Metropolīts Jona (Pafhauzens), Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīca, ASV
PĀRDOMAS PAR CIEŠANU NOZĪMI
Jēzus teica: “Cilvēka Dēlam ir daudz jācieš. Viņu atmetīs vecaji, augstie priesteri un rakstu mācītāji, un Viņu nonāvēs, un trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Tad Viņš teica viņiem visiem: “Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ik dienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ.”[1] Turpināt lasīšanu “Caur Krustu prieks ienāk visā pasaulē”
Svētais Lūka, Krimas Arhibīskaps
Bezgalīgi daudz cilvēku, miljoniem un miljardiem cilvēku, ir parasti cilvēki. Kurus Svētie Raksti sauc par “zemju iedzīvotājiem”[1]. Kāpēc viņi tā tiek saukti? Tādēļ ka viņi atgādina pelēku zāli vai krūmu. Viņu dzīvē nav augstāko mērķu un tiekšanos, viņu prāts ir ļoti paviršs un nodarbojas tikai ar sadzīviskām rūpēm, zemes labumiem un ikdienas problēmām. Bet tieši kā pakalnos un kalnos, kurus pārklāj zāle un krūmi, laiku pa laikam aug lieli ciedri un milzīgi ozoli, tā arī zemju iedzīvotāju vidū Tas Kungs Dievs atklāj kādus ļoti dižus cilvēkus, kuriem ir augsts intelekts, dziļas domas un viņu vārdiem ir liels spēks. Viņiem ir ļoti spēcīga griba un visu zinātnisko zināšanu aptveršanas spēja. Šādi cilvēki rada jaunu, pilnveidotāku dzīvi, un viņi maina savstarpējās attiecības starp tautām un cilvēkiem.
Tas protams ir ļoti svarīgi, bet nesalīdzināmi svarīgākas ir radikālās, Dieva paveiktās izmaiņas caur vēl dižākiem cilvēkiem, caur dižajiem dievbijības un taisnības askētiem, caur dižajiem hierarhiem, brīnumdarītājiem un godājamajiem svētajiem. Dižo filosofu darbos ir daudz pretrunu un bieži cilvēki, kuri domā, ka viņi var atrast caur viņiem atbildi uz mūžseno jautājumu: “kas ir patiesība?”, viļās. Zinātnes vēsture pazīst daudz gadījumu, kad zinātniskās teorijas, kuras tika uzskatītas par nelokāmām, zaudēja savu svarīgumu, kad sadūrās ar jauniem zinātnes sasniegumiem.
Garīgajā jomā, augstāko teoloģisko zināšanu jomā, viss ir galīgi savādāk. Tur viss ir nelokāms un mūžīgs. Pirms neilga laika mēs svinējām Tā Kunga Priekšteča un Kristītāja Jāņa mocekļa nāvi, par kuru mūsu Kungs Jēzus Kristus teica, ka starp visiem, kuri dzimuši no sievām, nav parādījies neviens lielāks par viņu. Šādā veidā Tas Kungs novietoja viņu virs visiem svarīgajiem zinātniekiem, filosofiem un māksliniekiem. Viņš, kurš bija augstākajā mērā Svētā Gara nesējs un augstākās patiesības sūtnis, tika atklāts visas cilvēces priekšā kā viscienījamākais vīrs. Turpināt lasīšanu “Svētā Simferopoles Lūkas – Sprediķis Dievmātes Piedzimšanas svētkos”
Tēvs Stefans Frīmans
Nevaru saskaitīt, cik reizes esmu vēlējies, lai būtu vienkāršs, piemērots ekvivalents vārdam “ontoloģisks”. Man nepatīk rakstīt teoloģiju ar vārdiem, kas ir jāpaskaidro – tas ir, ar vārdiem, kuru nozīme nav uzreiz acīmredzama. Bet, ak vai, neesmu atradis aizvietojumu un tāpēc lūgšu lasītāja iecietību par šāda vārda ievilkšanu mūsu sarunās.
Kopš Baznīcas agrīnākajiem laikiem, it īpaši sākot ar svēto Afanāsiju IV gadsimtā, kad notika dižie Vispasaules Koncili, Baznīcas doktrīnas tika izteiktas un debatētas terminos, kas saistīti ar pašu esamību. Piemēram, sv. Afanāsijs teica, ka radot mūs, Dievs deva mums “esamību” (eksistenci) ar nolūku, ka mums jāvirzās uz “labesamību” ar nobeigumu “mūžīgajā esamībā” (pestīšanā). Šī trīskāršā shēma ir ļoti izplatīta tēma patristiskajā[1] domā. Tā ir aizstāvēta un atkal lietota ar lielu precizitāti sv. Maksima Apliecinātāja darbā, kad viņš rūpīgi pārdomāja Baznīcas domu, kuru apstiprināja V Vispasaules Koncilā.
Tajā pašā laikā, šī esamības valoda tika lietota, lai runātu par pestīšanas dabu un raksturu. Tie paši termini un izteiksmes veids tika lietots, runājot par Trijādību un Kristus divām dabām. Šī valoda turpinās līdz VII Vispasaules Koncilam, un tā ir valoda, ko lietoja, lai nodefinētu Svēto Ikonu godināšanas doktrīnu. Koncilāro domu, kas turpinās esamības terminos (esamība, neesamība, daba, persona, eksistence, hipostātiskā pārstāvība, būtība, enerģijas utt.), var nosaukt par runāšanu “ontoloģijas” valodā. Ontoloģija ir tehnisks nosaukums lietām, kas saistītas ar esamību (“onto” kā priedēklis grieķiski nozīmē “esamība, esošais”). Pastāv “viengabalains apģērbs” teoloģiskajam izklāstam, ko viscaur var saskatīt Koncilos. Tas ir ontoloģisks raksturs. Turpināt lasīšanu “Būt glābtam – ontoloģiskā pieeja”
Piemiņa 31.augustā / 13.septembrī
Svētmoceklis Kipriāns, Kartāgas bīskaps piedzima ap 200. gadu pilsētā Kartāgā (Ziemeļāfrikā), kur noritēja visa viņa dzīve un darbošanās. Tascijs Kipriāns bija bagāta pagāna senatora dēls, un saņēma ļoti labu laicīgo izglītību, kļuva par lielisku oratoru, daiļrunības un filosofijas skolotāju Kartāgas skolā. Viņš bieži uzstājās tiesas sēdēs, lai aizstāvētu savus līdzpilsoņus.
Kipriāns pēc tam atcerējās, ka ilgi “palika dziļā nakts miglā, [..] tālu no Patiesības gaismas”. Bagātību, kas bija saņemta no vecākiem un iegūta ar paša darbošanos, viņš tērēja greznās dzīrēs, bet tās nespēja apklusināt viņā alkas pēc patiesības. Kad viņš ieinteresējās par kristietību, viņš iepazinās ar apoloģēta presbitera Tertuliāna (dzimis ap 160. g.) sacerējumiem, kas viņu pārliecināja par kristietības patiesumu. Vēlāk svētītājs[1] rakstīja, ka viņam šķita neiespējams sasniegt Pestītāja apsolīto atdzimšanu savu slikto ieradumu dēļ.
No tāda smaga un neizlēmīga stāvokļa viņu izveda draugs un pavadonis, presbiters Cecīlijs, kurš pārliecināja viņu par Dieva žēlastības spēku[2]. 46 gadu vecumā skolotākais pagāns tika pieņemts kristiešu kopienā par katehumēnu[3]. Vēl pirms Kristīšanās viņš izdalīja nabagiem visu īpašumu un pārvācās uz presbitera Cecīlija māju.
Vareno Dieva atdzemdējošās svētības darbību, ko viņš saņēma Kristībās, svētītājs Kipriāns aprakstīja vēstulē draugam Donatam: “Kad atdzemdējošais ūdens attīrīja manas iepriekšējās dzīves netīrumus, klusa un skaidra gaisma nogāja no Debesīm manā sirdī… un otrā dzimšana ar Debešķīgo Garu pārveidoja mani par jaunu cilvēku. Tad brīnumainā veidā es nostiprinājos pret šaubām, man atklājās noslēpumi (mistērijas), apgaismojās tumsa… es uzzināju, ka tas, kurš bija dzimis no miesas un dzīvoja priekš grēka, piederēja zemei, bet, kuru bija dzīvinājis Svētais Gars, sāka dzīvot no Dieva… Dievā un no Dieva viss mūsu spēks; no Viņa ir mūsu stiprums… Caur Viņu mums, kamēr mēs dzīvojam uz zemes, ir nākotnes svētlaimīgā stāvokļa priekšnojauta.” Turpināt lasīšanu “Svētmoceklis Kipriāns, Kartāgas bīskaps”
Arhimandrīts Epifānijs Teodoropuloss
Baznīca nav pakļauta materiālā laika plūsmai, kaut arī tā apgrozās iekš tā, tāpat kā materiālajā telpā. Baznīca kā ieeja mūžībā un tās iepriekš nobaudīšana dzīvo bezlaicīgā laikā, pastāvīgā šodienā, ilgstošā, stabilā un noturīgā klātesamībā. Baznīca svin dažādus Tā Kunga klātienes notikumus uz zemes – Piedzimšanu, Dieva parādīšanos (Kristības) utt. – un to dara, nevis lai vienkārši atcerētos tos vārda “atcerēšanās” psiholoģiskajā nozīmē, bet lai mistiski piedzīvotu svinamos notikumus. Kā mēs sakām: “Vakar ar Tevi tiku apbedīts, Kristu, šodien līdzi ceļos ar Tevi, augšāmcēlušos.”[1] Visi Baznīcas locekļi to dzied tieši tāpēc, ka mēs nevis vienkārši atceramies šos notikumos, bet mēs noslēpumaini (mistiski) piedalāmies Pestītāja Ciešanās un Augšāmcelšanā.
Debesīs nepastāv nedz laiks, nedz diena un nakts, nedz svētki un svinības par godu tādam iemeslam vai citādam notikumam, vai dažādiem svētajiem, bet ir tikai vieni vienīgi un unikāli svētki un svinības, kas ir nepārtraukti un nebeidzami. Baznīcas liturģiskajā laikā viss, no sākuma līdz eshatonam (dievišķā nodoma beigām), ir “šodiena”. Tas pats ir redzams Dievišķajā Liturģijā. Ko mēs sakām pirms “no tā, kas Tev pieder, mēs Tev atnesam…”? “Pieminēdami [Tavu].. otro atnākšanu godībā…” Tas ir, mēs atceramies kaut ko, kas vēl pat nav noticis.
[1] Pashas kanons 3.dziesma
No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
Avots: Mystagogy
Vecajs Joēls Jiannakopuloss
Ja lasi tēvus, varēsi redzēt, ka viņiem visiem vairumā jautājumu ir savas īpatnības un dažreiz pat savstarpējas nesaskaņas. Piemēram, kāds izskaidro kādu Svēto Rakstu vietu vienā veidā, bet cits citādākā veidā. Bet ir viens jautājums, kurā neviens no tēviem nebūs nesaskaņā ar pārējiem, tā ir askēze. Visi viņi cildina gavēšanu, nomodu, labprātīgu nabadzību, fiziskās grūtības un vispār smagu darbu. Neviens no viņiem necildina komfortu un vieglu dzīvošanu. Vai tu aptver šī fakta svarīgumu?
Mēs skatāmies uz to, ko svētie tēvi teica un rakstīja, un neskatāmies uz to, kā viņi dzīvoja. Tā vietā, lai komentētu tēvu tekstus, mums vajadzētu atdarināt viņu dzīves. Tēvi daudz lūdzās, ilgi bija nomodā, daudz gavēja, mīlēja nabadzību un vienkāršību, ienīda pasaulīgu prātošanu, cīnījās ar maldiem, novērsās no dzīves komforta, izvairījās no augstiem posteņiem, slavas un cieņas un mīlēja mocības. Vai mēs darām šādi? Mēs turam savās rokās tēvu grāmatas, bet mūsu dzīves ir viņu dzīvju noliegšana. Tēvi ir dzīve, nevis filoloģija!
No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
Avots: Mystagogy
Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)
Mēs iedalām cilvēkus mūkos un laulātajos, un dzīvi – mūku un laulāto dzīvē. Šis iedalījums ir tāds, ka mēs cildinām mūku dzīvi, kuru mēs uzskatām par labāku un vairāk piemērotu, lai pildītu Dieva baušļus, tajā pašā laikā mēs noniecinām laulības dzīvi kā nepiemērotu Dieva gribas īstenošanai.
Patiesībā mēs ļoti labi zinām, ka Baznīca cildina abus dzīvesveidus: laulības dzīvi un mūku dzīvi. Bet tas nenozīmē, ka viens tiek cildināts uz otra noniecināšanas rēķina. Šeit jāsaka, ka var izmantot skaidrojumu līdzībai par talantiem (Mat.25:14-30; Lk.19:12-28). Turpināt lasīšanu “Par mūku un laulības dzīves veidu”
Mūsdienās ir tādas reliģijas, kuras apgalvo, ka tās sastāda “Dieva tīro Baznīcu” un ka šī viņu “tīrība” ir pietiekams pierādījums viņu ticības patiesīgumam. Mēs zemāk grasāmies parādīt šī apgalvojuma kļūdīgumu – ko projicē tādi cilvēki, kuri nekad nav sapratuši kristīgā Evaņģēlija jēgu.
Piemiņa: 23. augusts / 5. septembris
Svētmoceklis Irinejs, Lionas (Francijā) bīskaps dzimis 130.g., Smirnā (Mazāzija pussalā, pašreizējās Turcijas teritorijā). Tur viņš ieguva spīdošu izglītību, studējot poēziju, filosofiju, retoriku un pārējās klasiskās zinātnes, kādas tika uzskatītas par nepieciešamām pasaulīgam jauneklim.
Viņa vadītājs kristīgās mācības patiesībās bija apustuļa Jāņa Teologa māceklis svētītājs Polikarps no Smirnas (piemiņa 23. februārī). Svētais Polikarps arī kristīja jaunekli, vēlāk iesvētīja viņu par presbiteri un nosūtīja uz pilsētu Lugdunu[1] Gallijā[2] pie mirstoša bīskapa Potina. Turpināt lasīšanu “Svētmoceklis Lionas Irinejs”
Protopresbiters Jānis Romanidiss
Cilvēka sākotnējā dzīves jēga bija – un tagad atkal Kristū ir – kļūt pilnīgam kā Dievs ir pilnīgs[1]. Dievs ir iepriekš nolēmis Savus izredzētos “darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam”[2]. Cilvēks nepastāv, lai izdabātu sev, kā Kristus neko nedarīja, lai izdabātu Sev.[3] Viņš nomira tādēļ, lai dzīvie vairs nedzīvotu sev[4], bet mīlētu viens otru ar mīlestību, kas nemeklē labumu sev[5]. Lai piedalītos šajā Dieva mīlestībā ir jāpiedalās arī Dieva dzīvībā un patiesībā. Dievā Mīlestība, Dzīvība un Patiesība ir Vienotas un var atrasties vienīgi Dievā. Tādēļ tās nav atrodamas [vārdiskajās] definīcijās, bet ir Dieva Personā. Turpināt lasīšanu “Cilvēks pirms un pēc pareizticīgām kristībām”
Θεογνωσία 