Mūsu Vissvētās Valdnieces Dievadzemdētājas un Mūžamjaunavas Marijas ievešana Templī[1]
Savukārt kad Viņa sasniedza trīs gadu vecumu, dzīvesbiedri nolēma piepildīt apsolījumu un veltīt meitu Tam Kungam. Joakims uzaicināja meitenes no labākajām jūdu ģimenēm, lai tās nostātos ar gaismekļiem ceļā uz Templi. Tad Marijas skatienu piesaistītu gaisma un Viņa negrieztos atpakaļ pie Saviem vecākiem. Bet Vissvētā Dievadzemdētāja bija dzimusi visšķīsta un kopš dzimšanas Dieva paaugstināta ar tādu tikumību un mīlestību uz Debešķīgo, kas pārsniedz visu radību. Tāpēc Viņa Pati sāka tecēt uz Templi. Viņa apsteidza Viņu pavadošās meitenes un, neuzmetot nevienu skatienu uz atstāto pasauli un vecākiem, aizsteidzās pie augstā priestera Zahārijas, kurš gaidīja Viņu Tempļa priekšā ar vecajiem.
Zahārija svētīja Jaunavu, sacīdams: “Tas Kungs izslavēs Tavu vārdu visās dzimtās, jo caur Tevi Tas Kungs Izraēla dēliem parādīs pestīšanu pēdējās dienās”. Un, kas bija nedzirdēts Vecās Derības laikos, ieveda meitenīti Vissvētākajā vietā, kurā tikai augstais priesteris drīkstēja ieiet tikai vienreiz gadā. Viņš apsēdināja Jaunavu uz altāra trešā pakāpiena. Marija, piepildījusies ar svētību, sāka priekā dejot. Visi apkārt priecājās par tādu skatu, kas solīja diženus brīnumus, kurus Tas Kungs drīzumā grasījās paust caur Viņu.
Kad Vissvētā un šķīstā Jaunava, kuru Tas Kungs dāvāja cilvēku dzimtai, brīvu no grēka, sasniedza divu gadu vecumu, Viņas tēvs Joakims teica savai dzīvesbiedrei: “Aizvedīsim Viņu uz Dieva Templi, lai piepildītu mūsu doto apsolījumu – no agras bērnības veltīt Viņu Visaugstākajam” . Bet Anna atbildēja: “Sagaidīsim trešo gadu, citādi Viņa sauks māti un tēvu un nepaliks Dieva Templī.”
Tā Vissvētā Jaunava atstāja pasauli, vecākus un visu, kas viņu varētu piesaistīt jutekliskajai pasaulei, un atradās Templī līdz divpadsmit gadu vecumam. Kad viņa sasniedza laulības vecumu, priesteri un vecajie sāka uztraukties, ka tikai viņa neapgāna svētnīcu, un uzdeva Viņu sargāt tiklajam Jāzepam, lai viņš kļūtu par Viņas jaunavības sargu, tiktu uzskatīts par precinieku.
Visus deviņus svētnīcā pavadītos gadus Vissvētā Jaunava tika ēdināta ar garīgo barību, kuru Viņai atnesa Dieva Eņģelis. Un Viņas dzīve tur līdzinājās dzīvei Debesīs, augstāka par to, kādu mūsu pirmvecāki aizvadīja paradīzē. Bez kņadas, kaislībām, brīva no dabisko vajadzību važām un tiekšanās uz baudām, Marija dzīvoja vienīgi tikai Dieva labad, un Viņas gars atradās nepārtrauktā Viņa skaistuma vērojumā. Dzīvojot Templī pastāvīgā lūgšanā un garīgajās pūlēs, Vissvētā Jaunava varēja tik ļoti attīrīt Savu sirdi, ka tajā, kā skaidrā spogulī, atstaroja visa Dieva Godība[2]. Līdzīgi izredzētai līgavai, viņa ietērpās lieliskās tikumu drānās, gatavojoties tam, lai caur Viņu pasaulē parādītos Kristus, Dievišķais Līgavainis. Viņa sasniedza tādu pilnību, ka iekrāja Sevī visu pasaules svētumu un, kļūstot līdzīga Tam Kungam šķīstībā, deva Viņam iespēju kļūt līdzīgam cilvēkiem caur Iemiesošanos.
Vissvētās Jaunavas ievešana Templī notika tajā vecumā, kad citi bērni sāk mācīties. No svētnīcas, kas citiem ir aizvērta, Viņa katru sestdienu klausījās Likumu un Pravietisko grāmatu lasījumus, kas notika tautai atklātajā Tempļa daļā. Viņas prāts (nous)[3], pateicoties klusēšanai un lūgšanai, paaugstinājās. Tāpēc Viņa aptvēra Svēto Rakstu dziļo, noslēpumaino jēgu. Dzīvojot svētītu priekšmetu vidē un apzinoties Savu šķīstību, Viņa saprata, kāds bija Tā Kunga nodoms par izredzēto tautu. Viņa saprata, ka daudzi gadsimti bija nepieciešami, lai Tas Kungs no dumpīgas cilvēces radītu Sev Māti, un ka Viņai, šķīstam Dieva izvēlētam Bērnam, pienāksies kļūt par īsteno Dievības iedzīvināto Templi.
Kamēr Vissvētā Jaunava atradās svētākajā vietā, kur glabājās Dievišķā apsolījuma zīmes, Viņai bija atklāts, ka Viņā tās arī piepildīsies. Viņa arī kļuva par īsteno Svētnīcu, Dieva Vārda[4] Troni, Jaunās Derības Šķirstu, Debesu mannas Trauku[5], uzziedējušo Ārona Zizli[6], svētības likuma Plāksni[7]. Caur Viņu atklājās līdz tam neskaidrā pravietojumu jēga. Viņa ir ne tikai īstenās Kāpnes, kas savieno Debesis un zemi, ko ieraudzīja sapnī patriarhs Jēkabs[8], vieglais pravieša Jesajas Mākonis[9], Daniēla ne rokām darinātais Kalns, Ecehiēla aizvērtie Vārti[10], caur kuriem Tas Kungs atnāk pie ļaudīm, bet arī apzīmogotais dzīvā ūdens avots, kas izlej pār mums mūžīgās dzīvības upes. Ar garīgo skatienu vērojot brīnumus, kuriem drīzumā nācās īstenoties caur Viņu, un nesaprotot vēl skaidri, kā tieši tas notiks, Vissvētā vērsa augšup lūgšanas un lūgumus Tam Kungam ar vēl lielāku uzcītību, lai Tas Kungs drīzāk piepilda Savu derību un glābj cilvēku dzimtu no nāves, nonākot no Debesīm, lai dzīvotu cilvēku vidū.
Kad Dieva Māte bija ievesta Vissvētākajā vietā, noslēdzās Vecās Derības sagatavošanas un pārbaudījumu laiks. Šajā dienā atzīmējamie svētki ir svinības Tā Kunga savienībai ar radīto dabu. Tāpēc Baznīca priecājas un aicina visus Dievu mīlošos arī sirdīs aizsteigties uz templi un klusumā un lūgšanā gatavoties Tā Kunga atnākšanai pasaulē, atsakoties no baudām un veltīgas, pasaulīgas kņadas.
Tavu svēto lūgšanu dēļ, Kungs Jēzu Kristu, apžēlo mūs. Āmen.
Avots: «Синаксарь: Жития святых Православной Церкви».
[1] Izņemot ziņas, kuras sniedz Jēkaba Protoevaņģēlijs – par šo svētku avotu mēs izmantojām lielisko isihastisko (jeb hesihastisko) skaidrojumu par Dievadzemdētājas atrašanos Vissvētākajā vietā, ko devis svētītājs Gregorijs Palama. – Autora piez.
[2] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val .glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu jeb neradīto gaismu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (ciešu savienību ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma”(Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu”(2.Moz.34:29). – Tulk. piez.
[3] Nous, latviski izrunā kā [nūs] – grieķ.val. νοῦς vai νόος – intelekts, gara spējas, prāts, bet šie tulkojumi latviski ir neprecīzi un var būt maldinoši, jo ar šiem vārdiem latviski apzīmē arī loģisko, racionālo domāšanu (grieķ. logos, λόγος) un spriestspēju (grieķ. dianoia, διάνοια), ko šodien saista ar smadzeņu darbību. Tāpat pareizticīgajā literatūrā krievu val. tiek lietoti vārdi ум, разум, bet ar tiem bieži vien tiek saprasta racionālā spēja kā laicīgajā terminoloģijā. Šo vārdu patieso nozīmi var noskaidrot to pareizticīgo autoru darbos, kas paskaidro svēto tēvu lietoto terminoloģiju.
Pareizticīgajā literatūrā ar vārdu nous (prāts) visbiežāk apzīmē dvēseles aci (sv. Makārijs Lielais, sv. Jānis Pakāpnieks, sv. Damaskas Jānis u.c.) vai dvēseles enerģiju (garīgo dabu), turpretī ar vārdu sirds apzīmē dvēseles būtību. “Dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta, loģikas, racionālās domāšanas jeb spriestspējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats.
Vēl lai vairāk saprastu par nous var izlasīt rakstus Tēvs Džons Vaitfords “Kas ir nous un kā tas atšķiras no dvēseles?”, Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) “Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību”
Noētisks (gr. noeros) – tāds, kas attiecas uz nous; dvēseles spēja, kura darbojas sirdī lūgšanas, dievklātbūtnes, dievbijības, nožēlas u.c. garīgu stāvokļu laikā, un nepārtraukti darbojas nemitīgās lūgšanas laikā. – Tulk. piez
[4] Logoss jeb Vārds (grieķu Λόγος, Logos; tas nozīmē vārds, runa, saprāts, jēga u.c.) ir Jēzus Kristus vārds, kas norāda uz Viņu kā pirms visas radītās pasaules esošo Trijādības Otro Personu – Dieva Dēlu. Jāņa evaņģēlija ievadā grieķu vārds ‘Logoss’ tiek tulkots kā ‘Vārds’: “Iesākumā bija Vārds (Logoss), un Vārds (Logoss) bija pie Dieva, un Vārds (Logoss) bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir…” (Jāņa 1:1-3) – Tulk. piez.
[5] Ps.78:23-25 “Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis, lika mannai līt uz viņiem, ko ēst, un deva viņiem debesu labību. Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.”
Jāņa 6:30-33 “Tad tie sacīja Viņam: “Kādu zīmi Tu rādi, lai mēs, to redzēdami, Tev ticam? Ko Tu darīsi? Mūsu tēvi mannu ir ēduši tuksnesī, kā ir rakstīts: Viņš tiem ir devis ēst maizi no debesīm.” Jēzus viņiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm: jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību.””
[6] 4.Moz.17:16-25 Un Tas Kungs runāja uz Mozu:
“Saki Israēla bērniem un ņem no viņiem no katra tēva nama vienu zizli, tātad no visiem tēvu namu vecākajiem kopā divpadsmit zižļus, un raksti ikkatra vārdu uz viņa zižļa, bet Ārona vārdu raksti uz Levija cilts zižļa, jo, raugoties pēc cilts galveniem, tā ir viena cilts. Un novieto tos Saiešanas teltī liecības priekšā, tur, kur Es mēdzu jums atklāties. Un tad lai notiek tā: kuru Es Sev izvēlēšu, tā vīra zizlis zaļos, un Es klusināšu Israēla bērnu žēlošanos Manā priekšā, ar ko tie pastāvīgi vēršas pret jums.”
Kad Mozus to sacīja Israēla bērniem, tad visi viņu vecākie deva tam pa zizlim, no katra tēva nama vecākais deva vienu zizli, pavisam divpadsmit zižļus, un to vidū bija arī Ārona zizlis. Un Mozus nolika zižļus Liecības teltī Tā Kunga priekšā.
Un nākamā dienā, kad Mozus iegāja Liecības teltī, tad redzi, Ārona zizlis, no Levija nama, zaļoja, un ziedi bija izplaukuši un nesa mandeles. Un Mozus visus zižļus, kas bija novietoti Tā Kunga priekšā, iznesa ārā Israēla bērniem, un tie visi to redzēja, un ikviens ņēma savu zizli.
Tad Tas Kungs sacīja Mozum: “Nes atpakaļ Ārona zizli Liecības mājoklī bauslības plākšņu priekšā; to paglabā par zīmi stūrgalvīgiem pēctečiem; tā tev šo kurnēšanu pret Mani būs apklusināt, ka viņiem nav jāmirst.”
[7] svētības likuma Plāksne kā līdzība Mozum iedotajām plāksnēm ar baušļiem Vecajā Derībā. – Tulk. piez.
[8] 1.Moz.28:10-12 “Un Jēkabs atstāja Bēršebu un devās uz Hāranu. Un tam gadījās nonākt kādā vietā un palikt tur pa nakti, jo saule bija norietējusi. Un viņš ņēma vienu no akmeņiem, kas bija tur, un lika to sev pagalvī, un apgūlās tanī vietā. Un viņam bija sapnis, un redzi, uz zemes bija kāpnes uzslietas, bet to augšgals sniedzās debesīs, un redzi, Dieva eņģeļi kāpa pa tām augšup un lejup.”
[9] Jes.19:1 “Redzi, Tas Kungs apsēdīsies uz viegla mākoņa” (Latviski gan, piem., bibele.lv ir tulkots: “Redzi, Tas Kungs brauc uz skrejoša mākoņa”.)
[10] Ec.44:1-3 “Pēc tam viņš veda mani atpakaļ pie svētnīcas ārējiem vārtiem rītu pusē, bet tie bija aizslēgti. Tad Tas Kungs man sacīja: “Šiem vārtiem jāpaliek aizslēgtiem, tos nebūs atvērt, neviens pa tiem lai neieiet, tāpēc ka Tas Kungs, Israēla Dievs, iegāja pa tiem, tāpēc tiem jāpaliek aizslēgtiem. Tikai pats valdnieks var tur apsēsties un maizi ēst Tā Kunga priekšā; pa vārtu priekštelpu tam būs ieiet un pa to pašu ceļu iziet.””
Θεογνωσία 