Par paklanīšanos svētajām ikonām

StJohnDamaskin__18167.1424274014

Sirdsskaidrā Damaskas Jāņa[1] vārds par paklanīšanos svētajām ikonām

Tā kā daudzi nopeļ mūs par to, ka mēs paklanāmies un godājam mūsu Pestītāja tēlu un Dieva Mātes tēlu, kā arī citu svēto Kristus kalpu tēlus (ikonas)[2], tad lai viņi zina, ka sākotnēji Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla. Kādēļ mēs paklanāmies cits citam (sveicinām cits citu), kā ne tā iemesla dēļ, ka mēs visi esam radīti pēc Dieva tēla? Dievnesošais un svētais dižais Baznīcas tēvs Vasīlijs Lielais[3] saka, ka tēlam izrādītā cieņa tiek attiecināta uz pirmtēlu. Pirmtēls ir tas, kā līdzība tiek uzzīmēta un kas tiek attēlots ikonā. Un kāda iemesla dēļ Mozus ļaudis paklanījās debesu lietu saiešanas teltij, stāvot apkārt tai, tikmēr kā saiešanas telts izpauda sevī daudzu attēlu līdzības, jo Dievs sacīja Mozum: “Un ievēro, ka tos taisi pēc parauga, kas tev kalnā tika parādīts” (2.Moz.25:40). Tāpat arī altāri apklājošie ķerubi, vai tad nebija cilvēku roku darbs; tieši tāpat arī visgodājamā Jeruzālemes baznīca nebija uzcelta ar cilvēka roku meistarību? Svētie Raksti nosoda tikai tos, kuri paklanās elkiem un kuri pienes upurus dēmoniem. Gan hellēnisti, gan jūdi pienesa upurus: bet pirmie pienesa upurus ļaunajiem gariem, savukārt otrie – Dievam. Hellēnistu upuri tika noraidīti un nolādēti, savukārt jūdu upuri Tam Kungam bija labpatīkami. Lūk, Noa[4] pienesa upuri, un “Kungs saoda tīkamu smaržu” (1.Moz.8:21), jo šis upuris tika pienests no tīras un labvēlīgas sirds; bet hellēnistu elki, kā riebīgi un dievamnīstami, tika aizliegti un nolādēti, jo bija dēmonu dievekļi. Continue reading “Par paklanīšanos svētajām ikonām”

Advertisements

Sirdsskaidrais Siluāns – Ādama raudas

Siluan2

Sirdsskaidrais Atona Siluāns – Ādama raudas

   ĀDAMS, visuma tēvs, paradīzē zināja Dieva mīlestības saldmi, un tāpēc, kad bija izdzīts no paradīzes dēļ grēka un pazaudējis Dieva mīlestību, rūgti cieta un smagi elsodams raudāja pa visu tuksnesi.

   Viņa dvēseli mocīja doma: “Es esmu sarūgtinājis mīļoto Dievu.” Ne tik daudz skuma viņš par paradīzi un tās skaistumu, kā par to, ka pazaudējis Dieva mīlestību, kas neremdināmi katru mirkli aicina dvēseli pie Dieva.

   Tā katra dvēsele, kas Svētajā Garā iepazinusi Dievu, bet pēc tam pazaudējusi svētību, izjūt Ādama mocības. Sāp dvēsele un stipri nožēlo, kad aizvainojusi mīļoto Dievu. Continue reading “Sirdsskaidrais Siluāns – Ādama raudas”