Pamācība par mūsu Kunga Jēzus Kristus Otro atnākšanu

Sirdsskaidrais Efrēms Sīrietis

9179bcf70cb989df19fb98823dff731b

Mani Kristu mīlošie brāļi, uzklausiet par Otro un bijājamo mūsu Valdnieka Jēzus Kristus atnākšanu. Atcerējos par to stundu, nodrebēju no diženās bijības, domājot par to, kas tad atklāsies. Kas to [spēs] aprakstīt? Kāda mēle izteikt? Kāda dzirde uzņems sevī to, ko dzird?  Tad Ķēniņu ķēniņš, uzcēlies no Savas godības Troņa, nonāks apraudzīt visus pasaules iedzīvotājus, norēķināties ar viņiem un, kā Tiesnesim pienākas, cienīgajiem atdot labu algu, kā arī pakļaut sodam to nopelnījušos. Kad par to domāju, manus locekļus pārņem bijība, un viss nogurstu; manas acis izlej asaras, balss pazūd, lūpas sakļaujas, mēle sastingst, un domas iemācās klusēt. Ak, cik liela ir vajadzība runāt mūsu labad! Un bijība mudina mani klusēt.

Turpināt lasīt

Advertisements

Īstena Pareizticīgā svētotēvu teoloģija

joelyiannakopoulos

Vecajs Joēls Jiannakopuloss

Ja lasi tēvus, varēsi redzēt, ka viņiem visiem vairumā jautājumu ir savas īpatnības un dažreiz pat savstarpējas nesaskaņas. Piemēram, kāds izskaidro kādu Svēto Rakstu vietu vienā veidā, bet cits citādākā veidā. Bet ir viens jautājums, kurā neviens no tēviem nebūs nesaskaņā ar pārējiem, tā ir askēze. Visi viņi cildina gavēšanu, nomodu, labprātīgu nabadzību, fiziskās grūtības un vispār smagu darbu. Neviens no viņiem necildina komfortu un vieglu dzīvošanu. Vai tu aptver šī fakta svarīgumu?

Mēs skatāmies uz to, ko svētie tēvi teica un rakstīja, un neskatāmies uz to, kā viņi dzīvoja. Tā vietā, lai komentētu tēvu tekstus, mums vajadzētu atdarināt viņu dzīves. Tēvi daudz lūdzās, ilgi bija nomodā, daudz gavēja, mīlēja nabadzību un vienkāršību, ienīda pasaulīgu prātošanu, cīnījās ar maldiem, novērsās no dzīves komforta, izvairījās no augstiem posteņiem, slavas un cieņas un mīlēja mocības. Vai mēs darām šādi? Mēs turam savās rokās tēvu grāmatas, bet mūsu dzīves ir viņu dzīvju noliegšana. Tēvi ir dzīve, nevis filoloģija!

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Mystagogy

Brīvība un pašattaisnošanās

sz

Katrs cilvēks katrā lietā var pateikt daudz sevis attaisnošanai, bet ja viņš uzmanīgi ieskatīsies savā sirdī, tad ieraudzīs, ka, attaisnojoties, nevar izbēgt no viltības. Attaisnojās cilvēks tāpēc, ka negrib atzīt sevi par vismaz daļēji vainīgu pie ļaunuma pasaulē; attaisnojās tāpēc, ka neapzinās sevi apveltītu ar dievlīdzīgu brīvību, bet tikai kā parādību, lietu šajā pasaulē – un tāpēc atkarīgu no tās. Tādā apziņā ir daudz verdziska, tāpēc attaisnoties ir verdziskuma pazīme, kura nepiedien Dieva dēliem.

Arhimandrīts Sofronijs Saharovs

Kavsokalivas Porfīrijs – Kristīga attieksme

20150405-17043967

Svētais Kavsokalivas Porfīrijs  (1906-1991)

„Fanātismam nav nekāda sakara ar Kristu. Esi īsts kristietis. Tad tu nesteigsies jebkuru tiesāt, bet tava mīlestība „apklās visu”[1]. Pat pret citas reliģijas pārstāvi tu vienmēr rīkosies kā kristietis. Tas ir, tu laipni izrādīsi viņam cieņu, neskatoties uz viņa reliģiju… Jāciena citas personas brīvība. Tieši kā Kristus stāv pie durvīm un klauvē[2] un neiebrūk ar varu, bet gaida, kad dvēsele labprātīgi Viņu pieņems, tā arī mums jāattiecas tādā pašā veidā pret ikvienu dvēseli.”

[1] 1.Pēt.4:8 “Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu.”

[2] Atkl.3:20 „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.”

no angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Iekšējā uzmanība

Uzmanība ir pirmā patiesības skolotāja un tāpēc ir absolūti nepieciešama. Uzmanība mudina dvēseli izzināt sevi un savas ilgas, lai iemācītos to patieso raksturu un noraidītu tās, kuras ir nesvētas. Uzmanība ir prāta sargeņģelis, tā vienmēr dod tam padomu: “Esi uzmanīgs.” Uzmanība uzmodina dvēseli, mudina to pamosties no miega… Uzmanība pārbauda katru domu, katru vēlmi un katru atmiņu. Domas, vēlmes un atmiņas ir dažādu cēloņu izraisītas un bieži vien parādās nomaskējušās un greznā ietērpā, lai varētu pievilt neuzmanīgu prātu un ieiet dvēselē, un pārņemt to savā varā. Vienīgi uzmanība var atklāt to apslēpto saturu. Bieži vien to izlikšanās ir tik pilnīga, ka ir ļoti sarežģīti izšķirt to patieso dabu un ir nepieciešama ļoti liela uzmanība. Jāatceras Kunga pestījošie vārdi: “ Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.”[1] Tas, kurš ir modrs, neiekrīt kārdinājumā, jo viņš ir piesardzīgs un uzmanīgs.

l_1223345

Svētais Eginas Nektārijs (1846-1920)

[1] Mk.14:38

Par Svēto Rakstu saprašanu

l_1194515

Svētos Rakstus katrs lasa, saprot un skaidro tos, izejot no sava personīgā garīgā redzējuma. Ja cilvēks to neredz un nesaprot, tad tas tikai liecina par viņa apsēstību ar pašviedokli, ar pašpārliecinātības un pašpaļāvības garu.

Viņa redzējums var būt pareizs, bet var būt nepareizs. Tas ir atkarīgs no kā, kādu viņš audzina gara noskaņojumu savā personīgajā dzīvē, katru dienu, pārbaudījumos, kas ar viņu notiek.

Ja cilvēks savā personīgajā dzīvē un pārbaudījumos, kas ar viņu notiek, neravē no sevis patības un lepnības garu, tad viņam nav garīgajā dzīvē pareiza garīgā pamata, – nav satriekta un pazemīga gara, nav pieredzē balstītas sava prāta un gara vājību izjušanas un iepazīšanas.

Un ja viņam nav sava prāta vājības izjūtas, tad viņam nav lēnprātības. Tās vietā ir pašviedoklis.

Ja viņam nav savu vājību izjūtas viņa gara noskaņojumā, ko iegūst pieredzes ceļā, tad viņam nav pazemīga un satriekta gara. Bet tā vietā ir pašpārliecinātības un pašpaļāvības gars.

Ja viņam nav satriekta un pazemīga gara viņa personīgajā dzīvē, ko iegūst, katru dienu pareizi pārvarot pārbaudījumus, tad tā vietā viņam ir sava pareizuma un taisnīguma izjūta, pašapmierinātības gars.

Bez pieredzē balstītas sava prāta un gara vājību, niecības, nespēka izjušanas un iepazīšanas, bez cīņas ar patības un lepnības gara izpausmēm (ar pirmatnējo grēku), ar savām kaislībām, nevar tikt vaļā no pašviedokļa, pašpārliecinātības un pašpaļāvības garu. Bez tā nevar sevī satriekt un nomierināt patības un lepnības garu. Bez tā cilvēks būs apsēsts ar savu pašviedokli, ar pašpārliecinātības un pašpaļāvības garu, ar patības un lepnības garu.

Ja tādā gara noskaņojumā cilvēks lasīs un pētīs Svētos Rakstus, tad viņš izlasīs tajos tikai to, ko viņam rādīs viņa nepareizais gara noskaņojums. Viņš redzēs Svēto Rakstu vārdus caur šī gara prizmu.

Turklāt, viņš, dabiski, runās, ka “es vados tikai pēc Svētajiem Rakstiem”. Un, izraujot citātus no Svētajiem Rakstiem, izmantos tos, lai aizstāvētu savu Svēto Rakstu redzējumu, piešķirot tam citu nozīmi, nekā tas ir kontekstā, tas ir, saistībā ar visu Svēto Rakstu tekstu kopumā.

Iemesls tam, kāpēc tā notiek, – un viņš tajā pašā laikā to neredz un viņam par to pat nav šaubu, ka ar viņu tā notiek, – ir nepareizs gara noskaņojums. Nav pieredzē balstītas savu vājību sajušanas un iepazīšanas, nav satriekta un pazemīga gara.

Jo Svēto Rakstu vārdu gara izpratne rodas no Dievišķās Svētā Gara žēlastības, tā kā Viņš šos vārdus izteica caur Apustuļiem. Bet Dievišķā žēlastība nevar ieiet dvēselē, un atnest Svēto Rakstu gara izpratni, ja cilvēks savā personīgajā dzīvē necenšas ikdienā audzināt sevī satriektu un pazemīgu garu. Jo “Kungs ir tuvu tiem” ar savu Dievišķo žēlastību, “kam satriekta sirds, un garā pazemīgos atpestīs” (Ps.33:19). “Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību” (Jēk.4:6). Tas nozīmē, ka Tas Kungs neiedod Savu Dievišķo žēlastību, no kuras izriet Svēto Rakstu gara izpratne, tur, kur ir apsēstība ar pašviedokli, ar pašpārliecinātības un pašpaļāvības garu. Kur gara noskaņojumā ir sava pareizuma un taisnīguma izjūta, kur mīt pašapmierinātības gars.

Kamēr cilvēks netiks vaļā no savas pareizuma un taisnīguma izjūtas, no pašapmierinātības un dvēseliskās saldkaisles gara, no apsēstības ar patības un lepnības garu savā dvēseles noskaņojumā, un to vietā neiedēstīs sava vājuma izjušanu, satriektu un pazemīgu garu (sajūtās un jušanā), viņam nevar būt Dievišķās žēlastības dāvanas, lai izprastu Svētos Rakstus. Attiecīgi, viņš nevar tos skaidrot un sludināt citiem, tā kā viņam trūkst viens vienīgais pareizais kritērijs Svēto Rakstu gara izpratnei – tā ir Dievišķās žēlastības dāvana, kas atnāk un iemājo tikai tajā dvēselē, kurai ir savu vājību izjušana, satriekts un pazemīgs gars. Un šim dvēseles noskaņojumam jābūt tieši sajūtās un izjūtās, nevis vienkārši prāta līmenī kā racionāli jēdzieni un spriedumi.

* * *

Dažādi baptisti, harizmāti un visādu novirzienu protestanti saka: “Mēs vadāmies tikai pēc Svētajiem Rakstiem.” Tajā pašā laikā visi viņi viens ar otru strīdas, katrs balstoties uz savu Svēto Rakstu izpratni.

Tā ir pati pirmā liecība tam, ka var, lasot vienus un tos pašus Rakstus, redzēt tur pavisam dažādu saturu, līdz pat pretrunām.

Kādēļ tā notiek? Tāpēc, ka viņi, lasot vienus un tos pašus Rakstus, katrs saprot pilnībā citādi, tajā pašā laikā visi viņi saka, ka nav vajadzīgi nekādi Svēto Tēvu skaidrojumi, tā kā Svētie Raksti ir skaidri, vienkārši un saprotami – dabū Svēto Garu, un viss tev it kā atklāsies.

Bet kāpēc viņi, kuri uzskata, ka ir pārdzimuši un ieguvuši Svēto Garu, cits ar citu nonāk pretrunā, skaidrojot Svētos Rakstus? Jo Svētais Gars nevar Pats Sev pastāvīgi un vienmēr runāt pretī. Vai tad Svētais Gars ir sadalījies?! Nē.

Tā notiek tāpēc, ka vai viņi to grib, vai ne, viņu Svēto Rakstu skaidrojumos piedalās viņu garīgais redzējums, kas izriet no dažādiem viņu gara noskaņojumiem. Ja cilvēka garīgā acs (nous) nav attīrīta no pašviedokļa, no pašpārliecinātības un pašpaļāvības gara, no patības un lepnības gara, no dvēseliskās saldkaisles, no savas pareizuma un taisnīguma izjūtas, tad cilvēks lasīs Svētos Rakstus caur šī gara noskaņojuma prizmu. Attiecīgi, viņš izlasīs Svētajos Rakstos to, ko viņam rādīs šāds gara noskaņojums. No tā izrietēs viņa Svēto Rakstu izpratne, par kuru viņš visiem stāstīs, ka viņš savā izpratnē vadās tikai pēc Svētajiem Rakstiem, tajā pašā laikā, izmantojot tos vai citus Svēto Rakstu citātus pēc savas izpratnes – kā viņam rādīs viņa gara noskaņojums.

Lūk, tādā veidā visdažādāko veidu protestanti, baptisti un harizmāti, strīdoties viens ar otru, visu laiku runā par to, ka viņi vadās tikai pēc Svētajiem Rakstiem. Tajā pašā laikā neviens nevar atzīt vienu acīmredzamu patiesību, ka šī parādība notiek viņu atšķirīgā garīgā redzējuma dēļ. Iemesls atšķirīgajai Svēto Rakstu izpratnei atrodams cilvēka gara noskaņojumā. Var, lasot vienus un tos pašus Svēto Rakstu vārdus, saprast tos pavisam atšķirīgi.

Ja cilvēka gars nav attīrīts no pašviedokļa, no pašpārliecinātības un pašpaļāvības gara, no savas pareizuma un taisnīguma sajūtas, no patības un lepnības gara, no dvēseliskās saldkaisles, tad viņš, lasot Svētos Rakstus, izlasīs tur nevis Svētā Gara vārdus, bet vārdus, kurus viņam parādīs, lūk, šis gara noskaņojums un dēmoni, kuriem ir tāds pats gara noskaņojums. No tā izriet un izceļas maldīgās mācības, par kurām cilvēks saka, ka viņš vadās tikai pēc Svētajiem Rakstiem, izmantojot to kā glītu aizbildināšanos ļaunumu apslēpšanai. Bet nelaimīgais sava garīgā akluma dēļ, kura avots ir apsēstība ar pašviedokli, ar pašpārliecinātības un pašpaļāvības garu, ar savu pareizuma un taisnīguma izjūtu, ar patības un lepnības garu, ar dvēselisko saldkaisli, neredzot to, ka viņš vienkārši atrodas pašapmānā, ir garīgā pievīlumā. Un viņš turpina truli atkārtot iemācītu frāzi, ka viņš vadās tikai pēc Svētajiem Rakstiem, kas viņam ir glīta aizbildināšanās, lai viņš varētu stiprināties patības un lepnības garā, no tā nonākot vēl pie lielākas savas pareizuma un taisnīguma izjūtas.

Bet Svēto Rakstu vārdu gars atklājas tikai sirdīs satriektiem un pazemīgiem. – Tikai tiem, kuri satriec un samierina sevī savu pašviedokli, aizstājot to ar lēnprātību, pazemīgu izpratni par sevi. Tikai tiem, kuri savieno savas ticības un cerības jūtas ar satriektu un pazemīgu garu, attīrot tās no pašpārliecinātības un pašpaļāvības gara. Tikai tiem, kuri tiek vaļā no dvēseliskās saldkaisles, attīrot dabisko patikas sajūtu no patības gara (pirmatnējā grēka) piejaukuma. Tikai tiem atklājas Svēto Rakstu vārdu gars, kuri satriec un samierina sevī patības un lepnības garu, caur pieredzē balstītu savas nespējas iepazīšanu un sajušanu, cīnoties ar savām kaislībām, audzinot un uzturot satriektu un pazemīgu garu.

Jo “Kungs ir tuvu tiem” ar Savu Dievišķo žēlastību tikai, “kam satriekta sirds, un garā pazemīgos atpestīs” (Ps.33:19). “Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību” (Jēk.4:6), kura atnes Svēto Rakstu gara izpratni un dāvā pestīšanu. Lūk, tādu gara noskaņojumu iemantoja Svētie Tēvi, par ko mēs viņus cildinām, ar to pašu aicinot līdzināties viņiem, viņu ticībai Kristum, viņu pazemībai un gara satriektībai Dieva priekšā, patiesos tikumos, kas ir apzīmogoti ar Dievišķo žēlastību. Un savos Svēto Rakstu skaidrojumos viņi bija vienprātīgi, kaut arī viņus savā starpā nošķīra laikmeti un gadsimti.

autors nezināms