Кrusts — kristīgā dzīvesveida pamats

metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Jebkādam cilvēciskajam dzīvesveidam ir savas likumīgās robežas un pamati, kurās tā īsteno savu virzību un pastāv, tā kā ir neapšaubāms tas fakts, ka pēc cilvēka krišanas viņa dzīves nosacījumi ir palikuši daudz sarežģītāki. Cilvēks ar savu prātu (nous)[1] iekrita tumsībā un izmainīja savas attiecības ar Dievu un citiem ļaudīm. Cilvēks savā aptumšotajā prātā kļuva mantkārīgs, patmīlīgs, pašpietiekams, nekrietns – un tas viss atbalsojās ar savām traģiskajām sekām uz sabiedrības dzīvi. Šī iemesla dēļ parādījās liels skaits likumdošanu, kuras cīnījās un cīnās par to, lai uzlabotu sabiedrības dzīves apstākļus. Tātad valstiskais iekārtojums un jebkāds cilvēciskais dzīvesveids tiek dibināts un balstās uz loģiku, spriešanu, uz cilvēcisko izdomu, un, kas ir pilnībā dabiski, tie visi ir atkarīgi no pastāvošajiem sociālajiem apstākļiem, bet tomēr arī no terapijas īstenošanas iespējām.

Taču Baznīcas dzīvesveidam ir krusta raksturs. Tas balstās uz Kristus Krustu. Mēs lūdzam Dievu saglabāt Viņa draudzes dzīvesveidu ar Krustu. „Un ar savu Krustu sargā Savu draudzi.” Domāju, ka vairums cilvēku nezina, ka Krusts ir pareizticīgās Baznīcas dzīvesveida pamats. Un viņi nezina, ka pareizticīgajam dzīvesveidam piemīt krusta raksturs. Tātad būtu diezgan labi izcelt dažas domas saistībā ar apspriežamo jautājumu, tāpēc ka es ticu, ja mēs varēsim apjēgt šo diženo patiesību, tad mēs varēsim iedziļināties īstajā un dziļajā Pareizticības jēgā.

Pasludināšana

25. marts / 7. aprīlis

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pasludināšanas svētki ir Tā Kunga un Dievmātes svētki. Tie ir Tā Kunga svētki, jo tie attiecas uz To Kungu Kristu, Kurš bija ieņemts Dievadzemdētājas miesā, un Dievmātes svētki, jo tie attiecas uz personu, kurai bija loma Dieva Vārda[1] ieņemšanā un iemiesošanā, tas ir, uz Vissvēto.

Dievadzemdētājai Marijai ir liela nozīme un svarīga vieta Baznīcā, tāpēc ka tieši viņa bija persona, kuru gaidīja visas paaudzes, un tā bija viņa, kura deva Dievam Vārdam cilvēcisko dabu. Tādējādi Dievadzemdētājas persona ir cieši saistīta ar Kristus Personu. Un Vissvētās nozīme ir nevis tikai viņas tikumu dēļ, bet, pirmkārt, viņas miesas Augļa dēļ. Šī iemesla dēļ Teotokoloģija[2] ir cieši saistīta ar Kristoloģiju[3]. Kad mēs runājam par Kristu, mēs nevaram ignorēt to, kura deva Viņam miesu, un kad mēs runājam par Vissvēto, mēs tajā pašā laikā atsaucamies uz Kristu, tāpēc ka Dievmāte no Viņa smeļas žēlastību[4] un nozīmi. Tas ir skaidri parādīts Sveicināšanas kalpojumā, vai akafistos Dievmātei, kuros Dievadzemdētāja tiek cildināta, bet vienmēr saistībā ar faktu, ka viņa ir Kristus Māte: „Priecājies, jo tu esi Ķēniņa tronis; priecājies, jo tu nes To, Kurš nes visu.”

Šī saistība starp Kristoloģiju un Teotokoloģiju ir arī redzama svēto dzīvēs. Raksturīga iezīme svētajiem, kuri ir patiesi Kristus Ķermeņa locekļi, ir tas, ka viņi mīl Vissvēto. Ir neiespējams, lai būtu svētais, kurš viņu nemīlētu.

Kas ir ortodoksālā ticība?

Kristofers Venjamins

Doktors Kristofers Venjamins, Svētā Tihona Pareizticīgā Teoloģiskā semināra patristikas[1] profesors, ASV. Runa tika sniegta 2016.g. aprīlī ikgadējā Lielā Gavēņa Pareizticīgās Garīdzniecības Asociācijas Šenango ielejas rekolekcijās.

Uzstājoties Grovsitijas koledžā, Dr. Venjamins desmit pamatpunktos izklāstīja Pareizticīgās Kristietības būtību.

Audio transkripcijas tulkojums.

Ir prieks būt kopā ar jums. Es vēlos jums šodien sniegt nelielu ieskatu radurakstos, uz kuriem Dr. Hārvijs tikko atsaucās, iepazīstinot ar mani, un it īpaši tāpēc, ka mums šeit ir diezgan sajaukta audience kristīgo denomināciju ziņā, es vēlos runāt par jautājumu: kas ir pareizticīgā ticība? Kas ir pareizticīgā ticība – es mēģināšu jums to izklāstīt desmit pamata jeb centrālajos punktos vai tēmās.

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) – mūsdienās ļoti ievērojams Baznīcas bīskaps Grieķijā –stāstīja, ka tolaik, kad viņš strādāja ar teologu komandu, kas gatavoja svētā Gregorija Palamas darbu kritisko izdevumu, viņu tik ļoti pārsteidza šī svētā teoloģija, ka viņš sāka sev jautāt: “Kur var atrast šo teoloģiju šodien? Kur šī teoloģija tiek dzīvota šodien? Šai ir jābūt dzīvesveida teoloģijai.” Esmu pārliecināts, ka daudziem no jums ir radusies tāda pati doma, lasot Svētos Rakstus vai kāda agrīnās Baznīcas iedvesmas pilna svētā dzīves stāstu vai rakstu darbus. Tai ir jābūt dzīvesveida teoloģijai. Kur to var atrast šodien?

Svētās Trijādības dogma un mistērija

Profesors protopresbiters Jānis Romanidiss un metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Trīsvienīgā Dieva pieredzi noformulēja Vispasaules Koncilu Tēvi tā laika terminoloģijā, lai padarītu ticību definējamu un novērstu tās sagrozīšanu. Par spīti ticības definīcijām Svētā Trijādība, kas attiecas uz Tās būtību, ir neizprotama mistērija cilvēkiem un eņģeļiem.

Svētās relikvijas

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

Pareizticīgā Baznīca ir “augšāmcelšanās darbnīca” un, var teikt arī, – svēto relikviju darbnīca. [..]

Dieva atklāsme un spilgta izpausme, kas tiek dāvāta svētajiem, notiek caur dievišķošanos. Cilvēks saņem Atklāsmi, jo viņš piedalās Dieva neradītajā dievišķojošajā enerģijā. Tādējādi Atklāsme ir cieši saistīta ar cilvēka dievišķošanos. Dievišķās Atklāsmes augstākais punkts ir Piecdesmitniece. Kad cilvēks sasniedz dievišķošanos, viņš ir pilnībā dievišķots gan dvēselē, gan ķermenī, un šī iemesla dēļ eksistē žēlastības[1] pārpilnās un neiznīcīgas relikvijas. Svētās, neiznīcīgās un brīnumdarošās relikvijas liecina par Augšāmcelšanās patiesību un dievišķošanās pieredzi.

Mūsu Pestītāja Pārveidošanās svētki

Georgijs Mantzaridiss, Tesaloniku Aristoteļa Universitātes Teoloģijas Skolas profesors. Viens no pasaulē vadošajiem speciālistiem svētītāja Gregorija Palamas teoloģijā.

Mūsu Pestītāja Pārveidošanās[1] (“Apskaidrošanās”[2]) notikumam ir centrālā vieta Pareizticīgajā Baznīcā un Pareizticīgajā teoloģijā.

Šis notikums atklāj Baznīcas un ticīgo godību. Tā liecina par jauno realitāti, kas ieviesta ar Kristus ienākšanu vēsturē.

Savā Pārveidošanās brīdī Kristus atklāja Sava dievišķuma neradīto godību[3] Savā cilvēciskajā dabā. Tajā pašā laikā Viņš uzcēla Viņam apkārt esošos Savā neradītajā dievišķajā godībā. Mozus un Ēlija piedalījās tajā pašā mirdzumā, kurā bija Kristus. Vienīgā atšķirība ir tajā, ka Kristus ir dievišķā mirdzuma Avots, turpretī pārējie ir tās saņēmēji.

Iemesls, kāpēc Kristus pārveidojās Savu mācekļu priekšā, bija Viņa Krustā Sišanas dienas tuvošanās: “Lai, kad redzēs Tevi krustā sistu, saprastu labprātīgās ciešanas…”[4]

Ar Savu Pārveidošanos Kristus, no vienas puses, liecina par Savu Dievišķumu, kuru Viņa mācekļi nesen bija apliecinājuši caur apustuļa Pētera lūpām[5]; un, no citas puses, Viņš sniedz sākotnējo Savas Valstības atnākšanas pieredzi.

Piecdesmitnieces noslēpums

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Pēc Kristus Pacelšanās Debesīs, kā Viņš apgalvoja, piecdesmitajā dienā pēc Viņa Augšāmcelšanās un desmitajā dienā pēc Viņa Pacelšanās. Viņš sūtīja Svēto Garu, Kurš iziet no Tēva.

Pats Kristus iepriekš mācekļiem paziņoja par Svētā Gara nosūtīšanu: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi^[1] [Paraklitu, Iepriecinātāju], lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, Kuru pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa Viņu neredz un Viņu nepazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos” (Jņ.14:16-17).  Un tieši pēc tam Viņš teica: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Viņš jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26).  Vēlāk Viņš teica: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es Viņu sūtīšu pie jums” (Jņ.16:7).

Svētā Gara atnākšana pie mācekļiem notika Piecdesmitnieces dienā (Ap.d.2:1-13). Piecdesmitniecei ir nozīmīga vieta apustuļu dzīvē. Iziedami iepriekš caur sirds šķīstīšanu un apgaismošanos – kaut ko, kas arī pastāvēja Vecajā Derībā praviešos un taisnajos – viņi tad ieraudzīja Uzcelto Kristu, un Piecdesmitnieces dienā viņi kļuva par uzceltās Kristus Miesas locekļiem. Tas ir īpaši svarīgi, tāpēc ka katrā apustulī bija jābūt Uzceltajam Kristum.

Kas ir Pareizticīgās Tradīcijas kodols?

protopresbiters Jānis Romanidiss

Mums ir uzticēts dārgums – Pareizticīgās Tradīcijas teoloģija. Pareizticīgā teoloģija ir kulminācija un darba auglis gadsimtiem ilgai pieredzei, ko bija atkārtojuši, atjaunojuši un pierakstījuši tie, kuri ir dažādos laikos pieredzējuši dievišķošanos (teozi). Mums ir Vecās Derības patriarhu un praviešu, kā arī vēlāk Apustuļu pieredze. Mēs saucam visas šīs pieredzes par ‘pagodināšanu’[1]. Teikt: pravietis bija pagodināts, – nozīmē, ka pravietis redzēja Dieva godību (slavu)[2]. Teikt: Apustulis bija pagodināts, – nozīmē, ka Apustulis redzēja Kristus godību. Kristus godības redzēšanā Apustulis pārliecinājās uz savas pieredzes, ka Kristus godība Jaunajā Derībā ir Dieva godība Vecajā Derībā. Tādējādi Kristus ir Vecās Derības Jahve un Elohim[3].

Kristus pacēlās neradītās godības mākonī

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Kristus pacēlās mākonī debesīs.[1] No vienas puses, ja personai, [lasot šo Svēto Rakstu vietu – tulk. piez.], nav nekāda sakara ar dievišķošanās pieredzi, un ja tā nav pat nekad par to dzirdējusi, tā sāks smieties par to, kad lasīs par šādu notikumu. Tā teiks: “Kā ir iespējams cilvēkam sēdēt uz mākoņa?” No otras puses, ja šī persona ir māņticīgs pareizticīgais kristietis, tā teiks: “Ak lūk, mūsu jaukais mazais Jēzus paveica arī šādu brīnumu! Viņš apsēdās uz mākoņa un uzgāja debesīs.” Un viņš tam ticēs. Kāds cits varētu pat iztēloties, ka Pacelšanās dienā Kristus sāka pacelties uz mākoņa it kā tas būtu pacēlājs.

Kunga Uziešana debesīs – Dievišķotās cilvēciskās būtnes godība

Rumānijas patriarhs Daniēls

Mūsu Kunga Jēzus Kristus uziešanas debesīs brīnumainajam noslēpumam ir daudzējāda un dziļa nozīme. Mēs vēlamies uzsvērt trīs aspektus:

1) Kunga Uziešana nozīmē cilvēciskās būtnes dievišķošanu.

Mūsu Kunga Jēzus Kristus Uziešana ar miesu debesīs parāda vispirms cilvēciskās dabas uziešanu pie dievišķās godības, pie cieņas un goda, kas nekad iepriekš nav bijis sasniegts. “Un ar žēlastību tu pacēli mūsu pagrimušo dabu un novietoji to kopā ar Tēvu”, saka dziedājuma vārdi, kamēr svētais Jānis Zeltamute saka, ka caur Kristus Uziešanu mūsu cilvēciskā daba “pacēlās augstāk par eņģeļiem, pār virseņģeļiem, pār ķerubiem un sērafiem un neapstājās, kamēr apsēdās uz Dieva troņa”.

Kunga Uziešanas svētku vakara dievkalpojums parāda mums, ka Kunga Uziešana ir līdzeklis, lai pilnīgi nošķirtos no nāves tumsas un elles un sasniegtu mūžīgās dzīves debešķīgo gaismu, tas ir, paceltu cilvēka dabu Svētās Trijādības mīlestībā un uzņemtu to uz dievišķās godības troņa: “Eņģeļi ir pārsteigti, redzot cilvēcisko būtni augstāk par viņiem. Tēvs uzņem Savā klēpī To, Kurš ir vienmēr bijis Viņa klēpī: Svētais Gars norīko visus Viņa eņģeļus: paceliet, valdnieki, savus vārtus! Visas tautas plaukšķiniet jūsu rokas, jo Kristus uzgāja, kur Viņš bija iepriekš.”

Šī cilvēciskās būtnes pacelšana bija iespējama, pateicoties tam, ka godībā augšāmceltais Kristus nekad nezaudēja cilvēcisko dabu, bet uzņēma to pilnībā un aiznesa to uz pašu Svētās Trijādības dzīves centru. Kristus neiet atpakaļ uz debesīm un nepasniedz Sevi Savam Tēvam tikai kā Dievu, bet arī kā cilvēku, tā lai Viņš var mūs, cilvēkus, padarīt par Dieva bērniem saskaņā ar svētību debesu valstības godībā[1].

Pareizticīgā teoloģija māca, ka Kristus Uziešana godībā un Viņa sēdēšana Tēvam pa labo roku parāda pilnīgu Viņa cilvēcības dievišķošanu un arī cilvēcības mūžīgumu Dievā, Viņa cilvēciskā ķermeņa garīgošana jeb pilna pārveidošana, proti Viņa galējā paaugstināšana līdz “Dieva bezgalīgās mīlestības apkārtējās vides caurspīdīguma” stāvoklim – kā sacīja tēvs Dumitru Staniloe. Cilvēciskā būtne ir pacelta līdz augstākajam godam, attiecības ir atjaunotas visaugstākajā pakāpē un pilnīgā kopībā ar viņa Radītāju, Svētās Trijādības dievišķās esības pašā tuvībā. Rezultātā, var redzēt, ka cilvēciskās būtnes Uziešana dievišķajā godībā bija pats Dieva Dēla nonākšanas jeb iemiesošanās nolūks. Kunga Uziešanas svētku sprediķī svētais Gregorijs Palama parāda, ka Kristus ir “pacelts godībā un iegāja rokām nedarinātā Vissvētākajā vietā, un apsēdās pa labo pusi debesīs, uz tā paša dievišķības troņa, tā lai mūsu daba, ar kuru Viņš sajaucās, varētu piedalīties tajā”. Tādējādi Kristus Uziešana godībā nozīmē cilvēciskās būtnes dievišķošanu un pagodināšanu Dieva mūžīgajā mīlestībā.