Sākums » cilvēks » Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību

Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību

Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss)

315680300Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) ir dzimis 1945. gadā Joanninā, Grieķijā. Pabeidzis Tesaloniku universitātes Teoloģijas fakultāti. 1971. gadā kļuva par priesteri un kalpoja Virsgana mājas baznīcā Atēnās. 1995. gadā hirotonizēts par Nafpaktas un svētā Vlasija metropolītu.

Metropolīts Ierofejs daudzus gadus studē patristisko mantojumu, sevišķi sv. Gregorija Palamas un citu svēto tēvu-hesihastu, „Filokalijas” autoru darbus. Daudz laika viņš pavada Atona kalna klosteros. Grieķvalodīgajā pareizticigajā vidē metropolītu Ierofeju godā kā vienu no mūsdienu dievbijības paraugiem.

Metropolīts Ierofejs pazīstams kā ražīgs rakstnieks – vairāk kā 70 metropolīta grāmatas, kas uzrakstītas pareizticīgo svēto tēvu tradīcijas garā, veltītas dažādiem aktuāliem Baznīcas jautājumiem. Daudzas no šīm grāmatām atkārtoti izdodas grieķu valodā. Aptuveni 60 metropolīta darbi iztulkoti 20 citās valodās (krievu, angļu, ukraiņu, bulgāru, franču, vācu, spāņu, ungāru, rumāņu, gruzīnu, pat pakistāniešu, suahili, ķīniešu, arābu u.c.).

2008. gadā metropolīts ieguva doktora grādu Atēnu universitātes Teoloģijas fakultātē. Viņš ir piedalījies vairāk kā 200 starptautiskās konferencēs Grieķijā un ārzemēs (ASV, Kanādā, Krievijā, Ukrainā, Lietuvā, Itālijā, Rumānijā, Vācija, Bulgārijā u.c.).

science1

Metropolīts Ierofejs ir stareca, arhimandrīta Sofronija Saharova, stareca Paīsija Svētkalnieša un viena no 20.-21.gs. ievērojamākajiem dogmatistiem, virspriestera Jāņa Romanidisa māceklis.

Fragments no grāmatas „Garīgās medicīnas zinātne: Pareizticīgā psihoterapija darbībā.” (The Science of Spiritual Medicine: Orthodox Psychotherapy in Action) no nodaļas „Slimības un kaislības”.

Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību

Dvēseles slimība, kā to definē pareizticīgā teoloģija, atšķiras no dvēseles slimības, kā to definē medicīnas zinātne, konkrētāk – sekulārā psihoterapija. Lai mēs ieraudzītu, kā pareizticīgā tradīcija saprot dvēseles slimību, mums ir jāaplūko, kā cilvēciska būtne darbojās pirms Krišanas un kā tā darbojas tagad, pēc Krišanas.

Nous[1] darbība jeb noētiskā spēja

Saskaņā ar svēto tēvu mācību, konkrētāk, svētā Damaskas Jāņa, kurš apkopoja visu pareizticīgās mācības patristisko[2] tradīciju, cilvēka dvēselei ir divas spējas: racionālā spēja un noētiskā spēja. Caur racionālo spēju cilvēks attiecas pret pasauli ar savām maņām, bet caur noētisko spēju viņam bija savienība un saskarsme ar Dievu.

Taču Krišanas dēļ šī noētiskā spēja, kuru sauc arī par nous, aptumšojās un sajaucās ar racionālo spēju un kaislībām. Saskaņā ar pareizticīgo tradīciju, ja kāda cilvēka noētiskā spēja nedarbojas pareizi, t. i., tā nav virzīta uz Dievu, tai nav Dieva pieredzes un tā identificējas ar racionālo spēju un kaislībām, tad viņš ir „psihopāts”[3] vārda tiešā nozīmē; viņa dvēsele cieš. Viņš var nebūt šizofrēniķis, bet viņa noētiskā spēja nedarbojas pareizi, pareizticīgā tradīcija uzskata viņu par dvēselē slimu.

Lai šī noētiskā spēja – nous – darbotos labi, sirdij vispirms jābūt šķīstītai (attīrītai) no  kaislībām un nous – apgaismotam. Tai jāatbrīvo sevi no netīrumiem un tumsas. Pazīme, ka kāda nous ir bijis apgaismots, ir tas, ka viņš sāk nepārtraukti lūgties Svētā Gara iedarbībā. Ja personas sirds nav šķīstīta no kaislībām un viņas nous – apgaismots, viņa dvēsele tiek uztverta kā slima. Viņam var būt labas un tikumiskas (morālas, ētiskas) domas; viņš var fiziski un psiholoģiski labi justies, viņš var praktizēt ārējas labdarbības[4], kā farizejs Kristus līdzībā[5]; viņš var būt psiholoģiski līdzsvarots, bet ja viņš neatrod un pareizi nenostāda noētisko spēju tā, ka tā pareizi darbojas, kā tas ir dabiskajā stāvoklī, viņa dvēsele ir slima, saskaņā ar svētīgā piemiņā esošā tēva Jāņa Romanidisa[6] mācību.

Nous nepareizas darbošanās sekas

Ja šī noētiskā spēja nedarbojas pareizi un nous ir aptumšojies, tas daudzējādi atbalsojas mūsu dzīvē. Mums īsi jāapskata dažas no šīm sekām.

Šajā stāvoklī cilvēks zaudē kontaktu ar Dievu un savas attiecības ar Viņu. Tā vietā, lai būtu fokusēts uz Dievu, viņš kļūst antropocentrisks[7]. Viņa dzīve grozās ap viņu pašu. Viņš apdievina sevi un pielūdz sevi.

Tādā veidā attīstās patmīlība, kuru Baznīcas tēvi apraksta kā nepamatotu mīlestību uz ķermeni. No mīlestības uz sevi izaug slavaskāres, savu iegribu apmierināšanas un mantrausības kaislības. Šie impulsi, kuriem to dabiskajā stāvoklī jābūt virzītiem uz Dievu, tiek pavērsti uz dabu un citiem cilvēkiem. Visa cilvēka iekšējā pasaule ieslīgst nekārtībā. Parādās bailes no nāves, un šo baiļu dēļ cilvēki uzkrāj materiālos īpašumus, lai pretotos nāvei, kura nāk caur slimībām un vecumu.

Ja nous nedarbojas pareizi, tas arī nevar vadīt nedz dvēseli, nedz ķermeni. Cilvēka dabiskajā stāvoklī viņa dvēsele barojas caur nous ar Dieva neradīto enerģiju[8], un šī garīgā pieredze tiek nodota ķermenim, kurš ir labā veselības stāvoklī, un neļauj attīstīties kaislībām. Tad ķermenis pārmaiņus nodod Dieva enerģiju nesaprātīgajai radībai – visai radītajai pasaulei. Kad nous kļūst slims un ir pamiris, dvēsele tā vietā, lai tiktu barota no Dieva, izsūc ķermeni sausu, un ķermenis izsūc radību sausu, radot dvēselē un ķermenī attiecīgās kaislības, pat arī ekoloģiskas problēmas. Dvēseles un ķermeņa līdzsvars ir pavisam sagrauts. Cilvēka ķermenis saceļas pret dvēseli, un viņš zaudē savu garīgo brīvību. Mēs zinām, ka nous ir saistīts ar brīvo gribu, tādēļ, kad nous ir kļuvis melns un ir aptumšojies, brīvība arī ir izkropļota. Cilvēks vairs nav patiesi brīvs, bet darbojas saskaņā ar kaislību izpausmēm un vēlmēm.

Šai visai iekšējai slimošanai ir arī sekas sabiedrībā. Kāds, pārdzīvojot šo slimo un nelīdzsvaroto stāvokli sevī, kļūst nepanesams, naidīgs, individuālistisks un nonāk konfliktā ar citiem. Viņam ir neiespējami būt miermīlīgam un sabiedriskam.

Šajā stāvoklī slimas cilvēciskas būtnes arī rada ekoloģiskas problēmas. Viņi dabu nemīl patiesi. Viņi nespēj tajā redzēt Dieva enerģijas klātbūtni vai uztvert būtņu iekšējās būtības (logoi), kā māca Baznīcas Tēvi. Vissliktākais, ka viņi cenšas paverdzināt radību caur savām kaislībām. Acīmredzot pārmērīga patērēšana rada vajadzību pēc pārprodukcijas, un pārprodukcija, sasniegta ar hormoniem un dažādiem tehniskiem līdzekļiem, izvaro radību, kā rezultātā rodas ekoloģiskas problēmas. Neviens nespēj izprast ekoloģiskās problēmas bez pareizticīgās psihoterapijas.

Tādējādi atbilstoši Pareizticīgajai Tradīcijai slimība sākas ar nous aptumšošanos, tad izplatās uz dvēseli, uz ķermeni, sabiedrību un visu radību. Slimība nav individuāla parādība, bet kaut kas personisks, garīgs, sabiedrisks, ekoloģisks un vispārējs. Tāpēc ārstēšanās nevar notikt caur atbrīvošanos no individuālajiem vainas iemesliem, bet tikai caur visas cilvēka būtības pilnīgu pārveidošanos.

Iekšējie stāvokļi

Garīgā dzīve ir noslēpums. Tas ir ceļojums, kurā ceļotājs sastop daudzus šķēršļus un dīvainības, un zināšanas par visām šīm problēmām ir zinātne. Nepastāv svarīgākas zinātnes, kā zināt ceļus, pa kuriem mums ir jāiet, kā arī līdzekļus, kas jāpielieto, lai sasniegtu mūsu mērķi.

Dieva svētie ir viszinošākie lietpratēji šajā ceļojumā. Viņi nekļūdīgi pazīst visas grūtības un iesaka dažādus veidus, kā tikt tām pāri. Garīgie tēvi, kuri dziedina pie viņiem atnākušo dvēseles, zina, cik vien tas ir iespējams, šo grūto ceļojumu uz cilvēka dvēseles pestīšanu.

Vienas no nopietnākajām grūtībām, ko kristieši sastop savā garīgajā dzīvē, izraisa pašpietiekamība (pašapmierinātība) un izmisums (bezcerība). Drosme ir viens no spēcīgākajiem un vissvarīgākajiem ieročiem, ar ko aizdzīt prom pasaulīgo izmisumu, kas pārņem mūs garīgajā ceļojumā. Kā esmu novērojis, mūsdienās cilvēki cieš šādu trīs komponentu dēļ: viņiem ir pirmie divi (pašpietiekamība un izmisums), bet trūkst trešā (drosmes) – īsi izklāstīšu dažus faktus par šīm realitātēm.

Pašpietiekamība

Pašpietiekamība nozīmē spēju nodrošināt pašam savas vajadzības. Tas var nozīmēt ekonomisko neatkarību. Svētajos Rakstos, tas lietots tādā nozīmē, ka mums nepieciešams nodrošināt sevi ar finansiāliem līdzekļiem, lai sevi uzturētu, lai neapgrūtinātu citus un arī lai spētu dot citiem trūkumā esošajiem no tā, kas paliek pāri (2.Kor.9:8). Turklāt pašpietiekamība nozīmē arī attiekties pret mūsu spējām kā pret autonomām, padarot tās neatkarīgas no Dieva un kalpošanas labdarībai, un izmantot tās mums pašiem. Mūsdienu terminoloģijā pašpietiekamība nozīmē prāta stāvokli, kurā mēs pārāk augstu vērtējam mūsu garīgās spējas un labdarbības. Mēs redzam tās kā vienreizēji ievērojamas, un aizejam tik tālu, ka domājam – mēs esam pilnīgi, tādēļ mums nav vajadzīga tālāka attīstība. Šī pilnības esamības apziņa mūsdienās ir bieži aprakstīta kā pašpietiekamība.

Diemžēl liela daļa no mūsdienu kristiešiem cieš no tā. Mums ir apziņa par mūsu garīgo pilnību. Mēs nejūtam, ka mums vajag attīstīties vai augt tālāk mūsu garīgajā dzīvē. Gluži pretēji, mēs domājam, ka citi cilvēki atšķirībā no mums ir ar daudziem trūkumiem, tādēļ mēs dzīvojam kā farizeji. Es uzskatu, ka šīs pašpietiekamības briesmas, kurās līdzdarbojas citu nicināšana (nievāšana), ir viens no spēcīgākajiem mūsdienu draudiem.

Šāda veida pašpietiekamība ir liela ilūzija. Svētais Sinajas Filofejs apraksta šo stāvokli, kuru viņš sastapa sava laikmeta cilvēkos, ieskaitot mūkus. Daudzi mūki, viņš saka, „neapzinās nous maldināšanu”, kuru izraisa dēmonu ietekme un iedarbība. Esot neapmācīti un naivi, viņi ir pārņemti ar praktisko dzīvi, pavisam nepievēršot uzmanību nous. Viņiem nav sirds šķīstības pieredzes un viņi neaptver savu kaislību tumsonību. Šādi mūki „uzskata par kļūdām tikai tos grēkus, kuri ir veikti īsti [fiziskā] darbībā. Viņi neņem vērā sakāves un uzvaras, kas notiek domu plāksnē.”

Daudzi kristieši un mūki ir ieinteresēti tikai praktiskās labdarīšanās un nevirzās uz dievredzēšanu (theoria). Viņi mēģina attīrīt redzeslokā esošos dvēseles spēkus, nemaz nepievēršot uzmanību iekšējam dzīvesveidam, bez saspringtas ilgošanās pēc Dieva un Viņa pazīšanas. Viņi neinteresējas par noētisko lūgšanu vai iekšējo dzīvi. Tādēļ viņi pavisam neaptver savu garīgo nabadzību, kas ir pirmais Kristus svētlaimības vēlējums. Viņi neizrāda nožēlas pazīmes, kuras ir svarīgas Pareizticīgā etosa[9] prasības, jo caur nožēlu Kristus žēlastība ienāk sirdī.

Kad mēs satiekam šādus cilvēkus, mēs bieži atrodamies drausmīgi nepatīkamā stāvoklī. Vai mums viņus ir jāatstāj šādā stāvoklī (kas ir dvēseles slimība un noteikti vedīs uz tās nāvi un nejūtību)? Vai arī mums jāmēģina sagraut šo labo tēlu, kas viņiem ir par sevi? Tas ir ārkārtīgi problemātiski, jo dažreiz, kad kāda pašpietiekamības maska ir ieplaisājusi, ja vien viņu nestiprina Dieva žēlastība, viņš krīt dziļā izmisumā, kurš var nodarīt viņam lielu kaitējumu. Ir nepieciešamas ļoti piesardzīgas pastorālas rūpes. Es domāju, ka šīs lietas veido garīgā tēva krustu. Viņa krusts ietver zināšanas, kā ieraudzīt garīgo pašpietiekamību, kā to satriekt un kā izdziedināt personu, kad viņas godbijības fasāde (ārpuse) sabrukusi pa daļām.

Turpmākajās nodaļās mēs aprakstīsim dažus šīs terapeitiskās metodes aspektus, ko praktizē garīgie tēvi un ko vajadzētu lietot visiem kristiešiem, lai sasniegtu savu pestīšanu.

Izmisums

Izmisums mūsdienās sagādā ciešanas daudziem cilvēkiem. Izmisums, saskaņā ar sv. Jāni Pakāpnieku, iedalās divās kategorijās. Viens ir izmisums, kas rodas no „lielā grēka daudzuma, noslogotās sirdsapziņas un nepanesamām skumjām”. Otrs izriet „no lepnības un augstprātības, kad kāds uzskata, ka nav       pelnījis kritienu, kas viņam atgadījās”. Pirmā veida izmisums ved uz vienaldzību. Ar otru veidu persona turpina garīgo cīņu izmisumā – kaut kas, kas ir pretrunīgi, kā saka sv. Jānis Pakāpnieks. Cilvēks, kurš ir ļoti lepns un kuram ir augsti priekšstati par sevi, krīt otra veida izmisumā, jo pēc grēka padarīšanas viņš nevar noticēt, ka viņš rīkojās tā, kā izdarīja. Kā laulības un bēres, saka sv. Jānis Pakāpnieks, lepnība un izmisums ir pretstati, bet kad dēmoni darbojas, ir iespējams redzēt tos abus kopā: „Dēmonu radītā apjukuma rezultātā ir iespējams redzēt abus vienlaicīgi.”

Tādēļ izmisums par pestīšanu nāk no dēmoniem. Sv. Jānis Pakāpnieks māca arī, ka mums nevajadzētu pievērst uzmanību sapņiem par mocībām, kuras nāk no dēmoniem. Mums vajadzētu uzticēties tikai tiem sapņiem, kas māca par elli un tiesu, „bet, ja izmisums tev sagādā ciešanas, tad šādi sapņi ir dēmonu izraisīti”.

Šis dēmoniskais izmisums rada mūsu nosodīšanu. „Kā miris cilvēks nevar staigāt, tā arī izmisis cilvēks nevar būt izglābts.” Kāds, kurš netic Dieva līdzjūtībai un žēlastībai, zaudējis cerības, slepkavo sevi. „Tas, kurš krīt izmisumā, veic pašnāvību.” Svētais pārliecina mūs nepadoties līdz mūsu pēdējai elpai: „Līdz mūsu pēdējai elpai mums nekad nevajag izmist.” (Sv. Jānis Pakāpnieks)

Mēs jau uzsvērām, ka mūsdienās daudzi cilvēki negrib dzirdēt rājienus, kas dziedina, pat no saviem garīgajiem tēviem. Ja tiek norāti, tad krīt dziļā izmisumā. Vai arī viņi lasa svēto dzīves un mācības, un jūtas bezcerīgi, domājot, ka viņi negūst sekmes. No vienas puses, tas ir ļoti labi. Ātrāk vai vēlāk mūsu „svētuma” un cienīguma parādes puse tiks sagrauta, un tad mums jāsāk veidot mūsu dvēseles namu. Mums jābeidz dzīvot sapņos un fantāzijās. Iedomu pasaule ir daudzu mūsu dvēseles nenormālību un iekšējo problēmu avots. Šāda veida ilūzijām ir jāmirst.

Daudzi svētie runā par dievišķo izmisumu, kurš atšķiras no pasaulīgā izmisuma. Mums jābeidz ticēt savam iedomātajam tēlam par sevi, kurš ir nopietnu izkropļojumu avots. Taču cieši līdzās mums ir šī dievišķā izmisuma lielā dāvana, mums jāaudzina cerība uz Dievu. Mums ir jātic mūsu pašu nožēlojamībai un nelietderīgumam, vēl jo vairāk – vienlaikus jātic Dieva lielajai mīlestībai, cilvēkmīlestībai un žēlastībai.

Šādā veidā attīstās lūgšana. Tad, saskaņā ar mūsu lūgšanas intensitāti un mūsu nožēlas augšanu, Dievs mums dod Savu svētību. Ikviens, kurš dzird par svēto pārdabiskajiem spēkiem vai ārkārtīgajām labdarbībām, un ir izmisis par sevi kā par personu, „ir visnesaprātīgākais”. Jebkurš kristietis, kurš pēta svēto dzīves vai mēģina viņus drosmīgi atdarināt, vai caur pazemību iegūst sevis nosodīšanu, atzīst savas vājības un vaino sevi (Sv. Jānis Pakāpnieks).

Tādējādi ir cilvēciskais izmisums, kurš ir dēmonu rokudarbs un paralizē mūs, un ir dievišķais izmisums, kurš ir Dieva žēlastības iedvesmots un vada mūs uz lūgšanu un Dieva žēlastības meklēšanu. Atšķirības pazīme pirmajam ir kūtrums (inertums) un intensitāte, be otrajam – lūgšana un cerība uz Dievu.

Drosme

Kaut arī svētie tēvi mūsu garīgajā dzīvē nosodīja pašpietiekamību, viņi uzsvēra dievišķā izmisuma nepieciešamību, kurš apvieno bezcerību, kas balstās uz mūsu pašapziņu, un lielu cerību uz Dievu. Viņi arī piešķir lielu nozīmi drosmes tikumam, kurš dod spēju personai panest dedzinošo karstumu, kas nāk no soda un elles apziņas. Tikai tāds, kam ir šī labā drosmes īpašība, var pieveikt šo lielo kārdinājumu, kad viņš to sastop savā garīgajā ceļojumā. Ar drosmi var stāvēt uz elles apmales un ticēt Dieva mīlestībai, pat ja deg elles liesmās. Šīs liesmas aizdegas no kaislībām, bet garīgā drosme liek viņam pievērsties Dievam un meklēt Viņa žēlastību un svētību.

Drosme ir drošsirdīgs noskaņojums un pilnīga paļaušanās uz Dievu.

Šāda garīgā drosme ir nenovērtējama. Sv. Jānis Pakāpnieks liecina: „Saņem visu savu drosmi, un tavs skolotājs lūgšanā būs Dievs.” Nous mirst no grēkiem un kaislībām, un tikai drosmīga dvēsele var to atvest atpakaļ dzīvībā. „Drosmīga dvēsele atdzīvina mirstošo nous.” Tas, kuram piemīt drosme, ir atbrīvojies no sātana ietekmes un dziedina savu dvēseli. „Rūpējies būt ļoti pazemīgs un drosmīgs, un tava dvēsele izmuks no dēmonu ietekmes.” (Sv. Nils Askēts)

Garīgā drosme ir Dieva dāvana, bet cilvēkam tā ir arī jāaudzina. Kā visas citas labdarbības, drosme ir cilvēka un Dieva sadarbība (sinerģija[10]). Saskaņā ar sv. Hesihija Prezbitera mācību, cilvēkam ir četras galvenās labdarbības, kuras veido visu garīgo dzīvi: piesardzība, gudrība, taisnīgums un drosme. Piesardzības uzdevums ir vienmēr vadīt dusmu spēju, „lai uzsāktu kauju un sevis apsūdzēšanu”. Gudrības uzdevums ir vadīt racionālo spēju uz stingru modrību (vai uzmanību, vērību; grieķ. nepsis) un garīgo dievredzēšanu (theoria). Taisnīguma uzdevums ir vadīt dvēseles tieksmju spēju uz labdarbību un Dievu. Visbeidzot, drosmes uzdevums ir pārvaldīt piecas sajūtas tā, lai neaptraipītu sevi nedz iekšēji, nedz ārēji, nedz sirdī, nedz ķermenī. Cilvēka pūles uzturēt savas sajūtas tīras, lai ķermeni un sirdi neaptraipītu, atklāj garīgo drosmi un pat to vairāk attīsta. Turklāt saskaņā ar svēto Ēliju Prezbiteri drosmīgai dvēselei ir divi gaismekļi: praktiskā labdarbība un Dieva redzēšana (praxis[11] un theoria), un tādējādi tā izpilda savus pienākumus.

Pat pēc tam, kad grēks ir paveikts, pat ja mums pietrūka drosmes un mēs sagrēkojām, mums atkal ir vajadzīga drosme. Mums ir pilnībā jāpievēršas Dievam, Viņa žēlastības un Viņa mīlestības iedvesmotiem. Šī nožēla ir „cerības meita un atteikšanās no izmisuma” saskaņā ar sv. Jāni Pakāpnieku. Viņš raksta: „Nožēla ir pastāvīga neuzticēšanās ķermeņa ērtībām. Nožēla ir sevis nosodīšanas pārdomās, bezrūpīgas rūpes par sevi. Nožēla ir cerības meita un atteikšanās no izmisuma. Nožēlotājs ir neapkaunots notiesātais.” Šī pamatīgā nožēla, kuru iedarbina Svētais Gars, ir cerības meita un atteikšanās no izmisuma. Nožēlotājs jūt, ka ir nolemts cilvēks, bet bez apkaunojuma. Viņš ir notiesātais, atbrīvots no apkaunojuma.

Pēc grēkošanas drosmīga dvēsele atkal vēršas pie Dieva un meklē dziedināšanu. Brālis teica avvam Pimenam: „Ja es krītu grēkā, mana sirdsapziņa grauž un apvaino mani, sakot: „Kāpēc tu kriti?”” Avva atbildēja: „Ja cilvēks nomaldīšanās brīdī saka: „Esmu sagrēkojis,” viņa grēks tūlīt beidzas.” Tāpēc saskaņā ar to pašu tēvu: „Ja mēs esam drosmīgi, Viņš mūs apžēlos.”

Secinājums ir tāds, ka mums vajag sevi atbrīvot no pašpietiekamības, kura mūs notur pastāvīgā slimošanas stāvoklī un garīgajā nāvē, neziņā par mūsu patieso būtību. Mums ir jālūdz, lai Dievs dot mums izzināt sevi un atklāt mūsu dvēseles ievainojumus. Ja mēs jūtamies bezcerīgi pēc šīs atklāsmes, mums ar drosmi jāvēršas pie Dieva un jālūdz Viņa žēlastību. Šī garīgā drosme dos mums spēku, lai ceļotu pa šo grūto ceļu, lai pieredzētu Dieva žēlastību un mīlestību.

[1] Nous, latviski izrunā kā [nūs] – grieķ.val. νοῦς vai νόος intelekts, gara spējas, prāts, bet šie tulkojumi latviski ir neprecīzi un var būt maldinoši, jo ar šiem vārdiem latviski apzīmē arī loģisko, racionālo domāšanu (grieķ. logos, λόγος) un spriestspēju (grieķ. dianoia, διάνοια), ko šodien saista ar smadzeņu darbību. Tāpat pareizticīgajā literatūrā krievu val. tiek lietoti vārdi ум, разум, bet ar tiem bieži vien tiek saprasta racionālā spēja kā laicīgajā terminoloģijā. Šo vārdu patieso nozīmi var noskaidrot to pareizticīgo autoru darbos, kas paskaidro svēto tēvu lietoto terminoloģiju.

Pareizticīgajā literatūrā ar vārdu nous visbiežāk apzīmē dvēseles aci (sv. Makārijs Lielais, sv. Jānis Pakāpnieks, sv. Damaskas Jānis u.c.) vai dvēseles enerģiju (garīgo dabu), turpretī ar vārdu sirds apzīmē dvēseles esenci.

   Tāpēc arī šajā tulkojumā, lai neradītu pārpratumus un lai lasītājs precīzāk iepazītu šo pareizticīgajā dzīvē būtisko orgānu, saglabājām oriģinālo grieķu vārdu nous, kā to lieto pareizticīgie autori, dažādu patriarhiju pārstāvji, angļu valodīgajā vidē.

   Noētisks (gr. noeros) – tāds, kas attiecas uz nous; dvēseles spēja, kura darbojas sirdī lūgšanas, dievklātbūtnes, dievbijības, nožēlas u.c. garīgu stāvokļu laikā, un nepārtraukti darbojas nemitīgās lūgšanas laikā.

[2] Patristiskā tradīcija, no grieķ. patros – tēvs, Baznīcas tēvu mācība, kas radās no kopīgas Dieva pieredzes.

[3] Psihopāts – grieķ. psihedvēsele; pathoskaislības, ciešanas; tātad “psihopāts” burtiski nozīmē “dvēsele cieš”.

[4] Labdarbība – labdarīšana, labā darīšana vai darbīgā labestība, kriev. добродетель, grieķ. arete, lat. virtus, angl. virtue.

[5] Lk.18:10-14.

[6] Jānis Romanidiss (1928-2001) – grieķu pareizticīgais priesteris, teologs, bizantologs; no 1970.-1982. gadam pasniedza dogmatisko teoloģiju Tesaloniku Aristoteļa universitātē un Balamandas universitātē Libānā. Viņa teoloģiskajos darbos uzsvērta teoloģijas empīriskā bāze, saukta par „theoria” vai Dieva redzēšanu, kā pareizticīgās teoloģijas esence. Viņš uzskatīja hesihasmu (tas ir, sirds šķīstīšana, savienota ar vērību pret visām no iekšienes nākošajām iedomām un nepārtrauktu noētiskās lūgšanas praksi) par kristīgās prakses kodolu un ilgstoši studēja 14. gs. hesihasta un teologa sv. Gregorija Palamas darbus.

[7] Antropocentrisks – centrēts uz cilvēku; grieķ. „antrophos” – cilvēks.

[8] Enerģija – grieķ. energeia – darbība; jēdziens Dieva neradītā enerģija ietver tādus apakšjēdzienus kā žēlastība, slava, vara, spēks, svētība, godība u. c. Caur Dieva enerģijām jeb darbībām mēs iepazīstam Dievu un sadarbojamies ar Dievu.

[9] Etoss – grieķu vārds raksturs tiek lietots, lai apzīmētu pamatticību un uzskatus, kas raksturo kopienu, nāciju vai ideoloģiju. Tāpat grieķi lieto šo vārdu, lai apzīmētu mūzikas spēju ietekmēt tās klausītāja emocijas, uzvedību un pat morāli.

[10] Sinerģija – grieķ. συνέργια, no συνεργός, kas nozīmē strādāt kopā, sadarboties.

[11] Patristiskajā (svēto tēvu) tradīcijā „praksis” (burtiski „darbība, rīcība”) ir cīņa, lai šķīstītu sirdi, kas veido patiesu nožēlu. Bieži tiek tulkots kā ‘praktiskā labdarbība, kas attiecas uz askēzi un pilnīgu hesihastisku dzīvesveidu. Praksis ved uz „theoria”, nous apgaismošanu un Dieva godības redzēšanu, neradīto Gaismu – angļu val. tulka piezīme.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s