Starp rembrantisko tumsu un dievišķo gaismu

Piemineklis V. Irbem Rīgā, Brīvības ielas malā pie Dailes teātra

Muļķītis, naivs grēcinieks vai varbūt svētais? Šķiet, ko vēl jaunu varētu pateikt par baskāji Irbīti jeb mākslinieku Voldemāru Irbi (1893-1944)? Un tomēr Irbīte joprojām ir un paliek noslēpums. Neliksim viņu nevienā no šiem rāmjiem. Lai gan, manuprāt, ticības prizma, konkrētāk – pareizticīgais askētisms – palīdz vistuvāk ieraudzīt un saprast viņa attieksmi pret dzīvi un mākslu.

“Irbīte – pieder pie Rīgas mīlestībām. Āgenskalna, Iļģuciema, Mīlgrāvja, Purvciema vecākā paaudze atceras mākslinieku, kas aukstajās dienās skrējis kā liels, bezpalīdzīgs putns, kam salauzts spārns un kas nevar aizlidot uz siltajiem dienvidiem.” Šī poētiskā alegorija uzjundī dvēselē tiešām smeldzīgu viņa personības skaistuma un traģiskuma sajūtu.“

Pasteļkrītiņi viegliņām uzberzti uz tumša papīra — sniegots lauks, vakars, pakalnā mājiņa un logā uguntiņa, pa auksto vakaru cilvēks atnācis, lai rastu pajumti, visapkārt sniegi un tumsa. Daudz šādu darbu radījis Voldemārs Irbe, “mājiņa” ar ziemas ainavu pārtop sarežģītā alegorijā, kura mudina pēc līdzcietības, iejūtības, patvēruma, kas vajadzīgs basajam māksliniekam un katram cilvēkam,” tik izjusti un netipiski padomju laikam 1968. gadā runājis rakstnieks, publicists un mākslas recenzents Aivars Kalve (1937-1994), kad norisinājās plaša Irbes retrospektīva izstāde.

Jā, tā ir tā īstā Irbītes sajūta, jo runa nav tikai par pavarda siltumu, kā viņam būtu mūždien pietrūcis, vai par vilnas mēteli plecos. Irbīte nebija nabags. Daži pat stāstījuši, ka viņam bija lieli naudas uzkrājumi, jo izdevās pārdot ne tikai skicītes, ko viņš zīmēja ar pasteļiem un atdeva par “mazu, melnu naudiņu”, bet reizēm arī lielus un vērtīgus darbus.

Man gribas turpināt A. Kalves domu un teikt, ka stāsts par Irbīti ir stāsts par to, cik trausla un viegli ievainojama ir cilvēka dvēsele. Un cik daudzi no mums cīnās ar šo salauzto spārnu visu mūžu, tā arī vairs nespēdami nokļūt dvēseles dienvidos. Un laime vai dzīves piepildījums ir tad, kad, nesot savu krustu, izdodas vismaz pietuvoties šai ilgotajai vietai, kur dvēsele jūt mieru un dziedinājumu…Šodien par baskāji Irbīti joprojām runā kā par Rīgas leģendu, par pasteļu meistaru, bez kura ekscentriskā tēla un dīvainās uzvedības nav iedomājama pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu Rīga un kura darbi joprojām atrodami daudzās mājās un kolekcijās. Par viņu sarakstītas vairākas grāmatas, desmitiem publikācijas, kā arī vēl nesen Dailes teātrī bija skatāma izrāde “Zibeņu domas. Irbīte”.