Dievadzemdētāja un Baznīca

theotokos_9

Metr. Ierofejs (Vlahoss)

Mani mīļie brāļi, Kristus Baznīca ir Dievišķi-cilvēciskā Kristus Miesa. Vecās Derības Baznīca bija garīga un sastāvēja no taisnajiem, kuri nepārvarēja nāvi, bet ar Kristus iemiesošanos Baznīca kļuva fiziska, tas ir, tā bija Kristus izveidota un kļuva par Viņa Miesu. Tas tika paveikts kopā ar Vissvētāko, jo viņa dāvāja savu miesu Kristum, kurš dievišķoja to un padarīja par baznīcu. Tas vien jau parāda Vissvētākās vērtību un to, ka viņā ir prieks un iemesls mūsu dievišķošanai.

Kad mēs sakām Baznīca, mēs ar to domājam Līgavaini Kristu, Līgavaiņa Kristus Māti un Līgavaiņa Kristus draugus – svētos. Šajā kopībā tiek sasniegta cilvēka dievišķošanās, kā arī visas radības iesvētīšana, un, protams, dižas izmaiņas notiek sabiedrībā un pasaulē.

Sprediķos, kas ir skanējuši pēdējos mēnešos un kas vēl būs, mēs pieminējām un atsauksimies uz Baznīcas Svētnoslēpumiem, un mēs redzējām to svarīgumu mūsu dzīvē. Nevar būt garīgā dzīve ārpus Baznīcas Svētnoslēpumiem, it īpaši bez Svētās Kristības, Svētās Mirru Svaidīšanas un Dievišķā Svētā Vakarēdiena. Bet šie Svētnoslēpumi ir saistīti ar mūsu Vissvētāko. Eņģeļa apmeklējums Labās Vēsts Pasludināšanā un Svētā Gara pieņemšana bija mūsu Vissvētākās Kristība un Mirru Svaidīšana, jo tādā veidā viņa tika šķīstīta atbilstoši viņas tēlam un tika svaidīta ar Svēto Garu. Ja mēs aplūkojam Svēto Kristību caur Pareizticīgo perspektīvu, nevis vienkārši kā iedzimtās vainas atlaišanu, bet kā tēla šķīstīšanu, tad mēs sapratīsim Vissvētākās būtības stāvokli Labās Vēsts Pasludināšanas laikā. Var teikt, ka ar Kristus ieņemšanu mūsu Vissvētākās miesā, viņa uzņēma Kristu [līdzīgi kā Svētajā Vakarēdienā – tulk. piez.]. Ciešās Kristus embrija attiecības ar Viņa Māti parāda, ka Vissvētākā deviņus mēnešus, kamēr viņa iznēsāja Kristu, atradās ar Viņu pastāvīgā Dievišķā Kopībā. Līdz ar viņas aizmigšanu un viņas miesisko pacelšanos debesīs, Vissvētākā piedzīvoja Kristus Otro Nākšanu un viņas miesas augšāmcelšanos.

Kad mēs apzināsimies Dievišķās Eiharistijas diženo vērtību, mums jāredz arī attiecības starp Vissvētāko un Dievišķās Eiharistijas Svētnoslēpumu. Nozīmīgi ir tas, ka mums ir liels gods Dievišķās Eiharistijas laikā piedalīties Kristus Miesas un Asiņu Noslēpumā, bet mēs esam pateicību parādā arī Vissvētākajai, jo šo Savu Miesu Kristus pieņēma no Savas Mātes un dievišķoja to. Šādā perspektīvā svētais Simeons Jaunais Teologs saka, ka tie, kuri uzņem mūsu Kunga Jēzus Kristus miesu, uzņem arī Vissvētākās miesu. Pat antidors[1], saskaņā ar vienu interpretāciju, ir mūsu Vissvētākās svētība. Proskomīdijas[2] laikā pienestā maize atgādina Dievadzemdētāju, jo jērs tiks pienests un pārvērsts par Kristus Miesu, bet pārējā maize tiks pienesta Vissvētākās piemiņai.

Mīļie brāļi, Vissvētākā ir cieši saistīta ar Kristu, šī iemesla dēļ ikonogrāfi parasti attēlo viņu, turam Kristu viņas rokās. Tādējādi Vissvētākā ir saistīta ar Baznīcu, jo tieši kā Baznīcas centrā ir Kristus, tā arī Vissvētākā tur Kristu savās rokās. Un tieši kā caur Baznīcu mēs pazīstam Kristu, tā arī caur Vissvētāko mēs tiekam vadīti mīlestībā uz Kristu. Tieši kā Baznīca lūdzas par mūsu pestīšanu, tā arī dara Vissvētākā, nepārtraukti lūdzoties par mums.

Mēs slavējam Kristu, Kurš ir mūsu Pestītājs un Labvēlis, bet mēs arī godinām mūsu Vissvētāko, kura kļuva par prieku un iemeslu mūsu atdzimšanai. Mēs nododam sevi viņas dievišķi-mātišķajā sirdī un viņas cilvēkumīlestībā pret mums visiem. Mēs vēršamies un lūdzam viņu pasargāt mūs, stiprināt mūs, visu mūsu dzīvi, mūsu nāves stundā un it īpaši briesmīgajā Kristus Otrās Nākšanas stundā.

“Vissvētā Dievadzemdētāja, glāb mūs.”

[1] Antidors – (gr. “dāvanas vietā”). Prosforas daļas pēc Jēra izņemšanas. Antidoru izdala Liturģijas beigās. Antidors jāapēd pirms cietas barības ēšanas. Antidoru nedod citticībniekiem un nekristītiem.

[2] Proskomīdija (Проскомидия) – Liturģijas pirmā daļa. Nozīmē pienešanu, jo šinī laikā noslēpuma veikšanai tiek pienesti vīns un maize. Proskomīdija atgādina ticīgajiem Kristus piedzimšanu. Viņš nāca pasaulē ciest nāves mokas par cilvēku grēkiem. Proskomīdijā sagatavo piecas prosforas no kurām izņem daļiņas un liek uz diskosa. No pirmās prosforas – Jēzum Kristum (Jērs); otrās – Dievmātei (uz diskosa novieto Jēram labajā pusē); trešās – izņem deviņas daļas par godu svētajiem: Jānim Priekštecim, praviešiem, apustuļiem, apgaismotājiem, mocekļiem, mantas nekārīgiem, apustuļiem līdzīgiem, svētajiem un Jānim Zeltamutem (Hrizostomam) vai VasīlijamLielajam (liek Jēram kreisajā pusē); ceturtās – daļas par dzīvo kristīgo ļaužu veselību; piektās – par mirušo dusēšanu. Daļas no 4-ās un 5-ās prosforas liek priekšpus Jēra. Vienkārši prosforas tiek izsniegtas ticīgiem  kopā ar vārdu sarakstu ko tie bija iesnieguši, lai aizlūdz  par tiem liturģijā. Proskomīdiju veic priesteris vai arhierejs uz upurgalda altārī. Tai laikā baznīcā tiek lasītas stundas. Izmanto raudzētu maizi un sarkano vīnogu vīnu, kas atšķaidīts ar ūdeni.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš.

Oriģināls pieejams te Mystagogy 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s