Tēvs Serafims Rouzs par īstenās Ortodoksālās Kristietības saglabāšanu nākotnē pirms 45 gadiem rakstīja:
“Mums pašiem ir sajūta, kas pagaidām vēl nebalstās ne uz ko ļoti noteiktu, ka labākās cerības saglabāt patieso Ortodoksiju turpmākos gadus būs tādās mazās ticīgo sapulcēs, kurās cik vien iespējams būs “vienotība prātā un garā”. 20. gadsimta vēsture mums jau ir parādījusi, ka mēs nevaram vairs gaidīt neko daudz no “Baznīcas organizācijas”; tur, nemaz nerunājot jau par herēzēm, pasaulīgais gars ir kļuvis ļoti spēcīgs. Arhibīskaps Averkijs un arī mūsu pašu bīskaps Nektārijs ir mūs brīdinājuši gatavoties gaidāmajiem katakombu laikiem, kad Dieva svētība var tikt atņemta no “Baznīcas organizācijas” un paliks tikai atsevišķās ticīgo grupās. Padomju Krievija jau sniedz mums paraugu tam, ko varam sagaidīt – tikai sliktāko, jo laikmets nekļūst labāks.”
No tēva Serafima Rouza vēstules dakterim Aleksandram Kalomirosam 1976.g. 21.jan./3.feb.
Lasot, jāpatur prātā, ka šis teksts publicēts grāmatā, kas izdota 1982. gadā. Kopš tā laika ir notikušas dažādas pārmaiņas. Tēvs Serafims Rouzs nomira 1982.g. Grāmata “Krievijas Katakombu Svētie” ir viņa mūža pēdējais monumentālais darbs.
Vēlāk Maskavas Patriarhāts un tā atbalstītāji pārņēma Krievu Aizrobežu Pareizticīgās Baznīcas lielāko daļu. Nesen tika publiskots ziņojums Staļinam, par četrdesmitajos gados īstenoto krievu antipadomiskās emigrācijas pārņemšanu, kā arī publiskoti daudzi citi dokumenti.
(Ar to ASV 40.gados nodarbojās metr. Venjamins Fedčenkovs. Pēc tam viņš kalpoja īsu brīdi Latvijā, dažus gadus pēc PSRS okupācijas un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pakļaušanas Maskavai, un pavisam neilgi pēc 1949. gadā notikušās latviešu deportācijas brīnījās, kāpēc latviešu pareizticīgie Vidzemē neapmeklējot dievnamus, kā arī piebilda, ka veicinās cieņu un sadarbību ar padomju varu. Turklāt tobrīd kādus vietējos priesterus ik pa laikam aizsūtīja uz Gulagu.)
Respektīvi, tika pārņemta Baznīca, kurā ietilpa t. Serafims Rouzs un citi spilgti krievu emigrācijas Baznīcas pārstāvji. Esam sastapušies ar daudz t. Serafima Rouza uzskatu sagrozījumiem un noklusējumiem, ieskaitot to, ka šī grāmata netiek atkal izdota vai tiek slēpta no sabiedrības acīm, kaut arī tas bija viņa mūža pēdējais lielais darbs. Krievijā kopš it kā PSRS sabrukuma gan Maskavas Patriarhātu, gan politiku, spiegu sistēmu, ekonomisko sfēru pārvalda tā pati padomju sistēmas nomenklatūra un KGB darboņi. Tāpēc, lai noklusinātu visu XX gs. pret to liecinošo Krievijas emigrāciju, vajadzēja to pārņemt savā varā, lai monopolizētu un nostiprinātu tikai padomisko krievu naratīvu un slēptu arī krievu lielo pretsparu un nesamierināšanos ar padomju sistēmas jūgu.
Priestermūks Serafims Rouzs
Ievads grāmatai “Krievijas Katakombu svētie” jeb “Krievijas atstumtie svētie”
metr. Sergijs Stragorodskis
1927.g. 16./29. jūlijā Ņižegorodas metropolīts Sergijs, tajā laikā pildīdams patriarha troņa vietas pieskatītāja pagaidu vietnieka pienākumus[1], publicēja savu apkaunojošo “Deklarāciju[2]” par Krievu Pareizticīgās Baznīcas uzticību Padomju varai un solidaritāti tās “priekos” un “bēdās”. Šis dokuments tika publicēts oficiālajā padomju avīzē “Izvestija” tā paša gada 6./19.augustā un kļuva par nopietnu cēloni lielām nekārtībām, kas notika Krievu Baznīcā un kas pastāv arī šodien. Saskaņā ar kāda Baznīcas vēstures pētnieka vārdiem (“sergiāņa” – metr.Sergija atbalstītāja) deklarācijas gads bija “pagrieziena punkts. Līdz mūsdienām visa Baznīcas dzīve norit zem šī gada zīmes”[3]. Turpināt lasīšanu “Tēvs Serafims Rouzs – Ievads grāmatai “Krievijas Katakombu svētie””→
Georgijs Mantzaridiss, Tesaloniku Aristoteļa Universitātes Teoloģijas Skolas profesors. Viens no pasaulē vadošajiem speciālistiem svētītāja Gregorija Palamas teoloģijā.
Kristus atnākšana ienesa pasaulē Dieva valstību. Baznīca ir vieta, kurā atklājas Dieva valstība. Baznīca ievada vēsturē mūžību un sniedz vēsturei mūžības perspektīvu. Baznīca ir Kristus Ķermenis, kas pārsniedz laiku un telpu, savienojot ļaudis kopībā ārpus laika, kur viss ir klātesošs Svētajā Garā. Baznīcā laiks un viss visums tiek atpestīts. Viss, ko Dievs sniedz pasaulei, ir atrodams Baznīcā un tiek dots cilvēkiem viņu pestīšanai un atjaunošanai.
Dieva valstība nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir uztverama arī tagadnē. Un cilvēku augšāmcelšanās un atdzimšana Kristū arī nav gaidāma tikai nākotnē, bet ir pieejama arī tagadnē: “Nāk stunda un viņa ir jau klāt, kad mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi un, kas būs dzirdējuši, dzīvos”[1]. Kristus balss, kura jau tika sadzirdēta un ir izsaukusi cilvēkus no nāves dzīvībā, izsauks arī kapos esošos un atkal atdzīvinās tos. Stunda, kas tuvojas, bet arī ir jau klātesoša, ir Kristus klātbūtnes stunda. Tas ir Pats Kristus. Eshatons[2], pēdējās lietas, eksistē pēdējā Ādamā – Kristū. Gaidāmais jau ir sniegts Viņa Personā. Viņa klātbūtnes periods un Viņa Baznīca ir ‘pēdējo dienu’[3] periods. Tas ir periods, kurā Dievs un Viņa valstība ir izpaudusies vēsturē.[4] Tas ir mūžīgās dzīves sākums, kuru nevar pārtraukt nāve. Turpināt lasīšanu “Laiks un Baznīca”→
Dievmātes Aizmigšanas[1] svētkos mēs skūpstām svēto ikonu, kura attēlo Viņas Aizmigšanas notikumu. Ikona nevar attēlot visu Dievmātes apbedīšanas laikā notikušo, bet tā parāda, kas īsti ir Baznīca. Runa ir par ikonu, kura visveiksmīgākajā un visdaiļākajā veidā norāda uz Baznīcas mistēriju. Turpināt lasīšanu “Dievmātes Aizmigšana kā Baznīcas mistērija”→
“Pastāv patristisks[1] iedalījums, kas skaidro Svētā Gara darbību ārpus Baznīcas[2] Eiharistiskās[3] sapulces. Tas ir šāds: Svētais Gars tik tiešām darbojas starp visiem cilvēkiem un it īpaši starp tiem, kuri vēlas sekot Kristum, bet kā Viņš darbojas?
Tā ir atbilde uz svarīgu jautājumu. Viņš darbojas, vedot tos pie Kristus, mācot viņiem par Kristu, darot visu, kas ir nepieciešams, lai viņi nonāktu pie sevis zināšanas (autognosia) un Dieva zināšanas (teognosia), bet visa šī darbība ir ārēja, un joprojām ir jānokļūst līdz šķīstīšanai, apgaismošanai un dievišķošanai. Tas tā paliek līdz persona ir pieņemta Baznīcā – kristīta, svaidīta ar mirrēm un piedalās Eiharistijā. Vienīgi Baznīcā ir pieejama šķīstīšanās, apgaismošanās un dievišķošanās (teoze).” Turpināt lasīšanu “Enerģiju iedalījums: kā Svētais Gars darbojas radībā un kā glābj Pareizticīgajā Baznīcā”→
Kristus nenodibināja vienu labu reliģiju citu reliģiju vidū. Viņš nodibināja vienīgo, īsteno un glābjošo Baznīcu. Daudzu gadu gaitā Svētā Pareizticīgā Baznīca saņem daudzus koordinētus un organizētus triecienus un uzbrukumus. Gala rezultātā, vai tie tai kaitēja vai atnesa labumu?
Kristīgā reliģija ir ideju, principu un normu sistēma. Bet Baznīca ir Dieva iestādīta, dibināta uz Kristus un mocekļu asinīm. Runājot par kristīgo reliģiju, mēs bieži attālināmies no baznīciskās būtības. Pareizticīgā Baznīca nav koncepcija, teorija, ideoloģija un morālā ideja. Baznīca ir īstena Kristus dzīve. Baznīca cilvēku atjauno, pārveido, iedvesmo un iesvēta. Kristietība iekrita nopietnās herēzēs. Kristietība aizrāvās ar savu hiperaktivitāti un nolaidās līdz sociālās politikas ministrijas papildiestādei. Šodien tā tiek cienīta tikai milzīgās labdarības darbības dēļ, kuru kādi cilvēki nosoda, tāpēc ka viņi domā, ka nabadzīgie neiegūst palīdzību, lai nostātos uz kājām. Kristietība paliek par lielumu, kas saistīts ar zināšanām, teorijām, sistēmām un principiem. Taču Baznīca nav nodarbināta ar abstraktiem vispārinājumiem, nenoteiktību un intelektuālismu, bet ir nodarbināta ar cilvēka neatkārtojamās personības svētumu un unikalitāti. Turpināt lasīšanu “Kristietība ir reliģija vai Baznīca?”→
Piētisms (pietismus) ir protestantu reliģiskās dzīves fenomens, kurš sākumā parādījās 17. gadsimtā luterānisma aprindās, kas tiecās protestantismā atjaunot garīgo dzīvi ar nolūku stimulēt reliģiozo sentimentalitāti. Grieķijā piētisms parādījās plašākā valsts “Eiropeizācijas” kontekstā.
Piētisms ir galvenokārt iecerēts un domāts “praktiskai pietātei” pretēji baznīciskai un patristiskai (svēto tēvu) dzīvei. Dieva zināšana piētismā pieprasa fundamentālo patiesību emocionālu pieredzi. Tas ir adogmatisks[1], zemu vērtē un ignorē Baznīcas Tēvu teoloģiskās patiesības, sasniedzot agnosticismu[2] ar morālā (tikumīgā) izdevīguma apsegu.
Svarīgs piētisma atslēgas elements ir baznīciskās kopības ontoloģiskās patiesības noliegums. Tas uzskata, ka cilvēka pestīšana ir individuāls notikums, individuālas pietātes absolūtisms. Tomēr Pareizticīgie māca, ka cilvēka pestīšana ir baznīcisks notikums. Tā ir Kristus Miesas dievišķi-cilvēciskā “jaunā radība”, personu kopiena, kura ved uz atbrīvošanu un pestīšanu. Dievišķais Jānis Zeltamute uzsver: “Kā mūsu ķermenis ir viens vesels, kaut arī izveidots no daudziem orgāniem: tā arī Baznīcā mēs visi esam viens vesels. Kaut arī Baznīca ir izveidota no daudziem locekļiem, tomēr šie daudzi veido vienu ķermeni”. Turpināt lasīšanu “Antipareizticīgais piētisms”→
Kalpošanas pieredze dod mums iespēju sajust, ka cilvēks vispirms ir liturģiska[1] būtne. Viņš tika radīts, lai kalpotu. Dāvāt sevi un visu pasauli ar pateicību, cildināšanu un mīlestību Dievam. Un šajā nepārtrauktajā dāvāšanā-upurī-kalpošanā savienoties ar Dievu, iesvētīties un dzīvot.
Saprātīgums, neatkarība un citas ķēnišķīgas īpašības nebija cilvēkam dotas nejauši. Tās dod viņam iespēju atrasties savstarpējās liturģiskās attiecībās ar Trijādīgo Dievu. Šajā liturģiskajā pienesumā cilvēks darbojas “saskaņā ar Dieva tēlu” un pakāpeniski paceļas pie “līdzības”[2]. Turpināt lasīšanu “Cilvēks kā liturģiska būtne”→
Baznīca nav pakļauta materiālā laika plūsmai, kaut arī tā apgrozās iekš tā, tāpat kā materiālajā telpā. Baznīca kā ieeja mūžībā un tās iepriekš nobaudīšana dzīvo bezlaicīgā laikā, pastāvīgā šodienā, ilgstošā, stabilā un noturīgā klātesamībā. Baznīca svin dažādus Tā Kunga klātienes notikumus uz zemes – Piedzimšanu, Dieva parādīšanos (Kristības) utt. – un to dara, nevis lai vienkārši atcerētos tos vārda “atcerēšanās” psiholoģiskajā nozīmē, bet lai mistiski piedzīvotu svinamos notikumus. Kā mēs sakām: “Vakar ar Tevi tiku apbedīts, Kristu, šodien līdzi ceļos ar Tevi, augšāmcēlušos.”[1] Visi Baznīcas locekļi to dzied tieši tāpēc, ka mēs nevis vienkārši atceramies šos notikumos, bet mēs noslēpumaini (mistiski) piedalāmies Pestītāja Ciešanās un Augšāmcelšanā.
Debesīs nepastāv nedz laiks, nedz diena un nakts, nedz svētki un svinības par godu tādam iemeslam vai citādam notikumam, vai dažādiem svētajiem, bet ir tikai vieni vienīgi un unikāli svētki un svinības, kas ir nepārtraukti un nebeidzami. Baznīcas liturģiskajā laikā viss, no sākuma līdz eshatonam (dievišķā nodoma beigām), ir “šodiena”. Tas pats ir redzams Dievišķajā Liturģijā. Ko mēs sakām pirms “no tā, kas Tev pieder, mēs Tev atnesam…”? “Pieminēdami [Tavu].. otro atnākšanu godībā…” Tas ir, mēs atceramies kaut ko, kas vēl pat nav noticis.
Mūsdienās ir tādas reliģijas, kuras apgalvo, ka tās sastāda “Dieva tīro Baznīcu” un ka šī viņu “tīrība” ir pietiekams pierādījums viņu ticības patiesīgumam. Mēs zemāk grasāmies parādīt šī apgalvojuma kļūdīgumu – ko projicē tādi cilvēki, kuri nekad nav sapratuši kristīgā Evaņģēlija jēgu.
Kristus nenodibināja vienu labu reliģiju citu reliģiju vidū. Viņš nodibināja vienīgo, īsteno un glābjošo Baznīcu. Daudzu gadu gaitā Svētā Pareizticīgā Baznīca saņem daudzus koordinētus un organizētus triecienus un uzbrukumus. Gala rezultātā, vai tie tai kaitēja vai atnesa labumu?
Θεογνωσία 