Sv. Simeons Jaunais Teologs – 12. vārds

(1.) Savus grēkus nožēlojošais negūs nekādu labumu, ja nesaņems zāles no Kunga Kristus savai nevarībai, kuras dēļ grēko. – (2.) Lai ko cilvēks šajā dzīvē darītu, velti to dara, ja tas neveicina viņa dvēseles veselību. – (3.) Kā mēdz būt grēks ar mūsu gribu un bez mūsu gribas?

Labi ir raudāt un skumt par saviem grēkiem, un lūgt Dievu par to atlaišanu. Bet nebūs nekādas jēgas no tā, ja mūsu Kungs Jēzus Kristus neizārstēs nožēlojošā[cilvēka] nevarību, kuras dēļ viņš grēko, it kā negribot, jo ja viņš nav izveseļojies no tās, viņš nevar atturēties no grēkiem. Tāpēc ikvienam nožēlojošajam visa sava virzībajāvērš vienīgi uz to, lai tiktu Kunga Kristus izdziedināts, iesvētīts un saņemtu spēku Dieva gribas un Viņa baušļu piepildīšanai. Jo kuru Kungs Jēzus Kristus nav izdziedinājis, tas dažreiz grēko, jo viņu uz to pamudina vājības, bet dažreiz ar lielām pūlēm un apgrūtinājumu pilda kādu bausli, bet kāds no tā labums? Viņš līdzīgs tam, kurš būvē un atkal noposta uzbūvēto. Tāpēc nepieciešams panākt, lai mūsu vājības izārstētu Kungs Kristus, Kurš ir vienīgais īstenais Ārsts un Kurš atnāca uz zemi izārstēt mūsu vājības, kuru dēļ mēs grēkojam. Viņš ir Dieva Jērs, Kurš uzņēmies pasaules grēku, kas arī ir mūsu bojātās dabas vājības. Jo pēc tā, kad Ādams pārkāpa Dieva bausli un tika izdzīts no paradīzes, ikviens cilvēks kļuva vājš un slimīgs. Un šis vājums ir kaut kāds dīvains, tā kā tas atrodas gan mūsu dabā, gan arī mūsu gribas izpausmēs: dažreiz šķiet, ka tas ir no mūsu dabas, bet dažreiz – no mūsu gribas izpausmes.

Vājības, par kurām es runāju, ir sekojošas: ikviens cilvēks ir nevarīgs un viņam nespēj piemist tīra mīlestība, viņš nevar neskaust, nezākāt, nenosodīt, nenicināt, neizsmiet, nerunāt melus, nedusmoties, neiekārot šīs pasaules labumus, ko redz, nebūt godkārīgs, nebūt alkatīgs. Kaut viņš būtu saprātīgākais starp saprātīgajiem, viedākais starp viedajiem, vīrišķīgākais starp vīrišķīgajiem, godīgākais starp godīgajiem, kaut viņš būtu labākais un pilnīgākais no visiem, bet, tā kā viņā ir mūsu dabas vājības (neizdziedinātas), neizbēgami, ka viņš vai nu šķīstību nespēj nosargāt, vai nepārvarēs sevi, lai piedotu tam, kurš kaut kādi sagrēkoja pret viņu, vai neatrod sevī labas attieksmes – sniegt žēlastības dāvanas un vienmēr pateikties Dievam, vispār atturēties no visa ļauna un darīt visu ko labu. Vērīgajam nevar nebūt acīmredzams, ka visas tādas vājības dažreiz ir atkarīgas no mūsu pašu gribas izpausmes, bet dažreiz – no varmācīgas mūsu dabas puses. Tomēr ne visi ļaudis vienādā mērā ir nevarīgi, bet gan vieni vairāk un citi – mazāk.

Tādas vājības nepieciešams mūsos izārstēt. Bet vispirms ir nepieciešams uzmeklēt ārstu, kurš tās izārstētu. Tāpēc svētie tēvi pamācīja mūs, kristiešus, lai mēs vienmēr lūgtos Dievam tā, saucot uz Viņu ar satriektu sirdi: “Uzlūko mūs, Kungs, Tavā žēlastībā, un izārstē mūsu vājības Tava svētā vārda dēļ”. Tas ir, uzlūko mūsu vājības un izārstē tās ar Savu žēlastību, lai slavējams Tavs vārds, jo Tu esi žēlīgs un labestīgs, un vienīgais esi Ārsts, un lai neviens nelielās pats ar sevi, kad tiks izārstēts, bet lai lielās ar savu Ārstu, un lai Viņam pateicas dienu un nakti no visas savas sirds, patiesi pazemīgi spriežot. Un, lūk, tas arī kļūst par (īstu) kristieti, kurā tiek izārstētas tādā veidā viņa vājības, bet kuram vēl piemīt kaut kas no šīm vājībām, par kurām runājām, acīmredzams, ka viņš vēl nav izārstēts. Un viņš cieš vai nu no nezināšanas, vai nu no nesaprātīguma, kā tāds, kurš nezina, ko saka Dievam, kad lūdzas, un kādas vājības prasa Dievam izārstēt. Un ja viņš nomirs neizārstēts, tad mūžīgi raudās par to ellē, negaidot kaut kad atsvabināšanos no turienes ugunīgās degšanas. Tādēļ mums pienākas rūgti raudāt par to nožēlojamo stāvokli, kādā mēs esam nonākuši. Ļaudis-kristieši lai sauc dienu un nakti: uzlūko Kungs un izārstē mūsu vājības. Bet arī Kungs nevar tās izārstēt, ja viņi paši nezina, kas tās par vājībām, par kurām viņi prasa, ņemot vērā, ka to ir tik daudz un tās ir tik dažādas. Lūk, cēlonis, kura dēļ iet bojā tik daudz kristiešu, bagātu un nabagu, valdnieku un parastu, jaunu un vecu, mūku un priesteru. Vienīgās zāles no visām šīm vājībām vispār ir piedalīšanās Dievišķajā dabā jeb Dieva svētības uzņemšana. Ja kristietis neuzņems Dievišķo svētību un spēku atbilstoši savas ticības mēram, tad kaut vai veic nomodus (nakts lūgšanas), kaut vai guļ uz kailas zemes, kaut vai psalmus dzied dienu un nakti, lūdzas un gavē, tomēr viņš paliek neizārstēts un atrodas ārpus Kristus, tāpat kā neticīgie.

2. Lai cik labus darbus darītu, lai ar kādiem pūliņiem virzītos un apgrūtinātu sevi šajā dzīvē ikviens cilvēks, gudrs vai negudrs, kompetents vai nekompetents, saprātīgs vai nesaprātīgs, mācīts vai nemācīts, bagāts vai nabags, – ja tas neveicina dvēseles veseļošanos no vājībām, tas viss ir veltīgs un viņam nevajadzīgs, un atstāj dvēseli ārpus debesu valstības, jo debesu valstībā tiek pieņemtas tikai veselīgas dvēseles, kurām nav nekādu vājību. Bet šīs mūsu iepriekš norādītās vājības, šīs nešķīstās miesas iekāres tieksmes, šīs pieķeršanās zemes un pasaules lietām, bagātībai un veltīgai slavai, neviena dvēsele nevar izdziedināt sevī un kļūt vesela nedz pati par sevi, nedz ar kāda cita cilvēka palīdzību. Tikai mūsu Kungs Jēzus Kristus var tās izārstēt, kā rakstīts: Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas[1]. Ja cilvēku dvēseles – nerunāju par pagāniem un bezdievjiem, bet kaut vai par pašiem jūdiem, kuri ticēja īstenajam Dievam – varētu sākt neieredzēt pasaulīgās iekāres un miesiskās noslieces un tādā veidā izbēgt no pasaules valdnieka sātana (jo viņš caur šīm kaislībām izveidoja sev nāves valstības varu), tad nebūtu nekādas vajadzības labestīgajam, labsirdīgajam un cilvēkus mīlošajam Dievam tapt par cilvēku, tikt piesistam krustā un pēc nāves noiet pazemes valstībā, tas ir ellē. Bet tur tā lieta, ka neviens nevar sākt neieredzēt pasauli un visu pasaulīgo, un miesisko, ja nekļūs par Dievišķās dabas līdzdalībnieku un no Kunga Jēzus Kristus nesaņems tam spēku. Bet kurš, ar Kristus Dievišķo spēku stiprināts, iepriekš nesāks no visas savas sirds neieredzēt visu pasaulīgo un miesisko, tas nekādi nevar piepildīt Kristus baušļus, vai, kā teikts Rakstos – vienmēr izvairīties no ļauna un darīt labu.

Tāpēc ikviens, kurš tic Kristum, vispirms lai prasa žēlsirdīgajam Dievam svētību un spēku neieredzēt pasauli un visu pasaulīgo, visas kaislības un miesiskās iekāres, bet pēc tam, kad sāks tās neieredzēt, lai ar siltu ticību strādā pie tā, lai sasniegtu to [kaislību un iekāru] miršanu, kāda ir Kristus miršana, kā saka apustulis Pāvils, ka viņš vienmēr savā ķermenī nesa Kunga Jēzus miršanu[2]. Tādi lūgumi arī mēdz būt labpatīkami Dievam, un Viņš labvēlīgi tos uzklausa, kā apliecina svētais apustulis Jānis Teologs: ja kaut ko lūgsim saskaņā ar Viņa gribu, paklausīs mūs[3]. Jo to tikai arī Dievs grib, lai ļaudis pie Viņa meklētu to, kas cilvēku ved uz mūžīgo pestīšanu. Tāpēc neviens no ļaudīm ne par ko citu lai nerūpējas un ne uz ko citu ar savām pūlēm lai netiecas pašreizējā dzīvē, kā tikai uz to, lai viņa dvēsele pēdējā nāves stundā būtu veselīga un brīva no ikvienas pasaulīgas un miesiskas kaislības. Tik ļoti nepieciešams, lai dvēsele izveseļotos no ikkatras savas kaites, un tad, kad tā ir izveseļojusies, var pienācīgi kalpot Dievam, piepildīdama Viņa dievišķos baušļus, un ierasties neapkaunota, kad nostāsies Kristus bijājamās tiesas priekšā. Bet ja viņa neizdarīs to, tas ir nepakalpos Dievam un nepiepildīs Viņa baušļus, kaut vai nelielā mērā, tad, protams, arī tiesas dienā tā izrādīsies savu kaislību dēļ nevesela, un par to tiks ievilkta Gehennas[4] ugunī, kura aprīs to savās neapdzēšamajās liesmās un dedzinās mūžīgi mūžos. Jo gehennas uguns dedzinās tikai tos, kuri atstāja savas dvēseles neizdziedinātas pašreizējā dzīvē un tā arī neizdziedināti pārgāja uz nākamo dzīvi.

3. Grēks tiek īstenots gan ar mūsu gribu, gan bez mūsu gribas. Grēks vienmēr parādās mūsu priekšā tikai kā kaut kāds mānīgs vilinājums. Bet tikko kā cilvēka dvēsele domās nosliecas uz grēku, tobrīd pie tās piesteidzas dvēseļu tirāns un varmāka, kurš vienmēr stāv aiz viņas un vērīgi skatās uz viņas kustībām, piesteidzas un velk to uz grēka īstenošanu darbībā; tā kā ir acīmredzami, ka grēks mēdz būt gan ar cilvēka gribu, gan bez viņa gribas: ar gribu mēdz būt tāpēc, ka prāts pats nosliecas uz grēku, mēdz būt bez viņa gribas tāpēc, ka tad, kad tas noskaņojas veikt gēku darbībā, mēdz būt sātana valdzināts un piespiests. Tāpēc arī Dieva Augstākā Gudrība, mūsu Kungs Jēzus Kristus nocērt pašas grēka saknes un iedīgļus, kad Savā Svētajā Evaņģēlijā dod bausli, lai neviens nepieļauj kaitīgas vēlmes un pat ar acīm neuzlūko ar iekāri, jo, kad dvēsele nonāk līdz grēka iekārošanai, tad tai ir neērti griezties atpakaļ, neērti atturēties no darbības, jo uz to pamudina dēmoni, kas to [pamudināšanu] īsteno ātrāk par acu mirkli. Tādā veidā dvēselei visādi jācenšas nepieļaut, ka tai pietuvojas dēmoni, bet to nevar sasniegt nekādā citā veidā, kā tikai nenosliecoties uz grēka iekārēm Kungā Jēzū, Kuram slava mūžīgi. Āmen.


[1] Mat.8:17
[2] 2.Kor.4:10
[3] 1.Jāņa 5:14
[4] Gehenna – no aramiešu Gēhannā, ebreju – Ge Hinnom, sengrieķu – γέεννα; Taisnās tiesas simbols, vieta, kas nomainīs elli. Nosaukums ebreju val. burtiski nozīmē Hinnoma ieleja, kas atrodas dienvidrietumos no Jeruzālemes un kur pienesa kvēpināmos un dzīvnieku upurus, nedievbijīgie Izraēla ķēniņi – pat cilvēku upurus ( 2.Laiku 28:3, Jer. 7:31-32). – Tulk. piez.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.