Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

5276

Hesihasms[1] ir Ortodoksālās tradīcijas kvintesence[2], cieši saistīta ar to, ko ietver un pauž jēdziens ORTODOKSIJA. Ārpus hesihastiskās tradīcijas Ortodoksija nevar pastāvēt un nav iedomājama. Turklāt hesihasma prakse ir īstenas kristietības atpazīšanas kritērijs. Saskaņā ar Pareizticīgo patristisko[3] tradīciju caur “gavēšanu, nomodu, lūgšanām” – ar hesihasma praktizēšanu – tiek iemantotas debešķīgas dāvanas. Jau sākumā paskaidrosim, ka hesihasms galvenokārt nozīmē ceļu uz dievišķošanos[4] un dievišķošanās pieredzi, un, sekundāri – izmeklēt un pierakstīt šo ceļu un pieredzi, ko vārds “teoloģija”  nozīmē akadēmiski (pareizticīgajā vidē – tulk. piez.).

Hesihasms ir Vispasaules Koncilu dogmatisko un teoloģisko lēmumu pamatā, tas ir ceļojums Svētajā Garā caur “šķīstīšanos, apgaismošanos un dievišķošanos”, un nevis kaut kāds intelektuāls-apcerīgs-zinātnisks process. Tādēļ Dieva zināšana kā dievišķošanās ir domāta ikvienam, gan izglītotam, gan neizglītotam, gudram un negudram, nevis tikai filosofiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā uzskatīja uniāts[5] Kalabrijas Varlaāms (jeb Barlaāms) (1290.-1359.g.). Svētais Gregorijs Palama, būdams hesihastiskās tradīcijas pārstāvis un cīnītājs, sava laikmeta diženākais  Pareizticīgais teologs un izcils Ortodoksālās Baznīcas Tēvs, sākumā atspēkoja Varlaāmu.

Svētais Gregorijs mācījās Teoloģiju īstā Pareizticīgajā Teoloģiskajā Skolā, saskaņā ar 1. Korintiešiem 12.-14. nodaļu (kura konstruē Baznīcu caur garīgajām dāvanām), proti caur askēzi un nožēlu. Palama kļuva par Teologu kenobītu[6] klosterī. Viņa Teoloģijas avots nebija sholastisks vai akadēmisks, kaut arī pirms došanās uz klosteri viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību abilstoši savam laikmetam. Viņa teoloģijas avots bija dzīve Svētajā Garā.  Tādējādi viņš kļuva par Praviešu, Apustuļu un Tēvu pēcteci un šīs tradīcijas patieso Teologu. Balstoties uz viņa brīnumiem, kuri apstprināja to, ka viņš bija “Svētā Gara templis”[7], 1368. g. viņš tika pasludināts par Pareizticīgo svēto, atbilstoši Baznīcas hagioloģiskiem[8] kritērijiem, un nevis viņa brīnišķīgo rakstu darbu dēļ, kā mēdz domāt sekulārs gars.

Rediģēšanas un pētniecības ieguldījumu ir snieguši mūsu zināmākie akadēmiskie teologi Panaiotiss  Hristu, tēvs Jānis Romanidiss, tēvs Georgijs Florovskis, tēvs Jānis Meijendorfs, tēvs Justīns Popovičs, tēvs Dumitru Staniloae, Georgijs Mantzaridis, Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss). Viņi padarīja svēto Gregoriju Palamu plaši zināmu 20. gadsimtā. Turpināt lasīt

Advertisements

Gregorijs Palama un Hesihastisko strīdu patiesā būtība

Profesors Panaiotiss Hristu,
viens no lielākajiem 20. gadsimta Baznīcas Tēvu pētniekiem

163974-p

Hesishastisko strīdu cēloņi un galvenās personas

Strīdu cēloņi ir tas, ka antihesihasti novienādoja filsofiju ar teoloģiju, turpretī hesihasti tās nošķīra; antihesihasti padarīja teoloģiju par izpētes objektu, turpretī hesihasti to pielietoja kā terapeitiskas pieredzes veidu; antihesihasti nepieņēma vispārēja viedokļa pastāvēšanu, turpretī hesihasti to pieņēma; antihesihasti, būdami racionālisti, balstīja zināšanas uz cilvēka prāta spējām un Dieva transcendentāluma dēļ uzskatīja Dieva zināšanu par neiespējamu, turpretī hesihasti uzskatīja, ka Dieva zināšana ir iespējama caur Viņa enerģijām, kuras izstaro no Viņa, kaut arī Viņš paliek neizzināms Savā būtībā. Turpināt lasīt

Īstenās Ticības uzvara

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

This slideshow requires JavaScript.

843. gada 11. martā, kas toreiz bija Lielā Gavēņa pirmā svētdiena, Konstantinopolē koncils legalizēja un atjaunoja svēto ikonu atrašanos dievnamos, tādējādi beidzot politiskos un reliģiskos ikonu apkarošanas nemierus (726.-843. g.). Šo notikumu vadībā bija sieviete, imperatore Teodora, tādējādi apstiprinot faktu, ka sievietes kā neatņemama kultūras sastāvdaļa pasargā ticību! Teodorai bija cienījamas dzīves gājuma beigas Gastrijas klosterī, un, iespējams, kāds nezina, ka viņas netrūdošās un neiznīcīgās relikvijas atrodas Kerkīrā.

To sāka saukt par “Ortodoksijas (Pareizticības) svētkiem” kā “īstenās Ticības uzvaru”, kura tiek piedāvāta cilvēcei kā pestīšanas, proti, dievišķošanās iespēja. Atbilstoši patristiskajam raksturojumam, Ortodoksija ir “svētuma darbnīca”, kas nozīmē, ka tā ir darbnīca, kas ražo svētos – dievišķajā žēlastībā pārveidotus ļaudis, lai tie būtu spējīgi dzīvot kopā, spējīgi radīt vienlīdzīgas un brālīgas attiecības. Īstena sabiedrība nevar pastāvēt, ja nav saglabājušies šādi ļaudis. Pareizticībā, lai kur tā būtu, pastāv trīskārša Dievam ziedošanas kārtība: sevi pašus, cits citu, kuri veido ļaužu vienotību un saskaņotību. Mūsu svēto Ortodoksijā neviens neglābjas kā atsevišķs indivīds, bet gan  “caur mūsu tuvāko”. To mēs svinam šodien.

Turpināt lasīt

Pamācība par mūsu Kunga Jēzus Kristus Otro atnākšanu

Sirdsskaidrais Efrēms Sīrietis

9179bcf70cb989df19fb98823dff731b

Mani Kristu mīlošie brāļi, uzklausiet par Otro un bijājamo mūsu Valdnieka Jēzus Kristus atnākšanu. Atcerējos par to stundu, nodrebēju no diženās bijības, domājot par to, kas tad atklāsies. Kas to [spēs] aprakstīt? Kāda mēle izteikt? Kāda dzirde uzņems sevī to, ko dzird?  Tad Ķēniņu ķēniņš, uzcēlies no Savas godības Troņa, nonāks apraudzīt visus pasaules iedzīvotājus, norēķināties ar viņiem un, kā Tiesnesim pienākas, cienīgajiem atdot labu algu, kā arī pakļaut sodam to nopelnījušos. Kad par to domāju, manus locekļus pārņem bijība, un viss nogurstu; manas acis izlej asaras, balss pazūd, lūpas sakļaujas, mēle sastingst, un domas iemācās klusēt. Ak, cik liela ir vajadzība runāt mūsu labad! Un bijība mudina mani klusēt.

Turpināt lasīt

Patiesība un mīti par Kristus Piedzimšanu

Protopresbiters Georgijs Metalinoss,
Atēnu universitātes godājamais profesors

15665917_10154757164764705_404016348585025659_n

Ar Savu Iemiesošanos un Piedzimšanu, Dievcilvēks Jēzus Kristus īsteno nolūku, kādam tika izveidots cilvēks. Šis notikums bija visbeidzot Dievcilvēka parādīšanās Vēsturē – radītās radības vienotība ar Neradīto Radītāju.

Iemiesošanās nolūks ir cilvēka dievišķošana.
“Dievs top par cilvēku, lai pārradītu Ādamu par dievu.” (Kristus Piedzimšanas dziedājums).
“Viņš iecilvēciskojās, lai mēs dievišķotos.” (Svētītājs Afanāsijas Lielais)
“Savukārt Dievs paliek par cilvēku, bet cilvēks par dievu.” (Svētītājs Jānis Zeltamute[1]) Turpināt lasīt

Par Kristus Piedzimšanu un Kristīšanu

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

mlad-edited

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Kad mēs runājam par Kristus dzimšanu, mēs runājam par divām dzimšanām. Viena ir Vārda[1] pirmsmūžīgā dzimšana no Tēva saskaņā ar dievišķo dabu, un otra ir dzimšana laikā no Vissvētās Jaunavas saskaņā ar cilvēcisko dabu. Tas attiecas uz divām Kristus dabām: dievišķo un cilvēcisko.

„Svarīgi, ka šis Vārds pirms Savas piedzimšanas miesā ir visādā ziņā līdzīgs Tēvam. Viņa izcelšanās nav no nekā.[2] Vārdam ir divas piedzimšanas. Viena dzimšana ir pirms visiem mūžiem, un otra dzimšana notika laikā, kas ir dzimšana par cilvēku – iemiesošanās.”

Šis teoloģiskais fakts ir atklāsmīgs un, pirmkārt, tas ir empīrisks, tā kā Kristus pagodinātā miesa kļūst par Baznīcas locekļu dzīvības avotu, īpaši svētajiem.

„Ne tikai Vecā un Jaunā Derība skaidri māca faktu, ka Vārds, Godības Kungs, Kurš ir Dievs pēc dabas un vienādas būtības (grieķ. homoousios) ar Tēvu, patiesi pieņēma miesu un bija piedzimis Savā paša normālajā un atsevišķajā cilvēcīgumā  no Jaunavas Marijas – kura burtiski, īsteni un patiesi ir Dievadzemdētāja jeb Dievmāte. Tādējādi Viņš kļuva pēc dabas cilvēks, ne tikai iemājojot, bet kā Vārds miesā Viņš kļuva vienādas būtības ar mums caur Savu cilvēcīgumu. Šī patiesība ir skaidri atklāta visiem, kuri bija sasnieguši pagodināšanu[3], no kuras viņi empīriski uzzina, ka Kristus ir Vārds, ka Viņš ir Dievs pēc dabas, un ir cilvēks pēc dabas, un ir godības avots arī pēc dabas. Viņš godības avota eksistenci nodod Savai cilvēciskajai dabai, līdz ar ko Vārda īstenā miesa kļūst par mūsu dzīvi un dzīvību dodošo avotu, tāpēc ka Pats Vārds ir iemiesojies, un vienotības un dabisko īpašību apmaiņas starp Vārda dievišķo un cilvēcisko dabu dēļ.” Turpināt lasīt

Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk

Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.

Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.

163974-p

Svētais Gregorijs Palama

Pirms dažām dienām mans draugs atsūtīja bloga ierakstu no kāda “kabineta” teologa, kurš domāja, ka ir atspēkojis svētā Gregorija Palamas mācību, nopublicējot svētā Vasīlija Lielā citātu, kas vispār bija izņemts ārpus konteksta.

Pirmais, kas mums ir jāsaprot par palamismu, ir tas, ka tāda mācība vispār nepastāv. Palamisms ir Romas katoļu domātāju ieviesums – es nesaukšu viņus par teologiem – kuri gribēja attaisnot paši savu herēzi, piešķirdami eksotisku apzīmējumu tam, kas ir neapšaubāma un tradicionāla Pareizticīgās Baznīcas mācība, pārvēršot to par vēsturiski nosacītu “ismu”. Vienīgais, ko svētais Gregorijs izdarīja, bija gadsimtiem senas Baznīcas mācības skaidra izteikšana tā laika diskusijas rāmjos par hesihastiskās lūgšanas metodes būtību. Aiz visām sarunām par ciešu skatīšanos uz nabu un gaismas redzēšanu pastāv fundamentāla atšķirība, ko Pareizticīgie teologi bija norādījuši vismaz kopš svētā Afanāsija Lielā (298-373) laikiem. Turpināt lasīt