Piemiņa 14./27. jūlijā
Šī mirdzošā Baznīcas zvaigzne parādījās pasaulei 1749. gadā Kiklādu arhipelāga[1] Naksas salā. Vecāki, godprātīgi un dievbijīgi cilvēki, nosauca viņu kristībā par Nikolaju un veda viņu mācīties pie ciema garīdznieka, lai viņš iemāca puisēnam lasīt. Atšķirībā no citiem bērniem Nikolajs izvairījās no trauksmainām spēlēm un to vietā pastāvīgi nodevās lasīšanai. Tas Kungs apdāvināja viņu ne tikai ar žirgtu prātu, bet arī ar ārkārtīgi labu atmiņu, kura ļāva viņam uzreiz iegaumēt visu izlasīto un nekļūdīgi atkārtot to, kad vajadzīgs.
16 gadu vecumā Nikolaju aizsūtīja uz Smirnu[2] mācīties pie skolotāja Ierofeja Dendrinosa. Tur gan skolotājs, gan skolas biedri viņu iemīlēja par labsirdību un cēlsirdīgu tikumību. Bez pasaulīgajām zinātnēm un dažādām garīgajām disciplīnām viņš pilnībā apguva grieķu valodu visās tās niansēs. Tas ļāva viņam vēlāk piepildīt Tā Kunga sagatavoto misiju: [turku musulmaņu] apspiestajiem pareizticīgajiem grieķiem padarīt pieejamus Baznīcas Mantojuma dārgumus.
Pēc četru gadu skološanās Smirnā, kad pēc kara ar Krieviju turki iznīcināja vietējos grieķus, Nikolajs bija spiests atgriezties dzimtenē – Naksas salā. Šeit viņš sastapa mūkus Gregoriju, Nifontu un Arsēniju, kuri bija izdzīti no Atosa kalna kolivadu strīdu[3] dēļ. Viņi modināja viņā mīlestību pret mūku dzīvi un ievirzīja askēzes un iekšējās lūgšanas pamatos. Jauneklis no viņiem uzzināja, ka Hidras salā dzīvo kāds cilvēks ar sevišķi labiem tikumiem, svētotēvu mācības zinātājs – Korintas metropolīts Makārijs (piemiņa 17. aprīlī). Nikolajs aizsteidzās pie viņa, gluži kā izslāpis briedis pie ūdens avota (Ps.42:2[4]), un atrada pilnīgu domubiedru savos centienos darīt to, kas Baznīcai bija steidzami nepieciešams: izdot un pārtulkot svētotēvu sacerējumus – Baznīcas Mantojuma pamatu. Tur Nikolajs iepazinās arī ar slaveno vientuļnieku Cēzarejas Silvestru, kurš dzīvoja vientuļā cellē netālu no pilsētas. Askēts tik ļoti cildināja vientuļa dzīvesveida prieku, ka Nikolajs nolēma vairāk nevilcināties un uzlikt sev saldo un patīkamo Kristus jūgu.[5] Saņēmis rekomendācijas vēstuli no svētā Silvestra, viņš aizdevās uz Atosu (1775).
Iesākumā viņš iestājās Dionīsija klosterī, kur drīzumā pieņēma mūka kārtu ar vārdu Nikodēms. Jaunais mūks bija iecelts par sekretāru un lasītāju. Viņš ātri kļuva par paraugu citiem brāļiem kā paklausības darbu pienākumos, kurus izpildīja bez kurnēšanas un pazemīgi, tā arī cītīgā lūgšanā un atturībā. Katru dienu viņš, aizmirstot pagājušo, virzījās uz priekšu[6], tiecoties pakļaut miesu garam un tādā veidā gatavojoties vientuļās svētklusēšanas dzīves garīgajai cīņai.
Pēc diviem gadiem Svēto Kalnu (Atosu) apmeklēja svētītājs Korintas Makārijs. Viņš uzticēja sirdsskaidrajam Nikodēmam rediģēt un sagatavot izdošanai “Filokāliju”[7] – pareizicīgās lūgšanas un garīgās dzīves enciklopēdiju. Jaunais mūks aizgāja dzīvot uz celli Karejā, lai izpildītu šo pašu pieredzējušāko hesihasma[8] skolotāju cienīgo uzdevumu, kuram vajadzīgas dziļākās zināšanas par dvēseles zinātni. Tāpat viņš darbojās ar “Evergetins”[9] sacerējumiem un “Par nemitīgu piedalīšanos Svētajā Eiharistijā”, kuru bija uzrakstījis svētais Makārijs, bet būtiski bagātinājis sirdsskaidrais Nikodēms. Pabeidzot šo darbu, svētais atgriezās Dionisiātā.
Viņš sāka bieži apmeklēt tēvus-hesihastus, kā arī cītīgi nodoties Jēzus lūgšanai (“Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlo mani”), un drīzumā viņam radās vēlme pilnībā veltīt sevi svētklusēšanai. Nikodēms uzzināja par sirdsskaidro Paīsiju Veļičkovski (piemiņa 15. novembrī), kurš bija apmēram tūkstoš mūku vadītājs svētajā prāta (nous[10]) sirdī ievešanas nodarbē. Sirdsskaidrais Nikodēms devās pie sirdssskaidrā Paīsija, bet Dievišķā Nodoma (Providences) gribas dēļ viņu apstādināja vētra, un viņš atgriezās Atosā. Ar kvēlojošu vēlmi veltīt sevi lūgšanai un svētklusēšanai sirdsskaidrais Nikodēms neatgriezās Dionisiātā, bet apmetās vientuļā cellē netālu no Karejas. Pēc tam viņš pārcēlās uz Pantokratora klostera Kapsalas skitu[11], uz mītni, kas iesvētīta par godu svētajam Afanāsijam. Lai nodrošinātu sevi ar nepieciešamo, viņš pārrakstīja manuskriptus. Un dienu un nakti viņš varēja nodoties neizkliedētai lūgšanai un studēt svēto tēvu sacerējumus, ātri ceļoties pa garīgo kāpņu pakāpieniem.
Pēc kāda laika svētais Peloponesas starecs[12] Arsēnijs, ar kuru sirdsskaidrais Nikodēms iepazinās vēl Naksas salā, atgriezās Atosā un apmetās skitā. Tad Nikodēms labprātīgi atteicās no vientulības, lai varētu iemantot labumus, ko dāvā paklausība, un kļuva par stareca mācekli. Viņi pabeidza jaunas celles celtniecību, bet viņu vientulību pastāvīgi iztraucēja apmeklētāji, tāpēc viņi nolēma nošķirties tuksnesīgā, bezūdens Skiropulas salā, iepretī Evbejai jeb Evijai (1782. g.). Tomēr izrādījās, ka izdzīvot uz šīs salas ir ļoti grūti, un sirdsskaidrais Arsēnijs aizdevās uz citu vietu, bet Nikodēms palika viens.
Tieši tur pēc sava brālēna, Eiripas bīskapa Ierofeja, lūguma sirdsskaidrais Nikodēms uzrakstīja grāmatu “Pamācošā rokasgrāmata” («Увещательное руководство»). Šis izcilais garīgais darinājums ir veltīts jūtu un domu sargāšanai un noētiskajai darbībai. Tas kļuva par labāko sirdsskaidrā Nikodēma paša sarakstīto sacerējumu. Autoram bija tikai 32 gadi, viņš neizmantoja grāmatas un pierakstus un kā avotu lietoja tikai savas apbrīnojamās atmiņas dārgumu krātuvi un pastāvīgo saskarsmi ar Dievu. Šajā sacerējumā sirdsskaidrais Nikodēms koncentrētā veidā izklāstīja svētotēvu mācību par garīgo dzīvi, ilustrēdams to ar iespaidīgu citātu skaitu un precīzām atsaucēm. Viņš raksta par to, kā atsvabināt prātu (nous) no juteklisko baudu gūsta, lai ļautu tam ar iekšējās lūgšanas starpniecību pacelties pie vērošanas garīgā prieka.
Kamēr sirdsskaidrais Nikodēms mitinājās uz tuksnešainās salas, viņš turējās pretī nikniem dēmonu uzbrukumiem, kuri centās viņu izdzīt no turienes. Bērnībā viņš bija tik ļoti bailīgs, ka bijās gulēt aiz aizvērtām durvīm, bet tagad, kad nešķīstie gari čukstēja zem viņa loga, viņš pacēla galvu no grāmatas vienīgi, lai pasmietos par viņu bezspēcīgajām viltībām.
Pavadot Skiropulas salā gadu, sirdsskaidrais Nikodēms atgriezās Atosā, pieņēma lielo shimu un apmetās svētā Teona cellē, Kapsalā. Viņš piekrita pieņemt mācekli Ierofeju un ar vēl lielāku uzcītību nodevās darbam pie grāmatām un pamācīja brāļus, kuri mitinājās viņa tuvumā, lai smeltos no viņa gudrību.
Drīzumā uz Atosu atkal atbrauca svētais Korintas Makārijs. Viņš uzticēja sirdsskaidrajam Nikodēmam sagatavot pilnu sirdsskaidrā Simeona Jaunā Teologa sacerējumu apkopojuma tulkojumu[13]. Šīs grāmatas ievadā, kas satur dziļas pamācības par vērošanu, sirsskaidrais Nikodēms precizē, ka tādi sacerējumi ir paredzēti ne tikai mūkiem, bet arī lajiem[14], jo visi kristieši ir aicināti uz evaņģēlisko pilnveidošanos. Pēcāk sirdsskaidrais Nikodēms sastādīja “Eksomoloģitariju”, tas ir “Rokasgrāmatu grēku atzīšanai”[15], un unikālu Dievadzemdētājas kanonu krājumu katram meldiņam[16], lai dziedātu vakara dievkalpojuma beigās vai klosteros pēcvakara dievkalpojumos.
Bez daudziem citiem liturģiskajiem tekstiem[17] tajā laikā viņš publicēja divus sacerējumus, kas ir divu slavenu rietumu sacerējumu adaptētās versijas: Lorenco Skupoli “Neredzamā cīņa” (1589)[18] un “Garīgie vingrinājumi”[19], kuriem arī līdz šim ir pastāvīga piekrišana. Šīs grāmatas nebūt nav vienkārši tulkojumi; svētais askēts ir tās dziļi pārstrādājis. Viņš papildināja tos arī nevainojamām pamācībām par nožēlu, svētcīņu un Jēzus lūgšanu.
Tomēr “Grāmata par nemitīgu piedalīšanos Svētajā Eiharistijā” netika atzīta to mūku vidū, kuri aizstāvēja paradumu piedalīties Svētajā Vakarēdienā tikai trīs vai četras reizes gadā, kas bija pretrunā ar svētajiem kanoniem un apustulisko Tradīciju. Grāmatas saturu apsūdzēja kā jaunizdomātu herēzi, un to nosodīja patriarhs Prokopijs. Taču aizliegums tika atcelts, kad patriarha tronī sēdās Neofīts VII (1789), savukārt kolivadi tika atzīti par īstenajiem svētās Tradīcijas aizstāvjiem. Tomēr noteiktās mūku aprindās pret sirdsskaidro Nikodēmu turpināja izplatīties rupjš, aplams apmelojums. Viņu pat apvainoja tajā, ka viņš it kā savā skufijā (mūka cepurē) slēpjot Svētās Dāvanas, lai varētu ejot baudīt Tās. Bet svētais deva priekšroku klusēšanai, gaidot taisnošanu tikai no Dieva, un ar asarām lūdzās par to pievēršanos, kuri atradās maldos atiecībā uz mirušo pieminēšanu svētdienās, kas bija pretrunā ar Tradīciju.
Hieromūks[20] Peloponesas Agapijs atbrauca uz Atosu un piedāvāja sirdsskaidrajam Nikodēmam pārskatīt un pārtulkot viņa sagatavoto svēto kanonu apkopojumu. Svētais, kuram dzīve un kārtība Baznīcā bija dārgāka par paša dzīvību, ar uzcītību ķērās pie darba. Viņš pat pieņēma četrus rakstvežus, lai ātrāk pabeigtu šo nepieciešamo krājumu, kuru viņš nosauca “Stūre” (“Pidalion”[21]). Vairāk kā divus gadus sirdsskaidrais Nikodēms strādāja dienu un nakti, savākdams, salīdzinādams, izlabodams kļūdainos un pretrunīgos tekstus, velkot paralēles ar Vispasaules Koncilu, Baznīcas tēvu un Bizantijas pilsoņu likuma lēmumiem, bagātinādams sacerējumu ar milzīgu piezīmju daudzumu, kuras sniedza precīzus kritērijus šo kanonu izmantošanai Baznīcas dzīvē[22]. Pabeigtais krājums tika nosūtīts uz Konstantinopoli (Stambulu), taču tam nācās ilgi gaidīt patriarha svētību. Pēcāk visi Atosa mūki parakstījās uz šīs grāmatas iegādi, pārskaitīdami līdzekļus. Tad krājumu nodeva izdošanai hieromūkam Teodorētam, kurš atradās Rumānijā. Bet viņš bija kolivadu un biežās Vakarēdiena baudīšanas pretinieks un ieviesa “Pidalionā” labojumus pēc saviem ieskatiem, sagrozot autora nodomu un Baznīcas Mantojumu. Grāmatu izdeva 1800. gadā Leipcigā. Kad tā nonāca sirdsskaidrā Nikodēma rokās, viņš bija dziļi sarūgtināts un iesaucās: “Labāk viņš būtu man iedūris ar zobenu tieši sirdī, nekā papildinājis vai saīsinājis kaut ko šajā grāmatā!”
Tajā pašā laikā līdz sirdsskaidrajam Nikodēmam nonāca ziņa par to, ka pilnā svētā Gregorija Palamas sacerējumu krājuma manuskripts (piemiņa 14. novembrī), ko viņš ar lielām grūtībām bija savācis un sarakstījis komentārus pēc svētā Parosas Afanāsija (piemiņa 24. jūnijā) un Iliopoles metropolīta Leo lūguma, tika sagrābts un iznīcināts Vīnes tipogrāfijā. Tas notika tādēļ, ka austrieši meklēja Rigasa Fereosa “Manifestu”, kas aicināja grieķus uz sacelšanos pret turkiem. Šī ziņa satrieca sirdsskaidro Nikodēmu, un viņš izlēja asaru straumes, nožēlojot ne tik ļoti neaizstājamo zaudēto laiku, ko iztērējis šim darbam, cik tāda dārguma nozaudēšanu.
Pēc tam sirdsskaidrais Nikodēms kopā ar Cēzarejas Silvestru pavadīja kādu laiku svētā Vasīlija cellē, kur kādreiz dzīvoja svētais Teofils Mirresizdalošais (piemiņa 8. jūlijā), bet pēc tam atkal sāka dzīvot vienatnē un turpināt savus apustuliskos pūliņus. Ģērbies skrandās un uzāvis rupjus zābakus, viņš sevi uzskatīja par pēdējo no visiem. Viņš nekad sev negatavoja nekādus ēdienus un baudīja tikai vārītus rīsus vai medu, atšķaidītu ar ūdeni, nedaudz olīvas un nedaudz mērcētas pupas. Ja sirdsskaidro Nikodēmu pārāk stipri mocīja bads, viņš nāca pie kaimiņiem un ēda maltīti ar viņiem, bet parasti uzreiz aizrāvās ar sarunu un aizmirsa par ēdienu. Viņu redzēja aizņemtu tikai ar diviem darbiem: lūgšanu un zinātniskajiem darbiem. Jebkurā diennakts stundā viņu varēja atrast salīkušu pār grāmatu vai rakstāmpiederumiem, vai ar galvu noliektu uz krūts, prātu novedot lejā (nous) sirds dziļumos, lai no turienes ar uzcītību piesaukt svēto Jēzus vārdu. Viņš viss kopumā kļuva par lūgšanu, un tieši, pateicoties šai apslēptajai vienotībai ar Kristu, Dievišķā svētība ielika viņa sirdī visus Baznīcas dārgumus. Kad sirdsskaidrais Nikodēms rakstīja, viņš pilnībā iegremdējās darbā. Reiz pie viņa iegāja kāds mūks un, atrodot viņu strādājam, ielika viņam mutē svaigas maizes kumosiņu. Vakarā viņš atkal iegāja un ieraudzīja sirdsskaidro Nikodēmu tajā pašā pozā, ar maizes kumosu mutē, it kā viņš neko nebūtu pamanījis.
Šajā laikā sirdsskaidrais Nikodēms uzrakstīja plašu komentāru apustuļa Pāvila vēstulēm, balstoties uz svētlaimīgā Bulgārijas Teofilakta skaidrojumiem, papildinot to arī ar kafolisko[23] vēstuļu komentāriem. Viņš uzrakstīja arī skaidrojumus deviņām bibliskajām dziesmām, ko nosauca par “Svētīgo dārzu”, un pārtulkoja Eifīmija Zigavina “Psalmu skaidrojumus”. Kā arī visos savos pārējos darbos, šajos sacerējumos sirdsskaidrais Nikodēms nebūt neaprobežojās ar vienkāršu tulkojumu. Ņemot par pamatu un mēru vienu no Baznīcas pieņemtajiem komentāriem, viņš to papildināja ar savām plašajām piezīmēm, papildināja ar citu Baznīcas tēvu liecībām par daudziem dažādiem jautājumiem.
Gluži kā neizsmeļams avots, viņš izdeva gan atlasīto seno svēto dzīves (“Neon Eklogion” – “Jaunais izrakstu krājums”), gan “Jauno martiroloģiju” – jaunmocekļu dzīves krājumu, lai osmaņu jūga apspiestajos kristiešos uzturētu ticību. Pateicoties šim krājumam, daudzi atkritušie no ticības atgriezās un pievienojās teicamajam mocekļu pulkam. Sirdsskaidrais Nikodēms pastāvīgi rūpējās par Dieva tautas audzināšanu un izdeva sacerējumu ar nosaukumu “Kristiešu labais tikums” – brīnišķīgu svētā Jāņa Zeltamutes tikumīgo pamācību izklāstu.
Katru dienu daudzi no tiem, kuri bija grēka vai atkrišanas ievainoti, apejot bīskapus un garīgos tēvus, aiztecēja pie Kapsalas askēta, lai saņemtu dvēseles dziedināšanu un mierinājumu. Ne tikai mūki, bet arī laji no tālienes nāca pie sirdsskaidrā Nikodēma. Svētais drīz vien sāka sūkstīties par to, ka nevar nodoties viņa kārotajai lūgšanai, un atkal gribēja aiziet projām un tuksnešaināku, nevienam nezināmāku vietu. Tomēr slimība neļāva viņam īstenot šo nodomu.
57 gadu vecumā sirdsskaidro Nikodēmu, kuru novājināja askēze un izdevniecības darbi – to pietiktu, lai piepildītu veselu bibliotēku, – bija pārņēmis tāds vājums, ko neizdevās izdziedināt pat ar laba uztura palīdzību. Tad viņš pameta Kapsalas skitu un nolēma kādu laiku padzīvot savu draugu Skurteju cellē, Karejā[24], pēc tam – pie viena no viņu kaimiņiem, mūka-ikonogrāfa. Šeit strādājot divus gadus, viņš izveidoja “Sinaksāru”[25]. Pēc tam sirdsskaidrais Nikodēms atgriezās savā cellē Kapsalas skitā un uzrakstīja ļoti plašu komentāru svētku kanoniem (“Eortodromiju”) un “Jaunos pakāpienus”, tas ir 75 oktoiha pakāpienu skaidrojumus, kuri tiek dziedāti svētdienas rīta dievkalpojumā. “Jaunajos pakāpienos” atklājās visas viņa teoloģiskās zināšanas un garīgā jauda. Svētais pabeidza šo darbu, būdams jau pilnībā novājējis, zaudējis zobus un gandrīz kļuvis kurls (1808).
Šajā laikā jauni apmelojumi pret svēto Parosas Afanāsiju un trīs citiem kolivadiem noveda viņus pie netaisnīga patriarha Gregorija V nosodījuma. Sirdsskaidrais Nikodēms jau vairs nevarēja viņus aizstāvēt, un aprobežojās ar to, ka izklāstīja [uzskatus darbā] “Ticības apliecināšana”.
Viņa veselības stāvoklis pasliktinājās. Pēdējo reizi pārstrādājot “Jaunos pakāpienus”, sirdsskaidrais Nikodēms iesaucās: “Kungs, paņem mani! Esmu noguris no šīs pasaules!” Pakāpeniski pusi no viņa ķermeņa pārņēma paralīze. Svētais skaļi atkārtoja Jēzus lūgšanu, prasot brāļiem piedošanu par to, ka nevar to darīt klusu pie sevis. Atzinies grēkos un saņēmis Svēto Vakarēdienu, viņš paņēma rokās svēto Korintas Makārija un Parfēnija Skurteja relikvijas un, ar asarām tās noskūpstījis, sacīja: “Kāpēc, svētie tēvi, jūs mani atstājāt par bāreni? Jūs aizgājāt uz debesīm un atdusaties tur par tikumiem, kurus veicāt uz zemes, un jau baudāt mūsu Kunga godību[26]. Bet es ciešu savu grēku dēļ. Lūdzu jūs, mani tēvi, izprasiet mūsu Kungam, lai Viņš apžēlo mani un iecienī būt turpat, kur arī jūs esat!” Naktī viņš iesaucās: “Mirstu, mirstu, mirstu. Bet lūdzu jūs – sniedziet man Svēto Vakarēdienu!” Pēc Vakarēdiena pieņemšanas uz sirdsskaidro Nikodēmu nonāca pārpasaulīgs miers. Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un sacīja mūkiem, kuri par
viņu bija satraukušies: “Es pieņēmu sevī Kristu. Kā lai es nebūtu mierīgs!” Iesākoties 1809. gada 14. jūlijam, viņš aizgāja pie Tā Kunga. Viens no sirdsskaidrā Nikodēma palīgiem iesaucās: “Labāk šodien būtu nomiruši tūkstošiem citu kristiešu, nekā sirdsskaidrais Nikodēms!”
Viņa zvaigzne norietēja, bet tās gaisma turpina Baznīcā starot, un viņa grāmatas paliek par neizsmeļamu mācības, mierinājuma un pamudinājuma avotu pilnīgai dzīvei Kristū.
No krievu valodas tulkoja Aleksandrs un Tabita Kalniņi.
Avots: «Синаксарь: Жития святых Православной Церкви».
[1] https://lv.wikipedia.org/wiki/Kiklādu_salas
[2] https://lv.wikipedia.org/wiki/Izmira
[3] Kolivadu strīdi – strīdi par Baznīcas tradīciju ievērošanu. Kolivadi bija tie, kuri bija par tradīciju saglabāšanu. – Tulk. piez.
[4] “Kā briedis alkst pēc ūdens avotiem, tā mana dvēsele alkst pēc Tevis, Dievs. Mana dvēsele izslāpa pēc stiprā, dzīvā Dieva, kad atnākšu, un parādīšos Dieva vaigam?” (Ps.41(42):2-3, LPB Sinodes tulkojums)
[5] Evaņģēlijā Kristus saka: “…Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt. Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācaities no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla.” Mat.11:28-30
[6] “Nevis, ka es to jau būtu saņēmis vai jau būtu pilnīgs, bet es dzenos, lai to satvertu, tāpat kā arī mani satvēris Kristus Jēzus. Brāļi, es vēl nedomāju, ka pats būtu to satvēris, bet vienu gan – aizmirsdams to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas priekšā, es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū. Visi, kas esam pilnīgi, turēsim tādas domas, un, ja jums kādā lietā ir citas domas, tad arī to Dievs jums atklās; tikai, ko esam sasnieguši, pie tā turēsimies.” Fil.3:12-16
[7] Filokālija (slāv. Добротолюбие) no grieķu val. filokalia, filia “mīlestība” + kallos “skaistums”: «mīlestība uz skaisto, t.i., uz labo un cildeno». Tas ir 4.-15.gs. neptiskās tradīcijas jeb hesihastu tekstu krājums, kas apkopots 18. gs. Latviski ir pieejama neliela izlase no tās ar nosaukumu «Labestība» ar sv. Antonija Lielā un sv. Ēģiptes Makārija pamācībām.
[8] Hesihasms – Pareizticīgās Tradīcijas garīgās dzīves kodols, iekšējās lūgšanas un dievklusēšanas tradīcija, kas nesaraujami saistīta ar dzīvi Baznīcas svētnoslēpumos (sakramentos) un Baznīcas svēto dogmatiskās mācības rāmjos. – Tulk. piez.
[9] Evergetins – plašs askētisko tekstu, izteicienu un svēto dzīves epizožu apkopojums, ko XII gs. sagrupēja pēc tēmām un sastādīija Pāvils, Konstantinopoles (tagadējās Stambulas) Evergetina klostera dibinātājs. Pirmo, anonīmo, versiju šim traktātam uzrakstīja svētais Neofits Kavsokalivīts ap. 1772. g. Pēctam traktātu izrediģēja sv. Makārijs (1777.g.), bet sirdssk. Nikodēms papildināja to ar daudzskaitlīgajām atsaucēm uz Baznīcas tēviem. Šādā jaunā veidā tas tika izdots bez autora vārda 1783. g.
[10] Nous, latviski izrunā kā [nūs] – grieķ.val. νοῦς vai νόος – intelekts, gara spējas, prāts, bet šie tulkojumi latviski ir neprecīzi un var būt maldinoši, jo ar šiem vārdiem latviski apzīmē arī loģisko, racionālo domāšanu (grieķ. logos, λόγος) un spriestspēju (grieķ. dianoia, διάνοια), ko šodien saista ar smadzeņu darbību. Tāpat pareizticīgajā literatūrā krievu val. tiek lietoti vārdi ум, разум, bet ar tiem bieži vien tiek saprasta racionālā spēja kā laicīgajā terminoloģijā. Šo vārdu patieso nozīmi var noskaidrot to pareizticīgo autoru darbos, kas paskaidro svēto tēvu lietoto terminoloģiju.
Pareizticīgajā literatūrā ar vārdu nous (prāts) visbiežāk apzīmē dvēseles aci (sv. Makārijs Lielais, sv. Jānis Pakāpnieks, sv. Damaskas Jānis u.c.) vai dvēseles enerģiju (garīgo dabu), turpretī ar vārdu sirds apzīmē dvēseles būtību. “Dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta, loģikas, racionālās domāšanas jeb spriestspējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats.
Vēl lai vairāk saprastu par nous var izlasīt rakstus Tēvs Džons Vaitfords “Kas ir nous un kā tas atšķiras no dvēseles?”, Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) “Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību”
Noētisks (gr. noeros) – tāds, kas attiecas uz nous; dvēseles spēja, kura darbojas sirdī lūgšanas, dievklātbūtnes, dievbijības, nožēlas u.c. garīgu stāvokļu laikā, un nepārtraukti darbojas nemitīgās lūgšanas laikā. – Tulk. piez
[11] Skits (grieķiski skete, σκήτη; slāviski скит) nošķirtāks un vientuļāks mūku dzīvesveid sun vieta kā parastā mūku kopdzīves klosterī. – Tulk. piez.
[12] Starecs, vecajs – (slāv. старец, gr. geronda, angl. elder) garīgajā dzīvē Kristū pieredzējis un pieaudzis vīrs, garīgs vadītājs, svētumu iemantojis cilvēks. Cita nozīme – vienkārši vecs vīrs. – Tulk. piez.
[13] Kā izskatās, svētītājs Makārijs prasīja Nikodēmam sagatavot izdošanai svētā tēva sacerējumus pēc rokrakstiem, kurus bija apkopojis svētītājs pats. Rezultātā tika izdots tukojums uz jaungrieķu valodu (tikai sirdssk. Simeona “Himnas” bija drukātas oriģinālā). Šo tulkojumu īstenoja Zagoras Dionīsijs, kurš savus askētiski garīgos pūliņus veica uz Piperas salas. Tieši tas arī tika izdots 1790. g., bet acīmredzams, ka sirdssk. Nikodēms bija ievērojami pārstrādājis Dionīsija rokrakstu, tuklāt papildinot to ar priekšvārdu un īsām, bet ietilpīgām piezīmēm. Vēl Nikodēms sacerēja lielisku sirdssk. Simeonam veltītu dievkalpojumu (piemiņa 12. martā).
[14] Laji – ‘Dieva tauta’ no grieķu val. Laos tou Theou, vispār ar to domāti visi Baznīcas locekļi, bet šajā gadījumā tie, kuri nedzīvo klostera dzīvi un kuri nepieder pie garīdzniecības. – Tulk. piez.
[15] Šo palīglīdzekli joprojām visvairāk lieto Grieķijas Baznīcā.
[16] Baznīcas dievkalpojuma ritmā ir 8 meldiņi, kuri mainās katru nedēļu un kurus lieto arī citiem dziedājumiem ārpus astoņu nedēļu ritma. – Tulk. piez.
[17] Piemēram, dievkalpojumus visiem sirdskaidrajiem Atosa tēviem un jaunmocekļiem, kuru piemiņa Grieķu Baznīcā iestādīta otrajā un trešajā svētdienā pēc Piecdesmitnieces.
[18] Sirdssk. Nikodēms izmantoja rokraksta tulkojumu no itāļu valodas, ko veicis krētietis Emanuēls Romanitiss, kurš bija Patmosa klostera sekretārs XVIII gs. sākumā. Neapšaubāmi šo tulkojumu sirdssk. Nikodēmam iedeva sv. Korintas Makārijs, kurš apmeklēja svētā Jāņa Teologa klosteri un uzturēja ar viņu saikni.
[19] Bieži šis sacerējums tiek uzskatīts par slavenā Lojolas Ignātija traktāta adaptāciju. Tik tiešām tam par pamatu izmantoti “Garīgie vingrinājumi” un daži citi itāļu garīgā rakstnieka Dž. P. Pinamonti (1632–1703) rakstu darbi, kurus Emanuēls Romanitiss arī pārtulkoja uz grieķu valodu, iespējams, šo tulkojumu arī izmantoja sirdssk. Nikodēms. Šie tulkojumi bija nesen atrasti starp Patmosas rokrakstiem.
[20] Hieromūks – par priesteri iesvētīts mūks. – Tulk. piez.
[21] Pidalion – grieķ. Πηδάλιον, Πηδαλίων – kuģa stūrēšanas airis, stūre, stūres rokturis vai stūre. – Tulk. piez.
[22] «Пидалион» остается наиболее широко используемым в греческой православной традиции каноническим сборником, а примечания в нем считаются почти столь же авторитетными, как и сами каноны.
[23] Ar vārdu ‘katolisks/kafolisks’ pareizticībā apzīmē pašu Pareizticīgo Kafolisko Baznīcu, jo šis vārds kopš pirmajiem gadsimtiem apzīmē apustulisko Tradīciju, kuras centrā ir praviešu, apustuļu un svēto dzīvās Dieva pieredzes Tradīcija Svētajā Garā, no kuras veidojusies Baznīcas universālā mācība un dzīve. Savukārt pāvestismā ‘katolicisms’ (Romas katolicisms) nozīmē pāvesta mācības tradīcijas autoritāti, kura gadsimtu gaitā ir ar filozofijas palīdzību mainījusies, atkāpjoties no apustuliskās Tradīcijas, bet centrā vienmēr ir saglabājusi pāvesta autoritāti. – Tulk. piez.
[24] Šeit nesen viņam par godu uzbūvētajā dievnamā glabājas daļa no sirdssk. Nikodēma relikvijām.
[25] Šis “Konstantinopoles sinaksāra” tulkojums, kas precizēts, izmantojot salīdzinājumus ar manuskriptos pieejamo materiālu, līdz šim brīdim ir autoritatīvs Grieķu Baznīcas avots par svētkiem un svēto dzīvēm.
[26] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val .glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu jeb neradīto gaismu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (ciešu savienību ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma”(Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu”(2.Moz.34:29). – Tulk. piez.
Θεογνωσία 
Viena doma par “Nikodēms Svētkalnietis – Baznīcas mirdzošā zvaigzne”