Klarks Karltons, amerikāņu filosofijas profesors, pasniedz reliģiju vēsturi un loģiku, grāmatu sēriju autors par pareizticīgās mācības pamatiem, raidījuma “Faith and Philosophy” (Ticība un filosofija) vadītājs pareizticīgajā radio “Ancient Faith”, kā arī publikāciju autors dažādos pareizticīgos izdevumos angļu valodā.
Zemāk iztulkota raidījuma transkripcija.
Šodienas tēma ir “Teoloģija kā dzīvesveids”. Šo nosaukumu un visu šodienas runas tēmu aizguvu no franču filosofijas vēsturnieka Pjēra Ado (jeb Hadota) grāmatas “Filosofija kā dzīvesveids”. Ado vienkāršā tēze ir tāda, ka antīkajā pasaulē filosofija nebija primāri nodarbināta ar intelektuālo sistēmu konstruēšanu, bet īstenībā bija īpatnēja dzīvesveida izpausme.
Šodien, kad mēs iepazīstinām mūsu koledžās studentus ar antīko filosofiju, mēs parasti stāstām viņiem par Platona formu doktrīnu vai Aristoteļa hilemorfismu, vai stoiķu determinismu, bet reti, ja vispār, mēs stāstām par šo filosofisko skolu dzīvi. Adots norāda, ka šīs filosofiskās doktrīnas bija radītas tieši, lai izteiktu un aizstāvētu noteiktu konkrētas filosofiskās skolas dzīvesveidu. Citiem vārdiem, Platona filosofijas atslēga nav formu doktrīna, bet gan nemitīgas sevis izmeklēšanas metode un dialogs.
Es šo tēmu ierosinu, tāpēc ka mēs sliecamies domāt par teoloģiju tādā pašā veidā, kā mēs domājam par mūsdienu filosofiju – kā pretēju antīkajai. Kādās aprindās teoloģija faktiski ir nodefinēta kā mēģinājums sistemātiski definēt visas kristīgās doktrīnas. Piemēram, katolicisma teologa Akvīnas Toma[1] “Teoloģijas Summā” tiek ieskicēta metode, kurā sāk ar kādām neapšaubāmām propozīcijām[2], un tad turpina no tām loģiski izsecināt citas propozīcijas. Tas ir vairāk vai mazāk tas, ko šodien mēs saucam par sistemātisko teoloģiju.
Tomēr agrīnie kristieši nekad teoloģiju neuztvēra kā racionālu vingrināšanos sistēmu uzbūvē vai pat pasaulredzējuma uzbūvē. Viņu pieeja teoloģijai bija mazāk vai vairāk tāda pati, kā pasaulīgajiem filosofiem. Īstenībā no pašiem aizsākumiem kristieši apgalvoja, ka kristietība ir patiesā filosofija – patiesais ceļš uz gudrību. Tādi kristieši kā senie kristīgie grieķu apoloģēti (no II gadsimta – tulk. piez.) redzēja kristietību kā grieķu filosofijas piepildījumu. Viņi redzēja, ka Platons spēlēja tādu lomu grieķiem, kas bija līdzīga Mozus lomai priekš jūdiem. Tomēr citi bija atklāti naidīgi pret grieķu gudrību. Priekš viņiem kristietība bija nostādīta pret pasaulīgo filosofiju.
Un tomēr – tas ir, ko es vēlos uzsvērt – vienalga, vai viņi atzina par labu grieķu filosofiju, vai aizguva no tās, vai nē, tomēr vairums kristiešu aplūkoja savu ticību esam filosofisku šī vārda dziļākajā un senākajā nozīmē. Ja tā ir, tad no tā izriet, ka agrīnie kristieši nebija vairāk ieinteresēti sistēmu uzbūvē kā agrīnie filosofi. Gluži pretēji, viņi pasniedza kristietību, pirmkārt, kā ceļu.[3]
Protams no pašiem aizsākumiem šo ceļu nomāca tie, kuri gribēja iet pa citu ceļu, tikmēr izlikdamies, ka seko patiesajam ceļam. Bija tādi, kuri gribēja pārvērst kristietību par ticību sistēmu, kas, protams, izraisīja visāda veida debates par dažādiem aspektiem. Tas ir 99% avots visām herēzēm. Tomēr citi bija mazāk nobažījušies par teorētiskajiem rāmjiem un vairāk nobažījušies par valdošajām uzvedības normām. Šie vilki avju izskatā atkal un atkal mēģināja pārvēst Baznīcas terapeitisko metodi par tiesību kodeksu.
Jūs zināt, ja es nebūtu tik ekumēniski smalkjūtīgs, es varētu teikt, ka Romas Katolicisms iemieso šīs abas novirzes. Bet patiesība ir tāda, ka Romas katoļiem un protestantiem nav monopols šajā jautājumā. Tie bija pastāvīgie draudi Baznīcas izdzīvošanai kopš pirmās dienas, un tie ir klātesoši Pareizticībā pat šodien. Un tomēr ar Dieva žēlastību ceļš izdzīvoja un turpina izdzīvot, un pat plaukt līdz pat mūsdienām. Mēs zinām, ka tas ir izdzīvojis, jo mums visu vēsturi līdz šodienai ir svēto apliecinājums.
Ko viņi liecina? Nevis abstraktas doktrīnas vai teorētiskas sistēmas, bet ceļa spēku. Svētie ir dzīvojoši pierādījumi faktam, ka mēs varam zināt Kristu, Tēva gudrību, šeit un tagad. Tas nav nejauši, ka Platons rakstīja vairāk dialogus, nevis traktātus, un Sokrāts lielākoties bija to galvenais varonis. Ja jūs pajautāsies Platonam nodefinēt gudrību, tad viņš jums norādītu uz Sokrātu, nevis tāpēc, ka Sokrāts apgalvoja, ka ir gudrs – gluži otrādi – bet tāpēc, ka Sokrāta dzīvesveids iemiesoja gudrības meklēšanu.
Tādā pašā veidā, ja tu gribi saprast Pareizticību, nesniedzies pēc teoloģijas grāmatam, pat manām, kas starp citu ir pieejamas izdevniecībā Regina Orthodox Press, bet aplūko svēto dzīves. Mācies pareizticību no svēto dzīvesveida. Pārāk bieži tie no mums, kuri ienākuši Pareizticībā no Rietumu kristietības tradīcijām, nes sevī pārliecību, ka Pareizticība ir teoloģiska sistēma kā Tomisms vai Kalvinisms. Mēs pārejam Pareizticībā, tāpēc ka kļūstam parliecināti par to, ka Ortodoksija ir pareizā sistēma. Mēs pretnostatam Pareizticīgās mācības par Trijādību skaistumu ar filioque’s[4] trūkumiem. Un tomēr, ja mums jānāk pie Kristus klātbūtnes atziņas Svētajā Garā, kā to darīja svētais Siluāns, tad daudz kas no tā ir tukšas runas. Mūsu uzpūstās runas par perihorēzi[5] ir vairāk tikai runāšana, nekā darīšana. Ko svētais apustulis Pāvils teica par šķindošiem zvārguļiem[6]?
Es turpināšu šo tēmu, kad nākamreiz runāšu par dogmas traģēdiju.
Un tagad, lai mūsu diženais Dievs un Pestītājs, Jēzus Kristus, Kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība, ar svētā Aļaskas Inokentija svētlaimīgā stareca Sofronija Saharova lūgšanām apžēlo mūs visus un dāvā mums bagātīgu ieiešanu Viņa mūžīgajā valstībā.
No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
Avots: Ancient Faith Radio
[1] Akvīnas Toms (~1225-1274) – Dominikāņu ordeņa mūks, ievērojams katoļu sholastiķu tradīciju filosofs un teologs. – Tulk. piez.
[2] Propozīcija (izcelsme latīņu propositio) – priekšlikums, ierosinājums, spriedums, izteikums.
[3] “Jēzus viņam saka: “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” (Jāņa 14:6)
[4] Filioque – Romas katoļu un arī protestantu mācība, ka Svētais Gars iziet ne tikai no Tēva, bet arī no Dēla (filioque — “un Dēla”), kas ir pretrunā ar Pareizticīgās Baznīcas svēto Dieva pieredzi. Sīkāk par to, kā Pareizticīgās Baznīcas svēto pieredze ir saistīta ar dogmu par Trijādību, var lasīt rakstā “Svētās Trijādības dogma un mistērija” – Tulk. piez.
[5] Perihorēze (grieķiski περιχώρησις) – jēdziens pareizticīgajā teoloģijā, kas apzīmē savstarpēju iespiešanos (savstarpēju saskarsmi). Mācībā par Kristu tas apzīmē Dievcilvēka Jēzus Kristus cilvēciskās un dievišķās dabas savstarpējo ieplūšanu, iespiešanos un caurstrāvojumu. Mācībā par Svēto Trijādību apzīmē Svētās Trijādības Personu savstarpējo saskarsmi, kopību.
[6] Apustulis Pāvils vēstulē Korintiešiem saka: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.” (1.Kor.13:1-3)
Θεογνωσία 