Dievmātes Aizmigšana kā Baznīcas mistērija

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss), Grieķija

49qbhaxiqog-600x400

Dievmātes Aizmigšanas[1] svētkos mēs skūpstām svēto ikonu, kura attēlo Viņas Aizmigšanas notikumu. Ikona nevar attēlot visu Dievmātes apbedīšanas laikā notikušo, bet tā parāda, kas īsti ir Baznīca. Runa ir par ikonu, kura visveiksmīgākajā un visdaiļākajā veidā norāda uz Baznīcas mistēriju. Turpināt lasīt

Advertisements

Enerģiju iedalījums: kā Svētais Gars darbojas radībā un kā glābj Pareizticīgajā Baznīcā

 

peter-heers

“Pastāv patristisks[1] iedalījums, kas skaidro Svētā Gara darbību ārpus Baznīcas[2] Eiharistiskās[3] sapulces. Tas ir šāds: Svētais Gars tik tiešām darbojas starp visiem cilvēkiem un it īpaši starp tiem, kuri vēlas sekot Kristum, bet kā Viņš darbojas?

Tā ir atbilde uz svarīgu jautājumu. Viņš darbojas, vedot tos pie Kristus, mācot viņiem par Kristu, darot visu, kas ir nepieciešams, lai viņi nonāktu pie sevis zināšanas (autognosia) un Dieva zināšanas (teognosia), bet visa šī darbība ir ārēja,  un joprojām ir jānokļūst līdz šķīstīšanai, apgaismošanai un dievišķošanai. Tas tā paliek līdz persona ir pieņemta Baznīcā – kristīta, svaidīta ar mirrēm un piedalās Eiharistijā. Vienīgi Baznīcā ir pieejama šķīstīšanās, apgaismošanās un dievišķošanās (teoze).” Turpināt lasīt

Kristietība ir reliģija vai Baznīca?

Mūks Mozus Svētkalnietis 

mosestheathoniteKristus nenodibināja vienu labu reliģiju citu reliģiju vidū. Viņš nodibināja vienīgo, īsteno un glābjošo Baznīcu. Daudzu gadu gaitā Svētā Pareizticīgā Baznīca saņem daudzus koordinētus un organizētus triecienus un uzbrukumus. Gala rezultātā, vai tie tai kaitēja vai atnesa labumu?

Kristīgā reliģija ir ideju, principu un normu sistēma. Bet Baznīca ir Dieva iestādīta, dibināta uz Kristus un mocekļu asinīm. Runājot par kristīgo reliģiju, mēs bieži attālināmies no baznīciskās būtības. Pareizticīgā Baznīca nav koncepcija, teorija, ideoloģija un morālā ideja. Baznīca ir īstena Kristus dzīve. Baznīca cilvēku atjauno, pārveido, iedvesmo un iesvēta. Kristietība iekrita nopietnās herēzēs. Kristietība aizrāvās ar savu hiperaktivitāti un nolaidās līdz sociālās politikas ministrijas papildiestādei. Šodien tā tiek cienīta tikai milzīgās labdarības darbības dēļ, kuru kādi cilvēki nosoda, tāpēc ka viņi domā, ka nabadzīgie neiegūst palīdzību, lai nostātos uz kājām. Kristietība paliek par lielumu, kas saistīts ar zināšanām, teorijām, sistēmām un principiem. Taču Baznīca nav nodarbināta ar abstraktiem vispārinājumiem, nenoteiktību un intelektuālismu, bet ir nodarbināta ar cilvēka neatkārtojamās personības svētumu un unikalitāti. Turpināt lasīt

Antipareizticīgais piētisms

cyril-kostopoulos

Arhimandrīts Kirils Kostopuloss

Piētisms (pietismus) ir protestantu reliģiskās dzīves fenomens, kurš sākumā parādījās 17. gadsimtā luterānisma aprindās, kas tiecās protestantismā atjaunot garīgo dzīvi ar nolūku stimulēt reliģiozo sentimentalitāti. Grieķijā piētisms parādījās plašākā valsts “Eiropeizācijas” kontekstā.

Piētisms ir galvenokārt iecerēts un domāts “praktiskai pietātei” pretēji baznīciskai un patristiskai (svēto tēvu) dzīvei. Dieva zināšana piētismā pieprasa fundamentālo patiesību emocionālu pieredzi. Tas ir adogmatisks[1], zemu vērtē un ignorē Baznīcas Tēvu teoloģiskās patiesības, sasniedzot agnosticismu[2] ar morālā (tikumīgā) izdevīguma apsegu.

Svarīgs piētisma atslēgas elements ir baznīciskās kopības ontoloģiskās patiesības noliegums. Tas uzskata, ka cilvēka pestīšana ir individuāls notikums, individuālas pietātes absolūtisms. Tomēr Pareizticīgie māca, ka cilvēka pestīšana ir baznīcisks notikums. Tā ir Kristus Miesas dievišķi-cilvēciskā “jaunā radība”, personu kopiena, kura ved uz atbrīvošanu un pestīšanu. Dievišķais Jānis Zeltamute uzsver: “Kā mūsu ķermenis ir viens vesels, kaut arī izveidots no daudziem orgāniem: tā arī Baznīcā mēs visi esam viens vesels. Kaut arī Baznīca ir izveidota no daudziem locekļiem, tomēr šie daudzi veido vienu ķermeni”. Turpināt lasīt

Cilvēks kā liturģiska būtne

georgios-kapsanis-in-r

Arhimandrīts Georgijs (Kapsanis), Grieķija, 1940–2014

Kalpošanas pieredze dod mums iespēju sajust, ka cilvēks vispirms ir liturģiska[1] būtne. Viņš tika radīts, lai kalpotu. Dāvāt sevi un visu pasauli ar pateicību, cildināšanu un mīlestību Dievam. Un šajā nepārtrauktajā dāvāšanā-upurī-kalpošanā savienoties ar Dievu, iesvētīties un dzīvot.

Saprātīgums, neatkarība un citas ķēnišķīgas īpašības nebija cilvēkam dotas nejauši. Tās dod viņam iespēju atrasties savstarpējās liturģiskās attiecībās ar Trijādīgo Dievu. Šajā liturģiskajā pienesumā cilvēks darbojas “saskaņā ar Dieva tēlu” un pakāpeniski paceļas pie “līdzības”[2]. Turpināt lasīt

Baznīca un liturģiskais laiks

Arhimandrīts Epifānijs Teodoropuloss

christ

Baznīca nav pakļauta materiālā laika plūsmai, kaut arī tā apgrozās iekš tā, tāpat kā materiālajā telpā. Baznīca kā ieeja mūžībā un tās iepriekš nobaudīšana dzīvo bezlaicīgā laikā, pastāvīgā šodienā, ilgstošā, stabilā un noturīgā klātesamībā. Baznīca svin dažādus Tā Kunga klātienes notikumus uz zemes – Piedzimšanu, Dieva parādīšanos (Kristības) utt. – un to dara, nevis lai vienkārši atcerētos tos vārda “atcerēšanās” psiholoģiskajā nozīmē, bet lai mistiski piedzīvotu svinamos notikumus. Kā mēs sakām: “Vakar ar Tevi tiku apbedīts, Kristu, šodien līdzi ceļos ar Tevi, augšāmcēlušos.”[1] Visi Baznīcas locekļi to dzied tieši tāpēc, ka mēs nevis vienkārši atceramies šos notikumos, bet mēs noslēpumaini (mistiski) piedalāmies Pestītāja Ciešanās un Augšāmcelšanā.

Debesīs nepastāv nedz laiks, nedz diena un nakts, nedz svētki un svinības par godu tādam iemeslam vai citādam notikumam, vai dažādiem svētajiem, bet ir tikai vieni vienīgi un unikāli svētki un svinības, kas ir nepārtraukti un nebeidzami. Baznīcas liturģiskajā laikā viss, no sākuma līdz eshatonam (dievišķā nodoma beigām), ir “šodiena”. Tas pats ir redzams Dievišķajā Liturģijā. Ko mēs sakām pirms “no tā, kas Tev pieder, mēs Tev atnesam…”? “Pieminēdami [Tavu].. otro atnākšanu go­dībā…” Tas ir, mēs atceramies kaut ko, kas vēl pat nav noticis.

[1] Pashas kanons 3.dziesma

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots: Mystagogy

Par Baznīcas “tīrību”

%d0%be%d0%b1%d1%80%d0%b0%d0%b7%d1%8a_%d1%81%d1%82%d1%8b%d1%8f_%d0%bd%d0%b0%d1%88%d0%b5%d1%8f_%d1%86%d1%80%d0%ba%d0%b2%d0%b5_%d0%b7%d0%be%d0%b3%d1%80%d0%b0%d1%84

Mūsdienās ir tādas reliģijas, kuras apgalvo, ka tās sastāda “Dieva tīro Baznīcu” un ka šī viņu “tīrība” ir pietiekams pierādījums viņu ticības patiesīgumam. Mēs zemāk grasāmies parādīt šī apgalvojuma kļūdīgumu – ko projicē tādi cilvēki, kuri nekad nav sapratuši kristīgā Evaņģēlija jēgu.

  Turpināt lasīt