Apustuļu nāves ikonogrāfija

Svētītājs Gregorijs Palama – Sprediķis Svēto Virsapustuļu Pētera un Pāvila svētkos

Katra svētā piemiņa noteiktā svētku dienā ir izdevība pilsētai un valstij, pilsoņiem un valdītājiem dalīties kopējā priekā un sagādā lielu labumu visiem svinošajiem. “Taisnā piemiņa tiek slavēta”, saka gudrais Salamans[1], “Kad taisnais tiek uzslavēts, ļaudis priecāsies”[2]. Ja gaismekli aizdedzina naktī, tā gaisma spīd, pakalpojot un iepriecinot ikvienu klātesošo. Tāpat arī katra svētā dievamtīkamais ceļš, viņa dzīves svētlaimīgās beigas un viņam dotā Dieva žēlastība dzīves šķīstības dēļ atnes garīgo prieku un labumu visai draudzei, kā spilgta kvēlojoša lāpa iedegta mūsu vidū. Kad zeme atnes labu ražu, ne tikai zemnieki, bet visi priecājas (jo mēs visi gūstam labumu no zemes ražas); tā arī augļi, kurus svētie atnes Dievam caur tikumiem, iepriecina ne tikai dvēseļu Zemkopi, bet arī mūs visus, jo novietoti mūsu priekšā mūsu dvēseļu kopējam labumam un baudījumam. Savas zemes dzīves laikā visi svētie ir pamudinājums uz tikumiem tiem, kuri ar izpratni viņus dzird un redz, jo viņi ir cilvēku izcilības ikonas, dzīvi labestības pīlāri un dzīvas grāmatas, kuras vedina uz labāku ceļu. Vēlāk, kad viņi aiziet no šīs dzīves, no tiem gūtais labums tiek uzturēts dzīvs mūžīgi caur viņu tikumu atcerēšanos. Pieminot viņu cildenos darbus, mēs sniedzam viņiem to uzslavu, kuru, no vienas puses, esam viņiem parādā par labo, ko viņi izdarīja mūsu priekštečiem, bet no otras puses, tā arī pienākas par palīdzību, ko viņi mums tagad sniedz.

Apustuļi un Svētie Tēvi – Pasaules Gaisma

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

Pamācība IV Vispasaules koncila Svēto Tēvu piemiņas dienā

Šodien tiek svinēti IV Vispasaules koncila Svēto Tēvu piemiņa, kuri nodibināja un nostiprināja dogmatu par to, ka Kristū divas dabas: dievišķā un cilvēciskā, ir savienotas Viņa hipostāzē [1]“nesajaucoties, nemainīgi, nešķirami un nedalāmi”[2]. Šim dogmatam ir milzīga nozīme Baznīcā un kristiešiem.

Vispirms jāsaka, ka Baznīcas Tēvi, izveidojot šo dogmatu, darīja to nevis filozofējot, nevis spriedelējot vai attīstot filozofiju, bet sniedza atbildi uz sava laika teoloģizējošo herētiķu prātojumiem. Savukārt pēdējie tik tiešām filozofēja. Svētie Tēvi teoloģizē pavisam citādā veidā, nekā filozofējošie teologi.

Svētie Tēvi ir praviešu un Apustuļu darba turpinātāji, un viņi nodarbojās ar pieredzes teoloģiju. Tas ir, pieredzē balstīta teoloģija bija pirms tam, bet pēc tās sekoja dogmatiska ticības apliecināšana. Tādā veidā, saskaņā ar precīzo svētītāja Gregorija Palamas piezīmi, “mēs esam dievišķo piedzīvojušie, nevis prātojošie”, tas ir, Svētie Tēvi bija Dievišķās svētības līdzdalībnieki, nevis spriedelētāji.