Sirdsskaidrā Ēģiptes Marija

764b159d5050b7519190cc5a5a9a5bacKādā Palestīnas klosterī Cēzarejas apkaimē dzīvoja sirdsskaidrais mūks Zosima. Jau bērnībā atdots klosterī, viņš tajā bija vadījis garīgo cīņu līdz 53 gadu vecumam, kad viņu samulsināja iedoma: ”Vai pat vistālākajā tuksneša vietā atrastos kāds svēts vīrs, kas mani pārspētu atturībā un darbos?”

Kolīdz viņš tā bija iedomājies, viņam parādījās Kunga Eņģelis un teica: ”Tu, Zosima, priekš cilvēku mēra neesi peļami cīnījies, taču starp cilvēkiem nav neviena taisnā (Rom. 3, 10). Lai tu saprastu, cik daudz vēl ir dažādu un augstāku glābšanās veidu, izej no šīs mītnes kā Abrahāms no sava tēva mājas (1.Moz. 12, 1) un ej uz klosteri, kas atrodas pie Jordānas.”

Tūlīt pat avva Zosima izgāja no klostera un, sekojot Enģelim, nonāca Jordānas klosterī, un apmetās tur dzīvot.

Šeit viņš ieraudzīja sirmgalvjus, kas patiesi atmirdzējuši ticības varoņdarbos. Avva Zosima sāka atdarināt svēto inoku garīgo darbību.

Tā pagāja daudz laika un pietuvojās Lielais gavēnis. Klosterī pastāvēja tradīcija, kuras dēļ Dievs tad nu arī bija atvedis šurp sirdsskaidro Zosimu. Lielā gavēņa pirmajā svētdienā igumens kalpoja Dievišķo liturģiju, visi saņēma Kristus Visšķīsto Miesu un Asinis, pēc tam ieturēja vieglu maltīti un atkal sapulcējās baznīcā.

Pēc lūgšanām un noteikta skaita paklanīšanās līdz zemei veikšanas, sirmgalvji, izlūgušies viens otram piedošanu, saņēma igumena svētību un, kopīgi dziedot psalmu ”Tas Kungs ir mans Gaišums un mans Pestītājs: no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīvības Sargātājs: no kā man baiļoties? (Psal. 26, 1),” atvēra klostera vārtus un devās tuksnesī.

Katrs no viņiem ņēma līdzi pieticīgu ēdiena daudzumu, cik kuram bija vajadzīgs, citi neņēma līdzi tuksnesī pilnīgi neko un pārtika no saknēm. Inoki pārgāja pāri Jordānai un izklīda tuksnesī pēc iespējas tālāk viens no otra, lai neredzētu, kā kurš gavē un cīnās.

Kad beidzās Lielais gavēnis, Pūpolu svētdienā inoki atgriezās klosterī ar savas garīgās cīņas augļiem (Rom. 6, 21.-22), veikuši savas sirdsapziņas pārbaudi (1. Pēt. 3, 16.). Turklāt neviens nevienam nejautāja, kā kurš pūlējies un veicis savu garīgo cīņu.

Tajā gadā arī avva Zosima pēc klostera ieražas pārgāja pāri Jordānai. Viņš vēlējās ieiet dziļāk tuksnesī, lai satiktu kādu no svētajiem un dižajiem vecajiem, kas tur glābās un lūdzās par visu pasauli.

Viņš gāja pa tuksnesi 20 dienas un reiz, kad viņš dziedāja 6. stundas psalmus un veica ierastās lūgšanas, pēkšņi pa labi no viņa parādījās it kā cilvēka ķermeņa ēna. Viņu pārņēma šausmas, domājot, ka redz dēmonisku rēgu, taču, pārkrustījies, viņš atmeta bailes un, pabeidzis lūgšanu, pagriezās uz ēnas pusi un ieraudzīja pa tuksnesi staigājošu kailu cilvēku, kura ķermenis bija melns no saules svelmes, bet izdegušie īsie mati izbalojuši kā jēra vilna. Avva Zosima kļuva priecīgs, jo šo dienu laikā nebija redzējis nevienu dzīvu būtni, un tūdaļ pat devās viņa virzienā. Turpināt lasīt

Advertisements

Svētītājs Gregorijs Divvārdis, Romas pāvests

Piemiņa 12./25. martā

ib3649

Svētītājs Gregorijs[1] piedzima Romā  ap 540. gadu senatoru kārtas ģimenē, no kuras jau iepriekš bija cēlušies Baznīcas pāvesti. Viņš lieliski pabeidza mācības un kļuva par Romas prefektu. Kopš jaunības mīlēja pārdomāt svēto grāmatu saturu, Gregorijs  uzskatīja sevi par nederīgu pasaulīgam darbam. Tāpēc pēc tēva nāves viņš atteicās no sava amata, bet milzīgo bagātību izdalīja galvenokārt klosteru iekārtošanai: sešiem Sicīlijā un vienam Romā, kurš bija nodibināts viņa paša pilī un veltīts apustulim Andrejam. Tajā Gregorijs pieņēma mūka kārtu un kļuva par vienkāršu mūku. Turpināt lasīt

Sirdsskaidrais Efrēms Sīrietis

ib3270

Šī Baznīcas starojošā zvaigzne parādījās Austrumos tālajā Nusaibinā, Mezopotāmijā (tagad – Turcijā), ap 306. gadu. Sirdsskaidrā Efrēma[1] tēvs bija pagānu priesteris. Viņš izdzina dēlu no mājām viņa līdzjušanas kristīgajai ticībai dēļ. Tad jaunieti pieņēma svētais bīskaps Jēkabs[2] un pamācīja viņu mīlestībā uz labdarbībām un pastāvīgās pārdomās par Dieva vārdu. Svēto Rakstu izpēte iekvēlināja sirdsskaidrajā Efrēmā uguni, kas lika viņam  neievērot šīs pasaules kņadu un rūpes un pacelties ar dvēseli pie debešķīgajām svētībām. Ticība un paļaušanās uz To Kungu, kas bija nelokāmas kā Ciānas kalns, padarīja viņa dzīvi apbrīnas cienīgu. Sirdsskaidrajam Efrēmam piemita tāda ķermeņa un dvēseles šķīstība, kas pārspēja cilvēciskās dabas iespējas. Tās ļāva viņam būt valdniekam pār visām sava gara tieksmēm, un neviena slikta iedoma neparādījās pat pašā viņa dvēseles dziļumā. Dzīves beigās sirdsskaidrais Efrēms atzinās, ka nekad ne par vienu neteica neko ļaunu un nekad pār viņa lūpām neizspruka neapdomāts vārds. Turpināt lasīt

Svētmoceklis Kipriāns, Kartāgas bīskaps

svetmoceklis-kiprinans-kartagas-biskaps

Piemiņa 31.augustā / 13.septembrī

Svētmoceklis Kipriāns, Kartāgas bīskaps piedzima ap 200. gadu pilsētā Kartāgā (Ziemeļāfrikā), kur noritēja visa viņa dzīve un darbošanās. Tascijs Kipriāns bija bagāta pagāna senatora dēls, un saņēma ļoti labu laicīgo izglītību, kļuva par lielisku oratoru, daiļrunības un filosofijas skolotāju Kartāgas skolā. Viņš bieži uzstājās tiesas sēdēs, lai aizstāvētu savus līdzpilsoņus.

Kipriāns pēc tam atcerējās, ka ilgi “palika dziļā nakts miglā, [..] tālu no Patiesības gaismas”. Bagātību, kas bija saņemta no vecākiem un iegūta ar paša darbošanos, viņš tērēja greznās dzīrēs, bet tās nespēja apklusināt viņā alkas pēc patiesības. Kad viņš ieinteresējās par kristietību, viņš iepazinās ar apoloģēta presbitera Tertuliāna (dzimis ap 160. g.) sacerējumiem, kas viņu pārliecināja par kristietības patiesumu. Vēlāk svētītājs[1] rakstīja, ka viņam šķita neiespējams sasniegt Pestītāja apsolīto atdzimšanu savu slikto ieradumu dēļ.

No tāda smaga un neizlēmīga stāvokļa viņu izveda draugs un pavadonis, presbiters Cecīlijs, kurš pārliecināja viņu par Dieva žēlastības spēku[2]. 46 gadu vecumā skolotākais pagāns tika pieņemts kristiešu kopienā par katehumēnu[3]. Vēl pirms Kristīšanās viņš izdalīja nabagiem visu īpašumu un pārvācās uz presbitera Cecīlija māju.

Vareno Dieva atdzemdējošās svētības darbību, ko viņš saņēma Kristībās, svētītājs Kipriāns aprakstīja vēstulē draugam Donatam: “Kad atdzemdējošais ūdens attīrīja manas iepriekšējās dzīves netīrumus, klusa un skaidra gaisma nogāja no Debesīm manā sirdī… un otrā dzimšana ar Debešķīgo Garu pārveidoja mani par jaunu cilvēku. Tad brīnumainā veidā es nostiprinājos pret šaubām, man atklājās noslēpumi (mistērijas), apgaismojās tumsa… es uzzināju, ka tas, kurš bija dzimis no miesas un dzīvoja priekš grēka, piederēja zemei, bet, kuru bija dzīvinājis Svētais Gars, sāka dzīvot no Dieva… Dievā un no Dieva viss mūsu spēks; no Viņa ir mūsu stiprums… Caur Viņu mums, kamēr mēs dzīvojam uz zemes, ir nākotnes svētlaimīgā stāvokļa priekšnojauta.” Turpināt lasīt

Sirdsskaidrais Maksims Apliecinātājs

53692-p

Piemiņa 13./26. augstā un 21. janvārī/3. februārī

Sirdsskaidrais Maksims[1] dzimis 580. gadā dižciltīgā Konstantinopoles[2] ģimenē[3]. Viņam bija izcils prāts un retas augstu filozofisku pārdomu spējas. Viņš bija ieguvis izcilu izglītību un izvēlējās politiķa karjeru. 610. gadā, kad tronī kāpa imperators Hēraklijs, viņš novērtēja Maksima nozīmīgumu un viņa kristīgos tikumus un padarīja viņu par savu pirmo sekretāru.

Tomēr slava, vara un bagātība nevarēja apslāpēt Maksimā vēlmi, kuru viņš loloja savā sirdī no jaunības – aizvadīt dzīvi, kas atbilst īstenai filosofijai. Pēc trim gadiem viņš atstāja amatu un šīs pasaules tukšo godu un kļuva par mūku Dievmātes klosterī Hrizopolē pie Konstantinopoles.

Teicami sagatavojies garīgajai cīņai ar pārdomām par Svētajiem Rakstiem un Baznīcas tēvu izpēti, sirdsskaidrais Maksims ātri pacēlās pa tikumu pakāpieniem, kas ved pie svētlaimīgās bezkaislības. Viņš prasmīgi savaldīja ar askēzes palīdzību iekāres brāzmas, ar maigumu dzēsa sevī aizkaitinājumu, tādā veidā atbrīvojot dvēseli no kaislību tirānijas, baroja prātu ar lūgšanu, pakāpeniski paceļoties uz vērošanas[4] augstumiem. Celles klusumā sirdsskaidrais Maksims, noliecies pār sirds bezdibeni, vēroja pats sevī mūsu glābšanās noslēpumu. To noslēpumu, kurā Dievs Vārds (Logoss[5]), bezgalīgas mīlestības virzīts pret cilvēkiem, nonāca līdz vienotībai ar mūsu dabu, mūsu patmīlības dēļ atdalītu no Dieva un sašķeltu pašu sevī, nonāca, lai atjaunotu tajā veselumu[6], lai starp ļaudīm iestātos harmoniska brālīgas žēlsirdības savienība un lai cilvēkiem atvērtos vienotības ceļš ar Dievu, jo “Dievs ir mīlestība” (1.Jāņa 4:16). Turpināt lasīt

Baznīca bez svētajiem nav Baznīca

Arhimandrīts Hrizostoms Papadikiss.jpg

Arhimandrīts Hrizostoms Papadakiss

Es vēlos izteikt siltu pateicību arhimandrītam Ieronīmam Nikolopulosam, Svētās Sinodes galvenajam sekretāram, un šī dievnama draudzes priesterim par viņa laipno uzaicinājumu vērsties pie jums vakara dievkalpojuma laikā šajā Pareizticīgajai Baznīcai vissvarīgākajā dienā, kurai ir liela nozīme arī šajā draudzē, jo tā godina viena no tās iepriekšējiem priesteriem – svētā Nikolaja Planasa piemiņu.

Diena pati prasa mūsu sarunu pievērst svētumam vispār un pēc tam konkrēti svētā Nikolaja dzīvei, kuru mēs godinām kā draudzes lepnumu un prieku, kurā viņš kalpoja Dievam labpatīkamā veidā, kad tā lika tikai pirmos soļus un bija maz apmeklēta.

Un jūs, draudzes locekļi, diez vai varat aizmirst, ka draudzi svētīja priesteris ne tikai caur atrašanos šeit priestera amatā, bet pat vairāk ar faktu, ka viņš ir šeit apglabāts un tādējādi caur savu miesisko klātbūtni svētī jūs katru dienu.

Stingrākais garīgais Baznīcas pamats, tās lielākā, neaptveramākā un neaizskaramākā bagātība ir Svētie. Tas parāda, ka tā nav tikai mūsu dvēseļu pestīšanas arka, ka atpestītās dvēseles ir izglābtas, novēršot tās no mūžīgās pekles, bet arī to, ka ir dvēseles, kuras ir pagodinātas[1] Dieva Valstībā, pat pirms pēdējās tiesas, pirms Otrās Nākšanas, cik vien ilgi Karojošā Baznīca[2] turpina pastāvēt.

Viņi ir bijuši pagodināti, jo viņi bija pilnīgi labpatīkami Dievam ar savām dzīvēm un viņi sasniedza dievišķošanās pakāpi, tas ir viņi kļuva par dieviem caur Žēlastību, viņi iemantoja drošsirdību un no šīs drošsirdības – diženas dāvanas pat savas zemes dzīves laikā. Un viņu personīgais svētums ir kļuvis par avotu citu svētumam. Turpināt lasīt

Svētītājs Gregorijs Palama – pasaules Gaisma (1296 – 1359)

t.Basams Nasifs no Ziemeļamerikas Antiohijas Pareizticīgo kristiešu arhidiocēzes

163976-p

Lielā Gavēņa otrajā svētdienā svētīgajā pilsētā Tesalonikos, Grieķijā, notiek lielas svinības. Tie ir svētītāja Gregorija Palamas svētki. Šajā dienā svētā svētītās relikvijas tiek iznestas no sv. Gregorija baznīcas un bīskapu, priesteru, jūrnieku, policistu un daudzu ticīgo pavadībā iet gājienā caur pilsētu. Var brīnīties, kāpēc šīs viņa zemes paliekas arvien tiek tik augsti godinātas? Kā viņa kauli ir palikuši nesatrūdējuši vairāk kā sešus simtus gadu pēc viņa nāves? Patiesi, sv. Gregorija dzīve izskaidro šos brīnumainos faktus. Tā ataino apustuļu iedvesmotos vārdus, ka mūsu miesas ir Svētā Gara tempļi[1] un ka mēs esam „dievišķās dabas līdzdalībnieki”[2].

Turpināt lasīt