Divu veidu ticība

patristiskā teoloģija

Protopresbiters Jānis Romanidiss

Cilvēkiem var būt divu veidu ticība. Pirmais ticības veids ir saprātīga piekrišanas ticība, kuras atrašanās vieta ir prāts. Šajā gadījumā persona racionāli kaut kam piekrīt un tic tam, kam tā ir piekritusi, bet šī ticība viņu neattaisno. Kad Svētajos Rakstos ir teikts: “jūs esat pestīti ticībā”[1], tas nenozīmē, ka cilvēks tiek pestīts vienīgi piekrišanas ticībai dēļ. Bet pastāv vēl viens ticības veids – sirds ticība. Šādi to sauc, tāpēc ka šis ticības veids nav atrodams cilvēka saprātā jeb intelektā, bet ir atrodams sirds (nous[2]) apvidū. Šī sirds ticība ir Dieva dāvana, ko nevar iegūt, ja vienīgi Dievs nenolemj to dāvāt. To sauc arī par ‘iekšējo ticību’. Tā ir ticība, kuru Evaņģēlijā mēnessērdzīgā bērna tēvs prasīja Kristum viņam iedot, kad viņš teica: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!”[3] Protams tēvs jau ticēja ar savu saprātu, bet viņam nebija dziļās iekšējās ticības, kas ir Dieva dāvana. Turpināt lasīt

Advertisements

Pareizticība kā terapija

p-met

Protopresbiters Georgijs Metallinoss,
Atēnu universitātes godājamais teoloģijas profesors

Ja mēs gribētu vispārpieņemti nodefinēt pareizticīgo kristietību, mēs varētu teikt, ka tā ir Neradītā[1] (Dieva) klātbūtnes pieredze vēsturē, kā arī iespēja radītajam (cilvēkam) kļūt „ar svētību” par dievu. Dotajā pastāvīgajā Dieva klātbūtnē Kristū vēsturiskajā esamības realitātē kristietība piedāvā cilvēkam iespēju dievišķoties[2], gluži kā medicīna piedāvā viņam iespēju uzturēt vai atjaunot veselību, īstenojot konkrētu ārstniecību un ievērojot nosacītu režīmu. Turpināt lasīt