Sirdsskaidrais Maksims Apliecinātājs

53692-p

Piemiņa 13./26. augstā un 21. janvārī/3. februārī

Sirdsskaidrais Maksims[1] dzimis 580. gadā dižciltīgā Konstantinopoles[2] ģimenē[3]. Viņam bija izcils prāts un retas augstu filozofisku pārdomu spējas. Viņš bija ieguvis izcilu izglītību un izvēlējās politiķa karjeru. 610. gadā, kad tronī kāpa imperators Hēraklijs, viņš novērtēja Maksima nozīmīgumu un viņa kristīgos tikumus un padarīja viņu par savu pirmo sekretāru.

Tomēr slava, vara un bagātība nevarēja apslāpēt Maksimā vēlmi, kuru viņš loloja savā sirdī no jaunības – aizvadīt dzīvi, kas atbilst īstenai filosofijai. Pēc trim gadiem viņš atstāja amatu un šīs pasaules tukšo godu un kļuva par mūku Dievmātes klosterī Hrizopolē pie Konstantinopoles.

Teicami sagatavojies garīgajai cīņai ar pārdomām par Svētajiem Rakstiem un Baznīcas tēvu izpēti, sirdsskaidrais Maksims ātri pacēlās pa tikumu pakāpieniem, kas ved pie svētlaimīgās bezkaislības. Viņš prasmīgi savaldīja ar askēzes palīdzību iekāres brāzmas, ar maigumu dzēsa sevī aizkaitinājumu, tādā veidā atbrīvojot dvēseli no kaislību tirānijas, baroja prātu ar lūgšanu, pakāpeniski paceļoties uz vērošanas[4] augstumiem. Celles klusumā sirdsskaidrais Maksims, noliecies pār sirds bezdibeni, vēroja pats sevī mūsu glābšanās noslēpumu. To noslēpumu, kurā Dievs Vārds (Logoss[5]), bezgalīgas mīlestības virzīts pret cilvēkiem, nonāca līdz vienotībai ar mūsu dabu, mūsu patmīlības dēļ atdalītu no Dieva un sašķeltu pašu sevī, nonāca, lai atjaunotu tajā veselumu[6], lai starp ļaudīm iestātos harmoniska brālīgas žēlsirdības savienība un lai cilvēkiem atvērtos vienotības ceļš ar Dievu, jo “Dievs ir mīlestība” (1.Jāņa 4:16).

Pēc desmit klusēšanā pavadītiem gadiem sirdsskaidrais Maksims kopā ar mācekli Anastāsiju pārvācās uz mazu svētā Georgija klosteri Kizikā. Tur viņš sāka rakstīt savus pirmos sacerējumus: askētiskos traktātus par cīņu ar kaislībām, par lūgšanu, bezkaislīgumu un svēto žēlsirdību. Persiešu un avāru kopīgais uzbrukums Konstantinopolei 626. gadā (kas tika atvairīts, pateicoties brīnumainajam Dievmātes iejaukšanās gadījumam[7]) piespieda mūkus pamest klosteri.

Sirdsskaidrajam Maksimam iestājās jauns dzīves periods – klīšana patiesības dēļ. Kopš šī brīža viņam vajadzēja ar darbību un sacerējumiem nest liecību par Dievišķo žēlsirdību bizantiskajā pasaulē, kas izrādījās uz katastrofas robežas persiešu iebrukumu dēļ. Kādu laiku sirdsskaidrais Maksims pavadīja Krētā, kur viņš sāka cīņu par ortodoksālo ticību, nostājoties pret monofizītu[8] teologiem. Vēlāk pārvācās uz Kipru un 632. gadā visbeidzot apmetās Kartāgā.

Šajā pilsētā viņš iepazinās ar svētītāju Sofroniju (piemiņa 11. martā), lielu mūku tradīciju zinātāju, teologu, kas cienīts par uzticību Pareizticībai. Svētais Maksims kļuva par viņa garīgo mācekli. Sofronijs dzīvoja Eikratijas klosterī kopā ar citiem mūkiem, kas aizbēga no Palestīnas pēc persiešu veiktās Jeruzalemes ieņemšanas.

Visa šī perioda laikā (626–634) sirdsskaidrais Maksims, pirms uzsākt cīņu par ticību, varēja dziļi, kā neviens līdz viņam, izstrādāt mācību par dievišķošanos, ņemot par pamatu pareizticīgā garīguma filozofiskos un teoloģiskos principus. Viņa rakstu darbi veido dziļus un sarežģītus traktātus par Dievišķo liturģiju, par Svēto Rakstu grūti izprotamajām vietām un neskaidrajiem Aeropagas Dionīsija un svētītāja Gregorija Teologa[9] izteikumiem. Tajos sirdsskaidrais Maksims uzbūvē grandiozu teoloģisko sistēmu. Saskaņā ar tās mācību, cilvēks, kuru Dievs ir ievietojis šajā pasaulē, lai būtu kosmiskās liturģijas priesteris, ir aicināts savākt visas radības jēgas (logoi), lai pasniegtu tās Dievišķajam Vārdam (Logosam), to Pirmcēlonim, brīvas mīlestības dialogā. Tādā veidā cilvēks izpilda uzdevumu, kura dēļ arī tika izveidots: tas ir, īstenojot savienību ar Dievu, pieved arī visu visumu tā pilnībai Dievcilvēkā-Kristū[10].

Kad tronī kāpa imperators Hēraklijs, viņš novirzīja pūliņus uz satricinātās impērijas reorganizāciju un pretuzbrukuma sagatavošanu pret persiešiem, veicot administratīvo un militāro reformu virkni. Īpašu uzmanību Hēraklijs veltīja kristīgās vienotības atjaunošanai, lai novērstu monofizītu pāriešanu persiešu vai arābu pusē. Konstantinopoles patriarhs Sergejs saņēma no imperatora uzdevumu šīm mērķim atrast kompromisa dogmatisko formulu, spējīgu apmierināt monofizītus, tajā pašā laikā nenoliedzot Halkidonas koncilu[11]. Patriarhs piedāvāja mācību par monoenerģismu, saskaņā ar kuru Kristus cilvēciskā daba palika pasīva un neitrāla, tā kā tās pašas būtība bija Dieva Vārda (Logosa) uzsūkta. Patiesībā runa bija par to pašu monofizītismu, bet nedaudz aizplīvurotu, tas ir termins “daba” (grieķ. fizis) bija aizvietots ar terminu “enerģija”.

  1. gadā imperators nozīmēja Fazisas Kiru par Aleksandrijas patriarhu, uzstādot viņa priekšā uzdevumu apvienoties ar monofizītiem, kuri Ēģiptē bija īpaši daudz.

Ūnija tika parakstīta (633. g.), un Aleksandrijas tavernās tauta lielījās, ka monofizīti uzvarēja halkidoniešus. Tad svētītājs Sofronijs vienīgais pacēla balsi, lai aizstāvētu Kristus divas dabas. Viņš devās uz Aleksandriju pie Kira, kurš, vēloties izvairīties no atklātas cīņas, nosūtīja viņu pie Sergeja uz Konstantinopoli. Pēc ilgām un neauglīgām diskusijām Sofronijam aizliedza tālākās debates par dabām un enerģijām.

Atgriežoties Palestīnā, tauta viņu pieņēma kā Pareizticības aizstāvi un viņš tika izvēlēts par Jeruzalemes patriarhu. Šajā laikā arābi turpināja iebrukumus un stāvēja uz sliekšņa veselai virknei prāvu iekarojumu, kas impērijas likteni pakļāva nopietnām briesmām. Uzreiz pēc intronizācijas svētītājs Sofronijs nopublicēja apvidus vēstījumu, kurā norādīja, ka katra daba ir apveltīta ar savu enerģiju un Kristum ir viena Persona, bet divas dabas un, atbilstoši, divas darbības (enerģijas).

ib931Tikmēr sirdsskaidrais Maksims palika Kartāgā un pamazām iesaistījās dogmatiskajā cīņā, lai atbalstītu garīgo tēvu. Nepārkāpjot tēmas par divām enerģijām aizliegumu, viņš smalki izvirzīja domu, ka “Kristus cilvēciski īsteno to, kas ir Dievišķs (īstenojot brīnumus), un Dievišķi – to, kas ir cilvēcisks (Dzīvudarošās Ciešanas)”[12]. Bet kad 638. gadā Hēraklijs izdeva ediktu, kas apstiprināja aizliegumu diskutēt par divām enerģijām un norīkoja visiem apliecināt Kristū vienu gribu (tas ir monotelētismu[13]), Maksimam nācās atstāt vientulīgo dzīvesveidu un uzstāties publiski, sludinot patiesību. Tā kā svētītājs Sofronijs nomira tajā pašā gadā, visu cerības bija vērstas uz svēto Maksimu – pašu autoritatīvāko Pareizticības apliecinātāju. Tāpat kā svētītāja Afanāsija no Aleksandrijas vai svētītāja Vasīlija Lielā laikā patiesās ticības glābšana tagad bija atkarīga no viena cilvēka.

Plašajā korespondencē, kas bija adresēta Romas pāvestam, imperatoram un impērijas ietekmīgajām personām, kā arī domas ziņā dziļākajos traktātos visviedais Maksims parādīja, ka Dieva Vārds (Logoss), būdams ar mīlestību un bezgalīgu cieņu pret Savu radību, uzņēma cilvēcisko dabu visā tās veselumā, nekādi nemazinot tās brīvību. Būdams spējīgs izvairīties no ciešanām, Kristus labprātīgi gāja uz tām kā cilvēks. Saskaņā ar Dieva gribu un ieceri, Viņš ar Savu padevību un paklausību atvēra ceļu uz pestīšanu (sal. Mat.26:39). Cilvēciskajai gribai, pilnīgākajā veidā apvienotai ar Dieva brīvību Kristus Personā, tika ar svētību atgriezta tās dabiskā kustība uz vienotību ar Dievu un citiem ļaudīm. Visu to, ko sirdsskaidrais Maksims iepazina pateicoties savai lūgšanas un vērošanas pieredzei, viņš tagad varēja izklāstīt, pamatojot mācību par cilvēka dievišķošanos uz Dieviemiesošanās teoloģijas. Neviens cits Baznīcas tēvs iepriekš nebija gājis tik tālu cilvēciskās brīvības un tās vienotības ar Dievu izpētē, vai tas būtu Kristus Personā, vai svētajiem. Sirdsskaidrais Maksims sniedza vispilnīgāko pareizticīgās doktrīnas par Dieviemiesošanos izklāstu. Tikai vēl pēc kāda laika svētajam Damaskas Jānim atlika to tikai izklāstīt daudz pieejamākā valodā, lai nodotu to nākamajām paaudzēm kā neapstrīdamu tradīciju.

Konstantinopoles Sergejs nomira 638. gadā, bet jaunais patriarhs Pirrs, izrādījās kaislīgs jaunās herēzes aizstāvis. Tomēr, neskatoties uz apspiešanu, liela daļa kristiešu pretojās imperatora dekrēta izpildei. Neilgi pirms nāves, 641. gadā, Hēraklijs bija spiests atzīt savu sakāvi reliģiozajā politikā. Varas maiņas laikā Pirrs krita nežēlastībā un aizbēga uz Āfriku.

Kartāgā viņš uzstājās kā sirdsskaidrā Maksima oponents publiskajā diskusijā par Kristus Personu (645). Izklāstot mūsu glābšanās noslēpumu ar nesatricināmi stingru argumentāciju, svētais mūks panāca to, ka patriarhs atzina savas kļūdas. Noslēgumā Maksims piedāvāja personīgi doties uz Romu un tur, apustuļu kapeņu priekšā, nodot monotelētismu anatēmai. Tomēr pēc kāda laika Pirrs, kā “suns”, atgriezās “pie sava paša vēmekļa” (2.Pētera 2:22) un aizbēga uz Ravennu. Pāvests Teodors uzreiz viņam aizliedza kalpošanu un notiesāja par viņa pēcteča Konstantinopoles katedrā Pāvila herēzi.

Pēc arābu veiktās Ēģiptes iekarošanas politiskā situācija kļuva nestabila kā jebkad. Tāpēc imperators Konstants II (641–668) baidījās no atklātas attiecību saraušanas ar Romu un, atbildot uz pāvesta iejaukšanos izdeva, tiposu (648), kurā ikvienam kristietim ar sūru soda iebiedēšanu tikai aizliegts diskutēt par divām dabām un divām gribām. Pēc tam sākās pakaļdzīšanās un vajāšanas pret pareizticīgajiem, it īpaši mūkiem un sirdsskaidrā Maksima draugiem.

Apliecinātājs Romā satikās ar jauno pāvestu Martinu (piemiņa 13. aprīlī), kurš bija stingri noskaņots atbalstīt pareizo ticību. Pēc viņa iniciatīvas 649. gadā tika sasaukts Laterāna koncils, kas nosodīja monotelētismu un atcēla imperatora ediktu. Augstākajā mērā aizkaitināts par tādu opozīciju, imperators nosūtīja uz Romu ekzarha vadīto armiju (653). Viņi arestēja slimo un bezspēcīgo pāvestu un, cietsirdīgi ar viņu apejoties, nogādāja Konstantinopolē. Tur viņu notiesāja kā noziedznieku, pakļāva publiskai aizskaršanai un nosūtīja uz Hersonu. 655. gada septembrī svētais Martins Apliecinātājs nomira.

Sirdsskaidrais Maksims arī tika arestēts neilgi pirms pāvesta Martina kopā ar savu uzticamo mācekli Anastāsiju un pāvesta apokrisiāriju[14] arī vārdā Anastāsijs (piemiņa 20. septembrī). Maksims dažus mēnešus pavadīja cietumā, bet pēc tam nostājās tās pašas tiesas priekšā, kura tik sūri izrīkojās ar svēto Romas bīskapu. Procesu pār Pareizticības vadītāju gribēja pasniegt kā politisku lietu, tāpēc Maksimu apvainoja uzstājamies pret imperatora varu un palīdzēšanā arābiem, kas iekaroja Ēģipti un citas afrikāņu teritorijas. Pēc tam Maksimu notiesāja par to, ka viņš ar savu mācību ievieš Baznīcā šķelšanos. Garīgi atrodoties Dievā un būdams žēlsirdības pilns pret saviem ienaidniekiem, svētais ar nesatricināmu mieru atbildēja uz apmelojumiem, paskaidrojot, ka viņš neapliecina nekādu īpašu mācību. Viņš pieteica, ka ir gatavs drīzāk saraut kopību ar visiem Patriarhātiem un pat nomirt, nekā veikt darījumu ar savu sirdsapziņu un nodot ticību. Visi trīs apsūdzētie tika notiesāti uz izsūtīšanu: Maksims tika nosūtīts uz Viziju (Trāķijā), viņa māceklis Anastāsijs – uz Perveru, bet cits Anastāsijs – uz Mesemvriju. Un kaut arī viņu dzīve bija pilna dažādiem zaudējumiem, viņi nezaudēja prieku, ciešot Tā Kunga vārdā un gaidot uz augšāmcelšanos.

Šī tiesas procesa laikā uzzinot, ka jaunais pāvests Jevgēnijs I ir gatavs pieņemt kompromisa formulējumu, kas pieņem Kristū trešās enerģijas esību, sirdsskaidrais Maksims uzrakstīja dogmatisku vēstuli. Šis solis noveda pie tā, ka Romas tauta sadumpojās un piespieda pāvestu iztikt bez imperatora piekrišanas viņa intronizācijai. Tad imperators saprata, ka nevarēs sev pakļaut kristiešus, kamēr neuzvarēs Maksimu, un nosūtīja pie viņa bīskapu Teodosiju ar diviem pieredzējušiem galminiekiem. Ciešanas izsūtījumā un ilgais ieslodzījums cietumā necik nepavājināja svētā apliecinātāja pašsavaldību. Viņš bez grūtībām atspēkoja visus viņu argumentus, atkal izklāstīja pareizticīgo mācību un ar asarām aicināja imperatoru un patriarhu uz nožēlu un atgriezties pie pareizās ticības. Pēc katras svētā atbildes imperatora sūtņi metās uz viņu ar mežonīgu zvēru niknumu, apberot ar apvainojumiem un apberot ar spļāvieniem.

Pēc tam sirdsskaidrais Maksims tika pārvests uz Perveru, kur sešus gadus palika ieslodzījumā kopā ar Anastāsiju. 662. gadā viņš atkal nostājās tiesā Konstantinopoles patriarha un viņa sinodes priekšā. Viņam uzdeva jautājumu: “Tad pie kādas Baznīcas tu piederi: Konstantinopoles? Romas? Antiohijas? Aleksandrijas? Jeruzalemes? Jo, redzi, – visas tās ir vienotas ar mums.” Apliecinātājs atbildēja: “Kafoliskā[15] Baznīca ir pareiza un glābjoša ticība visa esošā Dievam.” Atbildot uz nāves soda draudiem, viņš teica: “Lai piepildās tas, kas pirms visiem mūžiem ir Dieva noteikts par mani, un atnesīs Viņam godu, kas noteikts pirms visiem mūžiem.”[16] Apberot Maksimu un viņa līdzgaitniekus ar lāstiem un apvainojumiem, baznīcas tiesas locekļi nodeva viņus pilsētas prefektam, kurš noteica viņiem par sodu šaustīšanu ar pletnēm un apliecināšanas orgānu – mēles un labās rokas – nociršanu. Visus, notrieptus asinīm, svētos izveda caur pilsētas ielām, bet pēc tam prefekts pavēlēja viņus ieslodzīt dažādos cietokšņos Lazikā, tālajā Kaukāzā.

Tieši šeit 662. gada 13. augustā 82 gadu vecumā Shimaras cietoksnī sirdsskaidrais Maksims galīgi savienojās ar Dievu Vārdu (Logosu), Kuru viņš tik ļoti mīlēja un Kura Dzīvudarošajām Ciešanām viņš līdzinājās ar savu ticības apliecināšanu un moceklību. Saskaņā ar tradīcijas liecību, katru nakti trīs lampādes – Svētās Trijādības simbols – pašas par sevi iededzas virs viņa kapenēm. Sirdsskaidrā Maksima svētā roka atrodas svētā Pāvila klosterī Atona kalnā.

No krievu valodas tulkoja Armands Aleksandrs Kalniņš

Avots: Simonopetra klostera priestermūka Makārija sastādītais Sinaksārijs, ko izdevis  Kunga Satikšanas klosteris (Сретенский монастырь), Maskavā.

[1] Sinaksārijos (grieķu Συναξάριον, izrunā ‘sinaksarion’) — krājums, apkopojums; sākotnējā nozīme ir ticīgo sanākšana uz svētkiem, pēc tam – ziņu apkopojums. Vēsturisko ziņu apkopojums par kādiem svētkiem vai svēto. – Tulk. piez. 13./26. augstā tiek atzīmēta sirdsskaidrā Maksima relikviju pārnešana, taču patiesībā šis ir viņa dzīves beigu datums. Kā ir arī svētā Afanāsija (piemiņa 18. janvārī) gadījumā, sirdsskaidrā Maksima piemiņas pārnešana uz 21. janvāri/3. februāri izskaidrojama, kā šķiet, ar vēlmi ielikt viņu vienā virknē ar dižajiem skolotājiem un apliecinātājiem, kas tiek pieminēti janvārī.

[2] Konstantinopole bija Romas impērijas galvaspilsēta kopš IV gs., bet tagad tā ir Turcijas galvaspilsēta Stambula.

[3] Atbilstoši nesen atklātajiem sīriešu datiem par svētā dzīvi (kurus sastādījis monotelēts, ar nepatiku noskaņots pret Maksimu, kur, tomēr, iespējams saglabājās kādi precīzi dati), sirdsskaidrais Maksims piedzima Palestīnā, Tiberiādas apkaimē un izglītību ieguva Vecajā Sukskas lavrā, kas atrodas uz dienvidiem no Jeruzalemes. Šis svētā Haritona dibinātais klosteris bija pareizas ticības balsts origēnisko strīdu laikā VI gs., kas nošķīra Palestīnas mūkus divās nometnēs. Dotais biogrāfijas fakts var paskaidrot, kāpēc sirdsskaidrais Makisms savos pirmajos sacerējumos pakļāva dziļai analīzei un izlabošanai Origēna un Evagrija mācību.

[4] Vērošana (grieķu θεωρία, feorija; krievu созерцание) – Svēto Tēvu mācībā šim vārdam ir liela nozīme saistībā ar būtību (ontoloģiju) un izzināšanu (gnosioloģiju). Šī vērošanas pieredze tiek iegūta Dieva svētības darbības ietekmē, cilvēkam lūdzoties un pēc savas būtības atšķiras no iztēles un fantāzijas. Sirdsskaidrais Justīns Popovičs par vērošanu saka: “Vērošanā ticības askēta personība dzīvo pār jūtām, pār laika un telpas kategorijām, sajūt dzīvu saikni ar debešķīgo pasauli un pārtiek no atklāsmēm, kurās atrod to, ko “acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis” (1.Kor.2:9).” – Tulk. piez.

[5] VārdsLogoss (grieķu Λόγος, logos; “Vārds”, “Runa”, “Saprāts”) ir Jēzus Kristus vārds, kas norāda Viņu kā pirms esamības pastāvošo Trijādības Otro Personu. Jāņa evaņģēlija ievadā grieķu vārds ‘Logoss’ tiek tulkots kā ‘Vārds’: “Iesākumā bija Vārds (Logoss), un Vārds (Logoss) bija pie Dieva, un Vārds (Logoss) bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir…” (Jāņa 1:1-3) – Tulk. piez.

[6] Veselīgums – kriev. целостность, kas apzīmē dvēseles un ķermeņa vienotību, viengabalainību, integritāti kopībā ar Dievu. Cilvēks ir sabiedriska būtne, kura paredzēta būt personiskās attiecībās ar Dievu un cilvēkiem. Egoisms, grēks un kaislības izkropļo šīs cilvēka attiecības un Baznīcas svētotēvu pieredzes tradīcijā tās tiek atjaunotas, izdziedinātas, atpestītas, iesvētītas, apgaismotas un dievišķotas. – Tulk. piez.

[7]  Tieši pēc šī notikuma, saskaņā ar vienu no tradīcijas avotiem, arī tika uzrakstīts Dievmātes akafists. Parasti tas tiek lasīts Lielā gavēņa piektās nedēļas sestdienā (tiek saukta arī par Akafista sestdienu).

[8] Monofizītisms ir herēze, kas izplatījās V gs. un kas mācīja, ka Jēzus Kristus Personā cilvēka dabu absorbēja dievišķā daba līdzīgi kā cukura grauds izšķīst ūdens glāzē. Tādējādi Kristum atstājot tikai vienu dabu – dievišķo, un noniecinot Viņa cilvēcisko dabu.

[9] Svētītāja Gregorija Teologa dzīve http://www.eleison.lv/ir/sveetie/viiri/sveetitaji/GregorsTeologs.htm

[10] Traktātā “Par Dionīsija un Gregorija grūti saprotamajām vietām” (“Ambigvas”) sirdsskaidrais Maksims galīgi gāž origēnismu (tas ir platonisma mantojums kristīgajā domā), parādot glābšanās vispasaulīgo mērogu. “Jautājumos Talāsijam” un daudz vēlīnākajos traktātos svētais Maksims liek lietā visus filozofiskās domas līdzekļus, lai izbūvētu dievišķošanās noslēpumu, pamatojoties uz kristoloģisko dogmatu, tādā veidā novedot svētotēvu domu līdz tās augstākajam punktam.

[11] Halkidonas koncils jeb Ceturtais Vispasaules Koncils, kas tika sasaukts 451. gadā Halkidonā un nosodīja monofizītisma herēzi.

[12] Ambigvas. 5 // PG. 91. 1056 А.

[13] Monotelētisms ir herēze, kas izplatījās VII gs. un mācīja, ka Kristum ir divas dabas (dievišķā un cilvēciskā), bet ir viena griba, kas ir pretrunā ar pareizticīgo mācību, ka Kristum ir divas gribas, kas atbilst Viņa divām dabām. Monotelētisms ir attīstījies no monofizītisma. – Tulk. piez.

[14] Apokrisiārijs [grieķ. ἀποκρισιάριος – nesošais atbildi; лат. responsalis], diplomātisks amats (sūtnis) vēlīnajā Romas un Bizantijas impērijā. Baznīcas administrācijas nozīmē – pilnvarots virsgana vai klostera pārvaldnieka pārstāvis augstākajās pilsoņu vai baznīcas iestādēs, tai skaitā imperatora galmā. – Tulk. piez.

[15] Ar vārdu ‘katolisks/kafolisks’ pareizticībā apzīmē pašu Pareizticīgo Kafolisko Baznīcu, jo šis vārds kopš pirmajiem gadsimtiem apzīmē apustulisko tradīciju, kuras centrā ir praviešu, apustuļu un svēto dzīvās Dieva pieredzes Tradīcija. Savukārt pāvestismā ‘katolicisms’ nozīmē pāvesta mācības tradīcijas autoritāti, kura gadsimtu gaitā ir mainījusies, atkāpjoties no apustuliskās tradīcijas, bet centrā vienmēr ir saglabājusi pāvesta autoritāti.

[16] Mūkam Anastāsijam // PG. 90. 132.

Advertisements

5 thoughts on “Sirdsskaidrais Maksims Apliecinātājs

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.