Dievmātes Aizmigšana

Patristikas profesors protopresbiters Georgijs Dions Dragass

15./28. augustā pareizticīgie kristieši svin lielākos no visiem reliģiskajiem svētkiem, ko Baznīca ieviesusi par godu Vissvētajai Jaunavai Marijai – Dievmātes Aizmigšanas svētkus.

Jaunavas Marijas svētki svarīguma ziņā ir otrie pēc mūsu Kungam Jēzum Kristum veltītajiem svētkiem svinību gada ciklā, ko ievēro Pareizticīgā Baznīca, jo pēc Paša Kunga Vissvētā Jaunava ir vissvētīgākā persona mūsu Baznīcā.

Ja Tā Kunga dižākie svētki ir Pasha (Lieldienas), Viņa pestījošās Nāves un Augšāmcelšanās svētki, tad Viņa Mātes dižākie svētki arī ir saistīti ar viņas nāvi un pāriešanu uz Debesīm. Iemesls tam ir atrodams kristīgās pestīšanas izpratnes pamatos, kas ir nekas cits, kā cilvēku ieiešana Dieva mūžīgajā valstībā, pārvarot nāvi un atgūstot mūžīgās dzīvības dāvanu.

Sirdsskaidrais Maksims Apliecinātājs

Piemiņa 13./26. augstā un 21. janvārī/3. februārī

Sirdsskaidrais Maksims[1] piedzima dižciltīgā Konstantinopoles[2] ģimenē[3] 580. gadā. Viņam bija izcilas prāta un reti augstas filozofisku pārdomu spējas. Viņš bija ieguvis izcilu izglītību un izvēlējās politiķa karjeru. 610. gadā, kad tronī kāpa imperators Hēraklijs, viņš novērtēja Maksima spējas un kristīgos tikumus un padarīja viņu par savu pirmo sekretāru.

Tomēr slava, vara un bagātība nevarēja apslāpēt Maksimā vēlmi, kuru viņš loloja savā sirdī no jaunības – vadīt īstenai filosofijai atbilstošu dzīvi. Pēc trim gadiem viņš atstāja savu amatu un šīs pasaules tukšo godu un kļuva par mūku Dievmātes klosterī Hrizopolē pie Konstantinopoles.

Ar pārdomām par Svētajiem Rakstiem un ar Baznīcas tēvu izpēti teicami sagatavojies garīgajai cīņai, sirdsskaidrais Maksims ātri pacēlās pa tikumu pakāpieniem, kuri ved pie svētlaimīgās bezkaislības. Viņš prasmīgi ar askēzes palīdzību savaldīja iekāres brāzmas, ar maigumu dzēsa sevī aizkaitinājumu, tādā veidā atbrīvojot dvēseli no kaislību tirānijas, ēdināja prātu ar lūgšanu, pakāpeniski paceļoties uz vērošanas[4] augstumiem. Celles klusumā sirdsskaidrais Maksims, noliecies pār sirds bezdibeni, vēroja pats sevī mūsu glābšanās noslēpumu. To noslēpumu, kurā Dievs Vārds (Logoss[5]), bezgalīgas mīlestības virzīts pret cilvēkiem, nonāca līdz savienībai ar mūsu dabu, kura mūsu patmīlības dēļ nošķirta no Dieva un ir pati sevī sašķelta. Nonāca, lai atjaunotu tajā veselumu[6], lai starp ļaudīm iestātos harmoniska brālīgas žēlsirdības savienība un lai cilvēkiem atvērtos vienotības ceļš ar Dievu, jo “Dievs ir mīlestība” (1.Jāņa 4:16).

Svētās relikvijas

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pareizticīgā Baznīca ir “augšāmcelšanās darbnīca” un, var teikt arī, – svēto relikviju darbnīca. [..]

Dieva atklāsme un spilgta izpausme, kas tiek dāvāta svētajiem, notiek caur dievišķošanos. Cilvēks saņem Atklāsmi, jo viņš piedalās Dieva neradītajā dievišķojošajā enerģijā. Tādējādi Atklāsme ir cieši saistīta ar cilvēka dievišķošanos. Dievišķās Atklāsmes augstākais punkts ir Piecdesmitniece. Kad cilvēks sasniedz dievišķošanos, viņš ir pilnībā dievišķots gan dvēselē, gan ķermenī, un šī iemesla dēļ eksistē žēlastības[1] pārpilnās un neiznīcīgas relikvijas. Svētās, neiznīcīgās un brīnumdarošās relikvijas liecina par Augšāmcelšanās patiesību un dievišķošanās pieredzi.

Pastāvīga Dieva atmiņa un izmisuma gara izkliedēšana

Stareca Afanāsija Mitilineosa mācība Konstantīna Zalalasa stāstījumā.

Starecs Afanāsijs Mitilineoss

Tulkota audio transkripcija.

“Atceries Kungu, savu Dievu…”

5.Mozus 8:18

“Atceries Radītāju savās jaunības dienās, pirms ļaunās dienas ir atnākušas…”

Salamans Mācītājs 12:1

Kas ir šī Dieva atmiņa? Tas ir tas pats, par ko svētais Gregorijs Teologs teica: “Ir svarīgāk atcerēties Dievu biežāk, nekā elpot.” Tā kā mēs elpojam pastāvīgi, tad mūsu Dieva atmiņai ir jābūt pastāvīgai. Kā tas ir iespējams, jo mums ir jāstrādā, mums jāiet uz skolu, mums jāmācās, mums jākoncentrējas uz tik daudz dažādiem uzdevumiem katru dienu – jārunā, jāklausās, jāstaigā, jāsniedz mūsu nedalīto uzmanību mūsu ģimenes locekļiem un tā tālāk? Šai Dieva atmiņai ir jābūt iedēstītai mūsu esamības visdziļākajās dzīlēs. Dieva atmiņai jābūt mūsu asinīs, tā sakot, mūsu zemapziņā. Kaut arī mēs varētu visu laiku nerunāt par Dievu, tomēr ir iespējams vienmēr uzturēt Dieva apzināšanos.

Mūsu Pestītāja Pārveidošanās svētki

Georgijs Mantzaridiss, Tesaloniku Aristoteļa Universitātes Teoloģijas Skolas profesors. Viens no pasaulē vadošajiem speciālistiem svētītāja Gregorija Palamas teoloģijā.

Mūsu Pestītāja Pārveidošanās[1] (“Apskaidrošanās”[2]) notikumam ir centrālā vieta Pareizticīgajā Baznīcā un Pareizticīgajā teoloģijā.

Šis notikums atklāj Baznīcas un ticīgo godību. Tā liecina par jauno realitāti, kas ieviesta ar Kristus ienākšanu vēsturē.

Savā Pārveidošanās brīdī Kristus atklāja Sava dievišķuma neradīto godību[3] Savā cilvēciskajā dabā. Tajā pašā laikā Viņš uzcēla Viņam apkārt esošos Savā neradītajā dievišķajā godībā. Mozus un Ēlija piedalījās tajā pašā mirdzumā, kurā bija Kristus. Vienīgā atšķirība ir tajā, ka Kristus ir dievišķā mirdzuma Avots, turpretī pārējie ir tās saņēmēji.

Iemesls, kāpēc Kristus pārveidojās Savu mācekļu priekšā, bija Viņa Krustā Sišanas dienas tuvošanās: “Lai, kad redzēs Tevi krustā sistu, saprastu labprātīgās ciešanas…”[4]

Ar Savu Pārveidošanos Kristus, no vienas puses, liecina par Savu Dievišķumu, kuru Viņa mācekļi nesen bija apliecinājuši caur apustuļa Pētera lūpām[5]; un, no citas puses, Viņš sniedz sākotnējo Savas Valstības atnākšanas pieredzi.

Piedošana un miera izlīgšana

Metropolīts Jona (Paffhauzens), Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīca, ASV

Kas ir piedošana?

+Jona: Piedot nozīmē atjaunot mīlestības un kopības saiti, kad ir bijis pārrāvums. Grēks pārrauj mūsu attiecības ar Dievu un citiem, kā arī to dara cilvēku starpā uzņemtie un nodarītie pāridarījumi.

Kad saite ar citiem cilvēkiem ir iedragāta, mēs sliecamies viņus objektivizēt[1] un tiesāt, neredzot viņus kā personas, bet tikai kā mūsu dusmu un sāpju objektus. Šī ir mūsu grēcīgā reakcija. Mēs iedalām cilvēkus kategorijās pēc viņu pārkāpumiem pret mums. Jo ilgāk mēs barojam dusmas un atsvešināšanos, jo dziļāk aizvainojums uzturas mūsu sirdī un jo vairāk tas pārtiek no mūsu dvēseles spēkiem. Aizvainojums ir vēzis, kas mūs iznīcinās, ja mēs nepiedosim! Tas arī izpaužas un bojā mūsu attiecības ar citiem, kad mēs ceļam neslavu un tenkojam par tiem, kuri ir mūs aizvainojuši, un mēģinām pārvilkt citus savā pusē. Protams, ka nevienam negribētos dzirdēt tādas lietas – bet mēs tā darām!

Piedošana nozīmē nepievērst uzmanību grēkam vai pārkāpumam un atjaunot mīlestības saiti. Piedošana nenozīmē attaisnot pāridarījumu vai pieņemt to kā pareizu, nedz arī tā nozīmē attaisnot mūsu pašu dusmas vai grēcīgo reakciju. Piedošana nozīmē atteikties no mūsu spriedumiem par citu personu un no mūsu pašu grēcīgās reakcijas, un pieņemt citus, kādi tie ir. Dievs mums piedod mūsu grēkus pret Viņu – bez nosacījumiem un absolūti. Dievs mūs neatraida, neobjektivizē mūs, nedz arī dusmojas vai apvainojas uz mums. Es domāju, ka mēs paši projicējam uz Dievu savas problēmas un savus spriedumus pašiem par sevi, kad mēs grēkojam. Dievs mūs nesoda. Drīzāk, atsvešinoties no Dieva, mēs paši sevi sodām un piedēvējam šo sodu Viņam. Mēs vēršamies pret sevi dusmās un naidā, un tādējādi graujam savu personību, nogriežot sevi no Viņa mīlestības.

Prasot Dievam piedošanu, mēs atveram sevi Viņa mīlestībai un pieņemšanai, Viņa žēlastībai un līdzjūtībai. Tā bija jau iepriekš, bet mēs bijām nevērīgi pret tām. Atzīstot mūsu grēkus, mēs atsakāmies no šīm dzīves jomām, kurās mēs attaisnojām savu atsvešinātību no Dieva. Nožēla nozīmē ne tikai novērsties no grēka, bet arī pievērsties Dievam. Jūda bija nožēlas pilns par savu grēku, bet viņš pakārās. Mums vajag būt ne tikai nožēlas pilniem, bet arī jāatver sevi Dievam.