Kristus Piedzimšana

Nativity2_

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

25.decembris / 7.janvāris

Kristus Piedzimšanas svētki ir svētku galvaspilsēta, kā saka svētais Jānis Zeltamute[1]. Visi pārējie Tā Kunga svētki – Kunga Kristības jeb Dieva Parādīšanās, Pārveidošanās, Ciešanas, Krusts, Augšāmcelšanās un Uziešana Debesīs izriet no Piedzimšanas. Bez Piedzimšanas nebūtu bijusi Augšāmcelšanās, bet arī bez Augšāmcelšanās dievišķās iemiesošanās nolūks nebūtu bijis piepildīts. Visi šie Kunga svētki ir savstarpēji saistīti. Mēs tos iedalām, lai varētu tos svinēt un ieskatīties tuvāk to saturā. Katrā dievišķajā Liturģijā[2] mēs izdzīvojam visus dievišķās iemiesošanās notikumus. Tādējādi, saskaņā ar Tēvu uzskatiem, vienmēr ir Kristus Piedzimšana, vienmēr Augšāmcelšanās, vienmēr Piecdesmitniece.

Tas, kas notika Labās Vēsts Pasludināšanā, sāka atklāties Kristus Piedzimšanā. Kad mēs to saucam par atklāsmi, mēs ar to domājam, ka ir atsevišķas personas, tādas kā Vissvētā Dievmāte, Jāzeps utt., kuriem tika atklāts, ka Kristus, Kuru gaidīja visos laikmetos, ir nācis pasaulē. Protams, Kristus, kad atklājas, reizē ir arī apslēpts, un kad ir apslēpts, reizē arī atklājas. Mēs to redzam visā Viņa dzīvē kopumā, kā arī Viņa atklāsmē svētajiem.

1.

Kristus Piedzimšana ir vēsturisks notikums, tāpēc ka tas notika specifiskā vēstures brīdī, kas Cēzars Augusts bija Romas imperators un Hērods bija Jūdejas valdnieks. Evaņģēlisti uzstāj uz notikuma vēsturiskuma uzsvēršanas, tāpēc ka viņi grib teikt, ka Kristus ir vēsturiska persona. Tas nozīmē, ka Kristus pieņēma īstu cilvēka miesu un ka iemiesošanās nebija tikai šķietama vai iztēlota.

Neskatoties uz tā vēsturiskumu, šis notikums paliek mistērija. Mēs zinām, ka Dievcilvēks, pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks, eksistē, bet tas paliek mistērija, kā dievišķā daba[3] savienojusies ar cilvēcisko dabu Logosa[4] Personā. Turklāt tas, kas notika ar Kristus Personu – ka dievišķā daba bija hipostātiski apvienojusies[5] ar cilvēcisko dabu – notika tikai vienreiz. Tādēļ svētais Damaskas Jānis teica, ka Baznīca ir “vienīgā jaunā lieta zem saules”. Tas nozīmē, ka kopš pasaules un cilvēka radīšanas nekas jauns nav noticis pasaulē. Viss atkārtojas. Cilvēka dzimšana ir sekas un iznākums Dieva vārdiem: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības”, un “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to”[6]. Vienīgais jaunums ir Dievcilvēks Kristus.

Tādējādi fakts, ka šis notikums ir vēsturisks, neatceļ mistēriju, bet arī mistērija nezaudē vēsturiskumu. Ziemassvētkos mēs svinam Kristus Piedzimšanu, bet tajā pašā laikā mēs noslēpumaini pieredzam mūsu sirdīs visus ar to saistītos notikumus, jo, kad mēs esam dzīvi Baznīcā, mēs piedalāmies un pieredzam visus dievišķās iemiesošanās posmus.

2.

Atšķirība starp Veco un Jauno Derību ir tajā, ka visas Dieva atklāsmes Vecajā Derībā ir Vārda (Logosa) atklāsmes bez miesas, kamēr Jaunajā Derībā tās ir iemiesota Vārda (Logosa) atklāsmes. Tas, Kurš atklāja Sevi Mozum un visiem praviešiem, bija Dieva Dēls un Vārds bez miesas, Svētās Trijādības Otrā Persona.

Vecās Derības pravieši un taisnie vīri ne tikai bija kopībā ar Dievu Vārdu, bet viņi arī redzēja Viņa iemiesošanos. Tas nozīmē, ka viņi redzēja Viņu kā cilvēku. Ādams, kā teikts Vecajā Derībā, dzirdēja Dieva soļus, Kurš staigāja Paradīzē. Jēkabs cīnījās ar Dievu. Mozus redzēja Dieva muguras pusi.[7] Jesaja redzēja Viņu sēžam kā cilvēku uz troņa, Daniēls redzēja Viņu kā cilvēkam līdzīgu un kā cilvēka dēlu pieejam pie cienījamā sirmgalvja. Visas šīs atklāsmes norāda uz to, ka viņi redzēja Svētās Trijādības Otrās Personas iemiesošanos, viņi redzēja To, Kurš bija iemiesojies, lai varētu glābt cilvēci. Fakts, ka Mozus redzēja Dieva muguras pusi, skaidri norāda uz to, ka viņš redzēja to, kam jānotiek nākotnē, tas ir, Vārda iemiesošanos. Pravieši neredzēja Dieva dabu, bet veidu un tēlu, kam jānotiek nākotnē. Jo Dieva Dēlam un Vārdam bija jātop par cilvēku īstenībā, lai varētu savienoties ar mūsu dabu un tapt redzams miesā uz zemes (svētais Damaskas Jānis).

Bez šiem gadījumiem ir arī citi atklāsmīgi teksti Vecajā Derībā, kuri skaidri pravieto ne tikai Dieva Vārda iemiesošanos, bet arī specifiskus faktus, piemēram, ka Viņa piedzimšana neiznīcinās Dievadzemdētājas jaunavību, ka Viņš atnesīs pasaulei mieru u.c.

3.

Šajā analīzē mēs mēģinām apskatīt Kunga svētku kristoloģisko[8] jēgu. Tomēr mēs varam redzēt arī dažādus citus faktus, kas ir saistīti ar patiesību, ka Kristus ir pasaules Pestītājs un ka šī fakta pieredze pieņem kā priekšnoteikumu konkrēta cilvēka garīgo stāvokli.

nativity3Bez Vissvētās Dievmātes un Jāzepa pirmie dievišķo Bērnu bija ieradušies pielūgt gani. Tā Kunga eņģelis viņiem pavēstīja, ka ir piedzimis pasaules Pestītājs. Tas nebija nejaušs notikums, tas nenozīmē, ka konkrēti šie gani bija šīs atklāsmes cienīgi, tāpēc ka viņi bija vistuvāk alai.

Atbilstoši Baznīcas Tēviem, tas notika vairāku iemeslu dēļ. Pirmais, gani bija šķīsti savas vientulības un hesihijas[9] dēļ. Otrais, gani bija Vecās Derības patriarhu dzīves veida un tikumu atdarinātāji un sekotāji. Tas ir, šie gani nebija nejaušas personas. Trešais, lai atklātos, ka Kristus būs patiesais Izraēla un pārējo tautu gans. Ceturtais, lai būtu skaidri redzams, ka Kristus izvēlējās visvienkāršākos sirdī un vispējīgākos šīs atklāsmes saņemšanai, nevis viltīgos rakstu mācītājus un farizejus. Visas šīs lietas norāda uz metodi, kādu var lietot atklāsmes mistērijas pieredzēšanai.

4.

Eņģeļu dziedājums arī ir raksturīgs: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkos labs prāts”[10]. Miers, kuru cildināja eņģeļi nebija sabiedrisks miers, kara neesamība, bet Kristus iemiesošanās un klātbūtne. Tādējādi eņģeļi dziedāja par mieru, kurš nāca ar Kristus Piedzimšanu un nevis mieru, kas atnāks kaut kad nākotnē. Ar Savu iemiesošanos Kristus deva cilvēkam [savstarpēju] mieru ar Dievu, ar tuvāko un arī pašam ar sevi, tieši tāpēc Viņa Personā dievišķā daba bija savienota ar cilvēcisko dabu. Pēc krišanas [11]cilvēks zaudēja mieru ar Dievu, tāpēc ka viņš pielūdza elkus bez dvēseles un jūtām, nevis patieso Dievu. Tagad ar iemiesošanos cilvēkam ir dota iespēja pielūgt patieso Dievu. Cilvēks arī ieguva mieru ar eņģeļiem un līdzcilvēkiem. Un patiešām viņa dvēseles spēki ieguva mieru, tāpēc ka Kristus izdarīja to, ko Ādamam neizdevās izdarīt. Ādamam bija jāsasniedz pilna kopība ar Dievu uz Dieva žēlastības[12] un savu personīgo pūliņu pamata, viņa dvēseles spēkiem bija jādarbojas dabiski un pārdabiski. To sasniedza Kristus.

Frāze “cilvēkos labs prāts” vedina uz domām, ka iemiesošanās ir Dieva iepriekš gribēta. Atbilstoši Tēviem, Dieva griba iedalās Viņa primārajā un Viņa sekundārajā gribā. Vispirms (primārais) ir Viņa labais prāts (griba), tam seko sekundārais prāts – pieļāvums. Kad saka, ka iemiesošanās ir Dieva primārā griba, ar to tiek saprasts, ka tā nenotika cilvēka krišanas seku dēļ. Citiem vārdiem sakot, cilvēka savienošanās ar Dievu nevarētu notikt, ja nebūtu bijusi konkrēta persona, kurā dievišķais hipostātiski savienotos ar cilvēcisko dabu. Tādēļ iemiesošanās ir Dieva primārā griba, kas nozīmē, ka tā bija iecerēta, neskatoties uz Ādama krišanu. Cilvēka krišanas dēļ Kristum vajadzēja piedzīvot Ciešanas un Krustu. Kristus iemiesošanās bija radīšanas nobeigums. Visa radība un cilvēks radās Dievcilvēka dēļ.  Tas ir teikts no skatpunkta, ka cilvēks nevarētu tikt dievišķots un radība nevarētu tikt iesvētīta, ja nebūtu bijis Dievcilvēka.

5.

Papildus ganiem, iespēja pielūgt jaundzimušo Kristu tika dāvāta magiem jeb austrumu gudrajiem vīriem. Nav svarīgi, kad tas notika, bet svarīgi ir, ka viņi atrada Kristu. Būtībā viņiem tika atklāts Dievs, bet tas nebija noticis ar rakstu mācītājiem un farizejiem, kuri bija tā laika reliģiskās valdošās aprindas. Gudrie vīri bija nevis astrologi, kā mēs tos zinām mūsdienās, bet astronomi, kuri novēroja debesīs zvaigznes un to kustību. Tajā laikā pret astroloģiju izturējās kā pret zinātni. Šodien, kad astronomijas zinātne ir nošķirta no astroloģijas, jo tā ir saistīta ar metafiziku un sātanismu, Ortodoksālā ticība noraida astroloģiju.

26231015_1511276562254385_7008938635652696032_n

Magi atzina Kristu un Viņu pielūdza “savas iekšējās zināšanas dēļ”. Ar savām fiziskajām acīm, ar savu redzi, viņi redzēja zīdaini, bet ar savu nous[13](garīgo prātu) viņi redzēja Dievu, Kurš bija kļuvis par cilvēku. Tādējādi magi bija atbilstošā garīgajā stāvoklī Dieva redzēšanai un pielūgšanai. Tas nebija zinātnisks, bet bija iekšējās noētiskās[14] šķīstības jautājums.

Pierādījums šeit teiktajam, ir zvaigzne, ko viņi redzēja austrumos un kas atveda viņus uz Betlēmi. Tā nebija parasta zvaigzne, bet, kā saka svētais Jānis Zeltamute, Tā Kunga eņģelis, kurš viņus vadīja. Fakts, ka tā nebija dabiska zvaigzne, bet gan pārdabisks notikums, izriet no šīs konkrētās zvaigznes raksturīgajām iezīmēm. Pirmā iezīme, šī zvaigzne ne tikai pārvietojās, bet arī apstājās. Kad magi virzījās uz priekšu, tā virzījās, kad viņi apstājās, tā arī apstājās. Otrā iezīme, šī zvaigzne pārvietojās zemāk kā citas zvaigznes, un, kad magi sasniedza vietu, kur bija Kristus, tā nonāca zemāk un apstājās virs mājas. Trešā iezīme, tā bija tik spilgta, ka tā pārspēja ar savu spilgtumu pārējās zvaigznes (sv. Nikodēms Svētkalnietis).

Turklāt magu zvaigzne dīvaini pārvietojās, no austrumiem uz rietumiem, un, tuvojoties galamērķim, tā pārvietojās no Jeruzālemes uz Betlēmi, tas ir, uz dienvidiem. Turklāt, kā saka sv. Jānis Zeltamute, tā bija redzama pat dienas laikā, kamēr neviena cita zvaigzne nerādījās saules gaismā.

Tādēļ šī spilgtā zvaigzne bija Tā Kunga eņģelis, un Jāzeps Briēnijs[15] saka, ka tas bija virseņģelis Gabriēls, kurš kalpoja un piedalījās Dieva Dēla un Vārda iemiesošanās mistērijā.

Tādējādi magi bija teologi vārda Ortodoksālā nozīmē, tāpēc ka viņi bija sasnieguši apgaismību un Dieva zināšanu.

6.

Vēl Kristus Piedzimšanas brīdī klātesoša bija radība, kas saņēma žēlastību no Dieva Dēla un Vārda, Kurš bija tapis par cilvēku. Termins ‘radība’ ietver dzīvniekus, alu, sili, kalnus, debesis utt. Kristus Piedzimšanas ikona rāda, ka visa radība no Kristus saņem žēlastību. Ikonas centrā ir Kristus, Kurš ir neradītās[16] žēlastības avots un no Kura izplūst Dieva iesvētījošā un dievišķojošā enerģija.

Kristus Piedzimšanā visa radība cildina Dievu, tās Veidotāju. Tā apliecina, ka Kristus kā Dievs ir radības Veidotājs, un radība ir Viņa roku darbs.

Iepriekš bija teikts, ka Kristus Piedzimšanā visa radība saņēma no Dieva žēlastību. Šeit jānorāda skaidra atšķirība. Lai gan Dievam ir viena enerģija, tai piemīt atšķirīgas rakstura iezīmes saskaņā ar tās iedarbību. Tiek runāts par iesvētošajām un dievišķojošajām enerģijām, vai par esību-dāvājošo, dzīvību-sniedzošo, gudrību-piešķirošo un dievišķojošo enerģiju. Šajos rāmjos vajadzētu teikt, ka attiecībā uz ontoloģiju, radība piedalās Dieva esību-dāvājošajā un dzīvību-sniedzošajā enerģijā, un attiecībā uz pestīšanu tā piedalās Viņa iesvētošajā enerģijā. Tikai dievišķotie [cilvēki] un eņģeļi piedalās arī Dieva dievišķojošajā enerģijā.

Tādēļ Kristus Piedzimšanā klātesošie cilvēki un arī eņģeļi piedalījās Dieva dievišķojošajā enerģijā, tajā pašā laikā nesaprātīgā radība piedalījās Dieva iesvētošajā enerģijā. Tas ir teikts, lai izvairītos no jebkādiem pārpratumiem par piedalīšanos Dieva žēlastībā.

7.

Runājot par Dieva Dēlu un Vārdu, Kurš tapa par cilvēku, ir būtiski aplūkot arī Viņam dotos vārdus, tāpēc ka tie izsaka dažādas teoloģiskās patiesības.

Svētās Trijādības Otrā Persona pirms iemiesošanās saucās Dieva Dēls un Vārds. Vārds ‘Dēls’ norāda, ka Viņš bija Tēva dzemdināts, ‘dzemdinātība’ ir Viņa hipostātiskais raksturojums (tas, ar ko Viņš atšķiras no pārējām Svētās Trijādības Personām jeb Hipostāzēm – Tulk. piez.). Apzīmējums ‘Dieva Vārds’ tiek lietots, lai norādītu šīs dzemdināšanas nejuteklīgumu, kā arī vienotību un sludināšanu, saskaņā ar sv. Gregoriju Teologu[17]. Viņš tiek apzīmēts ‘Vārds’, tāpēc ka ir saistīts ar Tēvu tādā veidā, kādā cilvēka vārds ir saistīts ar viņa nous (garīgo prātu). Tas ir, vārds pasludina domas un to, kas atrodas iekš nous. Tādēļ apzīmējums ‘Vārds’ parāda arī Tēvu, tāpēc ka tas, kurš saprot un redz Vārdu, saprot un redz Vārdā arī Tēvu.

Преподобный Андрей РублевPēc iemiesošanās vai drīzāk Vārda ieņemšanas brīdī Vissvētās Jaunavas klēpī, kad notika dievišķās dabas savienība ar cilvēcisko dabu Vārda hipostāzē, Viņš ir nosaukts par Kristu. Apzīmējums ‘Kristus’ (grieķiski ‘Svaidītais’) ir hipostāzes vārds un netiek lietots tikai attiecībā uz vienu dabu, bet norāda, ka Dievam iemiesojoties ir divas dabas. Tā kā cilvēciskā daba tika Dieva iesvaidīta, tad Vārds tika nosaukts par Kristu. Vārds Kristus norāda uz Tēvu, Kurš iesvaidīja, uz Dēlu, Kurš tika svaidīts un uz Svēto Garu – mirrēm[18]. Tomēr tā kā cilvēcisko dabu iesvaidīja Trīsvienīgais Dievs kopumā, tādēļ arī Dieva Vārds piedalījās iesvaidīšanā. Pats Dieva Vārds svaidīja Sevi kā Dievs, iesvaidīdams Savu ķermeni ar Savu dievišķību, un tajā pašā laikā kā cilvēks Viņš tika svaidīts (sv. Damaskas Jānis).

Tādēļ apzīmējums ‘Kristus’ nozīmē abus: gan Dievu, gan cilvēku – Dievcilvēku Kristu. Atsevišķos gadījumos tas var tikt lietots dažreiz attiecībā uz Kristus cilvēciskumu un dažreiz uz Viņa dievišķumu. Jo pēc divu dabu savienošanās vienā hipostāzē Vārds tiek saukts par Kristu. Tādējādi Tas, Kurš pirms iemiesošanās bija Dieva Dēls un Vārds, pēc iemiesošanās saucas Kristus, kas norāda uz divu dabu vienotību.

Vārds ‘dievišķība’ attiecas uz dabu, savukārt vārdi ‘Tēvs’, ‘Dēls’ un ‘Svētais Gars’ attiecas uz hipostāzēm (atsevišķām Personām, ar īpatnēju esamību dievišķajā dabā – Tulk. piez.). Būtu herētiski uzskatīt, ka dievišķība tapa par miesu vai kļuva par cilvēku. Ortodoksāli ir tas, ka dievišķība ar cilvēciskumu savienojās vienā no savām hipostāzēm. Tas ir, Tēvs nebija iemiesojies, bet tikai Svētās Trijādības Otrā Persona – Dieva Dēls un Vārds, Kurš bija un ir patiesais Dievs, bija iemiesojies (sv. Damaskas Jānis).

8.

Kristū ir divas dzimšanas. Viena dzimšana pirms visiem mūžiem, no Tēva ārpus cēlonības[19], vārdiem, laika un dabas, un otra notika mūsu labad no Vissvētākās Dievadzemdētājas “ieņemšanas brīdī”, bet “ārpus jebkādiem ieņemšanas likumiem”, tāpēc ka Viņš tika ieņemts no Svētā Gara, nevis no sēklas.

Dieva Dēls un Vārds bija dzimis pirms visiem mūžiem no Jaunavīgā Tēva, bez mātes, un laikā – no Jaunavīgās Mātes, bez miesiskā tēva līdzdalības. Abas dzimšanas notika bezkaislīgi un nemainīgi, tāpēc ka nedz Dievs Tēvs kaut kā cieta no dzemdināšanas, nedz Vissvētākā ar dzemdēšanu zaudēja savu jaunavību.

Un abas dzimšanas ir cilvēka saprātam neizprotamas. Mēs pieņemam atklāto patiesību, ka Viņš bija piedzimis nemainīgi no Tēva un no Vissvētākās bez sēklas, domās nespriedelējot par šiem faktiem. Jo, saskaņā ar sv. Gregoriju Teologu, centieni saprast to, kas ir aiz saprāta robežām, var novest pie vājprāta. Fakts ir tāds, ka šīs divas dzimšanas sniedz nepieciešamo paļaušanos, ka cilvēks var tikt glābts tikai caur Kristu, tāpēc ka Kristus izlaboja Ādama kļūdu un aizveda cilvēku līdz mērķim, kuru Ādams būtu sasniedzis, ja nebūtu sagrēkojis.

Sv. Damaskas Jānis veic dažus smalkus etimoloģiskus novērojumus par vārdiem grieķu valodā ‘ageneto’ un ‘geneto’ (ar vienu ‘n’), kas ir atvasināti no darbības vārda ‘tapt’ un‘agenneto’ un ‘genneto’ (ar diviem ‘n’), kuri ir atvasināti no darbības vārda, kas nozīmē ‘dzemdēt’ vai ‘dzemdināt’. Šie etimoloģiskie novērojumi pauž Ortodoksālās teoloģijas dziļāko būtību.

Vārdi ‘ageneto’ [netapt] un ‘geneto’ [tapt] (ar vienu ‘n’) nozīmē attiecīgi neradīto un radīto, tāpēc ka tas, kas ir neradīts, netika izveidots, turpretī radītais kaut kādā laikā tika izveidots. Šajā ziņā Dievs ir neradīts, nevis izveidots, savukārt radītais attiecas uz pasauli. Vārdi neradītais un radītais tiek lietoti attiecībā uz kaut kā dabu.

Vārdi ‘agenneto’ [nedzemdināt] un ‘genneto’ [dzemdināt] (ar diviem ‘n’) attiecas nevis uz dabu, bet uz hipostāzi. Mēs to redzam Dievā un cilvēkā. Dievs Tēvs ir ‘agennetos’ [nedzemdināts] , jo Viņu neviens nav dzemdinājis, Dēls ir Savā dievišķajā eksistencē ‘gennetos’ [dzemdināts], tāpēc ka Viņš tika no Tēva dzemdināts pirms visiem mūžiem. Mēs to pašu novērojam arī cilvēkā, tā kā cilvēks arī ir dzemdināts, tikai viņš ir radījums.

Ar šādiem iepriekšpieņēmumiem Tēvs ir ‘agenetos’ [netapušais]  (ar vienu ‘n’), tāpēc ka Viņš ir neradīts un nav radies esībā, Viņam nav radītas esības aizsākuma, un tajā pašā laikā Viņš ir ‘agennetos’ [nedzemdināts] (ar diviem ‘n’), tāpēc ka Viņs nav bijis dzemdināts, bet Viņš Pats dzemdināja Dēlu un izsūtīja Svēto Garu.

Dieva Dēls un Vārds ir ‘agenetos’ [netapušais] (ar vienu ‘n’), tāpēc ka kā Dievs Viņš ir neradīts, bet Viņš ir ‘gennetos’ [dzemdināts] (ar diviem ‘n’), tāpēc ka Viņš ir Tēva dzemdināts pirms visiem mūžiem. Līdzīgi Savā cilvēciskajā dabā Viņš ir ‘gennetos’ [dzemdināts] (ar diviem ‘n’), tāpēc ka ir piedzimis no Jaunavas Marijas laikā.

Tam ir ļoti liela nozīme kristoloģijā, tāpēc ka tas norāda uz Dieva Vārda dievišķību, kā arī uz faktu, ka pēc dzemdināšanas Viņš ir hipostāze. Tā kā ‘genneto’ [dzemdināt] (ar diviem ‘n’) ir raksturīga hipostāzes iezīme, Vissvētākā dzemdēja hipostāzi, kura ir zināma divās dabās.

9.

Viens no pamatjautājumiem par Dieva Vārda iemiesošanos ir, kāpēc tā bija Svētās Trijādības Otrā Persona, Kas kļuva par cilvēku, nevis Pirmā (Tēvs) vai Trešā (Svētais Gars). Patiesi visa Svētā Trijādība kopā darbojās iemiesošanās mistērijā, tāpēc ka Vārds uzņēma cilvēcisko dabu, Tēvam bija labs prāts par Sava Dēla iemiesošanos un Svētais Gars līdzdarbojās, jo Kristus tika ieņemts no Svētā Gara. Bet fakts ir tāds, ka tā bija Svētās Trijādības Otrā Persona, Kura pieņēma cilvēka dabu. Tam ir trīs pamacēloņi.

Pirmais cēlonis ir, tāpēc ka Dievs Vārds ir prototips cilvēka radīšanā. Dieva Dēls un Vārds ir “neredzamā Dieva attēls”[20], cilvēks tika radīts pēc Dieva tēla, tas ir, pēc Vārda tēla. Saskaņā ar sv. Damaskas Jāni, cilvēks tika veidots pēc Vārda tēla, jo viņam tika dots nous un brīvā griba, un viņš bija “pēc Viņa līdzības”, tas ir, viņš bija darināts pilnīgs tikumos, cik tas ir iespējams viņa dabai. Taču kopš baušļu pārkāpšanas viņš padarīja līdzību neskaidru un tika atšķirts no kopības ar Dievu, dabiskas sekas tam bija nīcības[21] un nāves ienākšana. Tāpēc Vārds kļuva par cilvēku, lai pārveidotu cilvēku un vestu viņu tur, kur viņš būtu nonācis ar Dieva žēlastību un savām paša personīgajām pūlēm.

Radot mūs, Dievs dāvāja mums augstāko, tas ir, būt pēc Dieva tēla un līdzības, bet mēs to nenosargājām un zaudējām. Tagad Dievs Vārds, mūsu radīšanas prototips, nāca un uzņēma zemāko, tas ir, mūsu pašu dabu, lai atbrīvotu mūs no nīcības un atjaunotu trauku, kas bija kļuvis nederīgs un sadragāts, kā arī lai atbrīvotu no sātana tirānijas un apmācītu mūs jaunajā dzīvē.

Kā māca sv. Afanāsijas Lielais, cilvēka atgriešanās pie Dieva nebija vienkāršas nožēlas jautājums, tāpēc ka pēc grēka ienāca nīcība un nāve. Tādēļ nāvi bija jāuzvar. Tādēļ Dieva Dēls un Vārds ar Savu iemiesošanos pieņēma šķīstāko miesu no Vissvētākās, kaut arī mirstīgu un justspējīgu, lai varētu uzvarēt nāvi un sātanu un kļūt par jaunās radības prototipu.

Otrs cēlonis, kāpēc tā bija Svētās Trijādības Otrā Persona, Kura kļuva par cilvēku, ir tāds, ka Viņas īpašais raksturs palika nemainīgs. Katrai Svētās Trijādības Personai ir īpašs raksturs, kas nemainās. Tēvs ir Tēvs un nevis Dēls, Dēls ir Dieva Dēls un nevis Tēvs, un Svētais Gars ir Svētais Gars un nevis Tēvs vai Dēls. Šis īpašais raksturs nevar mainīties, nevar būt sagrozīts un pārveidots. Tēvs nevar kļūt Dēls, nedz Svētais Gars būt dzemdināts, jo Viņš iziet no Tēva. Svētās Trijādības Otrajai Personai, Kura bija dzemdināta pirms visiem mūžiem, bija jāpiedzimst arī laikā, Savā miesā no Vissvētākās. Tādējādi Dieva Dēls kļuva cilvēka dēls, lai Sava īpašā rakstura dēļ paliktu nemainīgs.

Trešais cēlonis ir tas, ka Svētās Trijādības Otrā Persona ir Dieva Vārds, Kurš pavēstī mums Tēva gribu. Tas bija Viņš, Kurš atklājās Vecajā Derībā un izpauda Dieva Tēva gribu.

Tādējādi tieši caur iemiesoto Vārdu mēs sasniedzam mūsu pestīšanu. Mums ir pieeja Tēvam caur Viņu. Viņš ir durvis, caur kurām mēs ieejam Tēva mājā. Un kā Kristus ir avju durvis, tā atslēga ir Svētais Gars (sv. Simeons Jaunais Teologs[22]).

10.

Dieva Dēla un Vārda iemiesošanās nolūks bija Ādama un Ievas atjaunošana, un galvenokārt cilvēka dievišķošana. Saskaņā ar sv. Afanāsija Lielā mācību, Dievs kļuva par cilvēku, lai cilvēku varētu padarīt par dievu. Mēs tādu pašu domu atrodam Baznīcas tropārā: “Tagad Dievs kļūst par cilvēku, lai Ādamu darītu par dievu”.

Ādama krišana nebija ētiska, bet ontoloģiska, tāpēc ka visa viņa esamība tika sagrozīta. Protams tam arī bija ētiskas sekas. Cilvēks caur grēku tika atšķirts no dievišķās žēlastības, viņš zaudēja savu pašapzinīgumu Dievā, viņš tika apsegts ar grūtas dzīves raupjumu (ar vīģes lapām), viņš tika ietērpts nāvīgumā, tas ir, miesas mirstīgumā un blīvumā (ādas drānās). Izraidīts no Paradīzes, viņš kļuva notiesāts uz nāvi un pakļauts nīcībai. Dievs Savā žēlastībā un mīlestībā pret cilvēci daudzējādi apmācīja viņu. Visbeidzot, lai uzvarētu nāvi un vestu cilvēku uz dievišķošanu, Viņš iemiesojās. Turklāt tas bija nepieciešams jau no paša aizsākuma, jo, kā jau to darījām skaidri zināmu, cilvēkam nebija cita veida, kā sasniegt dievišķošanu.

Dieva Dēla un Vārda iemiesošanās parāda, cik labs, gudrs, taisnīgs un varens ir Dievs: labs, tāpēc ka Viņš neatstāja neievērotu radības vājību, bet sniedza tai izpalīdzīgu roku; gudrs, tāpēc ka Viņš atrada vispiemērotāko risinājumu tam, kas izskatījās neiespējams; taisnīgs, tāpēc ka pēc kritiena Viņš neizveidoja jaunu cilvēku, lai cīkstētos ar sātanu, nedz arī Viņš vardarbīgi cilvēku nošķir no nāves, bet padara viņu par uzvarētāju, uzņemoties Pats miesas nāvi un ciešanas; varens, tāpēc ka Viņš bija spējīgs izdarīt to – kļūt par cilvēku tajā pašā laikā esot patiesais Dievs, vienādas būtības ar Tēvu un Svēto Garu (sv. Damaskas Jānis).

26195661_1800284463378272_6822499298853918416_nTāpēc cilvēka dievišķošana nav garīgās dzīves greznība, bet tās nolūks un galamērķis. Caur Dievcilvēku Kristu cilvēks pāriet no tēla uz līdzību, kas ir dievišķošana. Kristū pieņemtā cilvēciskā daba tika dievišķota, un, kad cilvēks ir savienojies ar Viņu, viņš var dievišķot pats savu hipostāzi. Jo pestīšanas medikaments ir atrasts, katrs cilvēks var to uzņemt un izārstēties no savas slimības.

Cilvēka dievišķošana arī tiek saukta par ārstēšanos, terapiju, tāpēc ka tas ir veids, kā cilvēks tiek ārstēts no pakļautības nīcībai un mirstībai un tiek atbrīvots no sātana tirānijas. Agrīnajos Baznīcas laikos bija herētiķi[23], kuri mācīja, ka Kristus bija pieņēmis cilvēka dvēseli un miesu, bet ne nous (garīgo prātu). Atbildot uz šo, sv. Gregorijs Teologs saka, ka Kristus ir pieņēmis visu cilvēka dabu kopumā, ķermeni, dvēseli, nous un visu cilvēka dabu veidojošo, tāpēc ka citādi Viņš nevarētu visu izārstēt. Tas ir, ja Viņš nebūtu pieņēmis nous, tad nous būtu palicis neizārstēts. “Kas nav pieņemts, nav izārstēts; kas ir savienots ar Dievu, ir glābts.”

Saskaņā ar sv. Maksimu Apliecinātāju, pastāv pieci dalījumi radītajā pasaulē un cilvēkā. Tie ir starp neradīto un radīto, eņģeļiem un cilvēkiem, debesīm un zemi, Paradīzi (taustāmu Ēdenes Paradīzi) un visumu, vīrieti un sievieti. Ādamam, ar Dieva žēlastību un savām personīgajām pūlēm, bija jāpārvar šie dalījumi. Ko neizdevās izdarīt pirmajam Ādamam, to paveica jaunais Ādams – Kristus. Tādējādi Viņš deva katram cilvēkam spēku pārvarēt sevī šos dalījumus, kad tas savienojas ar Viņu.

11.

Kristus iemiesošanās tiek saukta arī par sevis iztukšošanu (kenozi). Apustuļa Pāvila vārdi rada izbrīnu: “ Kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei!”[24].

Dieva Vārda kenozi (sevis iztukšošanu) ir jāsaprot kā pretīnonākšanu. “Viņš nonāk līdz Savu kalpu līmenim, neaprakstāma un neaptverama pretīnonākšana” (sv. Damaskas Jānis). Viņš nonāk līdz cilvēku dzimtas līmenim, pieņemot kalpa veidu, tas ir, miesu, un savā veidā noslāpē un samazina Savu dievišķību, nepārstājot būt Dievs, lai varētu būt ierobežots (sv. Gregorijs Teologs).  Raksturojoši ir šie sv. Gregorija Teologa vārdi: “Viņš, kas ir pilns, iztukšo Sevi, jo Viņš iztukšo Sevi no Savas godības uz īsu laika sprīdi, lai es varētu piedalīties Viņa pārpilnībā”.

Dieva Dēls un Vārds ir mūžīgi vienādas būtības ar Tēvu. Tas ir dabiski, tāpēc ka Viņš nesagrāba šo vienlīdzību ar varu. Ar Savu iemiesošanos Viņš pieņēma cilvēcisko dabu, noslēpjot Savu dievišķību, lai varētu glābt cilvēci. Viņš pretīnonāca pie Saviem kalpiem: “Pazeminot Savu nepazemojamo augstumu bez pazemojuma” (sv. Damaskas Jānis). Tikai ar apofātisku[25] izteiksmi var noformulēt diženo kenozes (sevis iztukšošanas) mistēriju.

Kristus kenoze (sevis iztukšošana) nesastāda tas fakts, ka Viņš bija piedzimis nabadzīgs, ka Viņš no pašas mazotnes dzīvoja trimdā, vajāts un grūtībās, saskaroties ar cilvēku naidu utt., bet galvenokārt to veido fakts, ka Viņš pieņēma cilvēcisko dabu, sevišķi mirstīgu un justspējīgu. Fakts, ka neradītais Dievs pieņēma cilvēciskās dabas radītību, un radītais bija savienots ar neradīto, ir tas, ko pareizi dēvē par Kristus kenozi (sevis iztukšošanu) un nabadzību.

Bez Savas kenozes (sevis iztukšošanas) Viņš nevarētu kļūt par cilvēka [būtības] piepildījumu un dievišķošanu. Turklāt dievišķā kenoze (sevis iztukšošana) arī parāda, kas tieši ir mīlestība. Mīlestība ir kenoze (sevis iztukšošana), upuris, ziedojums, uzņemšanās cita labā. Šī iemesla dēļ, ciktāl cilvēks ir apgaismots un dievišķots, viņš sevi pazemina, un otrādi.

12.

Kā turpinājums iepriekšminētajam par kenozi (sevis iztukšošanu) ir tas, ka, uzņemot cilvēcisko dabu, Kristus pieņēma arī to, ko sauc par dabīgajām un nevainīgajām kaislībām. Tā kā Dieva Dēls un Vārds pieņēma cilvēcisko dabu, no tā izriet, ka Viņš arī pieņēma visu, kas cilvēkam pieder, bez grēka.

Kad mēs runājam par nevainīgajām kaislībām, mēs domājam tās, kuras nav atkarīgas no mums, kuras nav izvēles un priekšrokas jautājums, bet tās, kas ienāca cilvēka dabā pēc krišanas. Tās ir izsalkums, slāpes, nogurums, sāpes, asaras, nīcīgums, sastingums no nāves, bailes, ciešanas, palīdzības saņemšana no eņģeļiem mūsu vājās dabas dēļ. Šīs lietas nav grēks, bet tās ir grēka sekas.

Tā kā, lai varētu uzvarēt nāvi un sātanu, Kristus pieņēma mirstīgu un justspējīgu miesu. Viņš ir patiess nevis iedomāts cilvēks, šī iemesla dēļ Viņš arī pieņēma tā sauktās dabīgās jeb nevainīgās kaislības. Tādējādi mēs redzam, ka Viņš bija izsalcis, izslāpis, noguris un ka Viņš raudāja, sastinga no nāves utt.

Bet Kristus neuzņēma arī sēklas auglīgumu, kā tas funkcionē vīriešu dzimtes dabā. Tas ir saistīts ar faktu, ka Viņš bija ieņemts no Svētā Gara, nevis caur sēklu. Turklāt auglīgums, kas ir saistīts ar seksuālo instinktu, ir saistīts arī ar domām, vēlmēm, miesas nemieru utt. Kristum nekad nebija šādu problēmu, tāpēc ka “Tas grēku nedarīja, nedz arī atrada viltu Viņa mutē”[26]. Tuklāt, kā mēs iepriekš minējām, Viņš uzņēma dabīgās un nevainīgās kaislības, bet ne grēku. Kad Kristus tika sātana kārdināts, Viņš tika kārdināts no ārpuses, nevis Savās domās. “Nelabais uzbruka no ārienes, nevis caur domām…”

Kristus bija jaunais Ādams, “vienīgā jaunā lieta zem saules”, Dievcilvēks Kristus, un tāpēc nevainīgās kaislības, kuras Viņš uzņēma, darbojās saskaņā ar dabu un pārdabiski. Tās virzījās dabiski, tas ir, Viņš bija izsalcis un izslāpis kā visi cilvēki, bet “kad Viņš Pats ļāva miesai ciest to, kas bija tai pienācīgi”. Kristū nevainīgās kaislības darbojās pārdabiski, tāpēc ka tām nebija iespējams gūt priekšroku pār Viņa gribu. Kristū nekas nenotika piespiedu kārtā. Tādēļ tas notika uz izvēles pamata, ka Viņš bija izsalcis, uz izvēles pamata, ka Viņš bija izslāpis, uz izvēles pamata, ka Viņš bija izbijies un uz izvēles pamata, ka Viņš nomira. Citiem vārdiem sakot, kaislības nevaldīja pār Kristu, bet Kristus pār tām (sv. Damaskas Jānis).

Ja [cilvēka] fiziskās enerģijas tiek apturētas, it sevišķi Dieva redzēšanas laikā, kad cilvēks sasniedz dievišķošanu, cik daudz vairāk tas tā ir gadījumā ar Kristu. Kristus nomira cilvēku labad, bet tas notika, kad Viņš gribēja nomirt, un tādēļ “[..] Jēzus atkal iekliedzās skaļā balsī un izlaida Savu garu”[27]. Cilvēks, kurš ir noguris, nav spējīgs iekliegties skaļā balsī, kas nozīmē, ka Viņš neizdzisa maz pazām, kā tas notiek ar tiem, kuri ir pie nāves durvīm un pie pēdējā elpas vilciena, bet Viņš nomira ar spēku, kāds Viņam bija kā Dievam.

13.

Šajā analīzē jau vairākas reizes ir minēts, ka Kristū dievišķā un cilvēciskā daba ir savienota hipostātiski. To jāaplūko, cik vien analītiski iespējams, saskaņā ar svēto Baznīcas Tēvu mācību. Protams, ka tā ir mistērija un mums nav pieļaujams darināt pieņēmumus, tāpēc jāpaļaujas uz mūsu dievišķoto svēto mācību, kuri saņēma atklāsmi, jo viņi bija sasnieguši dievišķošanu. Un tāpat kā pravietis Mozus, sasniedzot Dieva redzēšanu, tika ievadīts daudzās neaprakstāmās mistērijās (svētnoslēpumos), vēl jo vairāk tas tā notika Jaunās Derības [laika] dievišķoto svēto gadījumā.

Agrīnajos Baznīcas laikos bija dažādi herētiķi, kuri izmantoja filozofisku domāšanu, lai saprastu veidu, kādā Kristus divas dabas, dievišķā un cilvēciskā, darbojās. Mēs galvenokārt varam izšķirt divus pamatuzskatus. Viens ir nestoriānisks un otrs ir monofizītisks. Saskaņā ar nestoriāņu uzskatiem, divas dabas ar savām īpatnībām ir atšķirtas viena no otras. Viņi saka, ka nav iespējams dievišķajai dabai būt savienotai ar cilvēcisko dabu, tāpēc ka tās nav tāda paša veida dabas. Tādējādi atbilstoši nestoriāņu mācībai cilvēka daba ir vienkārši pievienota dievišķajai dabai. Viņi saprot esamības vienotību kā savienību starp diviem kokiem. Gluži pretēji, saskaņā ar monofizītu uzskatiem, dievišķā daba absorbēja cilvēcisko dabu, un tā cilvēciskā daba zaudēja visu sev raksturīgo.

Baznīca, apgāžot abas šīs herētiskās mācības, izteica doktrīnu, ka Kristus ir pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks, Dievcilvēks, ka cilvēciskā daba tika Logosa Personā savienota ar dievišķo dabu, tādējādi Kristus ir izzināms “divās dabās, bez sajaukšanās, pārmaiņām, šķiršanās un dalīšanās”. Šī mācība ir atrodama sv. Damaskas Jāņa sastādītajā Oktoiha[28] tropārā Dievadzemdētājai: “Kurš nepārcieta izmaiņas, nedz sajaukšanos, ne arī nošķiršanu, bet saglabājās neskarts abās dabās”. Tas ir, katra daba saglabāja savu īpatnību, un tādā veidā divas dabas nedz izmainījās, nedz sajaucās, nedz arī bija kaut kāda nodalīšanās.nativity1

Tālāk vajadzētu īsumā apskatīt trīs izteicienus: “bez pārmaiņām”, “bez sajaukšanās”, “bez nošķiršanās”, atbilstoši sv. Damaskas Jāņa mācībai, tāpēc ka tajos ir apslēpta Kristus Dievcilvēcīguma mistērija.

“Bez pārmaiņām” nozīmē, ka neviena no abām dabām nezaudē sev raksturīgo. Lācara nāves un augšāmcelšanās gadījumā Kristus cilvēciskā daba lej asaras, tāpēc ka asaras ir raksturīgas cilvēciskajai dabai, un dievišķā daba sniedza Lācaram dzīvību, tāpēc ka dzīvības sniegšana ir raksturīga dievišķajai dabai. Tādējādi Kristū radītais palika radīts, mirstīgs, ierobežots, redzams, tikmēr neradītais palika neradīts, nemirstīgs, neierobežots un neredzams.

“Bez sajaukšanās” nozīmē, ka nav sajaukšanās starp divu dabu enerģijām (darbībām). Lācara gadījumā Kristus cilvēciskā daba nesniedza dzīvību, nedz arī dievišķā daba lēja asaras. Visi brīnumi ir dievišķības paveikti, bet ne bez miesas [līdzdalības], un visas vienkāršās lietas ir viņa miesas izdarītas, bet ne bez dievišķības [līdzdalības]. Fakts ir tāds, ka Kristū nav sajaukuma starp divu dabu enerģijām. Dievišķība sniedz savu godību[29] ķermenim, bet pati paliek miesas kaislību nepārvarēta un neskarta.

Terminus “bez pārmaiņām” un “bez sajaukšanās” ir jāapskata kopā ar trešo terminu “bez nošķiršanās”. Tas nozīmē, ka divas dabas nevar tikt šķirtas vai atdalītas, tās nekad nav šķiramas. Kristū katra daba darbojas “kopībā ar otru”, ar otras līdzdalību. Lācara piemērā mēs sakām, ka cilvēciskā daba raudāja un dievišķā daba uzcēla Lācaru no mirušajiem, bet divas Kristus dabas bija savienotas uz hipostāzes (Dievišķās Personas) pamata. Tādēļ Kristus uzcēla Lācaru no mirušajiem. Kad miesa cieta, dievišķība bija savienībā ar miesu, bet palika nepārvarēta. Un kad rīkojās Vārda dievišķība, Kristus svētais cilvēciskais nous bija ar to saistīts, apzinājās notiekošo.

Hipostātiskās savienības dēļ[30] Kristus – tāpēc ka Viņš bija Dievs – cilvēciskās lietas neveica cilvēciskā veidā un dievišķās lietas neveica dievišķā veidā, tāpēc ka tajā pašā laikā Viņš bija cilvēks. Tās ir sekas patiesībai, ka divas dabas bija hipostātiski savienotas, tas ir, bez pārmaiņām, bez sajaukšanās vai dalīšanās, un katra darbojās kopībā ar otru Logosa hipostāzē.

Pēc divu dabu hipostātiskās savienības bija viena Persona – viena hipostāze. Nestorijs ar savu filozofisko domāšanu pasludināja, ka katrai dabai ir arī sava persona. Viņš uzskatīja, ka ar divu dabu savienību Kristus uzņēma divas personas – dievišķo un cilvēcisko – un viņš izveidoja trešo personu, kuru viņš nosauca par “ekonomijas[31] personu” jeb “legālu entitāti[32]”. Tādējādi Kristus Persona nav identiska ar Dieva Personu vai cilvēka personu, bet kad abas dabas ir šķirtas, arī šī trešā persona pārstāj eksistēt.

Baznīca atmeta arī šos herētiskos uzskatus. Divu dabu savienošanās notika Vārda Personā. Kā saka sv. Damaskas Jānis, Dieva Vārds Pats kļuva par miesas hipostāzi, “Dieva Vārds Pats tika pieņemts par hipostāzi miesā”. (Parasti cilvēka miesā un dvēselē ir cilvēka hipostāze – atsevišķa persona – nevis Dieva kā konkrētajā Kristus cilvēktapšanas gadījumā. – Tulk. piez.) Kristus ir viens, pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks, un tiek pielūgts kopumā, salikts no dievišķās un cilvēciskās dabas. Tādēļ tiek pielūgta arī miesa, tieši tāpēc ka Dieva Vārds kļuva par tās hipostāzi. Tas nozīmē, ka Kristus nebija salikts no divām personām, nedz arī Viņš bija padarīts par legālu entitāti pēc savienošanās, bet tā kā dievišķā daba bija apvienojusies ar cilvēcisko dabu bez pārmaiņām, sajaukšanās vai nošķiršanās Vārda hipostāzē, Dieva Vārds kļuva arī par miesas hipostāzi.

Turklāt Kristū abas dabas savstarpēji iekļaujas, tās savstarpēji apmainās, nezaudējot savu identitāti. Bet tas jāsaka no skatpunkta, ka savstarpējā apmaiņa rodas no dievišķās dabas, tāpēc ka dievišķā daba ieiet visā, tā kā tā ir neradīta, bet tajā nekas nevar ieiet. Tādējādi šeit ir divu dabu savienība un savstarpējā apmaiņa, bet tas izceļas no dievišķās dabas, tāpat kā saule sniedz savas enerģijas mums un nepiedalās mūsu pašu enerģijās.

Protams, tāpat kā Kristum ir divas dabas, tā arī Viņam ir divas enerģijas un divas gribas. Enerģijas pieder dabai, nevis personai. Bet šīs enerģijas darbojas caur kopīgo Personu – Vārda hipostāzi. Tāpat kā dabas nekustas bez Vārda hipostāzes, tas pats attiecas arī uz enerģijām.

14.

Kristoloģiskā dogma ir ļoti svarīga, tāpēc ka tā ir saistīta ar eklesioloģisko[33] dogmu. Tēvi piešķir kristoloģiskajai mācībai lielu svarīgumu, tāpēc ka, ja tā tiek sagrozīta, tad automātiski tiek sagrozīta eklesioloģiskā, antropoloģiskā[34] un soterioloģiskā[35] mācība. Šāda veida sagrozījumos Baznīca tiek nomainīta pret cilvēcisku korporāciju un reliģisku organizāciju un sanāksmi, un cilvēks zaudē savas dzīves nolūku, tā kā viņš ir novirzījies no patiesā ceļa un pestīšanas takas.

Skaidrojot atsevišķus kristoloģiskās dogmas aspektus, mums vajadzētu pievērsties arī diskusijai par terminiem ‘kompozītā[36] daba’ un ‘kompozītā hipostāze’, tāpēc ka pagātnē, tāpat kā arī tagad, ir bijusi un joprojām notiek liela diskusija par atšķirībām, kas eksistē starp šiem terminiem.

Monofizīti apgalvo, ka pēc savienības abas dabas [dievišķā un cilvēciskā] Kristū bija savienotas kopā, lai izveidotu vienu dabu, kuru viņi nosauca par ‘kompozīto dabu’. Ar šo perspektīvu viņi attaisno uzskatu, ka cilvēcisko dabu aprij dievišķā daba. Taču šis uzskats sagroza to, ka divas dabas bija savienotas “bez pārmaiņām”. Kā saka sv. Damaskas Jānis, kompozītā daba, tāpēc ka tā kaut kādā veidā atšķiras no sākotnējām dabām, nav vienādas būtības nedz ar dievišķo, nedz ar cilvēcisko dabu. Piemēram, viņš piemin cilvēka ķermeņa kompozīciju kā izveidotu no četriem elementiem: uguns, gaisa, ūdens un zemes. Ķermenis pēc tā izveidošanas ir kaut kas cits, ne uguns, ne gaiss, nedz ūdens, nedz zeme. Ja mēs lietojam frāzi Kristus “kompozītā daba”, tad Kristus nav nedz vienādas būtības ar Tēvu dievišķumā, nedz vienādas būtības ar Māti un mums cilvēcīgumā. Tādējādi Kristus nevar tikt saukts ne par Dievu, ne par cilvēku.

Sv. Damaskas Jānis, kurš ir organiska Ortodoksālās Tradīcijas daļa, atraida terminu “kompozītā daba” un ievieš frāzi un terminu “kompozītā hipostāze”. Un, protams, šo frāzi ir nepieciešams izskaidrot Ortodoksālā veidā, tāpēc ka tā arī var būt sagrozīta. Aplūkosim, kā mēs varam Ortodoksālā veidā runāt par “kompozīto hipostāzi”. Dieva Dēla un Vārda hipostāze pirms iemiesošanās bija vienkārša, nekompozīta, tā bija bez ķermeņa, neradīta, neredzama, netverama, neierobežota, ar visu, kas piemita Tēvam, tikai atšķirīga esamības veidā, tā kā Tēvs ir nedzemdināts un Dēls ir dzemdināts. Bet pēc iemiesošanās Dieva Vārda hipostāze kļuva kompozīta, tādā ziņā, ka tā ir salikta no dievišķības un cilvēcības. Tā tagad, pēc iemiesošanās, viena Kristus hipostāze, tā kā tā ir salikta no divām dabām, ir neradīta savā dievišķumā un radīta savā cilvēciskumā, neredzama savā dievišķumā un redzama savā cilvēciskumā.

Ja mēs nepieņemam terminu “kompozītā hipostāze”, mēs iekrītam vai nu nestoriānismā, tāpēc ka tad mums ir divas personas vienā Kristū, vai monofizītismā, tāpēc ka mēs pieņemsim divu dabu pārmaiņu un sajaukšanos.

Tādējādi Kristū divas dabas ir apvienotas “vienā kompozītā hipostāzē”. Taču, runājot par kompozīto hipostāzi, mēs domājam vienu saliktu “no divām dabām, dieviškās dabas un cilvēciskās dabas”.

Protams, ir iespējams šo frāzi kādam saprast herētiskā veidā, tas ir, pieņemt to, ka viena hipostāze ir salikta no divām citām hipostāzēm, dievišķās un cilvēciskās, vai pieņemt to, ka viena hipostāze eksistē no divām [sajauktām un izmainītām] dabām. Bet termins “kompozītā hipostāze” novērš šādas herētiskas, nepareizas interpretācijas. Jo tā ir par vienu hipostāzi, kura ir salikta no divām dabām un ir izzināma divās dabās. Ortodoksālajā Tradīcijā, kad mēs runājam par “kompozīto hipostāzi”, mēs nedomājam tikai hipostāzi, kura ir sastādīta no “divām pilnīgām dabām”, bet arī hipostāzi, kas darbojas un ir zināma “divās dabās”. Tādējādi mēs izvairāmies gan no nestoriānisma, gan no monofizītisma.

15.

Kādā Kristus Piedzimšanas svētku dievkalpojuma dziedājumā mēs dziedam: “Tādēļ, kā mēs maksājam mūsu zemes nodevās naudu, mēs arī ziedojam Tev mūsu Ortodoksālās teoloģijas bagātību.” Dievišķā iemiesošanās nav dāvāta dievbijīgām pārdomām un sentimentālām jeb psiholoģiskām analīzēm. Kaut arī tādas analīzes var sniegt kaut ko atbilstošiem fiziskajiem un garīgajiem vecumiem, bet galu galā iemiesošanās mistērija ir jāanalizē Ortodoksālās teoloģijas atmosfērā. Un kā gan citādāk, ja mums ir Logosa hipostāzē dievišķās un cilvēciskās dabas savienošanās, cilvēka dabas dievišķošana, jaunas un paradoksālas lietas, kuras cilvēka nous nevar aptvert.aOOxIEzi15leUa7nnhjB2N0WBQloBPPnktWnSUJS

Pēc visa, ko esam sacījuši, mēs varam aplūkot sekojošus četrus punktus, kuri parāda personisku pieeju šiem dižajiem svētkiem, visu Tā Kunga svētku “galvaspilsētai”.

Pirmais punkts. Ala, kurā Kristus piedzima, ir Baznīcas para`ugs. Sv. Afanāsijs Lielais runā ilustrējoši. Tā mazā telpa, kur Vissvētākā gaidīja dzemdības, ir kā Baznīcas paraugs. Sile tiek redzēta kā altāris, Jāzeps kā piekalpotājs, magi (austrumu gudrie) kā garīdznieki, gani kā diakoni, eņģeļi ir priesteri, Tas Kungs ir Bīskaps, Jaunava ir tronis, krūtis ir vīna kausi, iemiesošanās ir garīdznieka tērps, Ķerubi ir līdzjutēji, Svētais Gars ir maizes šķīvis, Tēvs, Kurš apēno visu ar Savu spēku, ir plīvurs, kas apsedz maizes šķīvi.

Baznīca ir Dievcilvēka Kristus Ķermenis, Kas bija iznēsāts Dievadzemdētājas klēpī, piedzima, bija pārveidojies, cietis, krustā sists, atkal uzcēlās un bija uzņemts debesīs. Dievišķajā Liturģijā tiek svinēta šī diženā mistērija un mums ir dota iespēja piedalīties Kristus žēlastībā. Baznīca nav cilvēku organizācija, un arī dievišķā Liturģija nav atcerēšanās un mūsu jūtu apmierināšanas rituāls.

Otrais punkts. Dievišķā daba vienmēr ir savienota ar cilvēcisko dabu Logosa hipostāzē bez pārmaiņām, sajaukšanās, dalīšanās vai nošķiršanās. Tas nozīmē, ka tās nekad nav bijušas šķirtas un nekad nebūs šķirtas. Tā kā cilvēka daba paliek nešķirama no dievišķās dabas, tā kā Dievcilvēks vienmēr eksistēs uz visiem laikiem, mēs varam pat tagad piedalīties Tā Kunga dievišķotajā miesā. Piedaloties Kristus dievišķotajā Miesā un Asinīs, mēs kļūstam viena miesa un vienas asinis ar Kristu.

Trešais punkts. Tā kā mēs izjūtam dziļu cieņu šīs diženās iemiesošanās mistērijas priekšā, un it īpaši tā kā mēs Vakarēdienā uzņemam sevī Kristus Miesu un Asinis, mums vajag piemānīt Hērodu, kā to darīja magi. Evaņģēlists Matejs saka par magiem: “Un sapnī dievišķi saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.”[37]

Vārds ‘Hērods’ ebreju valodā nozīmē ‘no ādas’. Tādēļ sv. Nikodēms Svētkalnietis saka, ka mums vajag maldināt miesīgas domas un baudas. Turklāt mums vajag izsmiet prāta nelabo, kurš novērš mūs no iešanas pa pestījošo taku. Mums vajag atgriezies pa citu ceļu, ar tikumiem, uz mūsu dzimteni, kas ir Paradīze.

Tas nozīmē, ka mums vajag dzīvot svētnoslēpumainu (sakramentālu, misteriālu) un askētisku dzīvi. Visiem, kuri dzīvo askētiski, ir dota iespēja svētnoslēpumos savienoties ar Kristu.

Ceturtais punkts. Kad persona dzīvo svētnoslēpumaini un askētiski, harmonijā ar Ortodoksālās Tradīcijas garu, tad viņa garīgi piedzīvo dievišķās iemiesošanās notikumus savā sirdī, un vēl vairāk –   visā esamībā. Tad viņš neuztver notikumus ārēji, bet uztver tos iekšēji.  Sv. Simeons Jaunais Teologs saka, kad cilvēks attīra savu sirdi un ir apgaismots, tad viņš saņem sevī Kristu un uztver Viņa zīdainim līdzīgo lēkāšanu. Kristus ir ieņemts viņā kā zīdainis un dzimst caur tikumiem, un tagad cilvēks izdzīvo visus šos notikumus savā esamībā. Protams, tikai Kristū dievišķais bija savienots ar cilvēcisko dabu hipostātiski. Bet dievišķota persona arī saņem Dieva enerģiju savā dabā un kļūst par Kristus Ķermeņa locekli. Tādējādi viņš aptver, kā Dieva žēlastība darbojas viņa dabā, kas ir kenoze, kas ir cilvēciskās dabas dievišķošana.

Svētās Trijādības Otrās Personas iemiesošanās nolūks ir cilvēciskās dabas dievišķošana. Tomēr katram mums kā hipostāzei arī jābūt dievišķotai. Ja mēs netiecamies uz dievišķošanu, tad ar mums ir tā, it kā Kristus nebūtu kļuvis par cilvēku.

No angļu valodas tulkoja Aleksandrs un Tabita Kalniņi.
Avots: Metropolitan Hierotheos of Nafpaktos “The Feasts of the Lord”

Feasts of The Lord

[1] Svētā Jāņa Zeltamutes īss dzīves apraksts atrodams Eleison.lv http://www.eleison.lv/sveetie/viiri/sveetitaji/zeltamute.htm , savukārt plašs dzīves izklāsts darbā “Jāņa Zeltamutes krusta ceļš”, kas atrodams Biblos.lv http://biblos.lv/Sveto_dzivesstasti.html

[2] Liturģija (grieķu λειτουργία, ko latviski var tulkot kopīgs darbs), ir Baznīcas centrālais svētnoslēpums un dievkalpojums, kurā notiek Baznīcas locekļu piedalīšanās Svētajā Vakarēdienā jeb Eiharistijā (no grieķu val. pateicība, pateikšanās) – Kristus Miesas un Asiņu baudīšana, kurai pieejot ar pareizu iekšēju noskaņojumu cilvēks tiek šķīstīts, iesvētīts un dziedināts, savienojoties ar Kristu Svētajā Garā. Kristus par Svēto Vakarēdienu sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā. Itin kā Mani sūtījis dzīvais Tēvs, un Es esmu dzīvs Tēvā, tāpat arī tas, kas Mani bauda, būs dzīvs Manī. ” (Jāņa 6:53-57) – Tulk. piez.

[3] Daba – Galveno, raksturīgo īpašību kopums (kādai parādībai, norisei); būtība. (Tezaurs.lv)

[4] Logoss jeb Vārds (grieķu Λόγος, Logos; tas nozīmē vārds, runa, saprāts, jēga u.c.) ir Jēzus Kristus vārds, kas norāda uz Viņu kā pirms visas radītās pasaules esošo Trijādības Otro Personu – Dieva Dēlu. Jāņa evaņģēlija ievadā grieķu vārds ‘Logoss’ tiek tulkots kā ‘Vārds’: “Iesākumā bija Vārds (Logoss), un Vārds (Logoss) bija pie Dieva, un Vārds (Logoss) bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir…” (Jāņa 1:1-3) – Tulk. piez.

[5]  „Hipostātiskā vienotība” apzīmē, ka Kristū dievišķā daba un cilvēciskā daba ir savienota dievišķajā Personā (Hipostāzē). – Tulk. piez.

[6]1.Moz.1:26-28

[7] “Un Tas Kungs sacīja: “Redzi, še pie Manis ir vieta, kur tu vari nostāties uz klints. Un notiks, kad Mana godība ies tev garām, Es likšu tev stāvēt klints spraugā un segšu pār tevi Savu roku, līdz kamēr būšu pagājis garām. Un, kad Es pacelšu Savu roku, tu Mani redzēsi no muguras, bet Mans vaigs nebūs redzams.”” (2.Moz.33:21-23)

[8] Kristoloģija – mācība par Kristu. – Tulk. piez.

[9] Hesihija grieķu val. nozīmē “klusums, miers, rāmums”. Hesihija ir Baznīcas dzīvē iekšēja cilvēka savienošanāss ar Dievu lūdzošā klusumā jeb klusējošā lūgšanā. Hesihasms – Pareizticīgās Tradīcijas garīgās dzīves kodols, iekšējās lūgšanas, prāta modrības, apziņas šķīstīšanas un dievklusēšanas tradīcija, kas nesaraujami saistīta ar dzīvi saskaņā ar Dieva baušļiem, cīņu ar kaislībām, piedalīšanos Baznīcas svētnoslēpumos (sakramentos), norisinās Baznīcas svēto dogmatiskās mācības rāmjos. – Tulk. piez.

[10] Lk.2:14

[11] Pāris fragmenti, kas paskaidro krišanu no svēto Tradīcijas skatījuma:

   “Saskaņā ar svēto tēvu mācību, konkrētāk, svētā Damaskas Jāņa, kurš apkopoja visu pareizticīgās mācības patristisko tradīciju, cilvēka dvēselei ir divas spējas: racionālā spēja un noētiskā spēja. Caur racionālo spēju cilvēks attiecas pret pasauli ar savām maņām, bet caur noētisko spēju viņam bija savienība un saskarsme ar Dievu.

   Taču Krišanas dēļ šī noētiskā spēja, kuru sauc arī par nous, aptumšojās un sajaucās ar racionālo spēju un kaislībām. Saskaņā ar pareizticīgo tradīciju, ja kāda cilvēka noētiskā spēja nedarbojas pareizi, t. i., tā nav virzīta uz Dievu, tai nav Dieva pieredzes un tā identificējas ar racionālo spēju un kaislībām, tad viņš ir „psihopāts” vārda tiešā nozīmē; viņa dvēsele cieš. Viņš var nebūt šizofrēniķis, bet viņa noētiskā spēja nedarbojas pareizi, pareizticīgā tradīcija uzskata viņu par dvēselē slimu.

   Lai šī noētiskā spēja – nous – darbotos labi, sirdij vispirms jābūt šķīstītai (attīrītai) no  kaislībām un nous – apgaismotam. Tai jāatbrīvo sevi no netīrumiem un tumsas. Pazīme, ka kāda nous ir bijis apgaismots, ir tas, ka viņš sāk nepārtraukti lūgties Svētā Gara iedarbībā. Ja personas sirds nav šķīstīta no kaislībām un viņas nous – apgaismots, viņa dvēsele tiek uztverta kā slima. Viņam var būt labas un tikumiskas (morālas, ētiskas) domas; viņš var fiziski un psiholoģiski labi justies, viņš var praktizēt ārējas labdarbības (tikumi), kā farizejs Kristus līdzībā; viņš var būt psiholoģiski līdzsvarots, bet ja viņš neatrod un pareizi nenostāda noētisko spēju tā, ka tā pareizi darbojas, kā tas ir dabiskajā stāvoklī, viņa dvēsele ir slima…” fragments no metropolīts Ierofejs (Vlahoss) “Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību”

   “Cilvēka krišana nav vienkārši juridiska lieta, nav vienkārši lieta par baušļa nepaklausību, bet ir pašas Dieva godības pieredzes zaudēšana. Apustuļi un apustulis Pāvils,savā vēstulē Romiešiem saka: “Visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” Visi ir grēkojuši un zaudējuši Dieva godību. Tātad krišana ir Dieva godības nozaudēšana. Tā ir garīgā nāve. Pēc sagrēkošanas dvēsele un ķermenis palika, bet tie zaudēja Svēto Garu. Tas tiek domāts ar priekšteču grēku: garīgā nāve, kurai sekoja fiziskā nāve – ķermeņa nāve.

   Priekšteču grēka iedzimtība nav vainas iedzimtība, kā mācīja svētlaimīgais Augustīns, bet ir nīcība un nāve, kas iegāja cilvēkā, un tas tiek nodots no paaudzes uz paaudzi jaundzimušo piedzimšanā. Dabiskajam cilvēkam dvēselē bija divas enerģijas: viena ir viņa saprāts; otra ir viņa prāts – viņa nous. Attiecīgi ir racionālā enerģija un ir garīgā (noētiskā) enerģija. Caur garīgo enerģiju viņš paradīzē redzēja Dieva godību, un caur racionālo enerģiju cilvēks varēja savu pieredzi pierakstīt un raksturot. Pēc krišanas cilvēka garīgā enerģija aptumšojās, bet ne viņa racionālā enerģija, un viņš zaudēja kopību ar Dievu, jo prāts bija aptumšots.” Fragments no Doktors Kristofers Venjamins “Kas ir ortodoksālā ticība?”

[12] Žēlastība ir Paša Dieva enerģija, Dieva neradītā enerģija. Atbilstoši Baznīcas mācībai cilvēka dzīves mērķis ir šķīstīties no grēkiem un kaislībām, lai arvien vairāk savienotos ar Dievu – dievišķotos. Dievs ar Savām enerģijām (žēlastību, svētību) ir līdzdarbīgs visā cilvēka dziedināšanas un atjaunošanas procesā, kas notiek Kristus Miesā – Baznīcā dzīvojot saskaņā ar svēto tēvu Tradīciju. Šo tēmu izgaismo raksti: Tēvs Mihails Šanburs “Vai esi glābts uz žēlastības pamata?”, Klarks Karltons “Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk”  – Tulk. piez.

[13] Nous, latviski izrunā kā [nūs] – grieķ.val. νοῦς vai νόος – intelekts, gara spējas, prāts, bet šie tulkojumi latviski ir neprecīzi un var būt maldinošijo ar šiem vārdiem latviski apzīmē arī loģisko, racionālo domāšanu (grieķ. logiki) un spriestspēju (grieķ. dianoia, διάνοια), ko šodien asociē ar smadzeņu darbību. Tāpat pareizticīgajā literatūrā krievu val. tiek lietoti vārdi ум, разум, bet ar tiem bieži vien tiek saprasta racionālā spēja kā laicīgajā terminoloģijā. Šo vārdu patieso nozīmi var noskaidrot to pareizticīgo autoru darbos, kas paskaidro svēto tēvu lietoto terminoloģiju.

   Pareizticīgajā literatūrā ar vārdu nous (prāts) visbiežāk apzīmē dvēseles aci (sv. Makārijs Lielais, sv. Jānis Pakāpnieks, sv. Damaskas Jānis u.c.) vai dvēseles enerģiju (garīgo dabu), turpretī ar vārdu sirds apzīmē dvēseles būtību. “Dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta, loģikas, racionālās domāšanas jeb spriestspējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats. Vēl var izlasīt rakstu Tēvs Džons Vaitfords “Kas ir nous un kā tas atšķiras no dvēseles?” un metr. Ierofejs (Vlahoss) “Dvēseles slimība saskaņā ar Pareizticīgās Baznīcas mācību” – Tulk. piez.

[14]  Noētisks (gr. noeros) – tāds, kas attiecas uz nous; dvēseles spēja, kura darbojas sirdī lūgšanas, dievklātbūtnes, dievbijības, nožēlas u.c. garīgu stāvokļu laikā, un nepārtraukti darbojas nemitīgās lūgšanas laikā.

[15] Jāzeps Briēnijs jeb Iosifs Vrienioss (grieķiski Ἰωσήφ Βρυέννιος) – skolots Romejas (tās sauktās ‘Bizantijas’) 15. gs. mūks. Studita klostera iemītnieks, kurš sarakstīja daudzus svarīgus pareizticīgos teoloģiskos darbus.

[16] Neradīts – nav radīts, tātad pastāv pirms visa radītā, tas ir, Pašā Dievā. Piem., Dieva enerģiju un žēlastības neradītība apzīmē to, ka šīs enerģijas un žēlastība ir Paša Dieva tieša darbība, nevis kaut kas atrauts no Viņa, pastarpināts. – Tulk. piez.

[17] Svētā Gregorija Teologa dzīvi var lasīt Eleison.lv http://www.eleison.lv/sveetie/viiri/sveetitaji/GregorsTeologs.htm

[18] Mirres – (gr. myrrha, arābu murr – rūgts). 1) smaržīga eļļa (aromātiski sveķi) (iegūst no balzāmkoka stumbra ievainojumiem, sajauc ar smaržvielām u.c.), ko izmanto mirru svaidīšanas noslēpumā, arī iesvētot altārus un antiminsus. To iesvēta bīskaps. Senajā baznīcā pēc kristībām bīskaps katram jaunkristītajam uzlika rokas viņu svētot, lai viņš saņemtu Svēto Garu. Tad, kad kristāmo bija tik daudz ka bīskapi nepaspēja izbraukāt visas draudzes un visiem uzlikt rokas, viņi sāka priesteriem dod viņu iesvētītas mirres, ar ko svaidīt visus jaunkristītos. 2) smaržīga viela, ko izdala dažas ikonas, svēto mirstīgās atliekas un citi svētumi. Avots: Eleison.lv

[19] Cēlonība – nepieciešamais sakars starp radītās pasaules parādībām, no kurām viena nosaka otru. – Tulk. piez.

[20] Kol.1:15

[21] Nīcība (grieķiski φθορά, krieviski тление), iznīcība (grieķiski διαφθορά, krieviski истление) – bojāšanās, noārdīšanās, pūšana, nīkšana, iršana, novecošana, slimošana, noguršana un citi tamlīdzīgi fenomeni ir nāves enerģijas izpausmes veidi radītajā pasaulē. Baznīcas mācībā nāve ir ne tikai bioloģiskās dzīves beigas, bet arī dažāda veida nīcības izpausmes dabā un arī garīgs atsvešinātības stāvoklis no dzīvības Avota – Dieva. Nāve ir sātana parazitējošais spēks, caur kuru sātans ir pakļāvis radīto pasauli un no kuras Kristus atnāca atpestīt. Svēto relikvijas liecina par cilvēka ciešo savienību ar Kristus augšāmcelšanās enerģiju, kas izpaužas kaut kāda veida ķermeņa nepakļāvībā nīcībai. – Tulk. piez.

[22] Svētais Simeons Jaunais Teologs http://www.eleison.lv/ir/sveetie/viiri/sirdssk/SimeonsJTeol.htm

[23] Herētiķi ir herēzes mācītāji. Herēze jeb ķecerība ir mācība, kas ir pretrunā Dieva atklāsmes pieredzei, kuru vistuvāk pēc sirds šķīstīšanas sasniedza Dieva apgaismotie un dievišķotie svētie visas vēstures gaitā. Lielākie svētie Ortodoksālās Baznīcas Tradīcijā ir patiesie un īstenie teologi. Turpretī atbilstoši Baznīcas Tēvu un svēto mācībai pāvestība (tā saucamais Romas katolicisms), ir pirms tūkstoš gadiem atkritusi no svēto dzīves, metodes un teoloģijas, un tā vietā aizstājusi sirds šķīstīšanas metodi ar neattīrīta cilvēka filosofēšanu par Dievu, kas izpaudās sholastiskajā teoloģijā. Sholastiskā teoloģija izdomāja savu kristietības sistēmu, lai filosofiski attaisnotu pāvestisma reliģisko organizāciju, tās pretenzijas uz pāvesta varu pār kristīgo pasauli (no kā termins ‘pāvestība, pāvestisms’), feodālismu un citu teritoriju okupēšanu Dieva vārdā. Runājot par herēzi jeb ķecerību, jāņem vērā, ka paša Romas katolicisma mācība no Baznīcas svēto viedokļa ir herētiska, līdz ar to pāvestisma uzskati par to, kas ir herēze, arī bija herētiski. Rietumu civilizācijas vēstures pieredze bieži var aizēnot šī paša termina ‘herēze’ citādu, pareizticīgu izpratni, kuras centrā ir nevis kādas pareizticīgas ‘organizācijas’ intereses, bet gan centieni saglabāt nesagrozītu Dieva atklāsmi un svēttapšanas ceļu. Kaut arī jāatzīst, ka vēsturiski ir nekrietnas attieksmes izpausmes Pareizticīgajā vidē. – Tulk. piez.

[24] Fil.2:6-8

[25] Apofātiskānoliedzošā jeb negatīvā teoloģija (no grieķu apophatikos – noliedzošs) ir teoloģija, kas noliedz attiecībā uz Dievu radītās pasaules tēlu un analoģiju piemērošanu, un tā apraksta Viņu, izmantojot noliedzošas definīcijas (piemēram, Dievs ir bezgalīgs, bez iesākuma, neierobežots, neapjēdzams utt.) vai pretstatus, piemēram, apgalvojums, ka Dievs ir vienlaicīgi gaisma un tumsa, norāda uz to, ka svēto redzētā Dieva neradītā godības gaisma nelīdzinās nekādai gaismai no radītās pasaules, lai atmestu jebkādu iztēles iejaukšanu un ierobežotu iztēli cilvēka virzībā pie Dieva. Apofātiskā teoloģija ir cieši saistīta ar pareizticīgo askētisko dievizzināšanas metodi – hesihasmu. Šīs metodes pamatā ir iekšējā noētiskā jeb sirds lūgšana, modrība – domu, iztēles, grēku un kaislību atraidīšana, lai varētu sadarbībā ar Dieva žēlastību atraisīties no pasaulīgas uztveres un vairāk savienoties savā esamībā ar Dievu Viņa bijāšanā jeb dievklātbūtnē.

Apofātiskās teoloģijas papildinošais pretstats ir katafātiskā teoloģija. – Tulk. piez.

[26] 1. Pēt. 2:22

[27] Mat.27:50

[28] Oktoihs – viena no galvenajām Baznīcas dievkalpojuma grāmatām, kas poētiskā formā satur Baznīcas mācību. – Tulk. piez.

[29] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val.glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu jeb neradīto gaismu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (izrotāšanu ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma” (Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda Kristus godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu” (2.Moz.34:29). – Tulk. piez.

[30] Tas, ka savienības pamatā bija Dievišķā Persona – tulk. piez.

[31] Dievišķā namturība (ikonomija jeb ekonomija) – Dievišķā nodoma īstenošana, lai atpestītu cilvēci. No cilvēces grēkā krišanas skatpunkta dievišķās namturības mērķis ir pestīšana vai glābšana, no cilvēka galējā aicinājuma skatpunkta – dievišķošanās. Mūsu glābšanas namturību veic Kungs Jēzus Kristus ar Dieva Tēva labvēlību un ar Svētā Gara līdzdarbību. Jēzū Kristū piepildās Dieva Nodoma iecere par visu pasauli, kas virzīta uz visu glābšanu, iesvētīšanu un dievišķošanu Dievcilvēkā.

[32] Entitāte – jebkurš konkrēts vai abstrakts objekts, kas eksistē, ir eksistējis vai varētu eksistēt (piemēram, persona, objekts, notikums, priekšstats, process utt.). (Tezaurs.lv)

[33] Eklesioloģija vai eklezioloģija – mācība par Baznīcu.

[34] Antropoloģija – mācība par cilvēku.

[35] Soterioloģija – mācība par pestīšanu, glābšanu un dievišķošanu.

[36] Kompozīts – tas, kas ir salikts, savienots. (Tezaurs.lv)

[37] Mat.2:12

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s