Piecdesmitnieces svētki ir Baznīcas piedzimšanas svētki. Svētais Gars pirms divdesmit gadsimtiem nonāca Ciānas kalna augšistabā[1] un kopš tā laika nepamet ticošos Svētajai Trijādībai. Kā kļūt Iepriecinātāja un Patiesības Gara atnākšanas cienīgam, stāsta Atona vecajie. Turpināt lasīšanu “Atona vecajie par Svēto Garu”
Svētais Atonas Siluāns
Svētie bija tādi paši cilvēki kā mēs. Daudzi no viņiem sāka ar smagiem grēkiem, bet caur grēknožēlu un prāta (nous) izmainīšanu sasniedza Debesu Valstību. Un ikkatrs, kurš sasniedz Debesu Valstību, dara to caur grēknožēlu un prāta izmainīšanu, kuru mums dāvāja Žēlsirdīgais Kungs ar Savām ciešanām.
Debesu Valstībā, kur mājo Kungs un Viņa Visšķīstā Māte, mīt visi svētie. Tur dzīvo mūsu sentēvi un patriarhi, kuri drosmīgi saglabāja savu ticību pirms viņiem. Tur mājo pravieši, kuri saņēma Svēto Garu, un ar savu pārliecību piesauca cilvēkus pie Dieva. Tur mājo apustuļi, kuri mira, lai Evaņģelijs varētu būt pasludināts. Tur mājo mocekļi, kuri labprāt atdeva savas dzīvības par Kristus mīlestību. Tur mājo svētie bīskapi, kuri sekoja Kunga piemēram un uzņēmās smago garīgās draudzes vadības nastu. Tur mājo svētie tēvi, kuri dzīvoja lūgšanas un gavēšanas dzīvi, un tie, kuri uzņēmās ģeķību Kristus dēļ, visi, kas cīnījās labo cīņu un tādēļ pārspēja pasauli. Tur mājo visi taisnīgie, kuri turēja Dieva baušļus un uzvarēja savas kaislības.
Turp tiecas mana dvēsele – uz to brīnumaino, svēto kopienu, kuru kopā savācis Svētais Gars. Bet bēdas man! Tā kā man trūkst pazemības, Kungs nepiešķir man spēku cīnīties, un mans vārgais gars nodziest kā maza svece, turpretī svēto gars dega ar spilgtu liesmu, kuru kārdinājumu vējš ne tikai nespēja apdzēst, bet pat padarīja kvēlāku, nekā iepriekš. Viņi gāja pa zemi un strādāja ar savām rokām, bet viņu gars atradās ar Dievu, Kuru viņi vienmēr apzinājās. Kristus mīlestības dēļ viņi pacieta uz zemes visas nelaimes un nebaidījās ciešanu, un tāpēc tapa Kunga godināti. Tādēļ Kungs tos mīlēja un godināja, un dāvāja mūžīgo Valsību ar Viņu.
Sirdsskaidrais Atonas Siluāns
Ērglis lidoja augstumos, baudīja pasaules skaistumu un domāja: „Es nolidoju lielus attālumus un redzu ielejas un kalnus, jūras un upes, pļavas un mežus; redzu zvēru un putnu daudzumu; redzu pilsētas un ciematus, un kā dzīvo cilvēki; bet lūk lauku gailis neko nezin, kā tikai savu pagalmu, kur redz pavisam tikai nedaudz cilvēkus un mājlopus; aizlidošu pie viņa un pastāstīšu par dzīvi pasaulē”.
Ērglis atlidoja uz lauku mājas jumta un redz, cik drosmīgi un jautri staigā gailis ap savām vistām, un nodomāja: „Tātad viņš ir apmierināts ar savu likteni; bet tomēr pastāstīšu viņam par to, ko es zinu”.
Un sāka ērglis stāstīt gailim par pasaules skaistumu un bagātību. Gailis no sākuma uzmanīgi klausīja, bet neko nesaprata. Ērglis, redzot, ka gailis neko nesaprot, palika bēdīgs, un viņam kļuva smagi runāt ar gaili; bet gailis, nesaprotot, ko runā ērglis, sāka garlaikoties, un viņam palika grūti klausīt ērgli. Bet katrs no viņiem palika apmierināti ar savu likteni.
Tā arī mēdz būt, kad mācīts cilvēks runā ar nemācītu, bet vēl vairāk, kad garīgs runā ar negarīgu. Garīgais ir līdzīgs ērglim, bet negarīgs gailim; garīgam prāts dienu un nakti pamācās Kunga likumā un ar lūgšanu paceļās pie Dieva, bet negarīgam prāts piesiets pie zemes un aizņemts ar iznīcīgām domām. Garīgā dvēsele bauda mieru, bet negarīgā dvēsele paliek kņadā un izskaisīta. Garīgais kā ērglis lido augstumos, un ar dvēseli jūt Dievu, un redz visu pasauli, kaut arī lūdzās nakts tumsā, bet negarīgais bauda vai godkāri, vai bagātību, vai meklē miesīgu baudu apmierināšanu. Un kad garīgais sastopas ar negarīgo, tad viņiem abiem ir garlaicīga un smaga saskarsme.
Θεογνωσία 