Sv. Simeons Jaunais Teologs – 5. vārds

73074_sf-simeon-noul-teolog

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Kas ir pašvara, kuru Dievs dāvāja cilvēkam iesākumā? – (2) Un kas palika cilvēkā no šī pašvaras pēc krišanas?

1. Redzam, ka cilvēkam, caur Dieva baušļu pārkāpšanu kļūstot nīcīgam un mirstīgam, dabiskā kārtā alkst, slāpst, gribas gulēt, viņš nogurst, jūt aukstumu un karstumu, tāpēc negribēti[1] ēd, dzer, guļ, atpūšas, saģērbjas un izģērbjas, kaut arī to nevēlētos, nav neviena cilvēka, kurš varētu izturēt izsalkumu, slāpes un pārējo, ko iepriekš uzskaitījām, ja vien tikai ar ļoti lielu sevis piespiešanu un sevis ierobežošanu. Tā arī šo vajadzību izjūta mēdz būt cilvēkam un to apmierināšanu viņš īsteno dabiski, ne pēc savas gribas. Šeit mēdz būt kaut kas arī saskaņā ar gribu, bet ne bieži un ne uz ilgu. Dieva svētie ar savu gribu piespieda savu dabu un ar liegumiem[2] samierināja ķermeni, gavējot, esot nomodā, pakļaujoties aukstumam un karstumam un sevi labprāt nogurdinot, bet viņus stiprināja Dieva svētība, un viņi bija spējīgi to īstenot. Tātad, ja tas viss mēdz notikt ar cilvēku negribēti, dabiski, tad kur ir saskatāma cilvēka pašvara? Ne kur citur nav saskatāma šī pašvara, kā tieši tajā, lai savu prātu (nous)[3] vienmēr paceltu un pielipinātu pie vienīgā Dieva Tā Kunga, mūsu visžēlīgā Glābēja.

Ja pašvara saskatāma tajā, kas mūsu varā, tad, saprotams, kas nav mūsu varā, tajā arī nav saskatāma pašvara. Bet gribu un gribēšanu pašvara vada tik lielā mērā uz to, kas mūsu varā, cik arī attiecībā uz to, kas nav mūsu varā. Tikai attiecībā uz to, kas mūsu varā, lai gūtu sekmes, pie gribēšanas jāpieliek klāt arī pūles, tāpēc ka pašreizējā dzīvē nekas no tā, kas mūsu varā, nevar tikt īstenots bez pūlēm; un attiecībā uz to, kas nav mūsu varā, griba aprobežojas vienīgi ar vēlēšanos, bet darbs ir veltīgs. (Var vēlēties negulēt, bet kā vien nepūlies, nevar izturēt negulēšanu.)

Tātad, tā kā esmu pašvarošs un tāpēc gribu būt arī brīvs, tad vai es pašvaroši esmu paverdzinājies šīm kaislībām, kuras mani uzveic un pārvar, it kā ar paša gribu, vai arī esmu tām paverdzinājies nevis pašvaroši, bet kaut kādas nepieciešamības un varmācības dēļ?

Ir divu veidu kaislības: dabiskās (ķermeniskās) un dvēseliskās. Dabiskās kaislības ir nemainīgas, un cilvēks tām ir paverdzināts dabiskās nepieciešamības dēļ, nevis labprātīgi. Tādējādi ēdu, tāpēc ka dabiski esmu izsalcis; dzeru, tāpēc ka izslāpis; liekos gulēt, tāpēc ka nāk snaudiens; apģērbjos, tāpēc ka man auksti; izģērbjos, tāpēc ka man karsti u. tml. Darīt to vai nedarīt – tas nav atkarīgs no pašvaras. Jo ja tas būtu atkarīgs no pašvaras, tad, kad es ilgu laiku neapmierinātu šīs vajadzības, esot bez ēdiena un dzēriena, bez miega un pārējā, neizjustu savā ķermenī spēka izsīkumu un traucējumus. Bet tā kā to izjūtu, tad arī tās apmierinu, kaut arī negribētos.

Tātad šī puse nav pašvaras ziņā, bet vai pašvaras ziņā nav dvēseliskās kaislības? Galvenās starp visām dvēseliskajām kaislībām būtībā ir dusmas un iekāre. Ja es, atrodoties nesaprātīgās dusmās un nejēdzīgā iekārē, vēlos uzvarēt dusmas un iekāri, bet gandrīz vienmēr esmu to uzveikts, tad, acīmredzami, esmu tām paverdzināts. Bet ja arī ne vienmēr un ne galīgi esmu uzveikts, tad tomēr tieku uzveikts citā reizē, un tā kā mēdzu būt uzveikts, tas tomēr nozīmē, ka esmu to paverdzināts.  Kā var teikt, ka ir pašvarošs  tas, kurš ir nesaprātīgu dusmu un iekāres paverdzināts?

Ja kāds savukārt teiks, ka kā notiek ar katru cilvēku, ka viņš krīt un ceļas, tā notiek arī ar mani attiecībā uz kaislībām: dažreiz esmu to uzveikts, bet dažreiz uzveicu tās, no kā nākas secināt, ka dažreiz esmu to verdzībā, bet dažreiz – brīvs no šīs verdzības; ak, kāds kauns tam, kurš saka, ka viņš ir pašvarošs, un lielās ar to, bet vienlaikus nekaunoties atzīstas: tagad nododu sevi kaislības varā, bet rīt parādīšu sevi brīvu no tās, un tā viņš cieš visu savu dzīvi, tā ka tāds ir brīvvergs, tas ir, gan brīvs, gan vergs!

Tātad, ko lai sakām par pašvaru? To, ka cilvēks bija pašvarošs, kad bija brīvs no grēka; taču tā kā viņš savu brīvību ātri pārdeva, tad kopā ar brīvību pazaudēja gan pašvaru, gan kļuva par grēka vergu. Bet kurš ir vergs, tas jau vairs nav pašvarošs; lai arī viņš bija brīvs, bet tiklīdz kā paverdzinājās, kļuva par vergu. Dievs nevienu nav radījis par vergu, bet visus [radījis] brīvus. Tikai attiecībā pret Sevi Viņš tos ir radījis par vergiem, jo ir dāvājis tiem pašu esību; bet Viņš arī negrib to, lai kāds būtu Viņa vergs piespiedu kārtā un vardarbīgi, bet gan brīvprātīgi, līdzīgi tam kā kāds nabags, kam nekas nepieder, kad kļūst par ķēniņa kalpu, priecājas un līksmo, ka ir kļuvis par ķēniņa vergu, – tā arī Dievs vēlas, lai cilvēks būtu Viņa vergs savas gribas vadīts, un priecātos, un uzskatītu par lielu godu un slavu saukties par Dieva vergu.

2. Vergs, tiklīdz uzzinās par kādu, ka viņš var to atbrīvot, visbeidzot steigsies pie viņa, kritīs viņam pie kājām un ar asarām sāks lūgt un dažādi pārliecināt viņu, lai samaksā par viņu un atbrīvo viņu. Un redzams, ka vergam no viņa iepriekšējās pašvaras nekas nav palicis pāri, izņemot vienīgi vēlmi un brīvības alkas. Bet arī to viņš sāks darīt tikai tad, kad verga jūgs viņam būs kļuvis pārlieku smags; bet ja viņam verdzībā būs miers un nebūs smaguma, viņš nemaz negribēs brīvību.

Piemērosim to mūsu vārdam. Kungs Svētajā Evaņģēlijā saka: ja jūs paliekat Manos vārdos… jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus (Jņ. 8:31-32). Kunga vārdos tiek aplūkotas trīs lietas: palikšana Viņa vārdos, patiesības iepazīšana un atbrīvošanās ar patiesības palīdzību, nevis ar pašvaru. Lūk, atbrīvošanās, bet kur vergs? Tālāk aiz minētajiem vārdiem Kungs vēl saka: ikviens, kas grēku dara, ir grēka vergs (Jņ.8:34). Lūk, arī vergs, īsts vergs, kuram nav pašvaras, kā mēs runājām par vergu. Nedaudz tālāk Kungs saka atkal:  ja nu Dēls jūs darīs brīvus, jūs patiesi būsit brīvi (Jņ.8:36).

Tā kā Dievs ir patiesīgs un Viņa lūpas, kas šo teikušas, nemaldīgas, tad kurš uzdrošināsies apgalvot to, ka grēka vergam piemīt pašvara, kad ikvienam vergam, kamēr viņš atrodas verdzībā, nav nekādas pašvaras? To Kungs teica mums, bet apustulis Pāvils varenā balsī sauc pa visu pasauli: es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? (Rom.7:24). Bet pašsaprotami, ja kāds atbrīvo kādu, tad atbrīvo, protams, no verdzības. Tāpēc tas pats apustulis citā vietā saka: brīvībā, ar kādu Kristus mūs ir atbrīvojis, stāviet (Gal. 5:1), ar ko parāda, ka atbrīvotie ir atbrīvojušies no verdzības, kurā atrodoties, viņiem nebija pašvaras.

Ar pateikto pietiek, lai parādītu, kāda pašvara palika mūsos pēc tam, kad kļuvām par grēka vergiem, proti, tā saglabājas tikai mūsu vēlmē atbrīvoties, bet ne kur vairāk. Tādēļ mums jāpienes Kristum šo vēlēšanos, savienojot ar to arī dvēseliskās rūpes, sirsnīgus meklējumus, ne caur labiem darbiem, bet vienīgi caur ticību, lai Kristus, Kurš Sevi atdevis par mūsu dvēseļu izpirkšanu, ieraudzītu, kā ar visu dvēseli, ar visiem nodomiem un visiem spēkiem vēlamies un meklējam atbrīvošanos no ļaunās grēka tirānijas, un atbrīvotu mūs ar Savu Dievišķo svētību. Starp cilvēkiem nav it neviena brīva un pašvaroša, izņemot vienīgi Kristu, bet Viņš ir tāds, tāpēc ka ir Dievs un cilvēks. Kopš tā laika, kad Ādams kļuva par grēka vergu, visi cilvēki līdz laiku beigām ir vergi, izņemot tos, kurus atbrīvo Kristus, kā rakstīts: pirmais cilvēks ir no zemes, no pīšļiem, bet tālāk:  kāds tas, kas no zemes, tādi paši tie, kas no zemes. Otrais cilvēks ir Kungs no debesīm; bet pēc tam:  kāds Tas, kas no debesīm, tādi paši tie, kas no debesīm (1.Kor.15:47-48).

Kas tas par cilvēku no pīšļiem? Tas ir netiklis, melis, ļauns, viltīgs, liekulis, nemīlošs, ļaunatminīgs, mantkārīgs, laupītājs, netaisnīgs, godkārīgs, lepns, paštaisns, kurš, būdams tāds pats kā visi cilvēki, domā par sevi, ka augstāks par tiem. Kas tas par debesu cilvēku? Tas ir svēts, sirdsskaidrs, taisnprātīgs, tāpat kā mūsu Kungs Jēzus Kristus. Jo kā dabiskais tēvs dzemdina sev bērnus no sevis, tā arī otrais Tēvs – Kristus no Sevis dzemdina Sev bērnus: svētus, taisnprātīgus, brīvus, pašvarošus, tādus kā Viņš Pats, viņu Tēvs. Tādas ir pašvaras pazīmes, bet tas, ko teicām par cilvēku no pīšļiem, kalpo kā pazīme pašvaras neesamībai. Pēc tā būtībā izpaužas, teiksim ar iemīļotā Jāņa Teologa vārdiem, Dieva bērni un velna bērni (1.Jņ.3:10).

Tā kā tādā veidā tikai mūsu gribēšanā ir saglabājusies mūsu pašvara, tad mums vispirms jāvēlas atbrīvoties no verdzības, pēc tam jāmeklē mūsu atbrīvotāju Kristu, bet kad atradīsim Viņu, jākrīt pie Viņa kājām un jāizlūdz no Viņa sev brīvību, jo nav neviena brīva, izņemot Kristu un Viņa atbrīvoto. Kristus mūs žēlo un glābj no verdzības, apgaismojot mūsu prātu, lai tas skaidri redz vai arī iepazīst labo un svēto, un apdāvinot mūs ar spēku izvairīties no nevajadzīgā un darīt vajadzīgo. Jo arī tas, lai redzētu labo, nav mūsu varā; bet tāpat kā, lai redzētu esošo, mums vajadzīga saules gaisma, tā arī, lai mēs redzētu garīgo, mums vajadzīga Kristus gaisma, kura, apgaismojot mūs, noņem no prāta acīm tumsas aizsēju un ļauj mums skaidri redzēt labo un Dievam tīkamo. Bet pēc tam pārpilda mūs ar spēku, ar kuru atbrīvojot mūs no kaislībām, dāvā mums brīvību pareizi sekot iepazītajai Viņa svētajai gribai. Tā ir brīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā, Kuram slava mūžīgi. Āmen.

[1] Negribēti – tāds, kas noris, notiek, pastāv neatkarīgi no paša gribas, vēlēšanās. (Tezaurs.lv) – Tulk. piez.

[2] Liegums (kr. лишение) – šajā gadījumā: Paveikta darbība, rezultāts → liegt (1). (Tezaurs.lv). Analoģiski: лишение – действие по значению гл. лишатьлишить. – Tulk. piez.

[3]  Nous, latviski izrunā kā [nūs] – grieķ.val. νοῦς vai νόος – intelekts, gara spējas, prāts, bet šie tulkojumi latviski ir neprecīzi un var būt maldinošijo ar šiem vārdiem latviski apzīmē arī loģisko, racionālo domāšanu (grieķ. logos, λόγος) un spriestspēju (grieķ. dianoia, διάνοια), ko šodien saista ar smadzeņu darbību. Tāpat pareizticīgajā literatūrā krievu val. tiek lietoti vārdi ум, разум, bet ar tiem bieži vien tiek saprasta racionālā spēja kā laicīgajā terminoloģijā. Šo vārdu patieso nozīmi var noskaidrot to pareizticīgo autoru darbos, kas paskaidro svēto tēvu lietoto terminoloģiju.

Pareizticīgajā literatūrā ar vārdu nous (prāts) visbiežāk apzīmē dvēseles aci (sv. Makārijs Lielais, sv. Jānis Pakāpnieks, sv. Damaskas Jānis u.c.) vai dvēseles enerģiju (garīgo dabu), turpretī ar vārdu sirds apzīmē dvēseles būtību. “Dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta, loģikas, racionālās domāšanas jeb spriestspējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats.

Lai vairāk saprastu par nous, var izlasīt rakstus Tēvs Džons Vaitfords “Kas ir nous un kā tas atšķiras no dvēseles?”Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) “Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību”

Noētisks (gr. noeros) – tāds, kas attiecas uz nous; dvēseles spēja, kura darbojas sirdī lūgšanas, dievklātbūtnes, dievbijības, nožēlas u.c. garīgu stāvokļu laikā, un nepārtraukti darbojas nemitīgās lūgšanas laikā. – Tulk. piez.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.