Sākums » teoloģija » Dieva būtība un enerģija » Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām

Svētā Gregorija Palamas mācības vēstījums mūsdienām

Protopresbiters Georgijs Metallinoss

5276

Hesihasms[1] ir Ortodoksālās tradīcijas kvintesence[2], cieši saistīta ar to, ko ietver un pauž jēdziens ORTODOKSIJA. Ārpus hesihastiskās tradīcijas Ortodoksija nevar pastāvēt un nav iedomājama. Turklāt hesihasma prakse ir īstenas kristietības atpazīšanas kritērijs. Saskaņā ar Pareizticīgo patristisko[3] tradīciju caur “gavēšanu, nomodu, lūgšanām” – ar hesihasma praktizēšanu – tiek iemantotas debešķīgas dāvanas. Jau sākumā paskaidrosim, ka hesihasms galvenokārt nozīmē ceļu uz dievišķošanos[4] un dievišķošanās pieredzi, un, sekundāri – izmeklēt un pierakstīt šo ceļu un pieredzi, ko vārds “teoloģija”  nozīmē akadēmiski (pareizticīgajā vidē – tulk. piez.).

Hesihasms ir Vispasaules Koncilu dogmatisko un teoloģisko lēmumu pamatā, tas ir ceļojums Svētajā Garā caur “šķīstīšanos, apgaismošanos un dievišķošanos”, un nevis kaut kāds intelektuāls-apcerīgs-zinātnisks process. Tādēļ Dieva zināšana kā dievišķošanās ir domāta ikvienam, gan izglītotam, gan neizglītotam, gudram un negudram, nevis tikai filosofiem, kā četrpadsmitajā gadsimtā uzskatīja uniāts[5] Kalabrijas Varlaāms (jeb Barlaāms) (1290.-1359.g.). Svētais Gregorijs Palama, būdams hesihastiskās tradīcijas pārstāvis un cīnītājs, sava laikmeta diženākais  Pareizticīgais teologs un izcils Ortodoksālās Baznīcas Tēvs, sākumā atspēkoja Varlaāmu.

Svētais Gregorijs mācījās Teoloģiju īstā Pareizticīgajā Teoloģiskajā Skolā, saskaņā ar 1. Korintiešiem 12.-14. nodaļu (kura konstruē Baznīcu caur garīgajām dāvanām), proti caur askēzi un nožēlu. Palama kļuva par Teologu kenobītu[6] klosterī. Viņa Teoloģijas avots nebija sholastisks vai akadēmisks, kaut arī pirms došanās uz klosteri viņš bija ieguvis ļoti labu izglītību abilstoši savam laikmetam. Viņa teoloģijas avots bija dzīve Svētajā Garā.  Tādējādi viņš kļuva par Praviešu, Apustuļu un Tēvu pēcteci un šīs tradīcijas patieso Teologu. Balstoties uz viņa brīnumiem, kuri apstprināja to, ka viņš bija “Svētā Gara templis”[7], 1368. g. viņš tika pasludināts par Pareizticīgo svēto, atbilstoši Baznīcas hagioloģiskiem[8] kritērijiem, un nevis viņa brīnišķīgo rakstu darbu dēļ, kā mēdz domāt sekulārs gars.

Rediģēšanas un pētniecības ieguldījumu ir snieguši mūsu zināmākie akadēmiskie teologi Panaiotiss  Hristu, tēvs Jānis Romanidiss, tēvs Georgijs Florovskis, tēvs Jānis Meijendorfs, tēvs Justīns Popovičs, tēvs Dumitru Staniloae, Georgijs Mantzaridis, Nafpaktas metropolīts Ierofejs (Vlahoss). Viņi padarīja svēto Gregoriju Palamu plaši zināmu 20. gadsimtā.

Baznīcas Tēvi pret herētiskajām novirzēm

Svētais Gregorijs Palama ar Dieva žēlastību tika parādīts kā svarīgākais hesihastiskais Teologs, kurš kritiskajos laikos prestatīja Baznīcas Tēvus rietumu kristietības herētiskajām novirzēm,  patvaļai un atsvešinātībai. Pirmo svarīgo ieskatu teoloģijas (filioque) un eklesioloģijas[9] (kanoniskās kārtības) jomā bija sniedzis Fotijs Lielais  (820.-891.g.), bet Gregorijs Palama to nodefinēja skaidrāk un dziļāk. Fotijs un Palama veidoja attieksmi pret rietumu kristietību, kura kļuva par Ortodoksālo tradīciju, kurai sekoja kritiski svarīgā laikā svētais Marks Eugeniks (jeb Efezas bīskaps Marks) (1394.-1445.g.). Jebkāda novirzīšanās no šīs attieksmes ir neiespējama, kamēr latīņu (pāvestības) baznīca paliks savos kļūdīgajos uzskatos, neiesaistoties Ortodoksālajā Ticībā un tās pestījošajā[10] potenciālā.

Svētais Gregorijs Palama turpināja garīgās stafetes skrējienu, kuru aizsāka Fotijs Lielais, kad viņš iesaistījās diskusijā par rietumu maldiem. Fotijs Lielais nomanīja pakāpenisku rietumu kristietības atsvešināšanos, kā tas ir parādīts viņa izcilajā teoloģiskajā darbā “Par Svētā Gara mistagoģiju”[11], kas kopš tā laika ir galvenais avots, lai saprastu herētiskās filioques mācības būtību. Viņš bija 879.-880. g. Konstantinopolē notikušā Astotā Vispasaules Koncila[12] Tēvs. Koncilā tika nosodīta filoque un tā pievienošana svētajam Ticības simbolam. Palielinoties izaicinājumu daudzumam no rietumiem, pat pēc 1204. g. traģēdijas[13], Palama vēl skaidrāk saprata, ka rietumos parādījās cits kristietības tips, kas patristiskajai tradīcijai ir pavisam svešs. Palama kļuva par Devītā Vispasaules Koncila Tēvu, proti 1341., 1347. un 1351.g. notikušie Hesihastiskie Koncili, it īpaši pēdējais[14], kurā apliecināja dievišķās žēlastība neradītību, norobežojot mūsu Baznīcas ticību no herētiskās sholastiskās Akvīnas Toma nodefinētās mācības par radītu žēlastību (gratia creata). Tādēļ maldīgs ir arguments, kas apgalvo, ka neviens Vispasaules Koncils nav notiesājis Latīņu (pāvestības) baznīcu. Cerams, ka Visu Pareizticīgo (Pan-Ortodoksālais) Koncils[15], kas tiek organizēts, būs vispasaulīgs un pieņems un pasludinās Astoto un Devīto Koncilu Fotija un Palamas vadībā kā Vispasaules Koncilus. Ja tas nenotiks, tad tas tiks pieskaitīts pie viltus konciliem, kādi notika 449. g. Efezā un 1438.-1439. g. Ferārā un Florencē.

 palama etc

Pūliņi saglabāt mācību par atšķirību starp [Dieva] būtību un enerģiju

Bet kādu nozīmīgu ieguldījumu teoloģijas jomā ir sniedzis svētais Gregorijs Palama? Viņa ieguldījums, kas ir īpaši svarīgs mūsdienās ekumēnisko dialogu dēļ, var tikt apkopots sekojošos galvenajos punktos:

Pirmkārt, viņš cīnījās par to, lai paliktu patristiskās teoloģijas rāmjos (piem., Vasīlija Lielā), mācīdams par atšķirību starp Dieva būtību un enerģijām[16], un par neradīto dievišķo žēlastību[17] (Trīsvienīgā Dieva enerģijām). Atbilstoši šai mācībai Dievam ir būtība un enerģija. Enerģizējošais (enerģiju izraisošais – tulk. piez.) ir persona, un enerģija ir būtiska dievišķās dabas kustība. Palama apraksta šo atšķirību kā „Dievlīdzīgu un noslēpumainu” – par galveno cilvēces dievišķošanas priekšnoteikumu. Ja žēlastība, kas izstaro no Dieva uz pasauli (radību) nav neradīta, tad nav iespējama mūsu dievišķošana (pestīšana[18]) un radības iesvētīšana. Atzīstot par pareizu neradītu žēlastību, vēsturē saglabājas Dieva klātbūtnes pieredze. Piedalīšanās dievišķajā žēlastībā pārsniedz sholastiskas teoloģizēšanas racionālo apceri, kas uztāj uz mācību par „actus purus”[19], proti [Dieva] būtības un enerģijas novienādošanu. Sniegšu hesihastisku piemēru. Rietumu teoloģija redz Dievu kā saules disku, kurš ir spilgts debesīs, bet tā stari nesasniedz zemi, lai sasildītu un atdzīvinātu pasauli. Pretēji tam Pareizticībā (un visu mūsu svēto mācībā) Dievs ir Saule, kuras stari sasniedz zemi un to atdzīvina. Tāpēc cilvēki steidzas ārā no jebkādas grēcīguma un izšķērdīguma „pazemes”, lai uzkāptu (nožēlā) uz  virszemes, ka tie var uzņemt taisnības Saules pestījošo enerģiju un būtu Tās izglābti.

Filioque[20]

No rietumu sholastiskās mācības par Dieva būtības un enerģijas novienādošanu izriet visas citas rietumu kristietības herēzes un maldīgie secinājumi, piemēram, filioque, kas ir zaimi pret Svēto Trijādību: Tēvs nodod (bez iesākuma un bez beigām) Dēlam Savu būtību, un nodod (domājams) arī Viņam Svētā Gara iziešanu. Tādējādi tiek likvidētas personiskās un nenododamās dievišķo Personu īpašības – Tēva nepiedzimšana,  Dēla piedzimšana un Svētā Gara iziešana. Var rasties jautājums:  „Iespējams, visas šīs lietas ir sholastiski jautājumi bez pestījošas nozīmes?” Tomēr svētais Damaskas Jānis (680.-754.g.) saka: “Viņš atklāja mums Sevis zināšanu tik, cik tā bija mums iespējama.” Mēs zinām par Dievu to, kas ir bijis mums atklāts. Ja mēs attiecināsim savus aizspriedumus uz Trīsvienīgo Dievu, tad mēs iekritīsim elku pielūgšanā, tāpēc ka ir izveidots dievs, kurš neeksistē.

Citas [rietumu sholastiskās mācības] būtiskās kļūdas ir materiālās pasaules vērtības mazināšana, kopš tā nav neradītās žēlastības iesvētīta; obligāts garīdzniecības celibāts; ūdens vērtības mazināšana, kas izpaužas kristību sakramentā notiekošajā kristāmā apšļakstīšanā vai apliešanā ar ūdeni[21]; teorija par dievišķo iemiesošanos vairāk kā par grēku izpirkšanu, nevis kā dievišķošanu jeb Jēzus Krusta upuris kā dievišķās taisnības gandarīšana;[22] turklāt pāvesta uzskatīšana par Vicarius Christi in terra (“Kristus Vikāru (Vietnieku) uz zemes”), kurš savieno plaisu starp Dievu un pasauli. Mūsu svēto Ortodoksijai nekad nav bijis vajadzīgs par starpnieku cilvēks: “Jo ir viens Dievs, kā arī viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem – cilvēks Kristus Jēzus”[23], jo Viņš ir ar mums “ik dienas līdz pasaules galam”[24], un “ir pasaules Pestītājs –  Kristus”[25]. Svētie nav mūsu “vidutāji” Dieva priekšā kā Kristus, bet viņi lūdzas Kristum par mums.

Turklāt ticība pasaules kopībai ar Dievu caur radītajām enerģijām ne tikai noved pie herēzēm, kādas minētas augstāk, bet arī pie sekulārisma. Balstoties uz šo mācību, Svētnoslēpumi (Mistērijas, Sakramenti) īsti nepastāv. Dievišķā Eiharistija nav īsta un pestījoša, tā kā tā nesavieno cilvēkus ar neradīto Dievu, bet savieno ar Viņa radīto žēlastību, kas nav mūžīga, jo tai ir sākums un beigas. Šīs elkdievīgās attieksmes pret Dievu rezultāts ir rietumu burta kalpība (juridisms) un feodālisms, kas bija sākotnējā Pāvesta valsts izpausme pēc 754. gada. Pāvesta institūcija (pārākums, nemaldīgums, pāvests kā politiskā spēka nesējs) tika veidota uz feodālisma bāzes. Pāvestam piemīt varas pilnība (plenituto potestatis) un viņš ietver divkāršu varu – garīgu un sekulāru.[26]

Grigorios_Palamas

Dieva un pasaules ontoloģiskās[27] attiecības Ortodoksālajā pieredzē

Mācība par radīto dievišķo žēlastību, tāda kā nominālismā, ir slikti ietekmējusi kristietību rietumos, tāpēc ka tā ved (kopš vēlīnā 16. gs.) pie Deismus: Deus creator, sed non gubernator (“Deisms: Dievs Radītājs, be ne Pārvaldītājs”), kas 20. gs. vidū noveda pie “Dieva nāves teoloģijas”. Tam, vai Dievs pastāv, vai nepastāv, nav praktiskas pestījošas nozīmes, tāpēc ka Viņa pastāvēšana neiespaido cilvēku dzīvi un pasaules gaitu. Rietumu kristietības apsēstība ar morālajām un sociālajām problēmām ir šādas uztveres auglis. Tiekšanos uz dievišķošanos ir aizvietojušas pūles moralizēt cilvēci. Tomēr pestīšana notiek caur Dieva neradīto enerģiju (žēlastību), proti, cilvēku apgaismošana notiek ar neradīto, svēto trijādīgo  Gaismu, līdzīgi kā dzelzs kvēlo no materiālās uguns un iegūst tā īpašības. Ceļojums uz dievišķošanos formē Pareizticīgu etosu[28] (Gal.5:22[29]).

Pareizticīgā mācība par neradīto žēlastību iedvesmo uz labo. Ortdoksāli ticošais zina, ka Dievs  saskarsmē ar pasauli pārraida tai Savu dzīvību.  Attiecības starp Dievu un pasauli Pareizticībā ir ontoloģiskas, tiešas, enerģētiskas, nevis netiešas un morālas. Ortodoksijā pasaule tiek pārveidota par “jaunu radījumu”[30] un visu, ko šī frāze ir ietver. Turklāt kopība starp Dievu un pasauli ir baznīcisks notikums – līdzdalība Baznīcas mistērijā.

Baznīcas autoritātes ir dievišķoti svētie

Pēc visa šī svētais Gregorijs Palama no jauna apstiprina Pareizticīgās teoloģijas būtību un raksturu. Teoloģija un teoloģizēšana nav auglis pietātei vai intelektuālai nodarbei ap dievišķo, bet ir pārmaiņu apliecinājums caur Svēto Garu tiem, kuri “cieš ar dievišķo”. Runāšanai par Dievu ir priekšnoteikums Dieva zināšana, Saskaņā ar svētā Gregorija Teologa mācību, kurai sekoja un  kuru atveidoja svētais Gregorijs Palama.[31] Dievs ir izzināms caur Dieva vērošanu un dievišķošanos. Teologs ir tas, kurš ir kopībā ar Dievu – svētais. Pirms dievišķošanās pieredzes Pareizticīgais teologs, kā mēs Pareizticīgie akadēmiskie teologi, teoloģizē uz pagodināto[32] svēto pieredzes pamata, nevis uz kaut kādu prāta-metafizisku individuālo meklējumu pamata.

Burtiski teologs ir “pravietis”, pateicoties Dieva redzēšanas pieredzei, gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā, “Dieva mute pasaulei”, kura “runā Dieva priekšā Kristū” (2.Kor.2:17).

Vecajā Derībā “Nabi” (Pravietis) kļuva par “Roe” (Redzošais) –  tas, kurš redz Dievu Viņa neradītajā gaismā jeb enerģijās. Arī Austrumos akadēmiskā teoloģija tika nošķirta no kristietības pieredzes un sagrozīta, novedot pie Ticības sekularizācijas un filosofiskošanas. To arī mēģināja izdarīt ar Pareizticību svētā Gregorja Palamas laikos Varlaāms un viņa māceklis Akindins, kā arī Bizantijas sholasti. Šis Pareizticīgās teoloģijas “Bābeles gūsts”, kuru skaidri aprakstījis mūžampieminamais tēvs Georgijs Florovskis[33], tika lielā mērā pārvarēts 20. gadsimtā ar mūsu akadēmiskās teoloģijas atkalsavienošanu ar askēzi un svētu garīgo dzīvi, ko īstenojā mūsu mūžampieminamie kolēģi sv. Justīns Popovičs, tēvs Dumitru Staniloae un tēvs Jānis Romanidiss.

Svētais Gregorijs Palama apstiprināja svētā Irineja (2. gs.) konstatējumu, ka Baznīcas autoritāte ir nevis teksti, bet gan dievišķotie – svētie.[34] Turklāt teoloģija, it īpaši dogmātiskā mācība, pieder pie baznīciskas audzināšanas pienākumiem (pie pastorālās kalpošanas uzdevuma). Tāda raksturīgā iezīme ir svēto tēvu darbiem. Tas nav  izdarāms ofisā vai klases telpā. Patiesības noskaidrošana un sargāšana no herēzēm notiek līdz ar sirds dziedināšanu no tās kaislībām, vadību, mierināšanu un garīgo pamācību. Patristiskā cīņa ar herēzēm nav pasaulīgs karš, bet ir pastorāli-terapeitiskas dabas. Tā ir Baznīcas miesas saslimušo locekļu – herētiķu un maldos esošo – aprūpe. Cīņa pret herēzi ir mīlestības un filantropijas darbs, atsvabināšanās no herēzes slimības, jo herēze nevar glābt cilvēkus un pasauli. Tāpēc herētisku maldu atspēkošana, ar pastorāliem līdzekļiem, ir filantropija un  labdarība. Tāda bija Tēvu attieksme, piemēram, Fotijam Lielajam, svētajam Gregorijam Palamam un svētajam Markam Eugēnikam, kurus mēs varētu bezbailīgi raksturot kā Eiropas un tās kristietības labdarus.[35]

ag-Grigorios-Pal-CMYK-nef

Dievišķā gudrība no augšas ir glābjoša

Turklāt svētais Greogrijs Palama atjaunoja patristisku attieksmi pret izglītību. Līdzīgi kā svētais Gregorijs Teologs, tā arī viņš bija lielisks Aristoteļa pazinējs, neatraidīja pasaulīgas gudrības (“grieķu zināšanas”) pielietošanu, bet tikai “izglītības vajadzībām”. Tomēr kā garīgais tēvs viņš to vērtēja zemāk un pakārtoja Pareizticības pilnībai un pietiekamībai pestīšanas jautājumā. Viņš atraidīja pasaulīgu filosofiju, bet pats galu galā filosofēja par to mācību, “kas svētiem reiz uzticēta”[36] – atklāsmi Kristū. Triādēs viņš atraidīja Varlaāma izvirzīto argumentu par pasaulīgās gudrības pestījošo raksturu, atšķirot[37] divus zināšanas veidus – dievišķo un cilvēcīgo.  Dievišķā (“no augšas”) gudrība glābj, bet “zemes” vienkārši izglīto un apgaismo prātu, ja nenoved pie cilvēka demonizēšanās.

Svētais Gregorijs Palama arī ir cīnītāja Teologa paraugs pestījošas ticības labā un baznīciska cilvēka un Teologa piemērs, kurš sarunājās ar herētiķiem un nepareizticīgajiem.  Viņa diženums un pamatotība ir faktā, ka viņš nekad nepakļāva šaubām īsteno Baznīcas tradīciju. Viņš uzskatīja to par nesatricināmu pamatu un atskaites punktu sadursmē ar herēzi. Saglabādams baznīcisku un patristisku tradīciju tās kopumā, viņš mums atgādina, ka hesihastiskā tradīcija ir visvērtīgākais katalizators mūsdienu teoloģijai kā austrumos, tā arī rietumos, lai atkal atrastu tās īsteno dinamismu pašreizējo izaicinājumu virpulī. Savos dialogos svētais Gregorijs Palama parādīja, ka tie bija pareizie rāmji, kuros uzsākt teoloģisko dialogu. Ārpus visām pasaulīgajām saistībām, tās vienīgais nolūks ir pestīšana kā dievišķošana. Dialogam ir jāved pie nožēlas (prātmaiņas), lai tā būtu spēcīga un pestījoša. Svētais Gregorijs arī izgaismo pašreizējo teoloģisko dialogu kļūmes. Kā profesors Georgijs Galitess argumentējis: “Ja šī būtības un enerģiju atšķirības izpratne kļūs par diskusiju pamatu, ja tie, kuri bija dialogā ar mums varētu pieņemt šo atšķirību, tad daudzi kavēkļi varētu tikt novērsti un ceļš uz izlīgšanu būtu daudz vieglāks.”[38] Tas padarītu daudz acīmredzamākas kļūdas, piemēram, pāvesta primāts, pretēji tiem, kuri cenšas mūsdienās to atzīt par Baznīcas mācību.

Viņš norāja valdošo, kā arī zelotus[39]

Svētais Gregorijs mūsdienu pasaulei arī norāda uz Pareizticības stāvokli un atbildību, visā tās darbības jomā, pat sociālajā realitātē. Hesihasms nav politiska bezdarbība (terminu ‘politika’ mēs lietojam Aristoteliskajā nozīmē, kuru bija kristīgojis svētais Damaskas Jānis). To apliecina svētā Gregorija Palamas iejaukšanās tā laika politiskajos notikumos. Palama kritizēja patriarha Jāņa Kalekas politisko intrigu, kad viņš slepeni vienojās par apvērsumu pret Jāni Kantakuzenu (1295.-1383. g.), un viņš arī norāja Tesaloniku zelotus par viņu kriminālo darbību Tesalonikos, un tāpat tos, kuriem bija necilvēcīga attieksme, kas rosināja un sekmēja vardarbību. Priesteru un pat bīskapu iejaukšanās ir nepieciešama un svarīga sabiedrībā, kas grib saukt sevi par kristīgu. Viņa teoloģija kļūst par “zemes sāli” un “pasaules gaismu”. Svētā Gregorija dialogam ar pasauli bija misijas rakstura iezīmes. Viņš nekad neapšaubīja pestīšanas ekskluzivitāti un unikalitāti Kristū[40], kā tā tiek pieredzēta Svēto Tēvu tradīcijā.

Ne savā uzvedības manierē pret Varlaāmu un viņa sekotāju loku, ne konfrontācijā ar musulmaņiem, un par spīti sastaptajām briesmām, Palama kompromisa garā nerelativizēja ticību, lai sasniegtu personīgo labumu. Šodien svētais Gregorijs arī aicinātu mūs visus uz dievišķošanās ceļu, pat ja pasaule, dzīvodama pašapdievināšanās kaislē, noraidītu šādu aicinājumu.

Svētais Gregorijs Palama tiek cienīts Atona kalnā, pierādot, ka Atona mūku civilizācija paliek pareizticīga tik ilgi, kamēr tā paliek uzticīga svētā Gregorija tradīcijai, saglabājot viņa ticību, teoloģiju un viņa pūliņus, kas bija auglis viņa mīlestībai pret Kristu. Viņš īpaši nes cerību, jo rietumu teoloģija (M. Jugie[41]), kura iepriekš ir nicinājusi svēto Gregoriju Palamu kā “ķeceri”, mūsdienās ir izdarījusi pozitīvu pavērsienu viņam pretī. Iespējams, pienāks laiks, kad viņa teoloģija vadīs starpkristīgos dialogus īstenajā virzienā.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš
Avots: Mystagogy

[1] Hesihasms – Pareizticīgās Tradīcijas garīgās dzīves kodols, iekšējās lūgšanas, prāta modrības, apziņas šķīstīšanas un dievklusēšanas tradīcija, kas nesaraujami saistīta ar dzīvi saskaņā ar Dieva baušļiem, cīņu ar kaislībām, piedalīšanos Baznīcas svētnoslēpumos (sakramentos), norisinās Baznīcas svēto dogmatiskās mācības rāmjos. – Tulk. piez.

[2] Kvintesence – būtiskāko pazīmju, īpašību kopums; galvenais, svarīgākais. (Tezaurs.lv)

[3] Patristisks – tāds, kas saistīts ar Baznīcas Tēvu mācību. No grieķu vārda ‘pater’ – tēvs. Baznīcas Tēvi ir svētie, kas ar teoloģiju nodarbojās, izejot no Dieva pieredzes, un patiecoties tam, ka bija labi izglītoti, spēja izklāstīt patiesā Dieva pieredzē, dievišķošanā, blastīto mācību. – Tulk. piez.

[4] Dievišķošanās – cilvēka savienošanās ar Dievu un Dieva redzēšana. Jēdziens ‘dievišķošanās’ apzīmē gan ceļu, gan mērķi. Ceļš ir dzīve Baznīcā svētnoslēpumos (sakramentos, mistērijās) saskaņā ar Dieva baušļiem, svēto tēvu lūgšanas, askētiskās un teoloģiskās tradīcijas rāmjos. Mērķis ir cilvēka kritušās, grēcīgās un egocentriskās dabas izdziedināšana, dvēseles spēku izlabošana, Svētā Gara iemantošana, atdzimšana Kristū, kopība ar Dievu. Kad runa ir par ‘dievišķotajiem’ jeb ‘pagodinātajiem’, tad ar to tiek domāti augstu svētumu sasniegušie, kas ir pārvarējuši kaislības, sasnieguši pilnību Kristū un pagodināti ar Dieva redzēšanu vēl zemes dzīves laikā. – Tulk. piez.

[5] Uniāti – baznīcas, kur ir katoļu teoloģija, bet dievkalpojumi notiek pēc pareizticīgo parauga (retāk otrādi), pakļaujas Romas pāvestam. Mēģinājums apvienot pareizticību ar katolicismu. (Eleison.lv)

[6] Kenobītiskā tradīcija ir mūku dzīvesveids, kas pasvītro kopienisku dzīvi. Izcelsme no grieķu vārdiem kinos (κοινός), “kopējs”, un bios (βίος) “dzīve”. – Tulk. piez.

[7] 1.Kor.6:19

[8] Hagioloģija – mācība par svētajiem.

[9] Eklesioloģija – mācība par Baznīcu.

[10] Pestīt – atbrīvot, atsvabināt, atraisīt no grēka, kaislību un nāves varas, kas ir dzīvesveids un ceļš pie Dieva, ar Dieva palīdzību un cilvēka līdzdalību virzoties prom no kritušā stāvokļa. – Tulk. piez.

[11] PG 102, 263-391.

[12] Ortodoksālās Baznīcas izcilākie teologi bez ierunām pieņem šo kā pēdējo Vispasaules Koncilu ar Vecās Romas (jo Konstantinopoli sauc par ‘Jauno Romu’, kopš imperators IV gadsimtā pārcēla galvaspilsētu no Romas uz Konstantinopoli – Jauno Romu, par ko bieži noklusē Rietumu vēsturnieki – tulk. piez.) piedalīšanos pirms šķelšanās.  Tam ir visas Vispasaules Koncila pazīmes. Skatīt John N. Karmiris, The Dogmatic and Symbolic Monuments of the Orthodox Catholic Church, Athens I962, p. 261-2.

[13] Ceturtajā Krusta karā franku īstenotā pirmā Jaunās Romas – Konstantinopoles gāšana.

[14] Skat. Nafpaktas metropolīts Ierofejs  (Vlahoss) Παλαιά και Νέα Ρώμη, lpp. 207-210. Tēvs Demetrioss Kutsuriss, Σύνοδοι και Θεολογία για τον Ησυχασμό, (doktora disertācija), Athens 1997.

[15] Runa ir par Visu Pareizticīgo (Pan-Orthodoksālo) koncilu, kurš notika 2016. g. Krētā un kurā neattaisnojās t. Georgija Metallinosa cerības, bet gluži otrādi – tika pieņemti herētiska un divdomīga satura dokumenti, kas izraisīja lielu jucekli un strīdus pareizticīgajā vidē. – Tulk. piez.

[16] Enerģija nāk no grieķu val. energeia, kas nozīmē ‘darbība, darbošanās’. – Tulk. piez.

[17] Žēlastība ir Paša Dieva enerģija, Dieva neradītā enerģija. Atbilstoši Baznīcas mācībai cilvēka dzīves mērķis ir šķīstīties no grēkiem un kaislībām, lai arvien vairāk savienotos ar Dievu – dievišķotos. Dievs ar Savām enerģijām (žēlastību, svētību) ir līdzdarbīgs visā cilvēka dziedināšanas un atjaunošanas procesā, kas notiek Kristus Miesā – Baznīcā dzīvojot saskaņā ar svēto tēvu Tradīciju. Šo tēmu izgaismo raksti: Tēvs Mihails Šanburs “Vai esi glābts uz žēlastības pamata?”, Klarks Karltons “Palamisms divpadsmit minūtēs vai mazāk”  – Tulk. piez.

[18] Dievišķošana un pestīšana  ir pareizticībā nesaraujami saistīti jēdzieni. Kamēr dievišķošana norāda virzienu un gala mērķi, tikmēr pestīšana (atbrīvošana, atsvabināšana) norāda, no kurienes cilvēks virzās, no kā atsvabinās – no grēka, kaislībām, netikumiem un nāves varas. – Tulk. piez.

[19] „Actus purus” latīņu  valodā nozīmē ‘tīra kustība, tīrs esamības akts’ – latīņu sholastikās filosofijas termins, kas raksturo Dieva dabu un nošķir Viņu no Viņa radībām. (Avots: oxfordreference.com)

[20] Filioque – Romas katoļu (un daļēji protestantu pasaules) mācība par to, ka Svētais Gars iziet ne tikai no Tēva, bet arī no Dēla (filioque — “un Dēla”). Tas tiek apliecināts Ticības apliecinājumā (Credo): “Es ticu uz Svēto Garu, Kungu un Atdzīvinātāju, kas no Tēva un Dēla iziet (latīniski filioque)…” Šī mācība ir pretrunā ar praviešu, apustuļu un svēto Dieva pieredzi un ar Vispasaules Koncilu noteikumiem, kuros tika pieņemts Ticības simbols bez filioque — “un Dēla” iestarpinājuma un kuros bija noteiks, ka ir aizliegts kaut ko pievienot . Sīkāk par to, kā Pareizticīgās Baznīcas svēto pieredze ir saistīta ar dogmu par Trijādību var lasīt rakstā “Svētās Trijādības dogma un mistērija” – Tulk. piez.

[21] Baznīcas Tradīcijā kristīšanās notiek, iegremdējoties ūdenī. Grieķu vārds ‘baptisma’, ko latviski tulko kā ‘kristība, kristīšanās’,  grieķiski nozīmē ‘iegremdēties’, jo šis notikums nozīmē nomiršanu un atdzimšanu Kristū, kā arī piedzimšanu Mātes Baznīcas (Kristus Līgavas) klēpī. – Tulk. piez.

[22] Tā ir Kenterberijas Anselma (1033.-1109.g.) mācība. Ar šo mācību var iepazīties rakstā Metropolīts Jona (Pafhauzens) “Caur Krustu prieks ienāk visā pasaulē”. – Tulk. piez.

[23] 1.Tim. 2:5

[24] Mat.28:20

[25] Jāņa 4:42

[26] Pāvests Gregorijs VII  (1073.-1085.g.) tekstā “Dictatus Papae” (PL 148, 107). To identificē ar Pseido-Isidora Dekrētiem. “Pāvests ir absolūts Baznīcas un Valsts valdnieks.”

[27] Ontoloģija ir filosofijas nozare, kas aplūko esamības vispārējos pamatus, principus, tās struktūru un likumsakarības. – Tulk. piez.

[28] Etoss – (Izcelsme no grieķu val. ‘ēthos’, kas nozīmē ‘raksturs’) apzīmē ticību, ideālus, ieradumus, dzīvesveidu, kas raksturo kopienu, tautu, reliģiju, šajā gadījumā baznīciskumu – baznīcisku mentalitāti. – Tulk. piez.

[29] “Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.”

[30] 2.Kor.5:47 “Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.”

[31] Svētajam Gregorijam Teologam teoloģija ir paredzēta tiem, kuri ir pārbaudījuši un apstiprinājuši Dieva redzēšanu, un pirms tam ir bijuši šķīstījušies miesā un dvēselē vai atrodas šķīstīšanās procesā. (“First Theological Oration”, PG 36, 13). Cf. Basil the Great, PG 32, 213D.

[32] Pagodināšana ir cieši saistīta ar godību. Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val.glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu jeb neradīto gaismu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (izrotāšanu ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma” (Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda Kristus godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu” (2.Moz.34:29). – Tulk. piez.

[33] Skatīt angliski George Florovsky’s Ways of Russian Theology vai krieviski протоиерей Георгий Флоровский Пути русского богословия

[34] Skatīt Stylianos Papadopoulos, Πατρολογία, τ. Α’, Athens 1977, p. 300.

[35] Skatīt Fr. George Metallinos’ “Αντιδυτικοί; Πατέρες ευεργέτες της Ευρώπης”, Ιχνηλασία πνευματικής σχοινοβασίας. Katerini 1999, pp. 45-54.

[36] Jūdas 3.

[37] Jēk.3:13 „Kas jūsu starpā ir gudrs un sapratīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā.”

[38] “Θεολογία και εμπειρία. Το μήνυμα του Αγίου Γρηγορίου Παλαμά στην εποχή μας”, Ο Άγιος Γρηγόριος ο Παλαμάς.., pp. 481-488.

[39] Zeloti – dedzīgi vai fanātiski politiskas, sociālas vai reliģiozas tautas kustības pārstāvji. – Tulk. piez.

[40] „Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana.” (Ap.d.4:12)

[41] Martins Žuži (Martins Jugie) (1878.-1954.g.) bija Romas katolicisma viens no lielākajiem 20.gs. Bizantijas pētniekiem. Viņš ir arī pētījis sv. Gregorija Palamas teoloģiju. Kaut arī pareizticīgais Palamas pētnieks tēvs Jānis Meijendorfs gandrīz visos jautājumos par Palamas teoloģiju nepiekrita viņam, tomēr viņa paša studijas bija guvušas daudz labuma no Žuži darbiem.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s