Arhib. Averkijs – Augšāmcelšanās diena, apgaismosimies, ļaudis…

MHcKTkXFKFs

Arhibīskaps Averkijs bija nevainojams pareizticīgās tikumības un garīgās dzīves skolotājs, un vienlaicīgi nepārspēts teologs un mūsu virzītājs svēto tēvu mācībā. Mūsu nožēlojamajos laikos ir palicis nedaudz svēto. Bet pat, ja mēs neredzam mūsu vidū tādus stingrus un taisnīgus vīrus kā arhibīskaps Averkijs, viņa mācība paliek ar mums un var būt vadošs stars arvien tumšākajās dienās, kas pietuvojas, ko viņš paredzēja – dienas, kad Baznīcai var nākties aizbēgt uz tuksnesi (ar šo terminu bieži apzīmē dzīvesveidu nostāk no cilvēkiem), kā Sievai Atklāsmes grāmatā – pēdējo laiku Baznīcai.[1]

Priestermūks Serafims Rouzs (†1982 g.)

Augšāmcelšanās diena, apgaismosimies, ļaudis…

“Šī ir tā diena, ko tas Kungs ir darījis, priecāsimies un līksmosimies tajā!”

Baisās garīgās tumsas, patiesi ellīgas tumsas vidū, kura ar katru dienu arvien vairāk un vairāk ietin mūsu pretlikumībās iestigušo zemi, ieraujot sevī jau gandrīz visu cilvēci, mūs atkal apstaroja ar spilgtiem un dzīvinošiem savas Dievišķās gaismas stariem Svētā Pasha, pārpildīdama mūsu sirdis ar neizsakāmu prieku, liekot aizmirst visas zemes sēras. Turpināt lasīšanu “Arhib. Averkijs – Augšāmcelšanās diena, apgaismosimies, ļaudis…”

Avva Dorotejs Par svēto četrdesmitnieci un Kunga ieiešanu Jeruzalemē

Dorotheus2
Sirdsskaidrais Avva Dorotejs (+ ap 620 g.)

Piecpadsmitā pamācība
Par svēto četrdesmitnieci Turpināt lasīšanu “Avva Dorotejs Par svēto četrdesmitnieci un Kunga ieiešanu Jeruzalemē”

Lācara sestdiena un Kunga ieiešana Jeruzalemē

Fragmenti no metropolīta Ierofeja Vlahosa grāmatas „Kunga svētki” („The Feasts of the Lord”, 2013)

Kunga Ieiešana Jeruzalemē jeb Palmu svētdiena Pareizticīgajā Baznīcā ir vieni no divpadsmit lielajiem svētkiem. Tos svin Lielā gavēņa laikā, nedēļu pirms Kunga augšāmcelšanās svētkiem. Tāpat kā katru gadu mainās Pashas svinēšanas datums, mainās arī Palmu svētdienas datums.

Palmu svētdienai ir piesaistīti citi nozīmīgi svētki – Lācara sestdiena, kuru svin dienu ātrāk – sestdienā pirms Palmu svētdienas.

Abiem svētkiem pamatā ir notikumi, kas aprakstīti sinoptiskajos evaņģēlijos, proti, Mateja, Lūkas un Marka evaņģēlijā. Katram autoram nedaudz atšķiras aprakstīto notikumu detaļas, bet kopumā viņu liecības ir ļoti līdzīgas. Turpināt lasīšanu “Lācara sestdiena un Kunga ieiešana Jeruzalemē”

Labās Vēsts pasludināšanas dievkalpojuma stihiras uz “Kungs es piesaucu”

cart161

Sveicieni Labās Vēsts pasludināšanas svētkos!

Labās Vēsts pasludināšanas svētku dievkalpojuma stihiras uz “Kungs es piesaucu”, 6.meldiņš:

Mūžīgo padomu Tev, Jaunava, sludinādams, Gabriels priekšā nostājās, Tevi sveicinādams un sacīdams: esi sveicināta, Tu neapsētā zeme, esi sveicināta Tu, nesadegošais krūms; esi sveicināta, Tu nesaredzamais dziļums, esi sveicināta, Tu uz debesīm vedošais tilts un augstās kāpnes, ko Jēkabs redzēja; esi sveicināta, Tu dievišķīgās mannas trauks; esi sveicināta, Tu Ādama atjaunotāja: Kungs ir ar Tevi! (2x)

Tu rādies man kā cilvēks, – tā saka visnevainīgā Jaunava uz eņģeļu virsnieku: bet kā tu saki man tādus vārdus, kas ir augstāki par cilvēku saprašanu? Jo tu teici, ka ar mani būs Dievs un iemājos manās miesās; bet, saki man, kā es varu būt par plašu mājokli un svēto vietu Tam, Kas ir augstāks par Ķerubiem? Nepievil mani ar glaimu vārdiem, es kārību nepazīstu; es esmu jaunava: kā es bērnu dzemdēšu? (2x)

Kur Dievs grib, tur dabas likumi top uzvarēti, – saka bezmiesīgais; un te notiek kas augstāks par cilvēka saprašanu, tici maniem patiesīgajiem vārdiem, Vissvētā, Visnevainojamā! Tad viņa sauca: lai man notiek tagad pēc tava vārda, un es dzemdēšu Bezmiesīgo, kas no manis miesu pieņems, lai Viņš, kā vienīgais spēcīgais, cilvēku ieceltu pirmbijušā un vēl augstākā godā.

Slava un tagad, 6. meldiņš:
No debesīm tika sūtīts virseņģelis Gabriels – Jaunavai miesā ieņemšanu sludināt; un Nācaretē atnācis, pats sevī domāja, par šo lietu brīnīdamies: kā gan augstībā Neaptveramais no Jaunavas lai piedzimst? Kam debesis ir par goda krēslu un zeme par kāju pameslu, Tas ieiet Jaunavas miesās! Uz ko sešspārnainie un daudzacainie [Serafi] nedrīkst skatīties, Tam labpatikās no Viņas miesu pieņemt: patiesi šis ir Dieva vārds. Kāpēc tad es stāvu un nesaku Jaunavai, esi sveicināta, tu Dieva apžēlotā, Kungs ir ar Tevi; esi sveicināta, Tu šķīstā Jaunava; esi sveicināta Tu Līgava Mūžamjaunava; esi sveicnāta Tu, Dzīvības Māte: augstiteicams ir Tavas miesas Auglis.

metr. Filarets Vozņesenskis – Kristus Piedzimšanas svētku sprediķis par mieru

Ņujorkas metropolīts Filarets (Vozņesenskis) ir Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīcas pirmais hierarhs 1964.-1985.g.

nativity1

Kristus Piedzimšanas svētku priekšvakara sprediķis par mieru

«Ar mums ir Dievs, ņemiet vērā, tautas, un padodieties, jo ar mums ir Dievs.»

Mēs dzirdējām, kā šīs dienas svētku dievkalpojuma pašā sākumā dziedātāji svinīgi un priecīgi izdziedāja šos svētos vārdus; tie izteikti vairākus simtus gadu pirms Kristus Piedzimšanas un tos sacīja dižais noslēpumu redzētājs un pravietis Jesaja. Kad viņš tos pauda, visa pasaule atradās pagānisma tumsībā. Tikai pavisam vāji dega īstenās dievzināšanas liesmiņa mazā ebreju tautā, mazajā Palestīnā, bet cilvēku miljoni atradās pagānisma tumsībā, un tomēr, Svētā Gara apspīdēts, pravietis ar savu iedvesmoto skatienu sniedzas tālu uz priekšu caur šo pagānisko tumsību, un to, kas piepildījās daudz vēlāk, jau vēro, kā notikušuun saka: “Ar mums ir Dievs. Ņemiet vērā, tautas” (Jes.8:9,10).

Pagāja vairāki simti gadu līdz notika tas, ko paredzēja pravietis Jesaja, un īstenojās  brīnumainākais brīnums – “liels dievbijības noslēpums”[1]: Dievs parādījās miesā un izvēlējās gulties silītē. Un Baznīca, aicinot mūs ar ticības un paļāvības spārniem pārcelties uz Betlēmi, sauc: “Kristus piedzimis, slavējiet! Kristus no debesīm, ejiet pretī! Kristus virs zemes, celieties!

Mēs dzirdējām arī aizkustinošo evaņģēlija vēstījumu, kā gani ar vienkāršu sirdi, sargādami savus ganāmpulkus Betlēmes klajumos, tika pagodināti ar atklāsmi no debesīm, sadzirdēja Debesu vēstneša labo vēsti, ka pasaulei piedzimis Glābējs, bet pēc tam saklausīja arī eņģeļus dziedam: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūk.2:14). Un, protams, šī dziedāšana viņiem palika atmiņā uz visu mūžu, un attiecībā uz viņiem var teikt dzejnieka vārdus, ka “debesu skaņas viņiem nevarēja aizstāt garlaicīgās zemes dziesmas…”

Svētie eņģeļi dziedāja par mieru. Un Tas, Kurš atnāca uz zemi un iegūlās silītē, saucas “Stiprais Dievs, Valdītājs un miera Pavēlnieks” (Jes.9:6). Bet tagad bieži runā, ja Kristus arī ir atnesis mieru uz zemes, tad šis miers neīstenojās, tāpēc ka arī pēc Viņa piedzimšanas, tāpat kā iepriekš, starp ļaudīm pastāv daudz naida, plosās kari, sevišķi paši niknākie ir iekšējie nemieri, brāļu kari.

Bet veltīgi kristietībai pārmet, ka tā nav izpildījusi savu apsolījumu un nav devusi pasaulei mieru. Kad runa ir par ārēju mieru, tad jāatceras, ka Glābējs ir noteikti un stingri pateicis: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” (Mat.10:34) Tie ir viņa tiešie vārdi Svētajā Evaņģēlijā. Bet te nav pretrunas ar to, ko dziedāja svētie eņģeļi, tāpēc ka miers mēdz būt dažāds.

Tagad dzirdam daudz runu par mieru, par visas pasaules mieru, par miera konferncēm utt. – daudz skaistu vārdu tiek pateikts un sarakstīts par šo tēmu. Un priekšā visiem ar šādām runām ir tieši tā vara, kuras galvenais mērķis ir nekādi nepieļaut mieru. (Domāta PSRS vara – Tulk. piez.) Bet tā skandina par mieru visvairāk. Cik daudz melu, cik daudz viltus šajās runās! Visi šie nelaimīgie mieranesēji grib samest vienā kaudzē principus, kas ir pilnīgi nesavienojami un kopā nevar pastāvēt. Nevar būt uguns kopā ar ūdeni. Viens un tas pats nevar būt vienlaicīgi gan balts, gan melns. Labestība un ļaunums nekad nevarēs savienoties. Un, lūk, mēs ar skumjām redzam, ka šie meli iekaro arvien vairāk un vairāk pozīciju, tie arvien uzvar. Bet tā saucamā “brīvā pasaule”, burtiski ik uz soļa apkaunojoši atkāpjas un atkāpjas tās bezkaunīgā, atklātā, pilnīgi klajā spiediena priekšā.

Tak, lūk, atcerieties: šādu ārēju mieru Tas Kungs nekad nebija solījis. Gluži otrādi, Viņš teica tieši: “Jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu” (Mat.24:6); runāja par iekšējiem nemieriem un par to, ka ļaudis galu galā mirs no bailēm vien, no gaidām – kas vēl nāks pār pasauli? Bet tajā pašā laikā Tas Kungs Noslēpumainajā vakariņā, runājot ar saviem apustuļiem, stāstīja viņiem tieši par to, ko dziedāja eņģeļi Viņa piedzimšanas naktī. Tas Kungs šajā sarunā teica: “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu,” un tūlīt pat piebilda: “ne kā pasaule dod, Es jums dodu” (Jāņa 14:27). Kristus miers pavisam nav tas, par kuru kliedz viltus miera nesēji. Kristus miers pirmām ir kārtām cilvēka miers ar Dievu un ar sirdsapziņu, miers, piepildīts ar taisnību un mīlestību, nevis ar meliem un viltu. Un, lūk, šo te mieru Pestītājs Kristus patiesi atnesa uz zemes, un Viņa uzticamie sekotāji zina, kas ir Kristus miers. Sirdsskaidrais Sārovas Serafims sacīja vienam no saviem apmeklētājiem: “Mans iepriecinājum, iemanto miera garu un ne tikai pats glābsies, bet tūkstošiem apkārt tev glābsies.”

Cilvēce ir noilgojusies pēc patiesa, īsta miera, tāpēc ka visos šajos maldinošajos miera aicinājumos to neredz. Vai mēs neredzam, par ko pārvēršas dzīve? Pasaule arvien tālāk un tālāk virzās no tā prom. Bet Tas Kungs taču vēl senajos laikos caur pravieti bija runājis par viltus miera nesējiem, ka viņi apmāna savus klausītājus, sakot: “Miers! Miers!, bet miera nav” (Jer.6:14[2]). Un Tas Kungs tieši piebilst caur pravieti: “[Dievu] negodājošiem nav miera!” (Jes.48:22). Un arī nebūs miera cilvēcē, tāpēc ka tā arvien vairāk un vairāk nododas negodam.

metropolitan_philaret_voznesensky3
metr.Filarets Vozņesenskis

Bet lai nesamulst mūsu sirds. Savu mieru Tas Kungs dāvā ikvienai dvēselei, kura meklē šo mieru un kura Viņam pakļaujas. Pietiek cilvēkam savā dzīvē nostāties uz labsirdīga kristīgā ceļa un Kristus miers uzreiz sāk valdīt viņa dvēselē.

Tas Kungs, miera Ķēniņš un Pavēlnieks, lai dāvā Savu svētīgo mieru katrai Viņam uzticīgai dvēselei. Āmen.

[1] 1.Tim.3:16 “Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.”

[2] “Tie grib Manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: miers, miers! – kur miera nav.”

Svētītājs Šanhajas Jānis par Kunga Piedzimšanas gavēni

62065865_131307793185

28. novembrī (15. novembrī pēc vecā stila kalendāra) sākas Kunga Piedzimšanas gavēnis. Tas nav pats stingrākais, jo tajā pieļaujama (sestdienās, svētdienās) zivs baudīšana. Pašās gavēņa beigās iestājas pilsoniskais Jaunais gads, bet dažviet arī atzīmē Kunga piedzimšanu pēc jaunā stila kalendāra (25. decembrī; pēc vecā stila kalendāra 25. decembris atbilst 7. janvārim pēc jaunā stila). Par to, kā attiekties pret gavēni šajās dienās, savā sprediķī runā svētītājs Jānis, Šanhajas un San-Francisko arhibīskaps, dižens askēts un gavētājs. Turpināt lasīšanu “Svētītājs Šanhajas Jānis par Kunga Piedzimšanas gavēni”

Vārds tapa Miesa

2012-1218-nativity-christ

Sirdsskaidrā Justīna Popoviča (jeb Justīna no Čelijē) sprediķis Kunga Piedzimšanas svētkos.

Arhimandrīts Justīns Popovičs (1894-1979) bija teologs, askēts, rakstnieks, pragmatiskas baznīcas dzīves kritiķis, filosofs, vadīja klosteri Čelijē, blakus Valjevo, Serbijā. Viens no XX gs. nozīmīgākajiem svētajiem, kurš sniedzis būtisku ieguldījuma Baznīcas mācības izklāstā.

Kristus Piedzimšanas dienā Vārds[1] tapa miesa (Jāņa 1:14). Šīs ir svarīgākās un lieliskākās “Labās Ziņas”[2], Dižais “Evaņģēlijs”, ko Dievs varēja dot cilvēkam, un debesis zemei.

Viss debesu un zemes Evaņģēlija saturs sastāv no trim vārdiem: “Vārds tapa miesa”. Ārpus tā un bez tā nepastāv cita Evaņģēlija, kas paredzēts cilvēkam, nedz šajā, nedz citā pasaulē. Turpināt lasīšanu “Vārds tapa Miesa”

Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpums

 

Pasha1+

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais metropolīta Ierofeja teksts.

Kristus upuris uz Golgātas Krusta, kurš cieši saistīts ar Kristus Augšāmcelšanos, ir Baznīcas dzīves un mācības centrālais punkts. Īstenībā mēs runājam par Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpumu[1], kas attiecas uz Kristus uzvaru pār grēku, sātanu un nāvi.

Ir atšķirība starp “iemiesotā Dieva Vārda[2] Krustā sišanu un Augšāmcelšanos ķermenī” un “Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpuma spēku, kuram pravieši un daži no apustuļiem bija liecinieki pirms Kristus upura Golgātā”. Tomēr par spīti šādai atšķirībai pastāv cieša saistība starp Krusta noslēpumu un Kristus upuri uz Golgātas Krusta. Turpināt lasīšanu “Kristus Krusta un Augšāmcelšanās noslēpums”

Kristus Piedzimšana

Nativity2_

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

25.decembris / 7.janvāris

Kristus Piedzimšanas svētki ir svētku galvaspilsēta, kā saka svētais Jānis Zeltamute[1]. Visi pārējie Tā Kunga svētki – Kunga Kristības jeb Dieva Parādīšanās, Pārveidošanās, Ciešanas, Krusts, Augšāmcelšanās un Uziešana Debesīs izriet no Piedzimšanas. Bez Piedzimšanas nebūtu bijusi Augšāmcelšanās, bet arī bez Augšāmcelšanās dievišķās iemiesošanās nolūks nebūtu bijis piepildīts. Visi šie Kunga svētki ir savstarpēji saistīti. Mēs tos iedalām, lai varētu tos svinēt un ieskatīties tuvāk to saturā. Katrā dievišķajā Liturģijā[2] mēs izdzīvojam visus dievišķās iemiesošanās notikumus. Tādējādi, saskaņā ar Tēvu uzskatiem, vienmēr ir Kristus Piedzimšana, vienmēr Augšāmcelšanās, vienmēr Piecdesmitniece.

Tas, kas notika Labās Vēsts Pasludināšanā, sāka atklāties Kristus Piedzimšanā. Kad mēs to saucam par atklāsmi, mēs ar to domājam, ka ir atsevišķas personas, tādas kā Vissvētā Dievmāte, Jāzeps utt., kuriem tika atklāts, ka Kristus, Kuru gaidīja visos laikmetos, ir nācis pasaulē. Protams, Kristus, kad atklājas, reizē ir arī apslēpts, un kad ir apslēpts, reizē arī atklājas. Mēs to redzam visā Viņa dzīvē kopumā, kā arī Viņa atklāsmē svētajiem.

Turpināt lasīšanu “Kristus Piedzimšana”

Dievmātes Aizmigšana kā Baznīcas mistērija

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss), Grieķija

49qbhaxiqog-600x400

Dievmātes Aizmigšanas[1] svētkos mēs skūpstām svēto ikonu, kura attēlo Viņas Aizmigšanas notikumu. Ikona nevar attēlot visu Dievmātes apbedīšanas laikā notikušo, bet tā parāda, kas īsti ir Baznīca. Runa ir par ikonu, kura visveiksmīgākajā un visdaiļākajā veidā norāda uz Baznīcas mistēriju. Turpināt lasīšanu “Dievmātes Aizmigšana kā Baznīcas mistērija”