Atona vecajie par Svēto Garu

50_1

Piecdesmitnieces svētki ir Baznīcas piedzimšanas svētki. Svētais Gars pirms divdesmit gadsimtiem nonāca Ciānas kalna augšistabā[1] un kopš tā laika nepamet ticošos Svētajai Trijādībai. Kā kļūt Iepriecinātāja un Patiesības Gara atnākšanas cienīgam, stāsta Atona vecajie.

siluan_afonskiy-01

SIRDSSKAIDRAIS ATONA SILUĀNS

Es neprasīju Tam Kungam Svēto Garu: es nezināju, ka ir Svētais Gars, ka Viņš ienāk dvēselē un ko Viņš dara ar dvēseli; bet tagad esmu priecīgs par to rakstīt.

Ak, Svētais Gars, mīļš Tu esi dvēselei. Tevi aprakstīt ir neiespējami, bet dvēsele zina Tavu atnākšanu, un dod mieru prātam un saldmi sirdij.

Tas Kungs teica: “Iemācieties no Manis lēnprātību un pazemību, un tad jūs atradīsit mieru savām dvēselēm.” To Tas Kungs saka par Svēto Garu: tikai Svētajā Garā dvēsele atrod pilnīgu mieru.

Laimīgi mēs, pareizticīgie kristieši, tāpēc ka mūs ļoti mīl Tas Kungs, un dāvā mums Svētā Gara žēlastību, un Svētajā Garā dod mums redzēt Savu godību (slavu). Bet, lai žēlastību saglabātu, mums ir jāmīl ienaidnieki un par visām bēdām ir jāpateicas Dievam.

jazeps isihasts

VECAJS JĀZEPS HĒSIHASTS

Kad žēlastība apstaro ar Gara dievišķās gaismas spozmi, viss cilvēks nonāk sajūsmā un, kā dievišķais Dāvids, spēlē un dejo prātīgi (noētiski – tulk. piez.) Dieva tēla priekšā, kā viņš [dejoja – tulk. piez.] “šķirsta” priekšā.

Kad tu redzi, ka žēlastība darbojas, un tava dvēsele priecājas, un neviļus tek asaras – žēlastības dēļ, kuru tev dāvāja Dievs, – tad, ja tu esi lūgšanā, apstājies. Ja tu stāvi kājās – nekusties. Ja tu sēdi – sēdi. Ja lūdzies – lūdzies bez bērnišķīgās iedomas un pieņem Gara lietu, cik tas izlīs uz tevi.

Jo ja tas sastaps tevi darba laikā un tu nostāsies uz lūgšanu, tad tas izbeigsies. Tas grib, lai tu paliktu tur, kur tas tevi atrada. Lai tu pati nebūtu tā meistare. Tas grib iemācīt tavu nodomu nekad neuzticēties sev, kamēr tu atrodies šajā dzīvē.

paisij

SIRDSSKAIDRAIS PAĪSIJS SVĒTKALNIETIS

Liels ļaunums ir sausa teoloģija, kad mēs dievvārdojam (teoloģizējam) ar prātu un iedomājamies savu prātu par Svēto Garu. To sauc par smadzeņvārdību, kura rada Bābeles jūkli, tajā laikā, kad dievvārdībā pastāv daudz mēļu (daudz dāvanu), bet visas mēles ir savstarpēji saskanīgas, tāpēc ka tām ir viens saimnieks – Svētais Gars, Kurš nonāca Piecdesmitnieces dienā, un šīs mēles ir ugunīgas.

Tas, kurš ir nevērīgs pret dievišķo apgaismību un dod priekšroku prātam, sastādot skaistus sprediķus ar skaistu vārdu palīdzību, ir radniecīgs ariāņiem, kuri ticēja, ka Kristus ir Dieva radība.

Bet mēs, pareizticīgie, ticam un apliecinām, ka Dieva Vārds nav izveidots, bet piedzimis “no Tēva pirms visa mūža”, un iemiesojies “no Svētā Gara” un Jaunavas Marijas, un atnesis pasaulei glābšanu.

Prāta vārds neizmaina dvēseles, tāpēc ka ir miesa. Bet Dieva Vārdam, kurš piedzimst no Svētā Gara, piemīt dievišķā žēlastība un Tas izmaina dvēseles.

Svētais Gars nenonāk ar tehnikas palīdzību, un tāpēc dievvārdībai nav nekā kopīga ar zinātnes garu. Svētais Gars nonāk Pats, kad redz cilvēkā tam garīgos priekšnoteikums. Garīgais priekšnoteikums ir cilvēka veiktā savu garīgo vadu rūsējuma attīrīšana, lai kļūtu par labu elektrības vadītāju un uzņemtu dievišķās apgaismības garīgo strāvu. Tā viņš kļūst par garīgo zinātnieku, dievvārdi (teologu).

shiarhimandrit_ieremiya_alehin

SVĒTĀ PANTELEIMONA KRIEVU KLOSTERA ATONĀ IGUMENS SHIARHIMANDRĪTS JEREMIJA (AĻEHINS)

Tas Kungs pavēlēja apustuļiem atrasties Jeruzalemē līdz Svētā Gara uzņemšanai. Šī nošķiršanās simbolizē novirzīšanos ne tikai no ārējās, bet arī no iekšējās pasaules – tas ir kaislību kopuma.

Atkarībā no tā, cik ļoti cilvēkā apklust kaislības, viņā atveras Svētā Gara žēlastības darbība. Par to saka psalms: “Rimstiet un saprotiet, ka Es esmu Dievs” (Ps.45(46):10).

Pilsēta Jeruzaleme ir cilvēka prāts, bet sirds ir altāra galds, uz kura jānonāk Svētā Gara ugunij. Kristietim ir jānorimst no visām kaislībām, jāapmetas un jānošķiras savā iekšējā kambarī[2], un tur jāgaida Iepriecinātāju, Kurš atnesīs viņam Patiesības apgaismību, uzvaru un brīvību.

Tikai Svētā Gara žēlastībā mēs iepazīstam savu Radītāju, sastopamies ar Viņu, sarunājamies ar Viņu, kā ar Debesu Tēvu, iegūstam īsteno uzvaru pār kaislībām un īstenu garīgo brīvību – brīvību dzīvot nevis kaislību mudinājuma un varmācības dēļ, bet Dieva gribā. Un tajā ir cilvēka laime.

No krievu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Avots РУССКИЙ АФОН

 Афонские старцы о Святом Духе 

[1] Augšistaba Ciānas kalnā – vieta, kur Kungs Jēzus Kristus iedibināja Svēto Vakarēdienu (Lūk. 22:7-20) un kur apustuļi sagaidīja Svētā Gara nonākšanu (Ap.d. 1-2.nod.).

[2] Mt.6:6 “Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.”

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.