Sergiānisma mitoloģijas atmaskošana: trīs svēto dzīves aprakstu falsifikācijas

Kā ortodoksālajiem kristiešiem jārīkojas, kad pēdējais vēsturiskais Antikrists pārņems savā varā pasauli? Kā jārīkojas, kad Antikristam piedāvā Baznīcas kontroli tie, kuriem būtu jābūt uzticīgiem Kristus ganāmpulka ganiem (garīdzniekiem)?  Kā jārīkojas, kad ticīgajiem tiek piedāvāts būt lojāliem Antikristam un/vai viņa apostātiskajai[1] misijai?

Atbilde ir atrodama ārkārtīgi spēcīgā liecībā –  Krievijas Katakombu svēto asinīs, kuri atradās tieši šādās situācijās. Šī atbilde uz jautājumu, ko mēs visi varam sastap drīzā nākotnē*, ir ierakstīta viņu svētajās dzīvēs, kuras spēcīgi izgaismo ticīgajiem mūsu apokaliptisko laiku.

* Ļoti zīmīgi, ka sv. Jānis Maksimovičs (Šanhajas un San-Francisko arhibīskaps), sv. Toboļskas Hermogēns, sv. Gluhovas Damascēns un citi kā vienu no ticīgo pēdējiem kārdinājumiem identificē sergiānismu – proti kārdinājumu pieņemt Antikrista “autoritāti” kā “Dieva dotu” un piedāvāt Baznīcu ienaidniekam kaut kādu ārēju “priekšrocību” dēļ – lai saņemtu “baznīcas” organizācijas legalizāciju.

Vai ir jābrīnās, ka mūsu antisergiāņu[2] svēto dzīves tiek sagrozītas? Vai mēs neredzam, ka aiz tā visa “saprātīgi darbojas tumša roka” – tā ļoti tumšā būtne, kura meklē sev pielūgsmi Antikrista personā, tas apostātiskais gars, kurš tika nomests no Debesīm un kurš caur savu viltus pravieti liks pasaulei pieņemt Antikrista “autoritāti” un savienot to ar “baznīcu”, kura pieņems rīkojumus no Zvēra, nevis no Kristus?

Mūsu Dieva Gara apgaismotie svētie mācīja mums, kā rīkoties tieši šāda Zvēra vaiga priekšā – viņi ir mūsu diženākie piemēri un iedvesmas avots!

Taču viņu svētās dzīves tiek sagrozītas…

[Es pieņemu, kādi uzskatīs šo ierakstu par pārāk ekstrēmu, tomēr tas ir saskaņā ar un balstās uz Svēto mācību. Lūdzu paturēt to prātā.]

Gregorijs Isiopili

 

Sv. Valentīns Svencickis (pa kreisi), sv. Glazovas Viktors (pa vidu), sv. Ilarions Troickis (pa labi)

Svētais Maksims Grieķis, nenogurstošais patristiskās tradīcijas sludinātājs

Savā ilgajā pastāvēšanas laikā Lielais svētais Vatopēda klosteris ir pierādījis, ka savā garīgajā darbībā tam piemīt divējāda loma. Tas ir gan nodevies hesihastiskajai[1] dzīvei un brīvībai no pasaulīgajām rūpēm, kas ir pamats dievišķošanās sasniegšanai, gan arī tas ir sūtījis savus svētīgos bērnus misijas darbā būt par dzīviem ortodoksāliem atoniešu tradīcijas paraugiem, tādējādi stiprinot Dieva tautu, kas nav svešs Baznīcas dzīvei gadsimtu gaitā. Šeit varam sacīt, ka šajā ziņā tas [klosteris] ir tik veiksmīgi darbojies, ka liels misijas darbs ir īstenots ne vien Grieķijas apkaimē, bet arī ārpus tās.

Svētais Vatopēda Maksims, pazīstams arī kā Maksims Grieķis, bija viens no visizglītotākajiem mūkiem, kurš izcēlās kā teologs, filosofs un dzejnieks 16. gs. pirmajā pusē, kā arī kļuva pazīstams kā “krievu tautas apgaismotājs”.

Sv. Simeona Jaunā Teologa dzīve

Sirdsskaidrā Simeona Jaunā Teologa dzīve[1]

Piemiņa 12. (25.) martā un 29. septembrī (12. oktobrī)

Starp neskaitāmajām zvaigznēm, kuras iemirdzējās Baznīcas garīgajā debessjumā, tikai trīs svētie ir pagodināti ar Teologa[2] titulu: Kristus iemīļotais māceklis evaņģēlists Jānis [26. sept.], kurš, sēdēdams pie Kunga krūts, uzņēma Dieva Vārda izziņas dzīvo ūdeni; svētītājs[3] Gregorijs[4] [25. janv.], kurš, ar šķīstu iekšējo aci ieraudzīdams Svētās Trijādības noslēpumu, izskaidroja To, bruņojies ar labāko hellēņu daiļrunību; un, visbeidzot, sv. Simeons, kurš,  iegremdēdamies Svētā Gara gaismā, bija Dieva sūtīts gluži kā jauns pravietis diezgan nodrošinātajā Bizantijas sabiedrībā ar tās formālistisko un oficiozo kristietību, lai liecinātu par to, ka katrs kristietis, kurš ir šī vārda cienīgs, ir aicināts Svētajā Garā apgaismoties un kļūt par Dieva dēlu[5].

Nikodēms Svētkalnietis – Baznīcas mirdzošā zvaigzne

Piemiņa 14./27. jūlijā

Šī mirdzošā Baznīcas zvaigzne parādījās pasaulei 1749. gadā Kiklādu arhipelāga[1] Naksas salā. Vecāki, godprātīgi un dievbijīgi cilvēki, nosauca viņu kristībā par Nikolaju un veda viņu mācīties pie ciema garīdznieka, lai viņš iemāca puisēnam lasīt. Atšķirībā no citiem bērniem Nikolajs izvairījās no trauksmainām spēlēm un to vietā pastāvīgi nodevās lasīšanai. Tas Kungs apdāvināja viņu ne tikai ar žirgtu prātu, bet arī ar ārkārtīgi labu atmiņu, kura ļāva viņam uzreiz iegaumēt visu izlasīto un nekļūdīgi atkārtot to, kad vajadzīgs.

16 gadu vecumā Nikolaju aizsūtīja uz Smirnu[2] mācīties pie skolotāja Ierofeja Dendrinosa. Tur gan skolotājs, gan skolas biedri viņu iemīlēja par labsirdību un cēlsirdīgu tikumību. Bez pasaulīgajām zinātnēm un dažādām garīgajām disciplīnām viņš pilnībā apguva grieķu valodu visās tās niansēs. Tas ļāva viņam vēlāk piepildīt Tā Kunga sagatavoto misiju: [turku musulmaņu] apspiestajiem pareizticīgajiem grieķiem padarīt pieejamus Baznīcas Mantojuma dārgumus.

Pēc četru gadu skološanās Smirnā, kad pēc kara ar Krieviju turki iznīcināja vietējos grieķus, Nikolajs bija spiests atgriezties dzimtenē – Naksas salā. Šeit viņš sastapa mūkus Gregoriju, Nifontu un Arsēniju, kuri bija izdzīti no Atosa kalna kolivadu strīdu[3] dēļ. Viņi modināja viņā mīlestību pret mūku dzīvi un ievirzīja askēzes un iekšējās lūgšanas pamatos. Jauneklis no viņiem uzzināja, ka Hidras salā dzīvo kāds cilvēks ar sevišķi labiem tikumiem, svētotēvu mācības zinātājs – Korintas metropolīts Makārijs (piemiņa 17. aprīlī). Nikolajs aizsteidzās pie viņa, gluži kā izslāpis briedis pie ūdens avota (Ps.42:2[4]), un atrada pilnīgu domubiedru savos centienos darīt to, kas Baznīcai bija steidzami nepieciešams: izdot un pārtulkot svētotēvu sacerējumus – Baznīcas Mantojuma pamatu. Tur Nikolajs iepazinās arī ar slaveno vientuļnieku Cēzarejas Silvestru, kurš dzīvoja vientuļā cellē netālu no pilsētas. Askēts tik ļoti cildināja vientuļa dzīvesveida prieku, ka Nikolajs nolēma vairāk nevilcināties un uzlikt sev saldo un patīkamo Kristus jūgu.[5] Saņēmis rekomendācijas vēstuli no svētā Silvestra, viņš aizdevās uz Atosu (1775).

Svētais sirdsskaidrais Soras Nils

Svētais Nils piedzima 1433. gadā kādā dižciltīgā ģimenē Maskavā. Sākumā kalpoja par sekretāru pie Lielā kņaza. Taču, vēl jauns būdams, atteicās no spīdošas karjeras un aizgāja uz sv. Kirilla (piemiņa 9. jūnijā) Belozerskas klosteri. Diemžēl pēc klostera dibinātāja nāves tajā vairs nevaldīja viņa iedibinatais stingrais dzīvesveids. Nils ar to neapmierināts atzīmēja, ka mūki vairāk seko savai gribai, nekā svēto tēvu nolikumiem. Sava garīgā labuma dēļ viņš pameta Belozerskas klosteri un devās meklēt patiesos mūku dzīves avotus. Ar viņu kopā devās viņa garīgais draugs un māceklis sv. Inokentijs (piemiņa 19. martā), nākamais Komeļas klostera dibinātājs.

Viņi apmeklēja Konstantinopoles klosterus un vairākus gadus nodzīvoja Svētajā Atona Kalnā, savā pieredzē mācoties svēto tēvu garīgo mantojumu un askētisko dzīvi, kas toreiz Atonā piedzīvoja uzplaukumu. Sv. Nils iemācījās grieķu valodu, kas ļāva viņam apdomāt svēto tēvu darbus par prāta sargāšanu un sirds lūgšanu.

Sirdsskaidrā Ēģiptes Marija

Kādā Palestīnas klosterī Cēzarejas apkaimē dzīvoja sirdsskaidrais mūks Zosima. Jau bērnībā atdots klosterī, viņš tajā bija vadījis garīgo cīņu līdz 53 gadu vecumam, kad viņu samulsināja iedoma: ”Vai pat vistālākajā tuksneša vietā atrastos kāds svēts vīrs, kas mani pārspētu atturībā un darbos?”

Kolīdz viņš tā bija iedomājies, viņam parādījās Kunga Eņģelis un teica: ”Tu, Zosima, priekš cilvēku mēra neesi peļami cīnījies, taču starp cilvēkiem nav neviena taisnā (Rom. 3, 10). Lai tu saprastu, cik daudz vēl ir dažādu un augstāku glābšanās veidu, izej no šīs mītnes kā Abrahāms no sava tēva mājas (1.Moz. 12, 1) un ej uz klosteri, kas atrodas pie Jordānas.”

Tūlīt pat avva Zosima izgāja no klostera un, sekojot Enģelim, nonāca Jordānas klosterī, un apmetās tur dzīvot.

Šeit viņš ieraudzīja sirmgalvjus, kas patiesi atmirdzējuši ticības varoņdarbos. Avva Zosima sāka atdarināt svēto inoku garīgo darbību.

Tā pagāja daudz laika un pietuvojās Lielais gavēnis. Klosterī pastāvēja tradīcija, kuras dēļ Dievs tad nu arī bija atvedis šurp sirdsskaidro Zosimu. Lielā gavēņa pirmajā svētdienā igumens kalpoja Dievišķo liturģiju, visi saņēma Kristus Visšķīsto Miesu un Asinis, pēc tam ieturēja vieglu maltīti un atkal sapulcējās baznīcā.

Pēc lūgšanām un noteikta skaita paklanīšanās līdz zemei veikšanas, sirmgalvji, izlūgušies viens otram piedošanu, saņēma igumena svētību un, kopīgi dziedot psalmu ”Tas Kungs ir mans Gaišums un mans Pestītājs: no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīvības Sargātājs: no kā man baiļoties? (Psal. 26, 1),” atvēra klostera vārtus un devās tuksnesī.

Katrs no viņiem ņēma līdzi pieticīgu ēdiena daudzumu, cik kuram bija vajadzīgs, citi neņēma līdzi tuksnesī pilnīgi neko un pārtika no saknēm. Inoki pārgāja pāri Jordānai un izklīda tuksnesī pēc iespējas tālāk viens no otra, lai neredzētu, kā kurš gavē un cīnās.

Kad beidzās Lielais gavēnis, Pūpolu svētdienā inoki atgriezās klosterī ar savas garīgās cīņas augļiem (Rom. 6, 21.-22), veikuši savas sirdsapziņas pārbaudi (1. Pēt. 3, 16.). Turklāt neviens nevienam nejautāja, kā kurš pūlējies un veicis savu garīgo cīņu.

Tajā gadā arī avva Zosima pēc klostera ieražas pārgāja pāri Jordānai. Viņš vēlējās ieiet dziļāk tuksnesī, lai satiktu kādu no svētajiem un dižajiem vecajiem, kas tur glābās un lūdzās par visu pasauli.

Viņš gāja pa tuksnesi 20 dienas un reiz, kad viņš dziedāja 6. stundas psalmus un veica ierastās lūgšanas, pēkšņi pa labi no viņa parādījās it kā cilvēka ķermeņa ēna. Viņu pārņēma šausmas, domājot, ka redz dēmonisku rēgu, taču, pārkrustījies, viņš atmeta bailes un, pabeidzis lūgšanu, pagriezās uz ēnas pusi un ieraudzīja pa tuksnesi staigājošu kailu cilvēku, kura ķermenis bija melns no saules svelmes, bet izdegušie īsie mati izbalojuši kā jēra vilna. Avva Zosima kļuva priecīgs, jo šo dienu laikā nebija redzējis nevienu dzīvu būtni, un tūdaļ pat devās viņa virzienā.

Svētītājs Gregorijs Divvārdis, Romas pāvests

Piemiņa 12./25. martā

Svētītājs Gregorijs[1] piedzima Romā  ap 540. gadu senatoru kārtas ģimenē, no kuras jau iepriekš bija cēlušies Baznīcas pāvesti. Viņš lieliski pabeidza mācības un kļuva par Romas prefektu. Kopš jaunības mīlēja pārdomāt svēto grāmatu saturu, Gregorijs  uzskatīja sevi par nederīgu pasaulīgam darbam. Tāpēc pēc tēva nāves viņš atteicās no sava amata, bet milzīgo bagātību izdalīja galvenokārt klosteru iekārtošanai: sešiem Sicīlijā un vienam Romā, kurš bija nodibināts viņa paša pilī un veltīts apustulim Andrejam. Tajā Gregorijs pieņēma mūka kārtu un kļuva par vienkāršu mūku.

Sirdsskaidrais Efrēms Sīrietis

Šī Baznīcas starojošā zvaigzne parādījās Austrumos tālajā Nusaibinā, Mezopotāmijā (tagad – Turcijā), ap 306. gadu. Sirdsskaidrā Efrēma[1] tēvs bija pagānu priesteris. Viņš izdzina dēlu no mājām viņa līdzjušanas kristīgajai ticībai dēļ. Tad jaunieti pieņēma svētais bīskaps Jēkabs[2] un pamācīja viņu mīlestībā uz labdarbībām un pastāvīgās pārdomās par Dieva vārdu. Svēto Rakstu izpēte iekvēlināja sirdsskaidrajā Efrēmā uguni, kas lika viņam  neievērot šīs pasaules kņadu un rūpes un pacelties ar dvēseli pie debešķīgajām svētībām. Ticība un paļaušanās uz To Kungu, kas bija nelokāmas kā Ciānas kalns, padarīja viņa dzīvi apbrīnas cienīgu. Sirdsskaidrajam Efrēmam piemita tāda ķermeņa un dvēseles šķīstība, kas pārspēja cilvēciskās dabas iespējas. Tās ļāva viņam būt valdniekam pār visām sava gara tieksmēm, un neviena slikta iedoma neparādījās pat pašā viņa dvēseles dziļumā. Dzīves beigās sirdsskaidrais Efrēms atzinās, ka nekad ne par vienu neteica neko ļaunu un nekad pār viņa lūpām neizspruka neapdomāts vārds.

Svētmoceklis Kipriāns, Kartāgas bīskaps

Piemiņa 31.augustā / 13.septembrī

Svētmoceklis Kipriāns, Kartāgas bīskaps piedzima ap 200. gadu pilsētā Kartāgā (Ziemeļāfrikā), kur noritēja visa viņa dzīve un darbošanās. Tascijs Kipriāns bija bagāta pagāna senatora dēls, un saņēma ļoti labu laicīgo izglītību, kļuva par lielisku oratoru, daiļrunības un filosofijas skolotāju Kartāgas skolā. Viņš bieži uzstājās tiesas sēdēs, lai aizstāvētu savus līdzpilsoņus.

Kipriāns pēc tam atcerējās, ka ilgi “palika dziļā nakts miglā, [..] tālu no Patiesības gaismas”. Bagātību, kas bija saņemta no vecākiem un iegūta ar paša darbošanos, viņš tērēja greznās dzīrēs, bet tās nespēja apklusināt viņā alkas pēc patiesības. Kad viņš ieinteresējās par kristietību, viņš iepazinās ar apoloģēta presbitera Tertuliāna (dzimis ap 160. g.) sacerējumiem, kas viņu pārliecināja par kristietības patiesumu. Vēlāk svētītājs[1] rakstīja, ka viņam šķita neiespējams sasniegt Pestītāja apsolīto atdzimšanu savu slikto ieradumu dēļ.

No tāda smaga un neizlēmīga stāvokļa viņu izveda draugs un pavadonis, presbiters Cecīlijs, kurš pārliecināja viņu par Dieva žēlastības spēku[2]. 46 gadu vecumā skolotākais pagāns tika pieņemts kristiešu kopienā par katehumēnu[3]. Vēl pirms Kristīšanās viņš izdalīja nabagiem visu īpašumu un pārvācās uz presbitera Cecīlija māju.

Vareno Dieva atdzemdējošās svētības darbību, ko viņš saņēma Kristībās, svētītājs Kipriāns aprakstīja vēstulē draugam Donatam: “Kad atdzemdējošais ūdens attīrīja manas iepriekšējās dzīves netīrumus, klusa un skaidra gaisma nogāja no Debesīm manā sirdī… un otrā dzimšana ar Debešķīgo Garu pārveidoja mani par jaunu cilvēku. Tad brīnumainā veidā es nostiprinājos pret šaubām, man atklājās noslēpumi (mistērijas), apgaismojās tumsa… es uzzināju, ka tas, kurš bija dzimis no miesas un dzīvoja priekš grēka, piederēja zemei, bet, kuru bija dzīvinājis Svētais Gars, sāka dzīvot no Dieva… Dievā un no Dieva viss mūsu spēks; no Viņa ir mūsu stiprums… Caur Viņu mums, kamēr mēs dzīvojam uz zemes, ir nākotnes svētlaimīgā stāvokļa priekšnojauta.”

Sirdsskaidrais Maksims Apliecinātājs

Piemiņa 13./26. augstā un 21. janvārī/3. februārī

Sirdsskaidrais Maksims[1] piedzima dižciltīgā Konstantinopoles[2] ģimenē[3] 580. gadā. Viņam bija izcilas prāta un reti augstas filozofisku pārdomu spējas. Viņš bija ieguvis izcilu izglītību un izvēlējās politiķa karjeru. 610. gadā, kad tronī kāpa imperators Hēraklijs, viņš novērtēja Maksima spējas un kristīgos tikumus un padarīja viņu par savu pirmo sekretāru.

Tomēr slava, vara un bagātība nevarēja apslāpēt Maksimā vēlmi, kuru viņš loloja savā sirdī no jaunības – vadīt īstenai filosofijai atbilstošu dzīvi. Pēc trim gadiem viņš atstāja savu amatu un šīs pasaules tukšo godu un kļuva par mūku Dievmātes klosterī Hrizopolē pie Konstantinopoles.

Ar pārdomām par Svētajiem Rakstiem un ar Baznīcas tēvu izpēti teicami sagatavojies garīgajai cīņai, sirdsskaidrais Maksims ātri pacēlās pa tikumu pakāpieniem, kuri ved pie svētlaimīgās bezkaislības. Viņš prasmīgi ar askēzes palīdzību savaldīja iekāres brāzmas, ar maigumu dzēsa sevī aizkaitinājumu, tādā veidā atbrīvojot dvēseli no kaislību tirānijas, ēdināja prātu ar lūgšanu, pakāpeniski paceļoties uz vērošanas[4] augstumiem. Celles klusumā sirdsskaidrais Maksims, noliecies pār sirds bezdibeni, vēroja pats sevī mūsu glābšanās noslēpumu. To noslēpumu, kurā Dievs Vārds (Logoss[5]), bezgalīgas mīlestības virzīts pret cilvēkiem, nonāca līdz savienībai ar mūsu dabu, kura mūsu patmīlības dēļ nošķirta no Dieva un ir pati sevī sašķelta. Nonāca, lai atjaunotu tajā veselumu[6], lai starp ļaudīm iestātos harmoniska brālīgas žēlsirdības savienība un lai cilvēkiem atvērtos vienotības ceļš ar Dievu, jo “Dievs ir mīlestība” (1.Jāņa 4:16).