Protopresbiters Georgijs Metallinoss
Herēze nav vienkārši domāšanas spējas kļūda, nedz herētiķi[1] ir vienkārši nomaldījušies, meklējot patiesību. Viņu gadījumā notiek kaut kas dziļāks un daudz būtiskāks. Viņi var zināt Bībeli gandrīz no galvas, bieži apbrīnojamos veidos. Bet viņiem trūkst būtiskākais, un šis trūkums viņus radikāli atšķir no Tēviem. Viņiem trūkst Tēvu Svētā Gara pieredzes, iekšējās Gara apgaismības. Tas ir tāpēc, ka viņi nav izgājuši cauri Baznīcas terapeitiskajam procesam.
Ārēji viņi var būt morāli nevainojami. Bet viņos nav Gara. Tādēļ viņi neredz, ko Tēvi redz Garā. Kaut arī intelektuāli viņi var būt apbrīnojami attīstīti.
Tik tiešām tas ir fakts, ka visi lielie herētiķi radīja iespaidu ar savām plašajām zināšanām un “gudrību”. Pat šodien! Bet viņiem nav šķīsta sirds, nedz viņi ir bijuši pārtapuši par Svētā Gara tempļiem.
Herēze paredz nabadzīgu līdz neesošu terapeitisko ārstēšanu. Šī iemesla dēļ herētiķu teoloģija ir intelektuāla – zinātniskas hipotēzes, loģiska un siloģiska spēle. Dievišķošanās pieredze, kura izrotā Tēvus, ir tas, kas viņiem trūkst. Šī iemesla dēļ herētiķi kritiskos brīžos nevar atšķirt patiesību no viltības. Jo viņi nevar ieraudzīt tajā patiesību, viņi nepazīst to savā sirdī. Bez “noētiskās lūgšanas”[2] palīdzības tie nevar nonākt līdz “pagodināšanai”[3], kura ir “visas patiesības” atklāsme no Svētā Gara.
Te arī atklājas visu herētiķu traģēdija, it īpaši herēžu aizsācēju [traģēdija]. Būdami neapgaismoti paši, viņi cenšas apgaismot. Būdami neizdziedināti paši, viņi cenšas dziedināt. Būdami ateisti paši (būdami bez patiesā Dieva), viņi cenšas runāt par Dievu. Mēs varam pielīdzināt herētiķus pūšļotājiem un šarlatāniem, kuri krāpjas. Bet viņi ir sliktāki: viņi ir terapeiti, kuri piedāvā nāvīgu terapeitisko ārstniecību, kuri nogalina cilvēkus mūžībai. Viņi ir aptiekāri, kuri tirgo saindētas zāles, sabojātas, kas ir bīstamas sabiedrības veselībai, nevis fiziski, bet garīgi un mūžīgi.
no angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
avots: Mystagogy
[1] Herētiķi ir maldu mācību nesēji, kas māca pretrunā Dieva Atklāsmei, tādējādi novirzot no pestījošā Dievsaskarsmes ceļa. – Tulk. piez.
[2] Noētiskā lūgšana – vēl tiek saukta par iekšējo, sirds vai prātīgo lūgšanu. Tas ir lūgšanas veids, kas attīstās cilvēka pieredzē balstītas Dievsaskarsmes gaitā. Atbilstoši pareizticīgās Baznīcas svēto Tēvu tradīcijai šī lūgšana nav sasniedzama bez pareizas mācības par Dievu, grēku nožēlas, dzīves Baznīcas svētnoslēpumos un sekošanas svēto Tēvu tradīcijai. – Tulk. piez.
[3] Pagodināšana – izrotāšana ar Dieva godību (enerģiju) – dievišķošana. Var par to lasīt krievu valodā piemēram sv.Teofana Vientuļnieka komentāru uz Rom.8:30 http://azbyka.ru/otechnik/Feofan_Zatvornik/tolkovanie-k-rimljanam/3_31 – Tulk. piez.
Θεογνωσία 