Sv. Simeons Jaunais Teologs – 23. Vārds

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

Cilvēkus mēdz pakļaut trīs kaislības: alkatība, godkāre un baudkāre.

Katrs cilvēks, kurš piedzimst šajā pasaulē, mēdz būt vergs trim kaislībām: alkatībai, godkārei un baudkārei. Tas ir tāpēc, ka viņš nezina vai aizmirst, ka šī pasaule ir notiesāto vieta un taisnīgas, bet saudzīgas pārmācības vieta par mūsu pirmtēva Ādama pirmo pārkāpumu, un ka vienīgi nāve sagādā mieru no šīs pasaules mokošajiem apgrūtinājumiem. Tāpēc, neredzēdams priekšā nāvi un domādams, ka pastāv vienīgi pašreizējā dzīve, viņš jau pašā šīs dzīves sākumā sāk krāt naudu un lietas, lai dzīvotu bez nabadzības un bēdām; paspēdams ar laiku pavairot savu īpašumu, viņš grib būt cienīts un slavēts, un tajā pašā laikā, vēl tikai sasniedzot pilngadību, viņš meklē tīksmi baudās, bet kā jutekliskais meklē juteklisko, kā redzamais – redzamo, kā laicīgais – laicīgo. Jo tas, kurš aprobežojas ar redzamo, neieskatās neredzamajā, tāpat arī otrādi, tas, kurš mājo neredzamajā, nepadomās paskatīties uz redzamo. Bet katrs šajā redzamajā pasaulē piedzimstošais, ja vien viņu kāds nav mācījis, nezina, ka līdzās redzamajam pastāv arī neredzamais; un viņš ne tikai nezina šīs neredzamās lietas, bet viņš nezina arī redzamās lietas, viņš nezina, ka pats ir pārejošs un laicīgs, ka nav radīts, lai vienmēr paliktu šajā dzīvē, bet ir domāts citai, nākamajai un mūžīgajai dzīvei, un šajā pasaulē ir tikai tādēļ, lai tiktu audzināts, iepriekš iekārtotos un sagatavotos tai dzīvei – nākamajai.

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 22. Vārds

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

1. Vispirms mums ir jāsaņem Kristus žēlastība, un tad mēs varam dzīvot saskaņā ar Dievu.
2. Kādā veidā saņem šo žēlastību?
3. Kurš ir grēkā un kurš ir žēlastībā?
4. Katrs grēks ir no sātana, bet labais ir no Kristus.
5. Kas ir tikumu galva un kas ir to kājas?

Sv. Damaskas Jānis – Par izzināšanu

Nav nekā vērtīgāka par zināšanām, jo zināšanas ir saprātīgas dvēseles gaisma. Turpretī nezināšana ir tumsa. Kā gaismas trūkums ir tumsa, tā izzināšanas trūkums ir saprāta aptumšošanās. Nesaprātīgām būtnēm ir raksturīga nezināšana, savukārt saprātīgām – izzināšana. Tādēļ, kurš ir dabiski spējīgs izzināt un saprast (επιστημονικῷ), un viņam tas nepiemīt, tad tas, lai gan pēc dabas ir saprātīgs, tomēr savas bezrūpības un dvēseles vājuma dēļ, mēdz būt sliktāks par nesaprātīgām [radībām]. Kas attiecas uz izzināšanu, tad ar to es domāju patiesu esošā izzināšanu, jo zināšanas attiecas uz esošo. Maldīga izzināšana, kas ir tāda kā neesošā izzināšana, ir vairāk nezināšana, nekā zināšana, jo maldi nav nekas cits kā neesošais. Tā kā mēs nedzīvojam vienīgi ar dvēseli, bet mūsu dvēselei, it kā apsegtai ar plīvuru – ar miesu, piemīt kas līdzīgs acij – redzošs un izzinošs prāts, kas uztver esošā izzināšanu un saprašanu, un šī izzināšana un saprašana tai nepiemīt no paša sākuma, bet tai ir vajadzīgs skolojošais, tad pieiesim pie nemaldīga skolotāja – “patiesības”. Kristus ir hipostātiskā gudrība un patiesība, “Viņā ir apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības”, Kurš ir Dieva un Tēva gudrība un spēks. Tādēļ paklausīsim Viņa balsij, kas uz mums runā caur Svētajiem Rakstiem, un iemācīsimies patiesu visa esošā izzināšanu. Bet pieejot, sāksim tuvoties centīgi un ar tīru sirdi, neļaujot kaislībām notrulināt mūsu dvēseles prātīgo aci. Jo diez vai kāds būs stāvoklī, lai pat ar tīrāko un skaidrāko aci redzami vērotu patiesību. “Ja gaisma”, kas ir mūsos, t. i., mūsu prāts, “ir tumsība, cik liela būs tumsa?” Pieiesim ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu. Jo tāpat kā nav iespējams, lai acs, kas bieži pārvieto skatienu no viena priekšmeta uz citu un pagriežas šur un tur, skaidri skatītu redzamo, bet ir nepieciešams, lai acs uzmanīgi vērotu aplūkojamo priekšmetu, tāpat arī mēs, būdami brīvi no jebkāda prāta uztraukuma, nevainojami (αυλώς) pieiesim pie patiesības. Bet piegājuši un sasnieguši vārtus, neaprobežosimies ar to, bet skaļi paklauvēsim, lai tad, kad mums atvērsies miera durvis, varētu ieraudzīt tā iekšējo skaistumu. Tātad Raksti ir vārti; un aiz vārtiem esošais miers nozīmē Rakstos apslēpto domas skaistumu, t. i., patiesības Garu. Paklauvēsim skaļi, t. i., lasīsim vienreiz, divreiz, lasīsim bieži, un, tā iedziļinoties, mēs atradīsim zināšanu dārgumu un piepildīsimies ar bagātību. Meklēsim, pētīsim, izskatīsim, taujāsim. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” Un vēl: “Vaicā savam tēvam, tas tev to pastāstīs, prasi saviem vecajiem,” zinošajiem “un tie tev to pateiks”. Tādēļ, ja mēs būsim zinātkāri, tad mēs arī daudz ko uzzināsim; jo visas lietas tiek sasniegtas ar centību un darbu, kā arī – un tas ir pirms visa un pēc visa – ar Dieva dāvāto žēlastību.

Parūpējies sev par draugiem vispirms iemantot savus mājiniekus

“Parūpējies sev par draugiem vispirms iemantot savus mājiniekus, pirms visiem pārējiem. Ja “miera nesēji” ir “Dieva bērni” (Mat. 5:9), vai tad nav vēl vairāk godāts tas, kas iegūst draugus? Ja par Dieva bērnu tiek saukts jau samierinātājs (miera nesējs) vien, tad kā gan netiks pagodināts tas, kas samierinātos padara par draugiem? Gādāsim par to, lai padarītu par draugiem tos, kuri savā starpā ir ienaidnieki, apvienosim tos, kuri savā starpā nav nedz ienaidnieki, nedz draugi, un vispirms ar mums pašiem. Tāpat kā tas, kas savā namā ir pieļāvis naidīgumu un nedzīvo saskaņā ar sievu, negūs uzticību, kad sāks samierināt citus, bet sadzirdēs vārdus: “Ārsts, dziedini pats Sevi!” (Lk. 4:23), tā noteikti arī šeit sadzirdēsim.”

Sv. Jānis Zeltamute (IV gs.)
Saruna par Apustuļu darbiem. 37. saruna.

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 21. Vārds

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

1. Par žēlsirdību: kurš paēdina Dievu, kad Viņš ir izsalcis, un padzirdina, kad Viņš ir izslāpis, un kā var darīt šādus darbus?
2. Patiesu labumu nesaņem tas, kurš ir žēlsirdīgs tikai pret nabagiem, bet nav žēlsirdīgs arī pret sevi, atstājot sevi novārtā, kailu bez visiem labajiem darbiem un Dieva svētības.

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 20. Vārds

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

20. Vārds

1. Kur ir tie, kas patiesi mīl Dievu, no kā rodas mīlestība uz Dievu un kā tā izpaužas?
2. Kādi ir mīlestības darbi pret tuvākajiem saskaņā ar Dievu?
3. Mīlestība ir bauslības galva.

Sv. Nikodēma komentārs par trīskārtēju pagremdēšanos Kristībās

Sirdsskaidrā Nikodēma Svētkalnieša komentārs Svēto Apustuļu noteikumu 50. nolikuma skaidrojumam, ka kristībās ir nepieciešams trīs reizes pagremdēties zem ūdens un uzcelties. Tas ierakstīts svētā Nikodēma apkopotajā, rediģētajā un ar komentāriem papildinātajā grāmatā “Pidalion”, kas ir XIX gadsimtā izdots Ortodoksālās Kafoliskās Apustuliskās Baznīcas kanonu, noteikumu un nolikumu apkopojums.

Svētais Nikodēms ir viens no pēdējo gadsimtu autoritatīvākajiem svētajiem, kurš ārkārtīgi daudz darba ieguldījis Baznīcas rakstītā mantojuma atsvaidzināšanā, apkopošanā, rediģēšanā un izdošanā. Viņš rediģēja grāmatu “Filokālija” (slāviski Добротолюбие), kas ir IV-XV gadsimtu sirdsskaidro un dievanesēju svēto Tēvu sacerējumu apkopojums. “Filokālija” ir ietekmējusi iekšējās Pareizticīgās mistiskās Tradīcijas atdzīvināšanu un nostiprināšanu, ko turpināja sv. Paīsijs Veļičkovskis, sv. Ignātijs Brjančaņinovs, sv. Sarovas Serafims, Optinas vecajie (stareci) un daudzi citi.

Ja daudzi teoloģiskie, kanoniskie un administratīvie jautājumi ir apkopoti grāmatā “Pidalion”, tad “Filokālija” vairāk satur iekšējo mistiskās Tradīcijas esenci, kuras pasargāšanai un nodošanai ir formējusies teoloģiskais, dogmatiskais un kanoniskais Mantojums, kas apkopots “Pidalion”.

Tas, ka Jēzus Kristus nāve bija nepieciešama visas cilvēces pestīšanai un cilvēka samierināšanai ar Dievu, ir neapstrīdams mūsu ortodoksālās ticības dogmats. Bez tās nebūtu iespējams cilvēkam kādreiz samierināties ar Dievu, bet neizbēgami viņš uz visiem laikiem paliktu Viņa nesamierināms ienaidnieks. To parādot, apustulis Pāvils saka: Būdami ienaidnieki, mēs ar Dievu esam samierināti caur Viņa Dēla nāvi[1]. Tādēļ, lai vienmēr tiktu pieminēta šī neizsakāmā Dieva labdarība cilvēkam un lai cilvēku pestīšana, kas izriet no šīs nāves, turpmāk vienmēr paliktu darbīga, Pats šo nāvi miesā pārcietušais Kungs un mūsu pestīšanas vadītājs, Viņa dievišķie mācekļi un visi dievanesēji tēvi ir noteikuši, ka šīs nāves zīmogam un atveidam noteikti un nemainīgi jābūt klātesošam katrā noslēpumā (sakramentā), katrā svētdarbībā un katrā mūsu Baznīcas rituālā. Bet visupirms Kunga nāves atveids ir darbīgs Kristību noslēpumā, pateicoties trīs iegremdēšanas reizēm, kas tajā tiek veiktas. Es teicu “visupirms”, jo visās pārējās svētdarbībās Kunga nāves atveids ir ārpus cilvēka, bet svētajā Kristībā cilvēks pats sevī atveido Kunga nāvi, t. i., kristāmais atveidojot nomirst un kopā ar Kristu tiek apglabāts Kristību ūdeņos. Liecinieks tam ir apustulis Pāvils, kurš saka: Mēs visi, kas esam Kristū kristīti, esam kristīti Viņa nāvē, tādēļ ar Kristību mēs līdz ar Viņu esam aprakti nāvē[2]. Tādējādi, lai mūsos būtu līdzība ar Kristus nāvi un Viņa trīs dienu apbedīšanu, noteikti ir jābūt trim iegremdēšanām, citādi tas nav iespējams.

Sv. Maksima Apliecinātāja dzīvesstāsts sv. Rostovas Dmitrija izklāstā

XVIII gadsimta sākumā svētītājs Rostovas Dmitrijs savu svēto dzīvju apkopojumā iekļāva šo sirdsskaidrā Maksima Apliecinātāja dzīvi. Iepriekš bijām publicējuši svaigāk izdota sv. Maksima dzīves stāsta tulkojumu. Taču kāds mūsu atbalstītājs palūdza iztulkot arī šo versiju, tāpēc arī piedāvājam Jums to.

Sv. Simeons Jaunais Teologs – 19. Vārds

Sv. Simeons Jaunais Teologs

1. Dvēsele tiek šķīstīta caur ticību un Kristus baušļu pildīšanu.
2. Dvēseli ietērpj no augšienes nonākošais Svētā Gara spēks, un tā spēj redzēt Dievu.
3. Tiem, kuri vēlas saņemt labo no Dieva, pienākas ar prieku pārciest visas sastaptās grūtības, ciešanas un kārdinājumus.
4. Katram cilvēkam ir jāizpēta sevi, lai redzētu, vai viņš ir cienīgs ieiet debesu valstībā.

Marīte Kalniņa – raksts par sv. Rīgas Jāni: “Apglabājiet mani alā!”

Septembra nogale un oktobris, kad zeltojas koku lapas un smaržo nobriedušie āboli, jau otro desmitgadi ir īpašs svētmocekļa Rīgas un Latvijas pareizticīgo arhibīskapa Jāņa Pommera (1876-1934) pieminēšanas un godināšanas laiks. Šobrīd ikgadus 25. septembrī ticīgie Latvijā svin viņa kanonizēšanu jeb atzīšanu par svēto, tomēr ilgu laiku 1934. gada 12.oktobrī savā vasarnīcā pie Ķīšezera zvērīgi nogalinātais pareizticīgo virsgans bija visai aizmirsts.

Sv. Rīgas Jāņa ikona

Zīmīgi, ka arhibīskapu Jāni, kuru šodien daudzviet pasaulē atzīst un godā kā vienīgo latviešu pareizticīgo svēto, pirmā kanonizēja Krievu Aizrobežu pareizticīgā baznīca (ASV, Eiropā un citur pasaulē) jau 1981. gadā, kad to vadīja svētīgais metropolīts Filarets Vozņesenskis, un drīz arī Serbijas Pareizticīgā baznīca. Krievu Aizrobežu baznīca tobrīd bija izteikti antikomunistiska un neatzina baznīcas simbiozi ar padomju varu, tikmēr citi pareizticīgie PSRS teritorijā tika vajāti par nepakļaušanos šai simbiozei.

Latvijā dominējošā Maskavas Patriarhāta Latvijas Pareizticīgā baznīca (LPB MP), Jāni Pommeru atzina par svēto svētmocekli (dubultais apzīmējums “svēt-” lietots, jo viņš bija svēts kā stingri uzticīgs Kristum un reizē svētkalpotājs – bīskaps) tikai 10 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas – 2001. gada 25. septembrī. Savukārt 2003. gada 15. jūlijā viņa svētās netrūdošās relikvijas izcēla no kapa un pārnesa uz Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrāli.

Lai gan nevis pagrabā, bet goda vietā, tomēr arhibīskapa Jāņa pīšļi tagad atdusas Kristus Piedzimšanas katedrālē, kā viņš savas dzīves laikā bija vēlējies un izteicis lūgumu ar testamenta nozīmi: “Apglabājiet mani manā alā.” Un šai viņa frāzei ir dziļa teoloģiska nozīme. Virsgans Jānis negaidīja un nepieprasīja no ticīgo ganāmpulka pagodinājumus un labumus, bet gan ikdienas dzīvē sekoja Kristus lēnprātībai un pazemībai, apmetoties uz dzīvi mitrā un drēgnā katedrāles pagrabā. Viņam, 1921. gadā kļūstot par LPB arhibīskapu, nebija citur kur iet, jo tobrīd vēl jaunajā Latvijas valstī pareizticīgo baznīcai nebija atgriezti daudzi īpašumi. Tostarp virsgana rezidence, kuru dažas dienas pirms Pommera ierašānās Latvijā, atdeva Romas katoļu baznīcai.

Bet tāpat kā Jēzus Kristus neuzskatīja par apkaunojumu piedzimt alā (kas vienlaikus simbolizēja arī viņa apbedīšanas vietu pēc nomiršanas pie krusta), kur gani sliktos laikapstākļos sadzina lopus, arī arhibīskaps Jānis skaidri apzinājās, ka patiesam Kristus sekotājam dzīves laikā ir jāmeklē nevis labklājība, dažādi iepriecinājumi un mierinājumi, bet gan jāpanes nabadzība, dažādas ciešanas un liegumi.

Tāpēc arī arhibīskaps Jānis katedrāles pagrabu bieži dēvēja par “savu alu” un “simbolu”, redzēdams un pravietodams, kādās grūtībās nāksies pastāvēt gan viņam personīgi, gan pareizticībai Latvijā: “Mans pagrabs uz visiem laikiem paliks tā stāvokļa piemineklis, kādā atradās Pareizticīgā Baznīca mums lemtajos grūtajos laikos. Šis pagrabs ir ne tikai mans dzīvoklis, bet arī simbols. Tam ir jāpaliek par goda pieminekli, bet ne par Pareizticīgās Baznīcas apsmieklu. Tāpēc esmu gatavs tajā ne tikai dzīvot, strādāt, bet arī pakāpeniski izkust un nomirt, un būt apbedītam tajā pašā, lai padarītu to par simbolisku pieminekli nākamajām paaudzēm.”