Radītājs, redzēdams bojā ejam cilvēku, ko Viņš ar Savām rokām radījis, debesis nolaidis, kāpj zemē un paņem visu viņa dabu, tik tiešām miesu pieņemdams no dievišķīgas šķīstas Jaunavas; jo Viņš ir paaugstinājies. … Kristus Dievs, Tēva Gudrība, Vārds un Spēks, Dēls un Atspīdums pirms visiem debesu un zemes spēkiem neizprotamā veidā par cilvēku tapis, mūs atjaunoja: jo Viņš ir paaugstinājies. … Visuaugstākais! Tu pasaulē esi atnācis kā līdzīgs mirstīgiem cilvēkiem, labprāt no Jaunavas miesu pieņemdams, lai iznīcinātu čūskas galvas indi; un lai Dievs vestu visus no tumsības vārtiem pie dzīvudarošas gaismas.
Ņujorkas metropolīts Filarets (Vozņesenskis) ir Krievu Aizrobežu Pareizticīgo Baznīcas pirmais hierarhs 1964.-1985.g.
Kristus Piedzimšanas svētku priekšvakara sprediķis par mieru
«Ar mums ir Dievs, ņemiet vērā, tautas, un padodieties, jo ar mums ir Dievs.»
Mēs dzirdējām, kā šīs dienas svētku dievkalpojuma pašā sākumā dziedātāji svinīgi un priecīgi izdziedāja šos svētos vārdus; tie izteikti vairākus simtus gadu pirms Kristus Piedzimšanas un tos sacīja dižais noslēpumu redzētājs un pravietis Jesaja. Kad viņš tos pauda, visa pasaule atradās pagānisma tumsībā. Tikai pavisam vāji dega īstenās dievzināšanas liesmiņa mazā ebreju tautā, mazajā Palestīnā, bet cilvēku miljoni atradās pagānisma tumsībā, un tomēr, Svētā Gara apspīdēts, pravietis ar savu iedvesmoto skatienu sniedzas tālu uz priekšu caur šo pagānisko tumsību, un to, kas piepildījās daudz vēlāk, jau vēro, kā notikušuun saka: “Ar mums ir Dievs. Ņemiet vērā, tautas” (Jes.8:9,10).
Pagāja vairāki simti gadu līdz notika tas, ko paredzēja pravietis Jesaja, un īstenojās brīnumainākais brīnums – “liels dievbijības noslēpums”[1]: Dievs parādījās miesā un izvēlējās gulties silītē. Un Baznīca, aicinot mūs ar ticības un paļāvības spārniem pārcelties uz Betlēmi, sauc: “Kristus piedzimis, slavējiet! Kristus no debesīm, ejiet pretī! Kristus virs zemes, celieties!”
Mēs dzirdējām arī aizkustinošo evaņģēlija vēstījumu, kā gani ar vienkāršu sirdi, sargādami savus ganāmpulkus Betlēmes klajumos, tika pagodināti ar atklāsmi no debesīm, sadzirdēja Debesu vēstneša labo vēsti, ka pasaulei piedzimis Glābējs, bet pēc tam saklausīja arī eņģeļus dziedam: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.” (Lūk.2:14). Un, protams, šī dziedāšana viņiem palika atmiņā uz visu mūžu, un attiecībā uz viņiem var teikt dzejnieka vārdus, ka “debesu skaņas viņiem nevarēja aizstāt garlaicīgās zemes dziesmas…”
Svētie eņģeļi dziedāja par mieru. Un Tas, Kurš atnāca uz zemi un iegūlās silītē, saucas “Stiprais Dievs, Valdītājs un miera Pavēlnieks” (Jes.9:6). Bet tagad bieži runā, ja Kristus arī ir atnesis mieru uz zemes, tad šis miers neīstenojās, tāpēc ka arī pēc Viņa piedzimšanas, tāpat kā iepriekš, starp ļaudīm pastāv daudz naida, plosās kari, sevišķi paši niknākie ir iekšējie nemieri, brāļu kari.
Bet veltīgi kristietībai pārmet, ka tā nav izpildījusi savu apsolījumu un nav devusi pasaulei mieru. Kad runa ir par ārēju mieru, tad jāatceras, ka Glābējs ir noteikti un stingri pateicis: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” (Mat.10:34) Tie ir viņa tiešie vārdi Svētajā Evaņģēlijā. Bet te nav pretrunas ar to, ko dziedāja svētie eņģeļi, tāpēc ka miers mēdz būt dažāds.
Tagad dzirdam daudz runu par mieru, par visas pasaules mieru, par miera konferncēm utt. – daudz skaistu vārdu tiek pateikts un sarakstīts par šo tēmu. Un priekšā visiem ar šādām runām ir tieši tā vara, kuras galvenais mērķis ir nekādi nepieļaut mieru. (Domāta PSRS vara – Tulk. piez.) Bet tā skandina par mieru visvairāk. Cik daudz melu, cik daudz viltus šajās runās! Visi šie nelaimīgie mieranesēji grib samest vienā kaudzē principus, kas ir pilnīgi nesavienojami un kopā nevar pastāvēt. Nevar būt uguns kopā ar ūdeni. Viens un tas pats nevar būt vienlaicīgi gan balts, gan melns. Labestība un ļaunums nekad nevarēs savienoties. Un, lūk, mēs ar skumjām redzam, ka šie meli iekaro arvien vairāk un vairāk pozīciju, tie arvien uzvar. Bet tā saucamā “brīvā pasaule”, burtiski ik uz soļa apkaunojoši atkāpjas un atkāpjas tās bezkaunīgā, atklātā, pilnīgi klajā spiediena priekšā.
Tak, lūk, atcerieties: šādu ārēju mieru Tas Kungs nekad nebija solījis. Gluži otrādi, Viņš teica tieši: “Jūs dzirdēsit karus un karu daudzināšanu” (Mat.24:6); runāja par iekšējiem nemieriem un par to, ka ļaudis galu galā mirs no bailēm vien, no gaidām – kas vēl nāks pār pasauli? Bet tajā pašā laikā Tas Kungs Noslēpumainajā vakariņā, runājot ar saviem apustuļiem, stāstīja viņiem tieši par to, ko dziedāja eņģeļi Viņa piedzimšanas naktī. Tas Kungs šajā sarunā teica: “Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu,” un tūlīt pat piebilda: “ne kā pasaule dod, Es jums dodu” (Jāņa 14:27). Kristus miers pavisam nav tas, par kuru kliedz viltus miera nesēji. Kristus miers pirmām ir kārtām cilvēka miers ar Dievu un ar sirdsapziņu, miers, piepildīts ar taisnību un mīlestību, nevis ar meliem un viltu. Un, lūk, šo te mieru Pestītājs Kristus patiesi atnesa uz zemes, un Viņa uzticamie sekotāji zina, kas ir Kristus miers. Sirdsskaidrais Sārovas Serafims sacīja vienam no saviem apmeklētājiem: “Mans iepriecinājum, iemanto miera garu un ne tikai pats glābsies, bet tūkstošiem apkārt tev glābsies.”
Cilvēce ir noilgojusies pēc patiesa, īsta miera, tāpēc ka visos šajos maldinošajos miera aicinājumos to neredz. Vai mēs neredzam, par ko pārvēršas dzīve? Pasaule arvien tālāk un tālāk virzās no tā prom. Bet Tas Kungs taču vēl senajos laikos caur pravieti bija runājis par viltus miera nesējiem, ka viņi apmāna savus klausītājus, sakot: “Miers! Miers!, bet miera nav” (Jer.6:14[2]). Un Tas Kungs tieši piebilst caur pravieti: “[Dievu] negodājošiem nav miera!” (Jes.48:22). Un arī nebūs miera cilvēcē, tāpēc ka tā arvien vairāk un vairāk nododas negodam.
metr.Filarets Vozņesenskis
Bet lai nesamulst mūsu sirds. Savu mieru Tas Kungs dāvā ikvienai dvēselei, kura meklē šo mieru un kura Viņam pakļaujas. Pietiek cilvēkam savā dzīvē nostāties uz labsirdīga kristīgā ceļa un Kristus miers uzreiz sāk valdīt viņa dvēselē.
Tas Kungs, miera Ķēniņš un Pavēlnieks, lai dāvā Savu svētīgo mieru katrai Viņam uzticīgai dvēselei. Āmen.
[1] 1.Tim.3:16 “Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.”
[2] “Tie grib Manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: miers, miers! – kur miera nav.”
28. novembrī (15. novembrī pēc vecā stila kalendāra) sākas Kunga Piedzimšanas gavēnis. Tas nav pats stingrākais, jo tajā pieļaujama (sestdienās, svētdienās) zivs baudīšana. Pašās gavēņa beigās iestājas pilsoniskais Jaunais gads, bet dažviet arī atzīmē Kunga piedzimšanu pēc jaunā stila kalendāra (25. decembrī; pēc vecā stila kalendāra 25. decembris atbilst 7. janvārim pēc jaunā stila). Par to, kā attiekties pret gavēni šajās dienās, savā sprediķī runā svētītājs Jānis, Šanhajas un San-Francisko arhibīskaps, dižens askēts un gavētājs.Turpināt lasīšanu “Svētītājs Šanhajas Jānis par Kunga Piedzimšanas gavēni”→
Sirdsskaidrā Justīna Popoviča (jeb Justīna no Čelijē) sprediķis Kunga Piedzimšanas svētkos.
Arhimandrīts Justīns Popovičs (1894-1979) bija teologs, askēts, rakstnieks, pragmatiskas baznīcas dzīves kritiķis, filosofs, vadīja klosteri Čelijē, blakus Valjevo, Serbijā. Viens no XX gs. nozīmīgākajiem svētajiem, kurš sniedzis būtisku ieguldījuma Baznīcas mācības izklāstā.
Kristus Piedzimšanas dienā Vārds[1] tapa miesa (Jāņa 1:14). Šīs ir svarīgākās un lieliskākās “Labās Ziņas”[2], Dižais “Evaņģēlijs”, ko Dievs varēja dot cilvēkam, un debesis zemei.
Viss debesu un zemes Evaņģēlija saturs sastāv no trim vārdiem: “Vārds tapa miesa”. Ārpus tā un bez tā nepastāv cita Evaņģēlija, kas paredzēts cilvēkam, nedz šajā, nedz citā pasaulē. Turpināt lasīšanu “Vārds tapa Miesa”→
Tas, kas notika Labās Vēsts Pasludināšanā, sāka atklāties Kristus Piedzimšanā. Kad mēs to saucam par atklāsmi, mēs ar to domājam, ka ir atsevišķas personas, tādas kā Vissvētā Dievmāte, Jāzeps utt., kuriem tika atklāts, ka Kristus, Kuru gaidīja visos laikmetos, ir nācis pasaulē. Protams, Kristus, kad atklājas, reizē ir arī apslēpts, un kad ir apslēpts, reizē arī atklājas. Mēs to redzam visā Viņa dzīvē kopumā, kā arī Viņa atklāsmē svētajiem.
Protopresbiters Georgijs Metalinoss,
Atēnu universitātes godājamais profesors
Ar Savu Iemiesošanos un Piedzimšanu, Dievcilvēks Jēzus Kristus īsteno nolūku, kādam tika izveidots cilvēks. Šis notikums bija visbeidzot Dievcilvēka parādīšanās Vēsturē – radītās radības vienotība ar Neradīto Radītāju.
Iemiesošanās nolūks ir cilvēka dievišķošana. “Dievs top par cilvēku, lai pārradītu Ādamu par dievu.” (Kristus Piedzimšanas dziedājums). “Viņš iecilvēciskojās, lai mēs dievišķotos.” (Svētītājs Afanāsijas Lielais) “Savukārt Dievs paliek par cilvēku, bet cilvēks par dievu.” (Svētītājs Jānis Zeltamute[1]) Turpināt lasīšanu “Patiesība un mīti par Kristus Piedzimšanu”→
Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss
Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.
Kad mēs runājam par Kristus dzimšanu, mēs runājam par divām dzimšanām. Viena ir Vārda[1] pirmsmūžīgā dzimšana no Tēva saskaņā ar dievišķo dabu, un otra ir dzimšana laikā no Vissvētās Jaunavas saskaņā ar cilvēcisko dabu. Tas attiecas uz divām Kristus dabām: dievišķo un cilvēcisko.
„Svarīgi, ka šis Vārds pirms Savas piedzimšanas miesā ir visādā ziņā līdzīgs Tēvam. Viņa izcelšanās nav no nekā.[2] Vārdam ir divas piedzimšanas. Viena dzimšana ir pirms visiem mūžiem, un otra dzimšana notika laikā, kas ir dzimšana par cilvēku – iemiesošanās.”
Šis teoloģiskais fakts ir atklāsmīgs un, pirmkārt, tas ir empīrisks, tā kā Kristus pagodinātā miesa kļūst par Baznīcas locekļu dzīvības avotu, īpaši svētajiem.
„Ne tikai Vecā un Jaunā Derība skaidri māca faktu, ka Vārds, Godības Kungs, Kurš ir Dievs pēc dabas un vienādas būtības (grieķ. homoousios) ar Tēvu, patiesi pieņēma miesu un bija piedzimis Savā paša normālajā un atsevišķajā cilvēcīgumā no Jaunavas Marijas – kura burtiski, īsteni un patiesi ir Dievadzemdētāja jeb Dievmāte. Tādējādi Viņš kļuva pēc dabas cilvēks, ne tikai iemājojot, bet kā Vārds miesā Viņš kļuva vienādas būtības ar mums caur Savu cilvēcīgumu. Šī patiesība ir skaidri atklāta visiem, kuri bija sasnieguši pagodināšanu[3], no kuras viņi empīriski uzzina, ka Kristus ir Vārds, ka Viņš ir Dievs pēc dabas, un ir cilvēks pēc dabas, un ir godības avots arī pēc dabas. Viņš godības avota eksistenci nodod Savai cilvēciskajai dabai, līdz ar ko Vārda īstenā miesa kļūst par mūsu dzīvi un dzīvību dodošo avotu, tāpēc ka Pats Vārds ir iemiesojies, un vienotības un dabisko īpašību apmaiņas starp Vārda dievišķo un cilvēcisko dabu dēļ.” Turpināt lasīšanu “Par Kristus Piedzimšanu un Kristīšanu”→
Limasolas Metropolīts Afanāsijs, Kipras Pareizticīgā Baznīca
Baznīcas svētie tēvi ar savu lūgšanās pieredzi pierādīja: katru reizi, kad mēs stāvam Dieva priekšā, lūdzoties dievnamā vai savā personiskajā lūgšanā mājās, šai stāvēšanai ir divas raksturīgas īpatnības. Tā piepilda mūs ar prieku, tāpēc ka mēs kļūstam par lieciniekiem Dieva diženajai mīlestībai pret cilvēku. Mūsu sirds raujas izteikt Dievam milzīgu pateicību, tā kā katrs no mums savā mērā jūt šo Tā Kunga dāvanu Savai radībai. Bet vienlaicīgi šī stāvēšana Dieva priekšā ir mums arī tiesa, it īpaši šajos svētajos svētkos, kā arī visos lielajos svētkos un dienās, kas saistītas ar mūsu Kunga Jēzus Kristus dzīves notikumiem. Bet dabiski dziļākā šo notikumu un svētku jēga pavisam nav cilvēka notiesāšana, bet viņa glābšana. Turpināt lasīšanu “Kristus Piedzimšanas dziļā jēga”→
Svētais Damaskas Jānis saka, ka Kristus ir “vienīgais jaunums zem saules”. Ļaujiet to apskatīt no diviem aspektiem.
Pirmais, Kristus ir vienīgā jaunā persona vēsturē pēc pasaules radīšanas. Tas ir, Dievs radīja noētiskos garus – eņģeļus, tad Viņš radīja jūtamo pasauli un visbeidzot cilvēku, kurš bija visas radības kopsavilkums. Kopš tā laika viss atkārtojas, nekas cits nav jauns. “Vienīgais jaunums zem saules” ir Dievcilvēks Kristus, tā kā dievišķā tika apvienota ar cilvēcisko dabu un cilvēciskās dabas hipostāze ir Vārds, Svētās Trijādības Otrā Persona.
Otrs aspekts ir tas, ka veids, kurā tika ieņemts Kristus, bija kaut kas jauns cilvēcei. Pēc Ādama un Ievas krišanas katras personas ieņemšana un piedzimšana ir saistīta ar baudu un sāpēm. Katra sieviete ieņem ar baudu un dāvā dzīvību ar dzemdību sāpēm, kuras bija krišanas rezultāts. Turpināt lasīšanu “Vienīgais jaunums zem saules”→
Tesaloniku universitātes profesors Stergios N. Sakkos
Atdzimšana
Kristus trešā piedzimšana – tā ir Viņa piedzimšana ticīgo cilvēku dzīvē, to cilvēku dzīvē, kas Viņam tic un redz Viņā savu Dievu. Jo, neskatoties uz to, ka Kristus ir cilvēciskojies visas pasaules glābšanai, glābties izdotas visnotaļ ne visiem.
Protams, ka Tas Kungs “grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”[1]. Dievs, būdams visvarens, tomēr ciena cilvēka brīvību un nevar un nevēlas mūs glābt bez mūsu piekrišanas. Turpināt lasīšanu “Kristus trešā piedzimšana”→
Θεογνωσία 