Kristus prāts[3] un gara noslēpumu pieredze, viņš saprot tās patieso jēgu. Organiski piederēdams pie Pareizticīgās Tradīcijas, viņš izprot, ka cilvēka Krišana, tā sauktais Pirmatnējais Grēks, īstenībā ir nous [4]aptumšošana, noslāpēšana un nomērdēšana, turpretī cilvēka augšāmcelšana ir mirušā nous atdzīvināšana. No šāda skatpunkta viņš arī skaidro līdzību par Pazudušo Dēlu.

Dievnama apmeklēšana

Kāds vīrs vaicāja priesterim:
– Ja Dievs ir visur, kādēļ man ir jāiet uz Baznīcu?
Uz ko priesteris atbildēja:
– Visa atmosfēra ir piepildīta ar ūdeni; bet, kad tu gribi dzert, tev ir jāiet pie avota vai akas.

Līdzība “Par atšķirību”

Vienreiz paklausībnieki paprasīja savam garīgajam tēvam:
– Tēvs, kāpēc tu šodien esi apbēdināts?
– Es cerēju, ka esmu iemācījis jums ieskatīties notikumu un lietu būtībā, ka jūs jau protat ieraudzīt patiesību arī tur, kur tā noslēpta no nevērīga skatiena. Tagad redzu, ka man tas nav izdevies.
– Kāpēc, tēvs? – mācekļi palika apbēdināti.
– Trīskārt es jums trijiem rādīju baltus apģērbus, kas sasmērēti ar netīrumiem, un jautāju, ko jūs redzat. Jūs atbildējāt: „Netīrus traipus”. Un neviens no jums neatbildēja, ka redz baltus apģērbus.

līdzība „Prātīga atbilde”

Viens māceklis prasīja savam skolotājam:
– Skolotāj, ko tu teiktu, ja uzzinātu par manu krišanu?
– Celies!
– Un nākamreiz?
– Atkal celies!
– Un cik tas var turpināties – aizvien krist un celties?
– Krīti un celies, kamēr esi dzīvs! Jo tie, kas krituši un nav piecēlušies, ir miruši.

Par domām, kas ienāk apziņā

Brālis atnāk pie avvas Pimena un saka viņam:
– Man ir daudz iedomu, kas mani apdraud.
Starecs izved viņu svaigā gaisā un saka:
– Atver savu jaku un nelaid vēju!
– Es to nevaru izdarīt, – atbildēja brālis.
– Ja tu to nevari izdarīt, – teica starecs, – tad arī nevari aizkavēt domas, kas nāk pie tevis, bet tavs darbs – turēties tām pretī.

Līdzība par ērgli un gaili

Sirdsskaidrais Atonas Siluāns 

Ērglis lidoja augstumos, baudīja pasaules skaistumu un domāja: „Es nolidoju lielus attālumus un redzu ielejas un kalnus, jūras un upes, pļavas un mežus; redzu zvēru un putnu daudzumu; redzu pilsētas un ciematus, un kā dzīvo cilvēki; bet lūk lauku gailis neko nezin, kā tikai savu pagalmu, kur redz pavisam tikai nedaudz cilvēkus un mājlopus; aizlidošu pie viņa un pastāstīšu par dzīvi pasaulē”.

Ērglis atlidoja uz lauku mājas jumta un redz, cik drosmīgi un jautri staigā gailis ap savām vistām, un nodomāja: „Tātad viņš ir apmierināts ar savu likteni; bet tomēr pastāstīšu viņam par to, ko es zinu”.

Un sāka ērglis stāstīt gailim par pasaules skaistumu un bagātību. Gailis no sākuma uzmanīgi klausīja, bet neko nesaprata. Ērglis, redzot, ka gailis neko nesaprot, palika bēdīgs, un viņam kļuva smagi runāt ar gaili; bet gailis, nesaprotot, ko runā ērglis, sāka garlaikoties, un viņam palika grūti klausīt ērgli. Bet katrs no viņiem palika apmierināti ar savu likteni.

Tā arī mēdz būt, kad mācīts cilvēks runā ar nemācītu, bet vēl vairāk, kad garīgs runā ar negarīgu. Garīgais ir līdzīgs ērglim, bet negarīgs gailim; garīgam prāts dienu un nakti pamācās Kunga likumā un ar lūgšanu paceļās pie Dieva, bet negarīgam prāts piesiets pie zemes un aizņemts ar iznīcīgām domām. Garīgā dvēsele bauda mieru, bet negarīgā dvēsele paliek kņadā un izskaisīta. Garīgais kā ērglis lido augstumos, un ar dvēseli jūt Dievu, un redz visu pasauli, kaut arī lūdzās nakts tumsā, bet negarīgais bauda vai godkāri, vai bagātību, vai meklē miesīgu baudu apmierināšanu. Un kad garīgais sastopas ar negarīgo, tad viņiem abiem ir garlaicīga un smaga saskarsme.

Притча об орле и петухе

Dēmonu eksāmens

Trīs dēmoni beidz semināra kursu ellē.
– Ko tu teiksi cilvēkiem, – jautāja dēmons, kas pieņēma eksāmenus, pirmajam no trijiem dēmoniem, – kad tu nokļūsi pasaulē, lai tos pazudinātu?
– Es teikšu, – atbildēja pirmais kritušais eņģelis, – ka nav Dieva.
– Ak! – teica eksaminējošais dēmons, – tas nav diez ko oriģināli, to viņi dzirdēja jau daudzas reizes, bet problēma ir, ka daudzi no viņiem pazīst Dievu personīgi.
– Ko tu viņiem jautāsi? – viņš vērsās pie otra dēmona.
– Es viņiem pateikšu, ka elles nav, – atbildēja otrs dēmons.
– Hm… Tas jau ir asprātīgāk, bet es nedomāju, ka tas ir pārāk efektīgi, jo par daudz no viņiem elles dvesmu jūt dvēselē jau tagad – būdami dzīvi.
Tad viņš griezās pie trešā dēmona:
– Un ko tu teiksi?
Trešais atbildēja:
– Es teikšu viņiem, ka nav kur steigties.
– Dodies augšup ātri! – teica dēmons, kas pieņēma eksāmenus, – sāc strādāt nekavējoties! Nedrīkst zaudēt laiku!

Līdzība par grēcinieku, taisno un Dieva tiesu

Nomira kāds bagātnieks, par kura grēkiem zināja visa pasaule. Bēres bija svinīgas, ar bīskapu un daudz priesteriem. Drīz pēc tam kādam vientuļniekam tuksnesī uzbruka hiēna un saplosīja viņu. Kāds mūks, kurš redzēja gan grēcinieka svinīgo aizvadīšanu, gan taisnā asiņainās atliekas, savā izmisumā ar raudām iesaucās: ”Kungs! Kā tad tā, kāpēc? Kāpēc Tudāvāji grēciniekam laimīgu dzīvi un labu nāvi, bet taisnajam – rūgtu dzīvi un rūgtu nāvi?!” Drīz vien viņam parādījās Kunga Eņģelis un paskaidroja: tas bagātnieks izdarīja savas dzīves laikā tikai vienu labu darbu, bet tas taisnais tuksneša iemītnieks veica savas dzīves laikā tikai vienu grēku.

Ar svinīgām un cienīgām bērēm Visaugstais gribēja atdarīt netaisnīgajam bagātniekam par viņa vienīgo labo darbu un parādīt, ka tam vairs nav ko gaidīt tai saulē. Ar šausmīgo taisnā vientuļnieka nāvi Kungs vēlējās izdzēst to viņa vienīgo grēku, lai pēcāk pilnībā atalgot tuksneša iemītniekam debesīs.

Šo ņem vērā, kad spriedīsi par Dieva tiesām, un liec visas cerības uz savu Radītāju: „Neatdarini ļaunprātīgos, nedz apskaud nelikumību darītājus.”(Ps.36:1)