Līdzība par viedumu

Kāds cilvēks atnāca pie viedā un jautā:
– Kā man palikt viedam?
Viedais atbild:
– Izej aiz durvīm un pastāvi ārā.
Cilvēks izbrīnījās, bet izdarīja, kā viņam bija pateikts: izgāja no mājas un nostājās ārpusē. Bet uz ielas kā reiz gāja lietusgāze. Tik spēcīgs, ka nabags viscaur izmirka. Pēc pusstundas viņš neizturēja un atgriezās:
– Es pastāvēju ārā un kas no tā? – viņš prasa viedajam. – Vai tad no tā kaut kas izmainījās?
– Kad tu stāvēji zem lietusgāzes , vai tev kaut kas neatklājās? – prasīja viedais.
Kas man varēja atklāties? – cilvēks sašuta. – Es izmirku zem lietus līdz pēdējai vīlei un jutos kā pēdējais muļķis!
– Tu izdarīji svarīgu atklājumu, – teica viedais. – Ja cilvēks atzīst, ka viņš ir muļķis, tas nozīmē, ka sākums nolikts. Tas arī ir vieduma sākums.

par pieķeršanos

Svētais Antonijs dzīvoja tuksnesī, kad pie viņa atnāca jauneklis.
– Tēvs, es visu pārdevu, kas man piederēja, un atdevu iegūto naudu nabagiem. Es tikai saglabāju dažas lietas, kuras varētu man te palīdzēt izdzīvot. Es vēlos paprasīt jūs norādīt man ceļu uz pestīšanu.
Svētais Antonijs paprasīja jauneklim pārdot dažas lietas, kuras viņš saglabāja, un par iegūto naudu nopirkt nedaudz gaļas pilsētā. Kad atgriezīsies, viņam vajadzēs piesiet gaļu pie savas miesas. Jaunais cilvēks izdarīja kā viņam bija teikts. Viņam atgriežoties, uzbruka suņi un vanagi, kas gribēja gaļu.
– Es atgriezos, – paziņoja jaunais cilvēks, parādot tēvam savu savainoto ķermeni un saplēstās drēbes.
– Tos, kas nostājas uz jaunā virziena un grib nedaudz saglabāt veco dzīvi, viņu pašu pagātne saplosa pa daļām, – pateica svētais.

peļķe un jūra

Lepns cilvēks ir kā peļķe: iemet tajā akmeni, un tā visa izšļakstīsies, apšļakstot apkārtējos ar netīrību. Bet pazemīgs cilvēks ir kā jūra: tā norīs jebkuru akmeni bez pēdām, un pat apļi pa ūdeni neaizies.

Kādu reizi skolotājs pajautāja saviem skolniekiem:
– Kāpēc cilvēki kliedz, kad viņi strīdas?
– Tāpēc ka zaudē mieru, – viens atbildēja.
– Bet kāpēc tad kliegt, ja otrs cilvēks atrodas tev blakus? – uzjautāja skolotājs. – Vai tad nevar runāt ar viņu klusu? Kāpēc klieght, ja tu esi sadusmots?
Skolnieki piedāvāja savas atbildes, bet neviena no tām neapmierināja skolotāju.
Beigu beigās viņš paskaidroja:
– Kad cilvēki ir viens ar otru neapmierināti un strīdas, viņu sirdis attālinās. Priekš tā lai nomākt šo attālumu un dzirdēt viens otru, viņiem nākas kliegt. Jo stiprāk viņi dusmojas, jo skaļāk kliedz.
Bet kas notiek, kad cilvēki iemīlējas? Viņi nebļauj, otrādi, runā klusu. Tāpēc, ka viņu sirdis atrodas ļoti tuvu, un attālums starp viņiem ir pavisam mazs. Bet kad cilvēki iemīl vēl spēcīgāk, kas notiek? – turpināja skolotājs. – Nerunā, bet tikai sačukstas un paliek vēl tuvāki savā mīlestībā. Beigu beigās pat viņiem sačukstēties nevajag. Viņi tikai skatās viens uz otru un saprot bez vārdiem. Tā ir, kad blakus ir divi mīloši cilvēki.

neuztraucies

Dariet savu, bet to, kā uz jums citi skatās, neuzskatiet par svarīgu. Jo svarīgs ir tikai Dieva vērtējums. Bet cilvēki pat sevi slikti pazīst, kur nu vēl citus.

Svētītājs Teofans Vientuļnieks

Līdzība “Ķīlītis”

Daudzus gadus atpakaļ sātans nolēma pārdot visus sava amata instrumentus. Viņš akurāti izlika tos stikla vitrīnā apskatei. Kas tā bija par kolekciju! Te bija spožs Skaudības duncis, bet blakus tam ir redzams Dusmu āmurs. Citā plauktā gulēja Kaislību loks, bet tam blakus gleznaini izvietotas saindētas Vēdera izdabāšanas, Iekāres un Greizsirdības bultas. Atsevišķā stendā bija izlikts milzīgs sakopojums ar Melu tīkliem. Vēl tur bija Grūtsirdības, Mantkārības un Naida ieroči. Visi viņi bija lieliski izrādīti, un tiem bija pievienotas etiķetes ar nosaukumu un cenu. Bet uz visskaistākā plaukta, atsevišķi no visiem instrumentiem, gulēja mazs, nepievilcīgs un diezgan nolietots koka ķīlītis, uz kura karājās etiķete „Lepnība”. Par brīnumu, šī instrumenta cena bija augstāka nekā visu pārējo kopā ņemot. Viens garāmgājējs uzjautāja sātanam, kāpēc viņš tik augstu vērtē šo dīvaino ķīlīti, un viņš atbildēja:
– Es tik tiešām to vērtēju augstāk par visiem, jo tas ir vienīgais instruments manā arsenālā, uz kuru es varu paļauties, ja visi pārējie izrādīsies bezspēcīgi.
Un viņš maigi noglaudīja koka ķīlīti.
– Ja man iedodas iedzīt šo ķīlīti cilvēkam galvā, – turpināja sātans, – tad tas atver durvis arī priekš visiem pārējiem instrumentiem.

Par meliem

Kādu dienu, noslēdzot dievkalpojumu, priesteris pateica:
– Nākamsvētdien es ar jums sarunāšos par tēmu meli. Lai jums vieglāk būtu saprast par ko ies runa, izlasiet pirms tam mājās septiņpadsmito nodaļu no Evaņģēlija no Marka.
Nākamajā svētdienā priesteris pirms savas svētrunas sākšanas paziņoja:
lūdzu tos, kas izpildīja uzdevumu un izlasīja septiņpadsmito nodaļu, pacelt rokas.
Gandrīz visa draudze pacēla rokas.
– Lūk, tieši ar jums es arī gribēju parunāt par meliem, – teica priesteris. – Marka Evaņģēlijā nav septiņpadsmitās nodaļas.

vārds maina

Slikts vārds arī labus dara par sliktiem, bet labs vārds arī sliktus dara par labiem.
Makārijs Lielais

līdzība „Divi draugi”

Vienreiz viņi ejot pa tuksnesi sastrīdējās, un viens no viņiem iepļaukāja otru. Pēdējais, sajūtot sāpes, bet neko nesakot, uzrakstīja smiltīs: „Šodien mans pats labākais draugs mani iepļaukāja.”
Viņi turpināja iet un atrada oāzi, kurā nolēma izpeldēties. Tas, kurš dabūja pļauku, gandrīz noslīka, bet draugs viņu izglāba. Kad viņš atgriezās pie samaņas, viņš uzrakstīja uz akmens:
„Šodien mans pats labākais draugs izglāba man dzīvību.”
Tas, kurš iepļaukāja un kurš izglāba savam draugam dzīvību, jautāja viņam:
-Kad es tevi aizvainoju, tu uzrakstīji smiltīs, bet tagad tu raksti uz akmens. Kāpēc?
Draugs atbildēja:
-Kad kāds mums nodara pāri, mums tas jāuzraksta smiltīs, lai vēji varētu to izdzēst. Bet kad kāds mums dara ko labu, mums tas jāiegravē akmenī, lai nekādi vēji nespētu to izdzēst.

Dieva pēdas

Kāds francūzis arāba-kristieša pavadībā veica ceļojumu tuksnesī.
Katru dienu arābs neaizmirsa krist ceļos uz karstām smiltīm un piesaukt Dievu.
Kādu vakaru neticīgais francūzis paprasīja arābam:
– No kurienes tu zini, ka ir Dievs?
Pavadonis uz minūti aizdomājās un atbildēja:
– No kurienes es zinu, ka ir Dievs? Bet no kā tu izsecini, ka pagājušo nakti garām mūsu teltij nogāja kamielis, bet ne cilvēks?
– Tas jau redzams pēc pēdām,- izbrīnīti teica francūzis.
Tad, norādot ar roku uz norietošo sauli, kas aizpildīja ar saviem stariem visu horizontu, arābs teica:
– Šīs nav cilvēka pēdas.