Kristus trešā piedzimšana

Kristus trešā piedzimšana

Tesaloniku universitātes profesors Stergios N. Sakkos

Atdzimšana

Kristus trešā piedzimšana – tā ir Viņa piedzimšana ticīgo cilvēku dzīvē, to cilvēku dzīvē, kas Viņam tic un redz Viņā savu Dievu. Jo, neskatoties uz to, ka Kristus ir cilvēciskojies visas pasaules glābšanai, glābties izdotas visnotaļ ne visiem.

Protams, ka Tas Kungs “grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas”[1]. Dievs, būdams visvarens, tomēr ciena cilvēka brīvību un nevar un nevēlas mūs glābt bez mūsu piekrišanas.

Atklāsmes grāmatā Viņš ir parādīts nabaga ceļinieka veidolā, kurš iet no mājas uz māju, no dvēseles pie dvēseles, klauvē gaidot, kad Viņam atvērs. “Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani.”[2] Bet atkārtojas pirmās piedzimšanas nakts stāsts. Vairums durvju izrādās ir aizvērtas, kā kaut kad Betlēmē. Cilvēki ieaicina savās sirdīs citus dievus un dievietes. Saldākais Jēzus atrod tikai nedaudz dvēseles, kas Viņu pieņem. “Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.”[3] Bet atrodot tos, Viņš pajumti pārvērš par pili, bet Savu sili – par bagātu galdu, piedzimstot dvēselēs un atdzemdinot tās.

Šī atdzimšana mūsu glābšanai ir nepieciešama. Tikai tie, kuri “piedzims no augšienes”[4], pēc Paša Kunga sacītā, ieies Dieva Valstībā un kļūs par tās iedzīvotājiem. “Bet kā cilvēks var atkal piedzimt?” – Nikodēms ir nesaprašanā[5], tāpat kā arī mēs visi. Lai uzzinātu atbildi, atcerēsimies, ko Eņģelis teica Jaunavai Marijai, kura bija izbrīnīta uzzinot, ka dzemdēs bez vīra: “Svētais Gars nāks pār tevi, un Visuaugstākā spēks tevi apēnos.”[6] Kā ar Svētā Gara palīdzību Kristus piedzima no Marijas, tā arī mēs, apvienojoties ar Svēto Garu, varam pieņemt un savā dvēselē dzemdēt Kristu. Jā, mani brāļi. Kaut kas apbrīnojams var notikt mūsu dzīvē, bet ļaudis par to nezina un neuzzina nekad. Svētā Gara svētībā katrs kristietis var piedzemdēt Jēzu. Un piedzimušais Jēzus – tā ir mūsu būtība, jauns Kristus, pasaulē dzīvojošais patiesais kristietis.

Šādas atdzimšanas dzīvs piemērs ir apustulis Pāvils. Viņš spēja pieņemt un sevī dzemdēt Kristu tā, ka ne jau viņš vairs dzīvoja, bet Kristus viņā[7]. Viņa iekšējā būtība, saprāts un sirds pieder Kristum. Tāpēc viņš varēja vēlāk izaudzināt Kristu arī apkārtējo cilvēku dvēselēs, par ko viņš saka galatiešiem: “Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos.”[8] Cik maigs tēvs mūsu priekšā atklājas apustulis, gluži kā ievietojušais “savus bērnus” vēderā, tos nēsājošs un dzemdējošs jau par kristiešiem. Cik daudz tas var pateikt Evaņģēlija skolotājiem, vadītājiem un vadītājām! Viņu uzdevums, viņu dižā misija – cilvēku dvēselēs piedzemdēt Kristu, ciešot mokas, līdzīgas tām, ko cieš sieviete, dāvājot bērnam dzīvi.

Kā mēs atdzimstam?

Kad Jēzus neilgi pirms Ciešanām atvadījās no mācekļiem, Viņš teica, ka sūtīs viņiem Iepriecinātāju (Aizstāvi), Kurš būs ar viņiem un viņos[9]. Tieši Iepriecinātājs īsteno trešo Kristus dzimšanu Garā mūsu sirdī. Viņš apvienojas ar mums un dāvā jaunā Kristus mieru – mūsu atdzimušo būtību. Bet kā Iepriecinātājs mūs apciemo?

Mūsu pirmā tikšanās ar Viņu notiek caur ticību. Ticība atver Tam Kungam mūsu dvēseles durvis. Ticība pieņem Viņu, pakļauj Viņam mūsu sirdis un dzemdina mūsos dzīvu ieinteresētību un karstu vēlēšanos Viņu pietuvināt sev. Pēc apustuļa Pāvila vārdiem, tieši ticība ir galvenais priekšnoteikums tam, lai Kristus iemājotu mūsu sirdīs[10]. Bet bez ticības ir nepieciešama arī mīlestība, kura dod iespēju Tam Kungam palikt mūsos un padarīt mūs par Sava altāra dievnamiem. “Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu,” – māca Jēzus[11]. Mūsu ticības stiprināšanu un mīlestības vairošanu sekmē Dieva vārds. Kad mūsos iesakņojas svētās sludināšanas un mācības vārds, Dievs Vārds, Jēzus Kristus, nevis vienkārši atrodas starp mums, bet mājo mūsos. Tas mūs mistiski pilnveido un sagatavo vienotībai ar Dievu.

Bet tas, kas galējā iznākumā īsteno mūsos Kristus piedzimšanu, – tas ir svētnoslēpums. Tas Kungs nepārprotami paziņo: “Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā.”[12] Viņš atnāk, klauvē pie durvīm un, kad mēs atveram, sagatavo mielastu. Viņš, Kurš meklē mūsu glābšanu, atnes Savu Miesu un Asinis, lai mūs paēdinātu un padarītu laimīgus. Viņš mūs aicina pavakariņot ar Viņu, jo Viņa Miesa patiesi ir ēdiens, un Viņa Asinis patiesi ir dzēriens[13]. Mēs svinam Kristus Piedzimšanu patiesi tikai tad, kad ar dievbijību, ar ticību un mīlestību piedalāmies Visšķīstajos Noslēpumos (Svētajā Vakarēdienā) un pārdzimstam kopā ar jaunpiedzimušo Kristu.

Atdzimšanas nozīme

Bez šīs trešās piedzimšanas nedz pirmā mūžīgā piedzimšana, nedz otrā – vēsturiskā Kristus iemiesošanās, nesatur priekš mums nekādu jēgu un vērtību, lai cik nozīmīgas un dižas tās nebūtu. Tieši trešā piedzimšana palīdz novērtēt pirmo divu dāvinājumus, padarot Kristu par mūsu personīgo Glābēju un vēršot uz sevi Viņa misiju mūsu glābšanai.

Kristus trešā piedzimšana2

Apustulis Pāvils raksta, ka Jēzu Kristus “ir visu cilvēku, visvairāk ticīgo Pestītājs”[14]. Tas nozīmē, ka Jēzus atnāca uz zemi, lai atpestītu katru no mums. Taču glābjas ne visi, bet tikai ticīgie. Kristus atnesa uz zemi objektīvu pestīšanu. Lai tā kļūtu par subjektīvu, attiecināma uz katru, nepieciešams noticēt. Ar Savu atnākšanu pasaulē Kristus atvēra dzīvības durvis, uzklāja prieka galdu, atnesa zāles pestīšanai. Bet lai slimais izdziedinātos, paēstu un apmierinātu slāpes, viņam jāiet paēst pie šī galda, padzerties no avota un uzņemt zāles. Citādi viņš paliek nīcībā un nāvē, kas pastāvēja līdz Kristum. Un šajā gadījumā mums nebūs ko pārmest Dievam.

Kādreizējos laikos laupītāji, vēlēdamies nogalināt divus cilvēkus, rīkojās parasti sekojošā veidā: vienu cilvēku nogalināja, bet otru sasēja ar līķi seju pret seju un atstāja nomirt. Iedomājieties visas šausmas, ko piedzīvoja dzīvais, kas mirst tādā lēnā un briesmīgā nāvē. Un ar kādu steigu tas bēgtu prom no šī līķa, ja kāds viņu atbrīvotu! Taču vairums cilvēku šodien apņem un piespiež sev klāt nīcību un nāvi, pat esot brīvībā, kuru viņiem dāvāja Kristus!

Šis piemērs ļauj mums izdarīt vērtīgus secinājumus. Mēs varam palikt par elku pielūdzējiem arī pēc Kristus Piedzimšanas. Kristus ir “patiesā Gaisma, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku” (Jņ.1:9). Bet apgaismoti tiek tikai tie, kuri pieņem šo Gaismu. Bet citi paliek tumsā, neticībā, maldos un iznīcībā.

Un cits piemērs: baiss ir aklums, šausmīga ir slimība, traģiska ir verdzība. Bet aizdomājieties, cik vēl jo ļaunāk ir būt aklam un būt pārliecinātam par to, ka redzi, būt slimam un nezināt to, būt vergam un uzskatīt sevi par brīvu! Tas notiek ar lielu daļu kristīgās pasaules. Tie ir pagāni, kas klanās elkiem un koka statujām, dieviem un dievietēm, dzīvojošie maldos un neticībā nāves pieminekļu vidū. Dzīvojot samaitātu dzīvi, viņi tomēr uzskata sevi par kristiešiem tikai tāpēc, ka nav ateisti. Bet viņi ir zaudējuši Kristu!

Ak, ja mēs varētu dziļi sevī sajust, ka Kristus Piedzimšana – tas ir pats nozīmīgākais notikums ne vien cilvēces vēsturē, bet arī mūsu pašu dzīvē. Viņa atnākšana ne tikai sadalīja vēsturi divās ērās: pirms Kristus Piedzimšanas un pēc, bet arī sadalīja cilvēci tajos, kuri ir ārpus Kristus un kuri ir ar Kristu. “Ārpus” atrodas cilvēki, kuri ir grēka un neticības važās, dzīvo tālu no Dieva. Bet ar Kristu atrodas uzticīgie un šķīstie taisnie, kas sekoja Viņam, kā arī grēcinieki, kas nožēloja un atgriezās pie Dieva un dzīvo ar Viņu. Tieši viņi pa īstam svin Baznīcā Piedzimšanu, slavē Dievu, Kurš Sevi Pašu iztukšoja[15], sadalīja mūžības sfēru, iejaucās cilvēces vēstures gaitā, kļuva par cilvēku, Kurš dzīvoja starp mums un pietuvinājās katram no mums personīgi. “Iesākumā bija Vārds [..] Un Vārds tapa miesa.”[16] Šajos evaņģēlista Jāņa dieviedvesmotajos vārdos apslēpta visa pestījošā patiesība un atsvabinošais Piedzimšanas prieks, kas tiek pasniegts dāvanā tiem, kas ar ticību ļauj Kristum piedzimt sevī, tādējādi atjaunojoties Svētā Gara žēlastībā Kristū un kļūstot par “Dieva bērniem”[17].

No krievu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš.

Oriģināls pieejams te Третье рождение Христа

[2] Atkl.3:20

[3] Jņ.1:11

[4] Jņ.3:3

[5] Jņ.3:4

[6] Lk.1:35

[7] Gal.2:20

[8] Gal.4:19

[9] Jņ.14:17

[10] Ef.3:17 “Un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā.”

[11] Jņ.14:23

[12] Jņ.6:56

[13] Jņ.6:55

[14] 1.Tim.4:10

[15] Fil.2:7

[16] Jņ.1:1, 1:14

[17] Jņ.1:12

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.