Divu veidu ticība

patristiskā teoloģija

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Cilvēkiem var būt divu veidu ticība. Pirmais ticības veids ir saprātīga piekrišanas ticība, kuras atrašanās vieta ir prāts. Šajā gadījumā persona racionāli kaut kam piekrīt un tic tam, kam tā ir piekritusi, bet šī ticība viņu neattaisno. Kad Svētajos Rakstos ir teikts: “jūs esat pestīti ticībā”[1], tas nenozīmē, ka cilvēks tiek pestīts vienīgi piekrišanas ticībai dēļ. Bet pastāv vēl viens ticības veids – sirds ticība. Šādi to sauc, tāpēc ka šis ticības veids nav atrodams cilvēka saprātā jeb intelektā, bet ir atrodams sirds (nous[2]) apvidū. Šī sirds ticība ir Dieva dāvana, ko nevar iegūt, ja vienīgi Dievs nenolemj to dāvāt. To sauc arī par ‘iekšējo ticību’. Tā ir ticība, kuru Evaņģēlijā mēnessērdzīgā bērna tēvs prasīja Kristum viņam iedot, kad viņš teica: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!”[3] Protams tēvs jau ticēja ar savu saprātu, bet viņam nebija dziļās iekšējās ticības, kas ir Dieva dāvana.

Iekšēja ticība sakņojas [empīriskā] žēlastības pieredzē. Un tā kā tā ir žēlastības pieredze, kas to padara par iekšējo ticību no pareizticīgā kristieša viedokļa? Iekšējā ticība ir noētiskā lūgšana[4]. Kad kādam sirdī ir noētiskā lūgšana, kas nozīmē Svētā Gara lūgšanu viņa sirdī, tad viņam ir iekšējā ticība. Šajā ticības veidā un lūgšanā viņš redz lietas, kas ir neredzamas. Kad kādam ir šāds redzējuma veids, to sauc par teoriju[5] (dievredzēšanu). Īstenībā teorija nozīmē redzējumu.

Ir divi veidi, kā var notikt redzējums.

Kad cilvēks vēl nav sasniedzis dievišķošanos, viņš joprojām var redzēt ar lūgšanas palīdzību, ko Svētais Gars saka viņa sirdī. Pēc dievišķošanās sasniegšanas viņš var redzēt ar dievišķošanās palīdzību, kurā abas – šī iekšējā ticība[6] un cerība – ir atliktas malā, un paliek tikai Dieva mīlestība (kā Dieva dāvana). Tas, ko svētais Pāvils domāja, kad viņš teica: “Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs… Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.”[7] Un šī mīlestība ir dievišķošanās. Dievišķošanā zināšana beidzas; pravietojumi ir atlikti malā; mēles, kas ir noētiskā lūgšana, apstājas; un tikai mīlestība paliek. Svētais Pāvils saka to ar lielu skaidrību un skaistumu. Savukārt Baznīcas Tēvi sniedz šo jautājumu izskaidrojumus, kas ir neapstrīdami pareizi.[8]

[1] Ef.2:8

[2] Nous – “dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta jeb spriestpējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats.

[3] Mk.9:24

[4] Noētisks (gr. noeros) – tāds, kas attiecas uz nous darbību; dievklātbūtnes, dievbijības, nožēlas, lūgšanas u. c. dievsaskarsmes brīžos. Noētiskā enerģija nepārtraukti sadarbojas ar Svēto Garu nepārtrauktās lūgšanas laikā. Tāpēc arī parasti noētisko lūgšanu sauc par iekšējo vai prāta, vai sirds, vai nepārtraukto lūgšanu. Ārpus šī stāvokļa noētiskā enerģija darbojas pliekani vai ir pamirusi, atrodas garīgajā nāvē – atsvešinātībā no Dieva.

[5] Tā nav “teorija” mūsdienu racionālistiskajā izpratnē, bet Dieva redzējums, kurš atklājas dzīvā Dieva pieredzē ar Svētā Gara darbošanos cilvēka sirdī. “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” (Mat.5:8) Visa Baznīcas Tēvu mācība balstās uz šo pieredzi, nevis ‘teoretizēšanu’ mūsdienu izpratnē, kas ir racionālo domu konceptu veidojumi, nevis noētiskā Dieva pieredze, nous redzējums.

[6] Tas ir, iekšējā lūgšana.

[7] “Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. [..]Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” (1.Kor.13:10, 13:13) Tā kā ticība un cerība paveica savu nolūku un cilvēks ir sasniedzis Dieva redzēšanu, savas ticības un cerības Avotu, viņš tagad vienkārši zina (kļūst!) un mīl To, Kurš ir mīlestība.

[8] Visa Filokālija apraksta šos jautājumus. (Filokālija. (kriev. Добротолюбие) No grieķu val. filokalia, filia “mīlestība” + kallos “skaistums”: «mīlestība uz skaisto, t.i., uz labo un cildeno». Tas ir 4.-15.gs. niptiskās tradīcijas jeb hēsihastu tekstu krājums, kas apkopots 18. gs. Latviski pieejama neliela izlase no tās ar nosaukumu «Labestība».

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš.

fragments no grāmatas protopresbyter John Romanides “Patristic Theology”

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.