Sākums » herēzes » Gregorijs Palama un Hesihastisko strīdu patiesā būtība

Gregorijs Palama un Hesihastisko strīdu patiesā būtība

Profesors Panaiotiss Hristu,
viens no lielākajiem 20. gadsimta Baznīcas Tēvu pētniekiem

163974-p

Hesishastisko strīdu cēloņi un galvenās personas

Strīdu cēloņi ir tas, ka antihesihasti novienādoja filsofiju ar teoloģiju, turpretī hesihasti tās nošķīra; antihesihasti padarīja teoloģiju par izpētes objektu, turpretī hesihasti to pielietoja kā terapeitiskas pieredzes veidu; antihesihasti nepieņēma vispārēja viedokļa pastāvēšanu, turpretī hesihasti to pieņēma; antihesihasti, būdami racionālisti, balstīja zināšanas uz cilvēka prāta spējām un Dieva transcendentāluma dēļ uzskatīja Dieva zināšanu par neiespējamu, turpretī hesihasti uzskatīja, ka Dieva zināšana ir iespējama caur Viņa enerģijām, kuras izstaro no Viņa, kaut arī Viņš paliek neizzināms Savā būtībā.

Varlaāms cīnījās ar hesihastiem, tāpēc ka viņš tiecās ‘atjaunināt’ teoloģiju, pirmkārt, ar Platona un, otrkārt, ar Aristoteļa filosofijas palīdzību. Palikdams izolēts Bizantijā savas ķildīgās izturēšanās dēļ, viņš neguva panākumus sava mērķa īstenošanā, uz kuru viņš pārstāja tiekties, kad vēlāk atgriezās Rietumos. Viņa sekotāji arī cieta neveiksmi.

Hesihastiskais Gregorijs Palama īstenoja teoloģisko atjaunināšanu caur savas teoloģiskās un mistiskās sistēmas izskaidrošanu. Tā īstenībā bija praktiskā hesihasma pozitīvā izpausme, ko Palama izmantoja par atskaites punktu savā reakcijā pret Varlaāmu un viņa sekotājiem. Tādējādi no ietekmes skatpunkta hesihastiskā teoloģija Bizantijā kļuva par līdzvērtīgu tam, kas sholastiskā teoloģija bija Rietumos, kaut gan būtībā hesihasms bija pilnīgs pretstats Rietumu sintēzei. Atšķirot Dievā būtību un enerģijas, kā to bija darījuši Kapadoķieši[1], bet vēl skaidrāk par viņiem, Palama teica, ka Dieva būtība paliek neizzināma, bet Viņš atklāj Sevi enerģijās. Identificējot šīs neradītās enerģijas ar vispārīgiem jēdzieniem, Gregorijs Palama atrada ceļu, kā ar to palīdzību aizstāvēt daļēju Dieva zināšanu, kas tiek papildināta ar ticību.

Gregorija Palamas teoloģija

Cilvēka prasības neapmierina teoloģija nedz tās sholastiskajā katafātiskajā formā, nedz negatīvajā apofātiskajā formā, vai pat tās īpašajā Palamiskajā formā, tāpēc ka visas šīs teoloģijas ir “logos/λόγος” (diskurss[2]), kā pats Palama to atklāja, un tādēļ tiecās uz redzējumu (feoria/θεωρία), kas ir pāri par “logos/λόγος”. Teoloģija kā vienkārša Dieva zināšana un saprašana nevar būt beigas virzībai pie Dieva, un apofātiskās teoloģijas iegremdēšanās tumšajā mākonī (gnofos/γνόφος)[3] nav tas, ko kristietim jāmeklē, kuram ir pienākums virzīties aiz tā uz kopību ar Dievu, uz tā saukto dievišķo vērojumu (feoptia/θεοπτία), kas ir daudz augstāks par teoloģiju, līdzīgi kā vienkārši iegūt kaut ko ir augstāk, nekā vienkārši zināt par to. “Teoloģija ir tik tālu no Dieva redzējuma gaismā un tik nošķirta no esmes saskarsmē ar Dievu, kā zināšana no kaut kā iegūšanas.”[4] No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka mums šeit ir darīšana tikai ar vārdu atšķirību; to, ko mistiķi parasti sauca par teoloģiju (teologia/θεολογία), Palama tagad nosauca par dievišķo redzējumu (feoptija/θεοπτία). Neskatoties uz to, nevajag aizmirst, ka vārdi parasti atstāj savas neizdzēšamās pēdas uz realitātēm, ko tie apzīmē. Palama neatraida “teoloģiju”, bet mazina tās nozīmi. Praktizēšana (itos/ήθος) un būšana saskarsmē ar Dievu ir atdalīta no teologa, bet tās paliek par pastāvīgu rakstura iezīmi tam, kurš tiecas uz Dieva redzēšanu (feoptis/θεόπτης).

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
Avots: Mystagogy , Chrestou’s Greek Orthodox Patrology: An Introduction to the Study of the Church Fathers, pp. 189-190.

[1] Kapadoķieši – Kapadoķijas Tēvi, arī pazīstami kā Trīs Kapadoķieši, ir Cēzarejas bīskaps Vasīlijs Lielais (330.–379.g.), Vasīlija jaunākais brālis Nisas bīskaps Gregorijs (332.–395.g.) un tuvs draugs Nazianzas Gregorijs (329.g.–389.g.) jeb Gregorijs Teologs, kurš kļuva par Konstantinopoles patriarhu. Kapadoķija atrodas mūsdienu Turcijas reģionā, kur kristietības aizsākumos bija sludinājis apustulis Pāvils. Kapadoķijas Tēvi ir veikuši ārkārtīgi lielu ieguldījumu Baznīcas teoloģijā.

[2]  Diskurss – saistītu izteikumu virkne; teksts; konkrēts valodas lietojums; runa. (Tezaurs.lv)

[3] „Un tauta stāvēja iztālēm, bet Mozus tuvojās tumšajiem mākoņiem (gnofon/γνόφον), kuros bija Dievs.” (2.Moz.20:21) „ Tad jūs tuvojāties un nostājāties kalna pakājē, bet kalns dega ugunīs līdz debesu jumam, kaut apkārt bija tumsa, mākoņi (gnofos/γνόφος) un migla.” (5.Moz.4:11) „Jo jūs neesat pienākuši pie kalna, kas rokām taustāms, pie degošas uguns un mākoņu tumsas (gnofo/γνόφῳ) un vētras.” (Ebr.12:18)

[4] Gregory Palamas, On the Hesychasts, 1, 3, 42.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s