t.Basams Nasifs no Ziemeļamerikas Antiohijas Pareizticīgo kristiešu arhidiocēzes
Lielā Gavēņa otrajā svētdienā svētīgajā pilsētā Tesalonikos, Grieķijā, notiek lielas svinības. Tie ir svētītāja Gregorija Palamas svētki. Šajā dienā svētā svētītās relikvijas tiek iznestas no sv. Gregorija baznīcas un bīskapu, priesteru, jūrnieku, policistu un daudzu ticīgo pavadībā iet gājienā caur pilsētu. Var brīnīties, kāpēc šīs viņa zemes paliekas arvien tiek tik augsti godinātas? Kā viņa kauli ir palikuši nesatrūdējuši vairāk kā sešus simtus gadu pēc viņa nāves? Patiesi, sv. Gregorija dzīve izskaidro šos brīnumainos faktus. Tā ataino apustuļu iedvesmotos vārdus, ka mūsu miesas ir Svētā Gara tempļi[1] un ka mēs esam „dievišķās dabas līdzdalībnieki”[2].
Bērnības degsme pēc mūžīgā
Sv. Gregorijs Palama piedzima 1296. g. Viņš uzauga Konstantinopolē (tagadējā Stambula, Turcijā) sarežģītos politskā un reliģiskā nemiera laikos. Konstantinopole lēnām atkopās no postošā krustnešu iebrukuma. Šai pilsētai uzbruka no visām pusēm. No Rietumiem tajā iefiltrējās racionālisma un sholastikas filosofija, un ir bijuši vairāki latinizācijas[3] mēģinājumi. No Austrumiem draudēja musulmaņu turku militārie uzbrukumi. Tās iedzīvotāju miers un ticība bija pakļauti riskam.
Gregorija ģimene bija bagāta. Viņa tēvs bija senāta loceklis. Pēc viņa tēva pēkšņās nāves Bizantijas (Romas impērijas jeb romeju) imperators Androniks II Paleologs (1282–1328), kurš bija tuvs ģimenes draugs, sniedza finansiālu atbalstu. Viņš ļoti apbrīnoja Gregorija dotības un talantus un cerēja, ka šis izcilais jauneklis kādu dienu kļūs par viņa palīgu. Tomēr tā vietā, lai pieņemtu augsto amatu laicīgajā pasaulē, Gregorijs meklēja „labo daļu, kas netiks viņam atņemta”[4].
Pēc mācību pabeigšanas grieķu filosofijā, retorikā, poēzijā un gramatikā, Gregorijs, būdams tikai 20 vai 22 gadus vecs, sekoja savas sirds degsmes aicinājumam. Kā mīlošais, kurš pūlās, lai paliktu kopā ar savu iemīļoto mūžīgi, Gregorijs bija izslāpis pēc dzīvā ūdens[5]. Tādēļ neviena radīta lieta nevarēja viņu atšķirt no Dieva mīlestības[6]. Viņš devās uz Atona Kalnu, uz jau pastāvošu mūku kopienu. Sākumā viņš palika Vatopēdas klosterī, un tad pārgāja uz Lielo Lavru.
Gregorija aiziešana nebija brīnums pārējiem ģimenes locekļiem. Daudzi priesteri un mūki, kuri bija ģimenes draugi, bieži apciemoja viņu māju. Vecāki bija ļoti rūpīgi, „sevišķi dārgās pērles”[7] nodošanā saviem bērniem. Lielā bagātība un augstā izglītība nebija šķērslis, bet lielisks līdzeklis viņu pestīšanas ceļā. Tāda dzīvesveida un ticības rezultātā Gregorija māte, divi brāļi un divas māsas drīz vien izdalīja visus savus zemes īpašumus un iestājās dažādos klosteros.
Dzīvojot Baznīcas garīgajā pieredzē
Atonā paklausībnieks[8] Gregorijs par savu garīgo vadītāju izvēlējas svēto Nikodēmu no Vatopēdas klostera. Šis svētais askēts virzīja Gregoriju askētisko darbu ceļā: lūgšanā, nomodā, gavēšanā, pastāvīgā nožēlā un mūku paklausībā. Jaunais iesācējs Gregorijs īpaši pieķērās sirds lūgšanai, kas pazīstama kā Jēzus lūgšana: „Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, apžēlo mani, grēcīgo”[9].
Jēzus lūgšanas pieredzes prakse, kurai vajadzīga vientulība un klusums apvienots ar askēzi un elpošanas paņēmieniem, tiek saukta par „isihasmu” jeb “hēsihasmu” (no grieķu isihia, kas nozīmē iekšēju rāmumu, mieru vai klusumu). Tie, kas to praktizē, tiek saukti par „isihastiem” jeb “hēsihastiem”. Šāda veida iekšējais klusums padara mūs spējīgus sadzirdēt dievišķo elpu. „Dieva valstība ir jūsos.”[10] Tādēļ Jēzus lūgšana ir visas personības lūgšana, ietverot cilvēka ķermeni, prātu, dvēseli un sirdi.
Isihasti runāja un rakstīja par savu unikālo pieredzi. Viņi mācīja cilvēkus lūgties bez pārtraukuma, kā to pavēl darīt visiem kristiešiem apustulis Pāvils.[11] Viņi skaidroja, ka lūgšanā, cilvēks piepildās no iekšpuses ar mūžīgo godību, ar dievišķo gaismu, kura bija redzama Tabora kalnā Kristus Pārveidošanās brīdī. Isihasts Gregorijs (Palama) paskaidro: „Tā kā Pārveidošanās dienā[12] tā Miesa, svētīgās gaismas avots, nebija vēl savienota ar mūsu miesām, tad tā izgaismoja no ārpuses tos, kuri cienīgi pietuvojās tai, un sūtīja apgaismību dvēselē ar fizisko acu starpniecību; bet tagad, kopš šī Miesa ir savienota ar mums un ir mūsos, tā apgaismo dvēseli no iekšienes.”[13]
Jēzus lūgšana nav mantra, kā tas ir austrumu reliģijās, un to nevar tā pielietot. Lūgšanā prasība pēc „žēlastības” ir sasaistīta ar iekšēju nožēlu un [dvēseles stāvokļa] izmaiņu. Tā tiek praktizēta Baznīcas Svētnoslēpumu dzīvē, lūgšanu savieno ar Svēto Vakarēdienu, grēksūdzi, Dieva vārdu (Svēto Rakstu) lasīšanu, gavēšanu, tuvāko mīlēšanu utt. Visbeidzot, tā nav „tukšas atkārtošanas” vai pļāpu lūgšana, bet neatlaidīgi atkal un atkal izsakāma lūgšana[14], no cilvēka sirds dziļumiem sniedzoties pie dievišķās godības augstumiem, sirsnīgi, pazemīgi un ticībā apliecinot Kristu kā Kungu un Pestītāju.
Jēzus lūgšana ir patiesa un pilnīga. Tā piepilda dvēseli ar Dievišķo svētību un garīgām dāvanām. Jo blīvāk un stiprāk aizvēr trauku, jo labāk tajā saglabājās aromāts, tāpat ir ar lūgšanu: jo biežāk un rūpīgāk tā tiek “ieslodzīta” sirdī, jo atnes pārpilnīgāku Dievišķo svētību… Ar šo lūgšanu Svētā Gara rasa nonāk uz sirds, līdzīgi kā pravietis Ēlija piesauca lietu uz Karmelas kalnu.[15] Šī noētiskā lūgšana sniedzas līdz pašam Dieva tronim un glabājas tur zelta pudelītēs… Šī noētiskā lūgšana ir gaisma, kura izgaismo cilvēka dvēseli un iekvēlina sirdi ar mīlestības uguni uz Dievu. Tā ir ķēde, kas savieno Dievu ar cilvēku un cilvēku ar Dievu.[16]
Par Dieva iepazīšanu
Šāda lūgšana tiek izmantota kopš agrajiem kristietības laikiem. Dieva svētpilnā mīlestība[17] isihastiem lika atsaukties uz apkārt esošo cilvēku vajadzībām. Daudzi isihasti atstāja savu vientulību, lai kalpotu saviem brāļiem: „Kurš mīl Dievu, tam jāmīl arī savu brāli.”[18] Vieni rūpējās slimnīcās par slimojošajiem, kā piemēram sv. Vasīlijs Lielais Cēzarejā; citi palīdzēja nabagiem, kā piemēram sv. Jānis Labdaris Aleksandrijā; un citi pieņēma no ticīgajiem grēksūdzes. Tomēr viņi neatstāja Jēzus lūgšanu un savu iekšējo klusēšanu. Šajā ziņā visi kristieši ir aicināti sekot isihastiskajam ceļam, kas ved uz pestīšanu.
Lai neviens nedomā, mani brāļi kristieši, ka pienākums nepārtraukti lūgties ir tikai priesteriem un mūkiem, nevis lajiem. Nē, nē; tas ir mūsu visu kristiešu pienākums palikt lūgšanā vienmēr… katram kristietim jāpūlas lūgties vienmēr, un lūgties nepārtraukti… Pats Kunga Jēzus Kristus vārds, ko jūs nepārtraukti piesaucat, palīdzēs jums pārvarēt grūtības, un ar laiku jūs pieradīsiet pie šīs nodarbes un nogaršosiet, cik salds ir Kunga vārds… Jo, kad mēs sēžam un strādājam ar mūsu rokām, kad mēs pastaigājamies, kad mēs ēdam, kad mēs dzeram, mēs vienmēr varam noētiski lūgties un praktizēt šo noētisko lūgšanu – patiesu lūgšanu, kas labpatīk Dievam.[19]
Papildus šai garīgajai praksei un ikdienišķajai Svēto Rakstu lasīšanai sv. Gregorijs studēja lielo tēvu, Baznīcas teologu un askētu darbus. Kā zinātnieks balstās uz pierādījumiem un datiem, ko viņam atstājuši viņa priekšgājēji, tāpat Gregorijs veica apbrīnojamu Svēto Rakstu un svēto tēvu mācības par sirds lūgšanu sintēzi, savienojot to ar savu personīgo pieredzi.
Kaut arī mūks Gregorijs savā jaunībā bija rūpīgi studējis grieķu filosofiju, viņš nebija iespaidojies no tās uzskatiem atteiecībā uz šo jautājumu. Senā grieķu filosofija tic, ka dvēsele ieslodzīta miesā, un tādēļ ienīst matēriju. Kristieši ciena miesu, jo Kristus padarīja miesu par iesvētīšanās avotu, kā arī matēriju (ūdeni, eļļu, u. c.) par dievišķās svētības nodošanas līdzekli. Savos rakstu darbos sv. Gregorijs apstiprina, ka cilvēks ir vienots miesā un dvēselē, ir Jēzus Kristus iesvētīts, Kurš iemiesojoties pieņēma cilvēka miesu. „Kad Dievs teica radīsim cilvēku pēc Sava tēla,” rakstīja sv. Gregorijs: „vārds ‘cilvēks’ nozīmē nedz atsevišķi dvēseli, nedz atsevišķi miesu, bet abus kopā.” Citviet viņš piebilst:
„Tādēļ Dievs Vārds iemājoja Dievmātē neizsakāmā veidā un iznāca no Viņas ietērpts miesā. Viņš parādījās uz zemes un dzīvoja starp cilvēkiem, dievišķojot mūsu dabu un dāvājot mums, pēc dievišķā apustuļa vārdiem, „lietas, kurās pat eņģeļi kāro ielūkoties”[20]”.[21]
Tēvs Gregorijs – skolotājs
Viņa neremdināmās slāpes pēc Dieva saldmes, ko viņš piedzīvoja lūgšanā, virzīja viņu dzīvot kā eremītam (vientuļniekam) cellē, ārpus klostera. 1326. g. turku uzbrukuma draudi piespieda viņu līdz ar viņa Atona brāļiem patverties Tesalonikos. Tur viņš tika iesvētīts priestera kārtā.
Kļūstot par priesteri, Gregorijs nepameta savas garīgos pūliņus un isihasmu. Lielāko nedēļas daļu viņš pavadīja vienatnē lūdzoties. Nedēļas nogalēs viņš noturēja dievkalpojumus un sludināja sprediķus. Viņš rūpējās par jauniešiem, aicinot tos diskutēt ar viņu par garīgiem jautājumiem. Tēvs Gregorijs nebija ieinteresēts abstraktās filosofijas problēmās, bet lūgšanās pieredzētajā kristīgajā ticībā. Viņš gribēja sludināt vienīgi par kristiešu esamības jautājumiem, kuri vairāk uzrunā un ir nozīmīgi jaunatnei.
Drīz daudzi no viņa garīgajiem bērniem pauda savu vēlēšanos dzīvot mūku vidē. Tad klusajā Verejas daļā, blakus Tesalonikiem, viņš nodibināja nelielu mūku kopienu, kuru viņš vadīja piecus gadus. 1331. g. svētais aizgāja uz Atona kalnu un dzīvoja vientulībā sv. Savvas skitā. 1333. g. viņš tika iecelts par igumenu Esfigmena klosterī, Svētā kalna ziemeļu daļā. 1336. g. viņš atgriezās sv. Savvas skitā, kur viņš veltīja savas pūles teoloģiskajai rakstniecībai, turpinot šo darbu līdz dzīves beigām.
Vienlaikus 1330. g. Austrumu Baznīcā risinājās notikumi, kas ievietoja sv. Gregoriju starp visizcilākajiem Pareizticīgā garīguma skolotājiem.
Racionālisma izaicinājums
Apmēram 1330. g. kāds mūks Varlaāms (Barlaāms) ieradās Konstantinopolē no Kalabrijas, Itālijā. Viņš bija slavens zinātnieks, izveicīgs orators un izslavēts kristīgs skolotājs. Varlaāms apmeklēja Atona kalnu un iepazinās ar isihasmu.
Varlaāms vērtēja izglītību un mācības daudz augstāk par apcerīgu (vērojošu) lūgšanu. Tādēļ viņš uzskatīja, ka Atona mūki izšķiež laiku apcerīgajā lūgšanā tā vietā, kad viņiem būtu jāmācās. Viņš izsmēja askēzes pūliņus un mūku dzīvi, viņu lūgšanas metodi un viņu mācību par isihastu piedzīvoto neradīto gaismu. Pretēji Baznīcas tradicionālajam viedoklim, ka „teologs ir tas, kurš lūdzas,” Varlaāms vaicāja: „Kā var ar lūgšanu cilvēks sasniegt dziļi ciešu saskarsmi ar Dievu, ja Dievišķais ir transcendentāls un ‘dzīvo nepieejamā gaismā’[22]? Neviens nevar apjēgt Dieva esamības būtību!” Varlaāms uzskatīja, ka Dievs var būt sasniedzams tikai caur filosofiskām, prāta zināšanām – citiem vārdiem sakot, caur racionālismu.
Varlaāma vārdi bija ne tikai izaicinājums atsevišķiem mūkiem. Tie izaicināja visu Baznīcas pieredzi kopumā. Rietumi ar to racionālistiskajām tendencēm asociēja Dieva tēlu ar cilvēka intelektu. Varlaāma prāts bija pilns ar racionāliem argumentiem, bet viņa sirds bija auksta. Patiesi, dzīve ar Dievu nav tikai informācija, bet arī pieredze. Mūsu dzīvais Dievs nevar būt iedomāts un aprakstīts, tikai studējot, bet par Viņu ir jārunā no pieredzes. „Vai mūsu sirds mūsos nedega, kad Viņš ar mums runāja ceļā un kad izskaidroja rakstus?”[23]
Ceļojot no Atonas kalnu uz Tesalonikiem un Konstantinopoli, Varlaāms konfliktēja ar mūkiem, noraidot aicinājumu pamēģināt viņu nomoda, lūgšanas, gavēšanas veidu vai pieņemt viņu garīgo pieredzi. Diemžēl daudzi mūki ietekmējās no viņa argumentiem un nostājās viņa pusē. Maldoties viedoklī, ka dzīva ticība ir tīri racionālas zināšanas, Varlaāms cīnījās pret askētiem.
Pēc Atona mūku pieprasījuma sv. Gregorijs sākumā atbildēja ar vārdiskiem aizrādījumiem. Bet, redzot šādu centienu veltīgumu, viņš izklāstīja savus teoloģiskos argumentus rakstiski. Tā 1338. g. radās Triādes svēto isihastu aizstāvībai.
Dieva klātbūtne lūgšanā
Savās „Triādēs” Palama izskaidro Baznīcas pieredzi, sniedzot loģiskus argumentus, balstītus Svētajos Rakstos un Svēto tēvu rakstu darbos. Atbildot uz jautājumu, kā cilvēkiem ir iespējams iepazīt transcendentālo un neizprotamo Dievu, viņš parāda atšķirību starp Dieva izziņu Viņa būtībā jeb dabā, un Dieva izziņu Viņa enerģijās, rīcībā vai veidos, ar kuriem Viņš darbojas.
Konkrētāk, viņš veica salīdzinājumu starp Dievu un sauli. Saulei ir tās stari, Dievam ir Viņa enerģijas (tostarp svētība un gaisma). Ar Savām enerģijām Dievs rada, uztur un pārvalda visumu. Ar Savām enerģijām Viņš pārveido radību un to dievišķo, tas ir, Viņš piepilda jauno radību ar Savām enerģijām kā ūdens piepilda sūkli. Šīs Dieva darbības vai enerģijas ir patiesa Dieva Sevis atklāšana cilvēcei. Tā kā Dievs ir neaptverams un neizzināms pēc Savas dabas jeb būtības, bet izzināms Savās enerģijās. Tieši caur Viņa darbībām, kas izriet no Viņa mīlestības uz visu radību, Dievs ienāk atklātās un tiešās attiecībās ar cilvēci, tā ir personīga sastapšanās radībai ar Radītāju.
Uz 1340. g. Atona askēti ar sv. Gregorija palīdzību sastādīja vispārīgu atbildi Varlaāma uzbrukumiem, tā saukto, Svētkalniešu Tomosu. Tā kā visapkārt baznīcās norisinājās karsti strīdi, Konstantinopolē 1341. g. bija sasaukts koncils. Simtiem bīskapu un mūku priekšā sv. Gregorijs Palama veica atklātas pārrunas ar Varlaāmu Lielajā Svētās Sofijas katedrālē. 1341. g. 27. maijā koncils apstiprināja sv. Gregorija Palamas pozīciju tajā, ka Dievs ir nepieejams pēc Savas būtības, ka atklāj Sevi caur Savām enerģijām, kuras ir virzītas uz pasauli un tās ir iespējams uztvert kā Tabora gaismu, bet kuras nav nedz materiālas, nedz radītas. Varlaāma mācība bija nosodīta kā herēze, un viņš pats bija nodots anatēmai un atgriezās Kalabrijā.
Pareizticības otrais triumfs
Bet strīdi starp Palamas un Varlaāma piekritējiem vēl bija tālu no beigām. Lietā iejaucās politika, un politiķi izmantoja strīdīgo reliģiozo jautājumu kā draudīgu ieroci pret tiem, kas atbalstīja Palamu. Lielā kņada noveda pie pieciem Baznīcas konciliem, kas sekoja cits pēc cita. Viens no daudziem zinātniekiem, kurš aizstāvēja Varlaāma pozīciju, bija bulgāru mūks Akindins, kurš uzrakstīja sēriju ar traktātiem pret sv. Gregoriju. Imperators Androniks III Paleologs (1328–1341) bija labs Akindina draugs. Baidoties no imperatora, patriarhs Jānis XIV Kaleka (1341–1347) atbalstīja Akindinu, nosaucot sv. Gregoriju par visu nemieru un satraukumu izraisītāju Baznīcā (1344). Viņš ieslodzīja sv. Gregoriju cietumā uz četriem gadiem. 1347. g. patriarha tronī Jāni XIV nomainīja Isidors (1347–1349), sv. Gregorija draugs. Viņš atbrīvoja sv. Gregoriju un iesvētīja par Tesaloniku arhibīskapu.
- g. notika sestais un pēdējais koncils, lai izšķirtu Baznīcā esošos karstos strīda jautājumus. Vlahernas Koncils svinīgi apstiprināja Palamas mācības pareizticīgumu un anatemizēja un izslēdza no Baznīcas tos, kas to noraidīja. 1351. g. koncila anatēmas tika iekļautas Pareizticības Svinību[24] kārtā Triodē. Šis koncils tika uzskatīts par Otro Pareizticības triumfu (pirmais bija ikonu godināšanas atjaunošana). Vēlāk sv. Gregorija Palamas piemiņu Baznīcā sāka svinēt Lielā Gavēņa otrajā svētdienā.
Musulmaņu ieslodzījumā
Gregorija ciešanas Kristus dēļ ar to nebeidzās. Atkal Rietumu politiskās ietekmes dēļ Tesaloniku pilsoņi bija sašķēlušies jautājumos, kuri koncilā jau bija atrisināti. Viņi uzreiz nepieņēma sv. Gregoriju par arhibīskapu, tādēļ viņš bija spiests dzīvot dažādās vietās. Vienā no saviem ceļojumiem uz Konstantinopoli Bizantijas kuģis, uz kura viņš atradās, nokļuva turku musulmaņu rokās. Viņi saņēma arhibīskapu Gregoriju gūstā, bet izrādīja pret viņu iecietību. Pat gūstā sv. Gregorijs sludināja kristiešu gūstekņiem un veica vairākas debates ar musulmaņiem, kas viņu sagūstīja. Viņa mīlestība un cieņa pret visiem cilvēkiem radīja apbrīnu viņa sagūstītājos un viņi izturējās pret viņu ar cieņu. Gadu vēlāk sv. Gregorijs tika izpirkts un atgriezās Tesalonikos.
Viņa svētuma pasludināšana
Sv. Gregorijs bija dzīvs Evaņģēlijs. Dievs deva viņam dziedināšanas dāvanas, it īpaši pēdējos trīs gadus pirms viņa nāves. Savas aiziešanas priekšvakarā viņam parādījas sv. Jānis Zeltamute. Sv. Gregorijs Palama aizmiga Kristū 1359. g. 14. novembrī. Dievmāte Marija, apustulis Jānis, sv. Dimitrijs, sv. Antonijs Lielais, sv. Jānis Zeltamute un Dieva eņģeļi bija parādījušies viņam dažādos dzīves posmos. Deviņus gadus pēc viņa aiziešanas Konstantinopoles koncils, ko vadīja patriarhs Filofejs (1354–1355, 1362–1376) pasludināja Gregorija Palamas svētumu. Pats patriarhs Filofejs uzrakstīja viņa dzīvesstāstu un svētajam veltītu dievkalpojumu.
Kad mēs dzirdam Gavēņa Iepriekšiesvētīto Dāvanu Liturģijā: „Kristus Gaisma visus apgaismo”, atcerēsimies šīs Gaismas apgaismotā Gregorija aicinājumu nepārtraukti lūgties un askētiski censties, lai mēs būtu patiesi apgaismoti ar Augšāmcelšanās gaismu.
no angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
Angliski raksts ir pieejams Pravoslavie.ru
Krievu valodā raksts ir pieejams Palama.ru
[1] 1.Kor.6:19 „Vai gan jūs nezināt, ka jūsu miesa ir templis Svētajam Garam, kas ir jūsos un ir no Dieva?” (Jaunais tulkojums)
[2] 2.Pēt.1:4 „tālab mums ir dāvāti dārgi un diženi apsolījumi, lai jūs kļūtu dievišķās dabas līdzdalībnieki, izbēguši no iznīcības, kas ir pasaulē kārību dēļ.”
[3] Latinizācija – Pāvestības (tā sauktā Romas katolicisma) mēģinājumi pakļaut pareizticīgo Baznīcu, kas nevar notikt bez Baznīcas mācības un būtības izkropļošanas.
[4] Lūk.10:42. Pilnais stāsts „Tālāk iedami, viņi iegāja kādā ciemā. Kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma viņu savā namā. Viņai bija māsa, vārdā Marija. Tā apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos. Bet Marta, nopūlējusies, daudz kalpodama, nostājās viņa priekšā un sacīja: “Kungs, vai tev nerūp, ka mana māsa ir pametusi mani vienu, lai es kalpotu? Saki taču viņai, lai viņa man palīdz!” Kungs viņai atbildēja: “Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies, bet ir tikai viena lieta nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, tā viņai netiks atņemta.”” Lūk.10:38-42. (Jaunais tulkojums) Marija un Marta simbolizē divus Dievam kalpošanas veidus: Marta – ārējo un darbīgo; Marija – lūgšanas, iedziļināšanās un iekšējo garīgo dzīvi, kas ir “labā daļa”.
[5] Atkl.22:17 „Gars un līgava saka: “Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: “Nāc!” Kam slāpst, lai nāk! Lai ņem dzīvo ūdeni bez maksas katrs, kas grib! ” (Jaunais tulkojums)
[6] Rom.8:38-39 „Un es esmu pārliecināts, ka nedz nāve, nedz dzīve, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagadne, nedz nākotne, nedz spēki, nedz augstumi, nedz dziļumi, nedz kāda cita radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” (Jaunais tulkojums)
[7] Mat.13:45-46 „Vēl Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.” (Vecais tulkojums)
[8] Paklausībnieks – tā ir pakāpe pirms mūka dzīves pieņemšanas. “Visi, kas vēlas kļūt par mūkiem, sākumā iziet sava nodoma nopietnības pārbaudi. Šajā laikā var atteikties un atgriezties pasaulē.” http://www.eleison.lv/vardnica/svetkalpotaji.htm
[9] Lūk.18:38, fragments no Lūk.18:35-43 „35 Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nacarietis ejot garām. Tad viņš sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu.” (Vecais tulkojums)
[10] Lūk.17:21
[11] 1.Tes.5:17 „Lūdziet Dievu bez mitēšanās!”
[12] Kristus Pārveidošanās (bieži neprecīzi tulkots kā “Apskaidrošanās”) diena ir Mat.17:1-8 aprakstītais notikums: “Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien.”
[13] Триады I 3,38 (Triads I. 3.38)
[14] Lūk.18:1, fragments Lūk.18:1-8: „Vēl Viņš tiem stāstīja līdzību par to, ka tiem aizvien būs lūgt Dievu un nebūs pagurt. “Kādā pilsētā dzīvoja tiesnesis, kas Dieva nebijās un no cilvēkiem nekaunējās. Bet tai pašā pilsētā bija atraitne, tā nāca pie viņa un sacīja: izlem manu lietu pret manu pretinieku. Tas ilgu laiku negribēja. Bet tad viņš sāka spriest sevī: lai gan es Dieva nebīstos un no cilvēkiem nekaunos, tomēr, lai viņa mani nemocītu, es gribu viņas lietu izlemt, citādi viņa vēl beigās nāks un man sitīs vaigā. Un Tas Kungs sacīja: vai dzirdējāt, ko netaisnais tiesnesis saka? Un Dievs lai nedotu tiesu Saviem izredzētiem, kas dienu un nakti viņu piesauc, kaut gan Viņš vilcinās? Es jums saku: Viņš viņu lietu izlems visai drīz. Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?” ”
[15] 1.Ķēn.18
[16] Palamas, “Homily on how all Christians in general must pray without ceasing,” in E. Kadloubovsky and G. E. H. Palmer, Early Fathers of the Philokalia, London: Faber and Faber, 1981, pp. 412–415) vai krieviski: Палама, «Гомилия о том, что все христиане должны непрестанно молиться…». (см. Early Fathers of the Philokolia. London: Faber and Faber, 1981, 412-415).
[17] Rom.1:15 „Bet dievišķā dāvana nav salīdzināma ar pārkāpumu: jo viena cilvēka pārkāpuma dēļ daudzi ir miruši, bet cik gan vairāk Dieva žēlastība un viena Cilvēka – Jēzus Kristus – dāvana žēlastībā pārpārēm ir nākusi pār daudziem.” (Jaunais tulkojums)
[18] 1.Jāņ.4:21
[19] “Homily on how all Christians in general must pray without ceasing” krieviski: «Гомилия о том, что все христиане должны непрестанно молиться…»
[20] 1.Pēt.1:12
[21] A Homily on the Dormition of the Theotokos and Ever-Virgin Mary, krieviski Гомилия на Успение Богородицы и Приснодевы Марии.
[22] 1.Tim.6:16
[23] Lk.24:32
[24] Pareizticības Svinības svin Lielā Gavēņa pirmajā svētdienā.
Θεογνωσία 
6 domas par “Svētītājs Gregorijs Palama – pasaules Gaisma (1296 – 1359)”