Sv. Simeons Jaunais Teologs – 10. vārds

25131-493x600

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Dievs sākumā nav radījis cilvēku nevarīgu, tādu, lai viņš sagrēkotu nevarības dēļ, kā grēko tagad. – (2) Viens ir Ādama grēks, bet kas cits ir pārējie grēki, kādos mēs krītam tagad.  – (3) Ko mums dāvājis Kristus, un kas ir grēks? – (4) Tādēļ Dievs kļuva cilvēks, lai atceltu velna darbus.

1. Spriežot par grēku, kādu pieļāva Ādams, kad atradās godībā un baudīja paradīzi, neviens nepierādīs, ka tas būtu padarīts nepieciešamības vai nevarības dēļ, vai kaut kāda attaisnojama cēloņa dēļ, bet tikai vienīgi Dieva baušļa nicināšanas, Ādama nepateicības un atkāpšanās dēļ, kādu viņš izrādīja attiecībā pret Dievu, savu Radītāju. Tomēr Dievs viņam deva iespēju nožēlot, lai saņemtu piedošanu, divu iemeslu dēļ: pirmais – tāpēc ka viņš pats nesagudroja ļaunu, bet tika ar sātana padomu pavedināts un ievests maldos; otrais – tāpēc ka bija ietērpts miesā, jo Ādams kā radība bija pakļauts pārmaiņām, bet nevarēja pilnīgi atkrist no Dieva, kā sātans un viņam sekojušie dēmoni, kuri ir bezmiesīgi. Tādēļ cilvēkam atstāta lielāka cerība uz apžēlošanu tagad, kad viņš dabiski ir zināmas nevarības apņemts, kādu uzņēma cilvēciskā daba pēc krišanas un kuras dēļ grēko. Bet šī nevarība nevar attaisnot viņa grēkus, taču tai jāpamudina uz to, lai ar pateicības jūtām uz Dievu par doto piedošanas iespēju drīzāk steigtos pie Viņa un izlūgtos no Viņa piedošanu un spēku; piedošanu par sagrēkoto, tāpēc ka kaut arī viņš sagrēkoja cilvēciskas nevarības dēļ, bet viņam pienācās stāvēt pretī grēkam līdz nāvei; spēku – lai saņemot no Dieva spēku, ar Kristus svētību nesagrēkotu, bet darītu vienīgi labos, Dievam tīkamos, darbus.

2. Neviens no mums nekad nav grēkojis un nevar sagrēkot tā, kā sagrēkoja Ādams, tāpēc ka nekad nav bijis un nav it visā tāds pats kā viņš, tas ir, līdzīgs viņam bez bēdām, bez raizēm, brīvs no jebkādām dabiskajām vajadzībām. Jo skaties, kāda pārmācība pienākas Ādamam un viņa dzimtai par baušļa pārkāpšanu paradīzē: izsalkums, slāpes, ziemas laikā salšana, vasaras laikā – sakaršana; no šejienes vajadzība pēc ēdiena, dzēriena, drēbēm un pajumtes, tamdēļ pienākas strādāt, nogurt un svīst visu dzīvi. Bet kas seko tālāk? Nepacietība visu norādīto vajadzību dēļ un pretošanās Dieva spriedumam. Jo katrs šajā dzīvē ienākošais cilvēks, nezinot, ka visas šīs laicīgās pārmācības uzliktas pār visu cilvēku dzimtu par mūsu pirmtēva Ādama pārkāpumu, nevis ar pateicību tos pieņem, bet bezkaunīgi kurn to dēļ un, vēlēdamies atrast apmierinājumu savām vajadzībām, pieņem kukuļus, meklē saraust vairāk kā vajadzīgs, laupa svešu, ir netaisnīgs. Un, lūk, šie būtībā ir mūsu grēki, tas ir, ka pacietīgi nepanesam laicīgās Dieva pārmācības un nepateicamies par tām, bet kā ienaidnieki, saceļoties pret Dievu, ejam pret to dievišķo spriedumu, kurā teikts: Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst (1.Moz.3:19); visus spēkus sasprindzinām, lai rastu mieru, un neatrodam, tāpēc ka nav iespējas izlavīties no pūliņiem un sviedriem, kā arī no šīs apspiestības vajadzības, lai ko mēs darītu. Tāpēc laimīgs tas, kurš ar pateicību pārcieš šīs laicīgās pārmācības, atzīstot, ka par pirmvecāku grēku ir taisnīgi notiesāts. Tik tiešām, viņš radīs mieru pēc saviem pūliņiem. Jo šo pārmācību dēļ vislabais Dievs dāvājis cilvēkiem nāvi, lai rastu mieru no tām uz laiku tie, kuri pārcietuši ar pateicību, un pēc tam tiktu augšāmcelti un pagodināti tiesas dienā caur jauno Ādamu, bezgrēcīgo Jēzu Kristu un Dievu, “Kurš bijis nodots mūsu pārkāpumu dēļ un uzcēlies, lai mēs tiktu taisnoti” (Rom.4:25).

3. Dievs, ienākdams pasaulē un tapdams cilvēks, atnesa ļaudīm sekojošus divus ārkārtīgi lielus labumus: savienoja Dievišķo dabu ar cilvēcisko dabu, lai cilvēks taptu par dievu, un šajā cilvēkā, kurš tapis par dievu uz svētības pamata, noslēpumaini iemājotu Vissvētā Trijādība. Taču tas, kuram ir izrādīta cieņa ar tik diženām dāvanām, kā var pēc tam grēkot, kā saka Jānis Teologs un Evaņģēlists: Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku… un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis (1.Jāņa3:9)?

Bet kas ir grēks? Ļaunas domas, vārdi un darbi. Tātad neko tādu nevar pieļaut sevī tas, kurš patiesi ir gadodināts ar Dievišķās cilvēktapšanas labumiem, nevar pieļaut nekad, un ja pieļauj kaut vai nedaudz reizes, pārstāj tāds būt. Kurš domā dažreiz labu, bet dažreiz ļaunu, kurš aizvada dažreiz labas sarunas, bet dažreiz sliktas, kurš dara dažreiz labus, bet dažreiz sliktus darbus, tas līdzīgs cilvēkam, kurš dažreiz iet uz Dieva templi, bet dažreiz uz pagānu elku templi, dažreiz Dievam paklanās, bet dažreiz dēmoniem. Vai var būt tāds tas, kurā iemājojis Dievs?

Tāpēc kristietim pienākas vienmēr gan domāt, gan runāt, gan darīti vienīgi labu, jo, kā saka Tas Kungs: nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt (Mat.12:25). Bet pienākas vienmēr atcerēties arī to, ka nav iespējams, lai vienmēr būtu labas domas (no kurām parasti rodas tām līdzīgi vārdi un darbi), ja prātā iepriekš neiemājo Kungs Kristus, par ko arī mums pienākas cīnīties, cik vien ir spēka, tas ir, lai mūsu prātā iemājotu Kungs Kristus.

4. Jānis Teologs saka: Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus (1.Jāņa3:8). Savukārt velna darbi būtībā ir visi grēki – skaudība, meli, viltība, neieredzēšana, ienaids, ļaunatminība, apmelošana, dusmas, niknums, lepnība, godkāre, nežēlastība, kukuļņemšana, laupīšana, netaisnība, ļauna iekāre, ķildīgums, kašķīgums, pārgalvība, ņirgāšanās, lāsti, Dieva aizmiršana, necilvēcīgums un visādi citādi ļaunumi. Tātad, kāds labums no tā tiem, kuri dēvē sevi par kristiešiem un dara tādus sātana darbus, ja Dieva Dēla parādīšanās neiznīcināja viņos šos velnišķīgos darbus? Ja kāds teiks, ka kādi no tiem skaidro Dievišķos Rakstus, teoloģizē, sludina ortodoksālās dogmas, lai zina, ka ne tajā ir Kristus darba būtība. Jānis Teologs nesaka: Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai kādi teoloģizētu un pareizticīgi izteiktos, bet lai iznīcinātu velna darbus. Attiecībā uz tādiem teikšu, ka vispirms trauku nepieciešams attīrīt no visa draņķīgā un pēc tam tajā likt mirres, lai citādi neapgānītu pašas mirres un aromāta vietā neiznāktu no tā slikta smaka. Dieva Dēls un Dievs Vārds ne jau tāpēc tapa par cilvēku, lai tikai ticētu Svētajai Trijādībai, pagodinātu To un teoloģizētu par To, bet tādēļ, lai iznīcinātu sātana darbus. Kurā no Kristus ticību pieņēmušajiem būs iznīcināti velna darbi, tam var uzticēt arī teoloģijas un pareizticīgo dogmatu noslēpumus. Savukārt tie, kuros nav šādi darbi iznīcināti un kuri izrādās ir sapinušies tajos Dievam par negodu un nopēlumu, tie būtībā ir kopā ar pagāniem, kuriem nav atļauts un ir aizliegts pat ieiet Tā Kunga templī un lūgties tajā Dievam, nevis tikai lasīt Dievišķos Rakstus un izskaidrot tos, kā rakstīts: Bet grēciniekam Dievs saka: Ko tu daudzini Manus likumus un ņem Manu derību savā mutē, ja tu ienīsti pamācību un atmet Manus vārdus? (Ps.49:16-17). Kurš nepieņem sirdī Dieva likumus, tas neieredz pārmācību un izlabošanu, ko iedveš Tā Kunga vārdi, un aizbāž savas ausis, lai nedzirdētu Dieva vārdus, kuri pavēsta par nākamo tiesu un atmaksu grēciniekiem, vai par neizdzēšamo elles uguni un citām elles mokām, vai par mūžīgo nosodījumu, no kura vairs nevarēs izbēgt neviens no tiem, kuri tiks tam pakļauti. Kurš necenšas no visa spēka savu acu priekšā vienmēr turēt Dieva baušļus un ievērot tos, bet, nicinādams tos, dod priekšroku pretējām lietām un īsteno tās darbībā, tas atmet Dieva vārdu. Paskaidrošu to ar sekojošu piemēru. Kad Dievs skaidri pavēl: atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir pienākusi (Mat.4:17), un vēl: cīnieties ieiet caur šaurajiem vārtiem (Lūk.13:24), bet to dzirdējušais ne tikai negrib nožēlot un pamudināt sevi ieiet caur šaurajiem vārtiem, bet pavada visas savas dzīves dienas lielā bezrūpībā, katru stundu pieliekot klāt iepriekšējiem grēkiem citus, un mierina, un iepriecina savu ķermeni vairāk, kā vajag, un pat vairāk, kā pieklājas – kas arī liecina par plato un plašo ceļu, kas ved uz pazušanu, nevis par šauro un sērīgo, uz mūžīgo dzīvību vedošo ceļu, – tad vai nav acīmredzams, ka tāds pavēršas atpakaļ, tas ir, nicina Dieva vārdus un dara savas iegribas vai, labāk teikt, velna iegribas? Un arī svētais Dāvids šādi attēlo to, kurš atmet Dieva vārdu: Ja redzēji zagli, skrēji ar viņu, un biedrojies ar laulības pārkāpējiem. Tavas lūpas vairoja ļaunumu, un tava mēle sapina melus. Sēdēdams cēli neslavu savam brālim, un pār tavas mātes dēlu licis apmelojumu. Tā darījis esi, un [Es] klusēju, iedomājies pretlikumību, ka esmu tāds pats kā tu. Atmaskošu tevi, un likšu tava vaiga priekšā tavus grēkus. Saprotiet jel to, Dievu aizmirstošie, lai jūs kādreiz neaizrauj, un jums nebūtu glābēja (Ps.49:18-22). Vai redzi, kā tāds aizmirsis Dievu un ir cienīgs saņemt lielāku pārmācību, nekā Dievu pavisam nezinošie bezdievji? Jo iepazīdami Dievu, kā runā Apustulis, viņi nevis godā Viņu kā Dievu, bet vairāk zākā Viņu, darot velna darbus. Tāpēc tas ir Dieva ienaidnieks, kaut arī šķiet uzticamākais dievišķo dogmatu un pareizticīgās teoloģijas skolotājs. Kaut arī nav iespējams, lai tāds pareizi vēstītu dievišķos dogmatus un teoloģizētu. Jo kā gan iespējams, lai pareizi un tīri spriestu prāts, kas aptumšots ar apgānītu sirdsapziņu? Tikai tas, kurš ir atraisījies no velnišķīgiem darbiem un vienmēr patur atmiņā Dievu, var pareizi pavēstīt Dieva noslēpumus, nebūdams vairs ar velna darbiem saistīts, no kuriem lai arī mums visiem kaut kad izdodas atbrīvoties un sasniegt debesu valstību, Kristū Jēzū, mūsu Kungā, Kuram slava mūžīgi. Āmen.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.