Pastāvīga Dieva atmiņa un izmisuma gara izkliedēšana

Stareca Afanāsija Mitilineosa mācība Konstantīna Zalalasa stāstījumā.

Afanāsijs Mitilineoss
Starecs Afanāsijs Mitilineoss

Tulkota audio transkripcija.

“Atceries Kungu, savu Dievu…”

5.Mozus 8:18

“Atceries Radītāju savās jaunības dienās, pirms ļaunās dienas ir atnākušas…”

Salamans Mācītājs 12:1

Kas ir šī Dieva atmiņa? Tas ir tas pats, par ko svētais Gregorijs Teologs teica: “Ir svarīgāk atcerēties Dievu biežāk, nekā elpot.” Tā kā mēs elpojam pastāvīgi, tad mūsu Dieva atmiņai ir jābūt pastāvīgai. Kā tas ir iespējams, jo mums ir jāstrādā, mums jāiet uz skolu, mums jāmācās, mums jākoncentrējas uz tik daudz dažādiem uzdevumiem katru dienu – jārunā, jāklausās, jāstaigā, jāsniedz mūsu nedalīto uzmanību mūsu ģimenes locekļiem un tā tālāk? Šai Dieva atmiņai ir jābūt iedēstītai mūsu esamības visdziļākajās dzīlēs. Dieva atmiņai jābūt mūsu asinīs, tā sakot, mūsu zemapziņā. Kaut arī mēs varētu visu laiku nerunāt par Dievu, tomēr ir iespējams vienmēr uzturēt Dieva apzināšanos.

Piemēram, tu esi mājās un tevi apciemo draugs. Tu sāc sarunāties par dažādām lietām. Bet vienā no mājas istabām guļ tavs tēvs. Un tev jāuzmanās, lai viņu nepamodinātu. Tādēļ dabiski, ka jūs čukstēsiet un to darīsiet automātiski. Jums nevajag katru sekundi atgādināt savā starpā, ka tēvs guļ. Tev prātā vienkārši ir apziņa, ka tavs tēvs mājās guļ.

Izmantosim citu piemēru. Teiksim tu guli divstāvu gultas augšējā stāvā nometnē. Pieņemsim, tu parasti grozies un locies gultā, kurā tu parasti guli mājās. Tu to nedari, kamēr esi divstāvu gultas augšējā daļā. Kaut kas tevī ir nomodā. Kaut arī tavs ķermenis guļ, dziļi zemapziņā ir šī apzināšanās, papildus apjēgšana, kas saka tev negrozīties un nelocīties, jo tu guli augstā vietā un tu nevari brīvi kustēties. Šī apzināšanās tevi atturēs no izkrišanas.

Kā mēs redzam abos šajos piemēros, Dieva atmiņa nav kaut kas, kas man būtu apzināti jāuztur visu laiku un pašam sev par to jāatgādina. Tā ir sajūta un apzināšanās, kas nonāk manā iekšējā būtībā. Tomēr, lai iegūtu šo apzināšanos, man jāturpina vingrināties ilgu laiku.

Mans draugs, ja tu esi jauna persona, teiksim, svētdienas skolas līmeņa. Šis ir laiks, lai iegūtu šo apzināšanos, kura uzturēs Dievu pastāvīgi tavā atmiņā. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Apzināšanās, ka Dievs pastāvīgi tevi vēro, sargā, seko, ir gatavs tev palīdzēt. Šī Dieva atmiņa kļūst par vairogu un aizsardzību. Tā aizsargās no elku kalpības (kalpošanas kaislībām) un grēka.

Kad Jāzeps tika kārdināts un ļoti spēcīgi pavedināts, viņš atsaucās uz šo Dieva klātbūtni.[1] Viņš teica: “Kā es varu darīt šo ļaunumu sava Dieva klātbūtnē un grēkot pret Viņu?” Atkal minēsim, ka Jāzepam bija pastāvīga Dieva atmiņa, kas pastāvīgi viņam atgādināja, ka Dievs viņu vēro.

Vai mēs redzam, cik tas var būt svarīgi? Un gluži pretēji – Dieva aizmiršana ir ļoti nopietns grēks, viens no septiņiem nāves grēkiem, ko sauc par nolaidību jeb garīgo slinkumu. Nolaidībai ir divi bērni, aizmiršana un ignorēšana. Dieva aizmiršana var būt par cēloni daudzām aplamām darbībām. Tādējādi Dieva atmiņa attur mūs no grēkošanas un palielina apzināšanos, ka Dievs ir visur. Tā arī palielina dievbijību, padara mūs dievbijīgākus. Vai mēs vēlamies garīgi pieaugt? Vai mēs patiešām gribam kļūt garīgi ļoti stipri, patiesi garīgi? Mums jāpavairo mūsu Dieva atmiņu. Mēs paturam šo Dieva atmiņu visur, kur mēs ejam. Tā ir mums līdzi skolā, mājās, darbā, uz ielas. Ja mēs pastāvīgi apbruņojam sevi ar Dieva atmiņu, tad mēs būsim ceļā uz stipru garīgumu.

Tā padara visu radīto pasauli daudz skaistāku. Tu redzi piemīlīgu ziedu un uzreiz domā, cik skaistu lietu Dievs ir radījis. Skaistu dienu, kristālzilas debesis – mēs ātri attiecinām šīs lietas uz Dievu, pagodinot Viņu.

Dieva atmiņa attīsta mūsos vēlmi redzēt Dieva vaigu, kas pārnes mūsu vēlmes no zemes lietām uz debešķīgo. Mēs nepaliekam pielipuši zemes lietām. Kā mēs zinām, materiālistisks cilvēks, kuram patīk pavairot visāda veida īpašumus, būdams bez Dieva Gara, mēģina aizpildīt tukšumu savā dvēselē ar visāda veida īpašumiem un greznumlietiņām. Bet persona, kuras sirds ir pilna ar Dieva atmiņu, būs norūpējusies tikai par galvenajām dzīves pamatvajadzībām, pamatlietām, kas palīdz viņas eksistencei. Viņa netiek paverdzināta visām mūsdienu tehnoloģiju materiālajām lietām un vēlmei to visu iegūt. Tādējādi Dieva atmiņa palīdz izslēgt jebkāda tipa vientulības vai pamestības sajūtu. Kā mēs zinām, daudzi cilvēki šodien noliedz Dievu. Un pateicoties šim noliegumam, viņi cieš no vientulības, kas ved depresijā, jo viņi neredz savā dzīvē mērķi vai jēgu.

Es jums apgalvoju no savas pieredzes, ja man nebūtu šīs Dieva atmiņas, ja es nezinātu Dievu, es redzētu savu dzīvi bez jebkāda satura vai mērķa. Savas dzīves jēgu un mērķi es saņēmu no šīs Dieva atmiņas. Svētais Pāvils saka: “Mums nav paliekošas valstības šeit, nav pastāvīgas pilsētas…” Mēs vienkārši izturam sava veida eksāmenus. Ja mēs neticētu Dieva Valstībai, kur mēs ietu bez šīs svētīgās cerības? Kāda ir dzīves nozīme? Kāpēc mēs eksistējam? Ko es daru? Vai mēs visi esam pīšļi vējā, kā saka kāda dziesma? Šī vientulība un izolēšanās var būt liela nelaime, domājot, ka dzīvei nav jēgas. Tas bez šaubām ir par cēloni narkotiku un alkohola ļaunprātīgai izmantošanai, pašnāvībai un daudziem citiem ļaunumiem. Bet Dieva atmiņa rada un kultivē Dieva klātbūtnes apzināšanos un neatstāj brīvu vietu vientulībai. Neskatoties ne uz ko, lai kur tu būtu, vai tu atrodies savā istabā vai kosmiskajā kuģī, kas dodas mēnešiem ilgi uz citu planētu, tev paliks šī apzināšanās, ka Dievs ir ar tevi. Tu nekad nezaudē Dievu, un tas piepilda tavu sirdi.

Saglabājot Dieva atmiņu, mums ir arī Dieva providences apzināšanās. Grūtos brīžos, kad viss izskatās nomācošs, tu pajautā sev: “Vai Dievs ir nomiris?” Nē, Viņš ir šeit. Tad kāpēc es uzvedos tā, it kā Viņš būtu nomiris? Ja tu tikai zinātu, cik ļoti tas var noderēt.

Ir kāds stāsts par jaunu sievieti, kura zaudēja savu vīru. Un, būdama pasaulē viena ar piecus gadus vecu dēlu, viņa raudāja un pastāvīgi atkārtoja: “Ko mēs darīsim?” Viņa bija pavisam izmisusi. Te kādā brīdī puisēns pagriezās pret savu māti un teica: “Mammu, vai Dievs arī nomira? Tētis nomira, bet vai Dievs arī nomira?” Māte saņēma jaunus spēkus. Un viņa bija spējīga dzīvot tālāk.

Šis stāsts ļoti palīdzēs mūsu dzīvē tikt pāri šādiem smagiem brīžiem. Kad sāk iestāties izmisuma gars. Kad tas sāk grozīties mūsu tuvumā. Mēs varam jautāt paši sev: “Dievs mūs nav pametis visus šos gadus. Kādēļ Viņš to darītu tagad? Viņš ir šeit. Viņš mūs vēro un mūs apgādās. Mēs esam Viņa rokās.”

Tādējādi Dieva atmiņa stiprina mūsu ticību Viņa providencei un Viņa vadībai. Dievs ir mūsu vadītājs caur dzīvi.

Visbeidzot, Dieva atmiņa piepilda mūs ar patiesu prieku. 76. psalmā Dāvids raksta: “Pieminēju Dievu un līksmoju.”[2] Dziļš prieks ir Svētā Gara auglis. Kad svētais Pāvils Vēstulē galatiešiem piemin Svētā Gara augļus, tad viens no tiem ir prieks. Un šim priekam nav nekāda sakara ar laicīgo prieku par jaunu mašīnu, jaunu pulksteni, jaunu ofisu, jaunu diplomu. Tas ir Svētā Gara prieks, kurš tiek iegūts, kad sasniedz pastāvīgu Dieva atcerēšanos. Un kad tu domā par Dievu, tu jūti šo nebeidzamo prieku.

Lūgsimies par to, lai visi no mums: gan jauni, gan veci – vecumam ar to nav nekāda sakara: pat septiņgadīgiem var būt šis prieks no Dieva atcerēšanās, – un visi tie, kuri atceras Dievu, būtu arī Dieva pieminēti. Pastāv savstarpēja atmiņa. Dievs saka: “Es viņus vairs neatcerēšos.” Tas nozīmē, ka Dievs neatzīs tos, kuri gāja caur dzīvi bez Dieva atmiņas. Tā ir tā lieta, ko daudzi kristieši dzirdēs no Kristus laiku beigās: “Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji.”[3] Cik tas būs šausmīgi tiem no mums, kas vēl nebūsim sākuši nožēlas ceļu.

“Apustuļu darbos” eņģelis teica Kornēlijam: “Tavas lūgšanas un tavi žēlsirdības darbi ir nākuši Dieva priekšā un ir pieminēti.” Tos Dievs atceras, un tādēļ, ka tu esi atcerējies Dievu, Dievs atceras tevi un grib tevi ievest Savā svētajā Baznīcā. Tādēļ sūti savus kalpus uz tādu vietu, lai atvestu Pēteri un saņemtu kristiešu kristību un izglābtos. Tātad Kornēlijs atminējās Dievu katru dienu, un viņa lūgšanas bija patiesas. Tādēļ arī Dievs viņu atcerējās.

[1] 1.Mozus gr. 39.nodaļa

[2] Latviskajā tulkojumā ir savādāk. Baznīcslāviski “Помянýхъ Бóга и воз­весели́хся” (Ps.76:4).

[3] Mateja 7:23

3 domas par “Pastāvīga Dieva atmiņa un izmisuma gara izkliedēšana

    1. Paldies. Šajā rakstā ir vienkāršāk ir izteikts par viens no Dieva pieredzes tradīcijas pašiem pamatiem, kurā dzīvojuši patriarhi un pravieši Vecās Derības laikā un Jaunās Derības apustuļi un tiem sekojošie mocekļi, askēti, dižie Baznīcas tēvi u.c. sasniegušie svētumu.
      Varbūt Jums būs interesanti iepazīties ar drusku plašāku ieskatu, kas izklāstīts šajā rakstā:
      Protopresbiters Georgijs Metallinoss – Pareizticība kā terapija
      https://theognosia.wordpress.com/2015/04/30/pareizticiba-ka-terapija/

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.