Jautājums par Dieva zināšanu un Pareizticīgo gnosioloģiju

transfiguration_by_feofan_grek_from_spaso-preobrazhensky_cathedral_in_pereslavl-zalessky_2815th_c2c_tretyakov_gallery29

Jānis Sanidopuloss

Jautājums:

Es saņēmu vēstuli e-pastā, un zemāk ir mana atbilde uz to.

Tēvs Romanidiss mācīja, ja kāds pieredz dievišķošanos (theosis), Dieva neradīto godību un Viņa neradītās enerģijas, tad “pilnība ir atnākusi” un ticība un cerība vairs nav nepieciešamas, un tikai mīlestība paliek (1.Kor.13:10[1]). Romanidiss arī mācīja, ka sirds lūgšana ir pieredze, kurā svētais apzinās Svēto Garu lūdzamies sevī, kas ir eksistenciāls fenomens un empīrisks [fenomens] personai, kas to pieredz.

Kā tas attiecas uz sekojošo tēva Aleksandra Jeļčaņinova ideju viņa grāmatā “Krievu priestera dienasgrāmata”: “Tie, kuri pieprasa pierādījumus, lai ticētu, ir uz nepareizā ceļa. Ticība ir brīva izvēle. Kur ir vēlme (pat no mums pašiem apslēpta vēlme) pēc pierādījuma, tur nav ticības. Dievišķās izpausmes liecības nav jāuzskata par “pierādījumiem” – tā būtu dižā ticības tikuma degradācija un atcelšana.”?
Turpināt lasīšanu “Jautājums par Dieva zināšanu un Pareizticīgo gnosioloģiju”