Sv. Simeons Jaunais Teologs – 6. vārds

im4120

Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs

(1) Kas ķermenī ir slimība, tas dvēselē ir grēks. – (2) Kā mums ir ķermeņa sajūta, tā vajadzīgs, lai dvēselei piemistu garīga sajūta un tā sajustu kā savu slimīgumu, tā arī veselīgumu. – (3) Kam nepiemīt garīgās sajūtas un kas nejūt, vai viņa dvēsele ir slima vai vesela, tas vēl nav kristietis, kaut arī sevi sauktu par kristieti, jo kristīgās ticības tiešais auglis ir dvēseles veselīgums.

1. Kas ķermenī ir slimība, tas dvēselē ir grēks. Kad ķermenis saslimst, slimais vairs ne par ko citu nerūpējas, ne par bagātību, ne par slavu, ne par izpriecām, bet tikai par ķermeņa izārstēšanu un veselības atjaunošanu. Tā arī, kad dvēsele slimo ar grēku, visas rūpes pienākas vērst ne uz ko citu: ne bagātību, ne slavu, ne baudām, kā tikai uz dvēseliskās slimības izārstēšanu un veselības atgriešanu dvēselei. Ko gan es, visnožēlojamākais, teikšu sevis attaisnošanai Pastarās tiesas dienā, ja mana dvēsele izrādīsies slima ar daudzām un dažādām slimībām? Kāpēc es nekādi neparūpējos par savas dvēseles veselību, bet visu savu dzīvi strādāju un gādāju tikai par bagātību, slavu un baudām?

2. Šķiet, cēlonis ir tas, ka grēcinieks nezina par savas dvēseles slimībām un nejūt pašreizējā dzīvē, kādu ļaunumu tās nodara dvēselei; savukārt to nezinot un nejūtot, apmānās un, uzskatot, ka viņam viss ir labi, necik neuztraucās par savas dvēseles veselību. Un vai ne tāpēc grēcinieks, tas ir, dvēseliski slimais, mēdz būt lepns, ka ir nejūtīgs un nejūt ļaunumu, ko viņam nodara grēki? Un kas vēl? Jo vairāk kāds ir nejūtīgs, jo vairāk lepojas, kā saka arī dievišķais Dāvids: Tevi neieredzošo lepnība pacēlās vienumēr (Ps.73:23). Taču būdams lepns, viņš pat domu nepieļauj, ka būtu slims, un atmaksā ar naidu tam, kurš viņam sāktu runāt par viņa slimību vai piedāvātu ārstēšanos, tikmēr patiess kristietis, kurš jūt savas dvēseles rētas un slimības, meklē ārstu un labprāt pakļaujas viņa ārstēšanai. Kad saslimst mūsu ķermenis, mēs sajūtam sāpes un, jūtot tās, meklējam dziedināšanu, lai izārstētos. Ja mums nebūtu sajūtu, tad nejustu sāpes; ja nejustu sāpes, nejustu vajadzību arī ārstēties. Tam pašam būtu jānotiek arī dvēselē, proti, lai tā ar savām garīgajām sajūtām justu savu garīgo slimību. Bet mēdz būt citādāk – nejūt. Savukārt nejūtot slimību, nemokās ar to un nemeklē izdziedināšanu. Tādēļ grēcinieks, nejūtot dvēselē sāpes, dzīvo kā vesels un nebēdā par grēkiem. Apraudāšanas cienīgs stāvoklis, jo kamēr tas ir tāds – neizdziedināts, un kā neizdziedināms – ir pazudināts, Dieva un svēto Eņģeļu neieredzēts.

Tāpēc mums pienākas, cik vien iespējams, parūpēties par to, lai mūsu dvēsele nonāktu pie samaņas, iežēlinātos par sevi grēku dēļ un uzmeklētu dvēseļu un ķermeņu ārstu Kungu Jēzu Kristu un, krītot  Viņam pie kājām, izlūgtos no Viņa, lai izdziedina mūsu dvēseles slimības. Šīs dvēseles slimības būtībā ir kāre pēc bagātības, slavas un baudas, kuru dēļ cilvēki mēdz būt pikti, īgni, slinki uz laba darīšanu, dīkdienīgi, kukuļņēmēji, mežonīgi, netaisnīgi, godkārīgi, lepni, skaudīgi, cilvēkus nīstoši, atriebīgi. Ko tu teiksi par šo visu?! Vai mazas un niecīgas ir šīs dvēseles slimības?! Un vai labvēlīgi dvēselei, kura tic Kristum, nejust tās un nebēdāties par tām? Vai nepienākas raudāt un vaidēt, un izdvest žēlīgus kliedzienus, lai mūsu Ārsts, redzot to, apžēlotos par viņu un dāvātu tai gan ieraudzīt, gan sajust savas slimības? Jo kamēr dvēsele neieraudzīs tās un nesāks just, to nevar izārstēt arī Pats visuvarenais Ārsts. Kas tad ir dvēseles izārstēšana? Tā ir kāda brīnumaina dvēseles pārmaiņa, pēc kuras izārstētā dvēsele arī ļaunās iekāres, kuras iepriekš viņai bija tik ļoti iekārojamas, sāk uzskatīt par draņķību un lipīgu slimību, un tāpēc neieredz tās nevis pati par sevi, bet ar viņu izdziedinājušā Ārsta svētību, Kuram viņa arī pēc tam vienmēr pateicas un par Kuru skaļi sludina visiem, saukdama: šī ir Visaugstākā labās rokas [veiktā] pārmaiņa (Ps.76:11). Bet lai atnāktu Ārsts, ir vajadzīgs Viņu piesaukt; lai varētu piesaukt, ir vajadzīgs ieraudzīt slimību un sajust to.

3. Kā savu ārējo stāvokli cilvēks apzinās un jūt, proti, vai viņš ir vārgs vai stiprs, vesels vai nevesels, laimīgs vai nelaimīgs, cieš pārestības vai saņem labdarību – kā šo visu viņš zina un jūt, tā ikvienam kristietim pienākas ieraudzīt un just savu iekšējo stāvokli, vai viņš dvēselē ir vesels vai slims, laimīgs vai nelaimīgs, atrodas labklājībā vai cieš. Un ja viņš to nejūt iekšēji pats sevī, tad veltīgi nes kristieša vārdu, un kaut arī tā tiek saukts, taču patiesībā tāds nav. Jo ja viņš būtu patiess kristietis un viņš būtu kopībā ar Valdnieku Kristu, tad būtu līdzdalīgs gan Viņa dzīvībā, gan gaismā, jo Kristus ir dzīvība un gaisma. Tātad, gan redzētu sevi, gan visu sevī justu, tāpēc ka redzēt un just ir dabiska dzīvo īpašība, jo kam tās nav, tas ir miris. Tādā veidā, kurš dvēseliski neredz un nejūt labu un ļaunu, kas atrodas viņā un iznāk no viņa, tas vēl ir miris un nav apgaismots ar prātīgās (noētiskās) taisnības Saules gaismu. Lai tāds pasteidzas un prātā krīt pie Jēzus Kristus, lūdzot Viņu apžēloties par viņu, atdzīvināt viņu un apgaismot, dot iespēju viņam nākt pie samaņas un iepazīt savu stāvokli, un pēc tam pie Viņa vienīgā lai meklē sev glābšanos. Jo bezjūtīgu cilvēku nevar glābt arī Pats Dievs, Kurš var darīt visu.

Cilvēks ir veidots no divām dabām: prātīgās un jūtīgās, dvēseles un ķermeņa. Tādēļ tam nepieciešama arī divējāda ārstēšana, kad viņš stipri saslimst pēc lieliskas veselības, kāda piemita iepriekš. Slimība ir veselības zaudēšana, un pēc pārkāpuma saslimušajam cilvēkam saslima viņa daba. Savukārt slimība, iesakņojusies dabā un kļūdama dabiska, ir nemainīga kā daba. Tagad spried, cik ļoti liels spēks ir vajadzīgs, lai izmainītu slimu dabu uz veselu, ka tas ir tas pats, kas nostatīt to augstāk par dabu, kāda tā ir cilvēkā pašreizējā stāvoklī? Lūk, tā norādīšanai arī mums ir doti dieviedvesmotie Raksti, kuri mums ir ārstēšanās zinātne.

Ārstēšanās māksla, kura ārstē cilvēka ķermeni, nekādi nevar izārstēt sākotnējo pamatslimību, tas ir nīcību, bet izmanto dažādus paņēmienus tikai tāpēc, lai ārstētu otršķirīgās slimības, kad dabiski slimais ķermenis iziet arī no šī sava dabiski slimā stāvokļa un padodas kādām otršķirīgām slimībām, piemēram, tūskai[1] vai drudzim[2]; šī ārstēšanās nenotiek no burtiem, ar kādiem ārsts izraksta ārstēšanās līdzekļus, bet no tā izmantošanas, ko viņš ir izrakstījis; savukārt viņš izraksta dažādas vielas, kuras kaut arī ir ar atšķirīgu ārstniecisku spēku un iedarbību, tomēr visas ir viendabīgas ar saslimušo ķermeni, lai varētu iedarboties uz šo ķermeni un ārstēt to.

Tātad, ja ārstēšanās māksla, izsmeldama visus ārstniecības paņēmienus un izmantojot visas ārstnieciskās vielas, nonāk tikai līdz tam, lai izārstētu ķermeņa otršķirīgās slimības un sagādātu slimajam ķermenim tikai pirms slimības esošo stāvokli, kurš ir dabiski slimīgs nīcības stāvoklis, tad kur ņemt spēku šīs pēdējās pamatslimības ārstēšanai? Tā ir augstāka par dabu. Lai izārstētu slimo cilvēcisko dabu un atjaunotu tajā īsteno, viņa sākotnējam stāvoklim raksturīgo veselīgumu, ir vajadzīgs pārdabisks un pārbūtisks spēks. Kāds tad ir šis pārdabiskais un pārbūtiskais spēks, kas spēj mums atgriezt sākotnējo stāvokli? Tas ir mūsu Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, Kurš, lai izārstētu līdzīgo ar līdzīgu, izvēlējās uzņemt veselīgu cilvēcisko dabu. Un, lūk, kad kāds ar ticību pieķeras Kristum, tad Kristus savienojas ar viņu gan ar Dievišķumu, gan ar veselīgu cilvēciskumu, un caur tādu vienotību atjauno viņā sākotnējo īsteno veselību.

Bet kā ārstējot ķermeni, veselības atjaunošanā uz to iedarbojas nevis burti, ar kuriem tiek izrakstīta ārstēšanās līdzekļi, bet izrakstīto vielu spēks, tā arī attiecībā uz dvēseles ārstēšanu, tās izveseļošanās un glābjoša iedarbošanās uz to notiek nevis ar Dievišķo Rakstu burtiem, bet ar Kristus spēku, Kurš ierakstīts Rakstos. Jo Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā. (1.Kor. 4:20) Jo visi Dievišķie Raksti, Vecā un Jaunā Derība, vada dabiski slimo cilvēcisko dabu pie Jēzus Kristus, Kurš ir mūsu vienīgais dvēseļu un ķermeņu Ārsts. Kurš nekļūst līdzdalīgs Viņa Dievišķajā svētībā, tas paliek arī neizārstēts, bet kurš piedalās Viņa svētībā, tam dvēsele jau pārstāj būt slima. Jo mūsu kristīgās ticības auglis ir dvēseles veselīgums. Tāpēc Dievs kļuva par cilvēku, lai dvēsele caur Viņu varētu uzņemt savu veselību. Tātad, kuram dvēsele nav vesela, tas vēl nav kļuvis par īstu kristieti. Bet par veselu dvēsele tiek padarīta ar dievišķo spēku un svētības gaismu, ko Kristus dāvā par ticību. Dvēsele ir neredzama, un ne tikai citiem, bet nereti arī tai pašai nav redzams, vai viņa ir vesela, vai nav. Bet ir redzamas pazīmes, pēc kurām visiem kļūst redzams viņas stāvoklis. Norādīšu uz pašu pamanāmāko, uz piecu maņu – redzes, dzirdes, ožas, garšas un taustes – sakārtošanu un izlabošanu. Kad kāds tura tās kārtībā un saprātīgi valda pār tām, acīmredzams, ka dvēsele ir savā kārtā – veselīga, un tad cilvēks patiešām ir saprātīgs dzīvnieks un darbojas, vadoties pēc saprāta un spriešanas, nevis kā nesajēdzoši dzīvnieki, kuri ir savu jūtu varā. Piecu maņu pārvaldīšana ir it kā ļoti vienkārša lieta; bet teikšu tev, ka tas, kurš valda pār piecām maņām, tas valda pār visu visumu un pār visu, kas tajā, jo mums viss notiek no tām un caur tām. Bet kurš ir tāds, tas ir Dieva varā un viss kopumā pakļaujas it visā Dieva gribai. Tā Dieva valstība iemājo un atjaunojas sākotnējā kārtība, jo cilvēks sākumā bija nolikts par pasaules valdnieku. Tāda ir Dieva tēla un līdzības iezīme. Tādējādi, kurš nevalda pār piecām maņām, tas nav pēc Dieva tēla un līdzības; kaut arī viņš būtu uzņēmis visu pasaules gudrību un zinātu visu esošo, par viņu ir nemaldīgs spriedums: pievienojies nesajēdzošiem lopiem un līdzinājās tiem (Ps.48:13). Viņš dzīvo Dieva nopelšanai, kā rakstīts: jūsu dēļ Dieva Vārds tiek zaimots citu tautu starpā (Rom.2:24). Un Kristus vārds tādos tiek zaimots, un kristīgā ticība tiek nozākāta no neticīgo puses, kuri saka: ja kristīgais Dievs būtu īstenais Dievs, tad kristieši nebūtu tādi paši, kādi esam arī mēs: taču daudzi no viņiem dzīvo daudz sliktāk, nekā mēs, netaisnībās un neķītrās kārībās.

Bet lai mūs apgaismo Kristus svētība, lai sniedz mūsu dvēselei veselību, un lai dod mums spēku turēt savā varā piecas maņas un dzīvot pienācīgi, lai Dieva vārds caur mums pagodinātos. Viņam gods un pielūgšana tagad, vienmēr un mūžīgi mūžos. Āmen.

[1] Tūska – pārmērīga šķidruma uzkrāšanās organisma audos, dobumos. (tezaurs.lv) – Tulk.piez.

[2] Drudzis saslimšana, slimīgs stāvoklis, kas saistīts ar paaugstinātu temperatūru un drebuļiem. (tezaurs.lv) – Tulk.piez.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.