(1) Par to, ka cilvēka daba caur Dēla un Dieva Vārda iemiesošanos atkal nonāk labesībā, tas ir tajā labestīgajā un dievišķajā stāvoklī, kurā tā bija pirms Ādama pārkāpuma. – (2) Arī par dabisko, rakstīto un garīgo likumu. – (3) Vēl par to, kādā veidā var nonākt labesībā. – (4) Un kādus darbus darot, mēs varam ieiet debesu valstībā.
Continue reading “Sv. Simeons Jaunais Teologs – 2. Vārds”
Sirdsskaidrais Efrēms Sīrietis
Mani Kristu mīlošie brāļi, uzklausiet par Otro un bijājamo mūsu Valdnieka Jēzus Kristus atnākšanu. Atcerējos par to stundu, nodrebēju no diženās bijības, domājot par to, kas tad atklāsies. Kas to [spēs] aprakstīt? Kāda mēle izteikt? Kāda dzirde uzņems sevī to, ko dzird? Tad Ķēniņu ķēniņš, uzcēlies no Savas godības Troņa, nonāks apraudzīt visus pasaules iedzīvotājus, norēķināties ar viņiem un, kā Tiesnesim pienākas, cienīgajiem atdot labu algu, kā arī pakļaut sodam to nopelnījušos. Kad par to domāju, manus locekļus pārņem bijība, un viss nogurstu; manas acis izlej asaras, balss pazūd, lūpas sakļaujas, mēle sastingst, un domas iemācās klusēt. Ak, cik liela ir vajadzība runāt mūsu labad! Un bijība mudina mani klusēt.
Continue reading “Pamācība par mūsu Kunga Jēzus Kristus Otro atnākšanu”
Vecajs Joēls Jiannakopuloss
Ja lasi tēvus, varēsi redzēt, ka viņiem visiem vairumā jautājumu ir savas īpatnības un dažreiz pat savstarpējas nesaskaņas. Piemēram, kāds izskaidro kādu Svēto Rakstu vietu vienā veidā, bet cits citādākā veidā. Bet ir viens jautājums, kurā neviens no tēviem nebūs nesaskaņā ar pārējiem, tā ir askēze. Visi viņi cildina gavēšanu, nomodu, labprātīgu nabadzību, fiziskās grūtības un vispār smagu darbu. Neviens no viņiem necildina komfortu un vieglu dzīvošanu. Vai tu aptver šī fakta svarīgumu?
Mēs skatāmies uz to, ko svētie tēvi teica un rakstīja, un neskatāmies uz to, kā viņi dzīvoja. Tā vietā, lai komentētu tēvu tekstus, mums vajadzētu atdarināt viņu dzīves. Tēvi daudz lūdzās, ilgi bija nomodā, daudz gavēja, mīlēja nabadzību un vienkāršību, ienīda pasaulīgu prātošanu, cīnījās ar maldiem, novērsās no dzīves komforta, izvairījās no augstiem posteņiem, slavas un cieņas un mīlēja mocības. Vai mēs darām šādi? Mēs turam savās rokās tēvu grāmatas, bet mūsu dzīves ir viņu dzīvju noliegšana. Tēvi ir dzīve, nevis filoloģija!
No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
Avots: Mystagogy
Katrs cilvēks katrā lietā var pateikt daudz sevis attaisnošanai, bet ja viņš uzmanīgi ieskatīsies savā sirdī, tad ieraudzīs, ka, attaisnojoties, nevar izbēgt no viltības. Attaisnojās cilvēks tāpēc, ka negrib atzīt sevi par vismaz daļēji vainīgu pie ļaunuma pasaulē; attaisnojās tāpēc, ka neapzinās sevi apveltītu ar dievlīdzīgu brīvību, bet tikai kā parādību, lietu šajā pasaulē – un tāpēc atkarīgu no tās. Tādā apziņā ir daudz verdziska, tāpēc attaisnoties ir verdziskuma pazīme, kura nepiedien Dieva dēliem.
Arhimandrīts Sofronijs Saharovs
Svētais Kavsokalivas Porfīrijs (1906-1991)
„Fanātismam nav nekāda sakara ar Kristu. Esi īsts kristietis. Tad tu nesteigsies jebkuru tiesāt, bet tava mīlestība „apklās visu”[1]. Pat pret citas reliģijas pārstāvi tu vienmēr rīkosies kā kristietis. Tas ir, tu laipni izrādīsi viņam cieņu, neskatoties uz viņa reliģiju… Jāciena citas personas brīvība. Tieši kā Kristus stāv pie durvīm un klauvē[2] un neiebrūk ar varu, bet gaida, kad dvēsele labprātīgi Viņu pieņems, tā arī mums jāattiecas tādā pašā veidā pret ikvienu dvēseli.”
[1] 1.Pēt.4:8 “Par visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu, jo mīlestība apklāj grēku daudzumu.”
[2] Atkl.3:20 „Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.”
no angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
Kāds vīrs vaicāja priesterim:
– Ja Dievs ir visur, kādēļ man ir jāiet uz Baznīcu?
Uz ko priesteris atbildēja:
– Visa atmosfēra ir piepildīta ar ūdeni; bet, kad tu gribi dzert, tev ir jāiet pie avota vai akas.
Uzmanība ir pirmā patiesības skolotāja un tāpēc ir absolūti nepieciešama. Uzmanība mudina dvēseli izzināt sevi un savas ilgas, lai iemācītos to patieso raksturu un noraidītu tās, kuras ir nesvētas. Uzmanība ir prāta sargeņģelis, tā vienmēr dod tam padomu: “Esi uzmanīgs.” Uzmanība uzmodina dvēseli, mudina to pamosties no miega… Uzmanība pārbauda katru domu, katru vēlmi un katru atmiņu. Domas, vēlmes un atmiņas ir dažādu cēloņu izraisītas un bieži vien parādās nomaskējušās un greznā ietērpā, lai varētu pievilt neuzmanīgu prātu un ieiet dvēselē, un pārņemt to savā varā. Vienīgi uzmanība var atklāt to apslēpto saturu. Bieži vien to izlikšanās ir tik pilnīga, ka ir ļoti sarežģīti izšķirt to patieso dabu un ir nepieciešama ļoti liela uzmanība. Jāatceras Kunga pestījošie vārdi: “ Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.”[1] Tas, kurš ir modrs, neiekrīt kārdinājumā, jo viņš ir piesardzīgs un uzmanīgs.
Svētais Eginas Nektārijs (1846-1920)
[1] Mk.14:38
