Sākums » svētki » Piecdesmitniece » Piecdesmitnieces noslēpums

Piecdesmitnieces noslēpums

Metropolīts Ierofejs (Vlahoss) un protopresbiters Jānis Romanidiss

Piecdesmitniece0

Pēdiņās citētais teksts ir protopresbitera Jāņa Romanidisa lekciju transkripicija, pārējais teksts no metropolīta Ierofeja.

Pēc Kristus Pacelšanās Debesīs, kā Viņš apgalvoja, piecdesmitajā dienā pēc Viņa Augšāmcelšanās un desmitajā dienā pēc Viņa Pacelšanās. Viņš sūtīja Svēto Garu, Kurš iziet no Tēva.

Pats Kristus iepriekš mācekļiem paziņoja par Svētā Gara nosūtīšanu: “Un Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi[1] [Paraklitu, Iepriecinātāju], lai Tas būtu pie jums mūžīgi, Patiesības Garu, Kuru pasaule nevar dabūt, tāpēc ka viņa Viņu neredz un Viņu nepazīst; bet jūs Viņu pazīstat, jo Viņš pastāvīgi ir pie jums un mājo jūsos” (Jņ.14:16-17).  Un tieši pēc tam Viņš teica: “Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Viņš jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis” (Jņ.14:26).  Vēlāk Viņš teica: “Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es Viņu sūtīšu pie jums” (Jņ.16:7).

Svētā Gara atnākšana pie mācekļiem notika Piecdesmitnieces dienā (Ap.d.2:1-13). Piecdesmitniecei ir nozīmīga vieta apustuļu dzīvē. Iziedami iepriekš caur sirds šķīstīšanu un apgaismošanos – kaut ko, kas arī pastāvēja Vecajā Derībā praviešos un taisnajos – viņi tad ieraudzīja Uzcelto Kristu, un Piecdesmitnieces dienā viņi kļuva par uzceltās Kristus Miesas locekļiem. Tas ir īpaši svarīgi, tāpēc ka katrā apustulī bija jābūt Uzceltajam Kristum.

Piecdesmitniecē Svētais Gars padarīja mācekļus par dievcilvēciskās Kristus Miesas locekļiem. Savulaik Pārveidošanās[2] brīdī Gaisma darbojās iekš trijiem mācekļiem, caur pagodināšanos[3], bet Kristus Miesa bija ārpus tiem, bet Piecdesmitniecē mācekļi ir savienojušies ar Kristu. Viņi kļuva par Dievcilvēciskās Miesas locekļiem, un kā Kristus Miesas locekļi viņi ir līdzdalīgi neradītajā Gaismā. Šī atšķirība arī pastāv starp Veco Derību un Piecdesmitnieci.

“Visi tie, kuri redzēja Kristus godību[4] pirms Pacelšanās Debesīs, redzēja to divkārši. No vienas puses viņi bija mākoņa apsegti, jo ‘Tavā gaismā redzēsim gaismu’ (Ps.35[36]:10)[5]. Viņi bija mirdzoša mākoņa apklāti un, būdami iekš neradītās Gaismas, viņi redzēja neradīto Gaismu. Taču Kristus cilvēciskā daba ir arī Gaismas avots, kā Pārveidošanā.

Kristus cilvēciskā daba ir Gaismas avots. Apustuļi redzēja šo Gaismu, tā kā viņi bija iekš Gaismas, jo viņi bija pagodināti. Citiem vārdiem: ‘Tavā gaismā redzēsim gaismu’. To, ka viņi atradās iekš Gaismas, parāda tāds fakts, ka viņi bija apklāti ar mirdzošu mākoni un redzēja arī Kristus cilvēcisko dabu kā Gaismas avotu. Gaisma spīdēja no iekšienes, bet no miesas tā spīdēja no ārpuses. Gaisma spīdēja no iekšienes, bet Kristus Miesa, kura raidīja Gaismu, tādu pašu Gaismu, bija ārpusē. Taču sākot ar Piecdesmitnieci, Kristus cilvēciskā daba pārraida Gaismu ‘tagad no iekšienes’. Tā vairs nepastāv Gaismas pieredze no ārpuses, ja vien nav arī Kristus pieredze no iekšienes. Abas pieredzes tagad ir cieši saistītas. Citiem vārdiem, viena pieredze tagad ir tāda pati, kā otra.”

Piecdesmitniece - Trijādība

“Kāpēc bija nepieciešams notikt Kristus Pacelšanai Debesīs un Svētā Gara nonākšanai? Kāds tam bija nolūks? Kāpēc mēs sakām, ka Baznīca tika nodibināta Piecdesmitniecē? Baznīca netika nodibināta Piecdesmitniecē. Baznīca bija nodibināta kopš tā laika, kad Dievs aicināja Ābrahāmu, patriarhus un praviešus. Baznīca bija nodibināta kopš tā laika. Baznīca pastāvēja Vecajā Derībā. Baznīca pastāvēja ēnu valstībā (šeolā – tulk. piez.). Bet šeit Baznīca pieņēma aprises: Baznīca tika nodibināta tādā ziņā, ka no šī brīža tā tika nodibināta kā Kristus Miesa.”

Tas ir svarīgs punkts, jo tas parāda, ka Piecdesmitniecē ir Baznīcas kā Kristus Miesas dzimšanas diena, un arī, ka visi, kuri ir savienojušies ar Kristus Miesu, pārvar nāvi.

“Vecajā Derībā pastāvēja izlīgšana un draudzība ar Dievu, un pagodināšana. Viss ir Vecajā Derībā, atšķirība ir tajā, ka nav Piecdesmitnieces. Baznīca pastāvēja Vecajā Derībā, bet zem nāves varas.

Kas ir Piecdesmitniece? Visas patiesības atklāsme. Šajā punktā Baznīca kļūst par Kristus Miesu, tāpēc Piecdesmitnieces dienā mēs arī svinam Baznīcas dzimšanas dienu, kas bija augšāmcelta Kristū.”

“Piecdesmitnieces dienā Kristus nonāk Svētajā Garā. Dieva enerģijas ir klātesošas pasaulē un, kurš ir kopībā ar Dieva enerģiju, saprot, ka caur Savām enerģijām Dievs ir nedalāmi sadalīts un ir pavairots, nekļūdams daudzi. Tādējādi kādam, kurš ir kopībā ar Dievu, nav daļa no Dieva. Viss Dievs ir klātesošs katrā cilvēciskajā būtnē un ir klātesošs visur viscaur pasaulē.

Piecdesmitniecē Kristus cilvēciskā daba atgriežas kopš šī brīža Baznīcā. Šī ir diena, kurā Baznīca tika dibināta, jo Kristus cilvēciskā daba tagad ir nedalāmi sadalīta, un viss Kristus, ar Viņa cilvēcisko dabu, ir katrā ticīgajā.

Šī ir Baznīca, kur katrs ticīgais ir templis; ne tikai Svētā Gara templis, bet arī Kristus Miesa, jo viņā ir viss Kristus. Šis ir jauns veids, kādā Kristus cilvēciskā daba ir klātesoša pasaulē. Šī iemesla dēļ Piecdesmitniece tiek arī aplūkota kā diena, kurā tika nodibināta Baznīca. Visi, kuri sasniedz pagodināšanu, ir līdzdalīgi šajā Piecdesmitnieces pieredzē. Mums ir piemēri Svētajos Rakstos – visi, kuri redzēja Kristu pēc Augšāmcelšanās; un tie, kuri redzēja Kristu kopš Piecdesmitnieces līdz pat šodienai.”

Piecdesmitniece tiek saukta par ‘noslēdzošajiem svētkiem’, jo tā ir pēdējā Kristus iemiesošanās fāze. Tajos notiek dižas pārmaiņas, jo pagodinātie ir Svētajā Garā savienoti ar Dievcilvēku Kristu.

“Pēdējā, iedarbīgā, fāze bija Piecdesmitniece. Notika diženas pārmaiņas. Neskatoties uz to, ka Gars mājoja praviešos, jo praviešiem bija Dieva Gars, noētiskā lūgšana[6] un pagodināšana, kopš Piecdesmitnieces šī Svētā Gara iemitināšanās kādā, kurš ir dievišķi iedvesmots, notiek kopā ar Kristus cilvēcisko dabu. Šī iemesla dēļ Baznīca tagad ir Kristus Miesa. Citiem vārdiem, Baznīca kļuva par Kristus Miesu Piecdesmitnieces dienā. Un Kristus kā cilvēks tagad mājo iekš cilvēka.

Tas nozīmē, kopš tā brīža pastāvīgu līdzdalību Dieva godībā. Mums tagad ir pastāvīga pagodināšana, nevis pagaidu pagodināšana, kāda bija praviešiem, kuri sasniedza pagodināšanu, kad tā bija pārejoša godība, un vēlāk viņi nomira. Tagad dievišķotie nemirst. Tāda ir atšķirība. ‘Piecdemitnieces’ pieredzē atšķirīgais [no Vecās Derības pagodināšanas pieredzes – tulk. piez.] ir tas, ka Piecdesmitnieces dienā Baznīca kļūst par Kristus Miesu; bet tā arī padara pagodinātos par pastāvīgiem.”

Piecdesmitniece2

Sākot ar Piecdesmitnieci, Dievā, Kristus Miesā, piedalās, Viņu nesadalot, ikviens. Dieva klātbūtne ir spēcīga.

“Kā ir aprakstījuši Tēvi, Dieva klātbūtnes noslēpums pasaulē ir tāds, ka Dieva neradītā enerģija ir nedalāmi sadalīta starp atsevišķām būtnēm. Tā ir izdalīta katram, bet nav sadalīta starp atsevišķām būtnēm. Tas nozīmē, ka tā tiek sadalīta kā Svētā Maize Dievišķajā Eiharistijā. Mēs sakām: ‘Tas laužamais un nedalāmais, vienmēr ēdamais un nekad nebeidzamais’[7] un tā tālāk. Tas ir tieši tas pats. Dievišķajā Eiharistijā attiecībā uz Kristus Miesu notiek tieši tas pats, kas notiek arī ar Dieva enerģiju. Tā ir nedalāmi sadalīta starp indivīdiem.

Kad kāds, kurš ir pagodināts, ir kopībā ar Dieva neradīto enerģiju, tad viņā nav Dieva fragments – it kā Dievs varētu būt salauzts daļās, tā ka katrs no mums varētu būt ar daļu no Dieva – jo Dievs nevar tikt sadalīts. Tomēr Viņš ir sadalīts un pavairots bez pavairošanās.

Šīs pretrunas nav retorisks izteiksmes paņēmiens. Tas ir Dieva klātbūtnes noslēpums pasaulē. Dievs Savā pilnībā ir visuresošs, it visā, visur, nesadaloties, un Viņš ir sadalīts bez sašķelšanās. Tas ir noslēpums. Šis Dieva klātbūtnes veids pasaulē, it sevišķi pagodinātajos, sākās pirmo reizi no Kunga Pacelšanās Debesīs un Piecdesmitnieces.

Kad Piecdesmitniecē Kristus Svētajā Garā atgriežas Baznīcā, Kristus cilvēciskā daba tagad ir līdzdalīga šajā esamības raksturojumā – nedalāmi sadalīta starp indivīdiem. Šī iemesla dēļ, kad Dievišķajā Eiharistijā mēs saņemam Svēto Vakarēdienu, viens nesaņem pirkstu, cits kāju, vēl cits degunu un ausi, bet Dievišķajā Eiharistijā ikviens uzņem sevī visu Kristu kopumā.

Šis ir Piecdesmitnieces noslēpums, kura dēļ Piecdesmitniece tiek uztverta kā Baznīcas dzimšanas diena. Tā ir Piecdesmitnieces Baznīca, kas ir piedzimusi, kaut arī Baznīca pastāvēja Vecajā Derībā. Baznīca tās pilnīgākajā nozīm, ir neradītā Baznīca, Dieva godība, neradītā mītne, kurā uzturas Dievs un kur mums vajadzētu uzturēties. Šis mājoklis vairojas, jo ir daudz mājokļu, kā Kristus saka Jaunajā Derībā. Ir viena mājvieta, neskatoties uz to, ka ir daudz mājokļu. Kāpēc? Jo tā ir nedalāmi sadalīta starp indivīdiem. Šis ir Piecdesmitnieces noslēpums.”

Turklāt Piecdesmitnieces dienā mācekļi ieguva “visu patiesību”. Pirms Savām Ciešanām Kristus teica Saviem mācekļiem: “Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest. Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā” (Jāņa 16:12-13).

Šie Kristus vārdi ir cieši saistīti ar Svētā Gara atnākšanu Piecdesmitnieces dienā, ar visas patiesības atklāsmi, kuru mācekļi nebija spējīgi panest; viņi nevarēja to saņemt agrāk, bez Svētā Gara.

Šī “visa patiesība”, kas atklāta Piecdesmitnieces dienā apustuļiem, ir Baznīcas kā Kristus Miesas patiesība: ka mācekļi kļūs par šīs uzceltās Miesas locekļiem un ka Baznīcā viņi zinās Dieva godības un valdīšanas (basileia)[8] noslēpumus Kristus miesā. Piecdesmitnieces dienā viņi iepazina visu patiesību. No tā izriet, ka pilnīga patiesība nepastāv ārpus Baznīcas. Baznīcai ir patiesība, jo tā ir Kristus Miesa un pagodināšanas kopiena.

“Bez Kristus mācības un brīnumiem mums ir arī cita veida atklāsme, kura ir Svēto Rakstu mācības par atklāsmi būtība.

Kad Kristus māca apustuļus un sagatavo tos, Viņš nonāk līdz vietai, kur Viņš saka viņiem, ka Viņam ir arī citas lietas, ko atklāt viņiem, bet viņi nevar tās tagad panest. “Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā” (Jāņa 16:13).

Svētotēvu tradīcijā[9] šie vārdi ‘Tas jūs vadīs visā patiesībā’ tika piepildīti Piecdesmitnieces dienā, tādējādi tajā dienā ir atklāta ‘visa patiesība’. Tas nozīmē, ka Kristus Pats (pirms Savas Augšāmcelšanās) neatklāja apustuļiem visu patiesību. Kāpēc ne? Jo viņi nevarēja panest visu patiesību. Viņi nebija vēl pietiekami sagatavoti.”

Šī patiesība, ko Svētais Gars atklāja Piecdesmitnieces dienā mācekļiem, ir tāda, ka Baznīca ir Kristus Miesa un Mācekļi kļūs par Kristus Miesas locekļiem. Nav citas patiesības aiz šīs patiesības.

“Šī ir atslēga svētotēvu interpretācijai, ka Viņš atsūtīs citu Iepriecinātāju (Aizstāvi), Kurš ‘vadīs jūs visā patiesībā’. Kas ir šī ‘visa patiesība’? Vecajā Derībā mums ir neiemiesojies Kristus, Kurš bija atklājies. Pēc tam ir iemiesojies Kristus, Kurš ir atklājies un Kurš atklāja Sevi caur cilvēciskiem vārdiem, bet ir arī atklājis caur Savu godību dažiem apustuļiem, zināmiem mācekļiem. Tad mēs nonākam pie Augšāmcelšanās. Un tagad, pēc Augšāmcelšanās, Viņš atklājās godībā Saviem mācekļiem, sievietēm un tā tālāk. Mums ir visas šīs Kristus parādīšanās pēc Augšāmcelšanās. Vēlāk mums ir Kunga Pacelšanās Debesīs, un tad mums ir Piecdesmitniece.

Tagad, Piecdesmitniecē, mums Baznīcā ir pārmaiņas. Vecajā Derībā Baznīca ir Dieva tauta, kura ir izveidota no tiem, kuri iziet caur šķīstīšanos un sasniedz apgaismošanos. Daži no tiem tiek tik tālu kā līdz pagodināšanai un kļūst par Izraēla vadītājiem, par praviešiem un patriarhiem. Tāpat ir Jaunajā Derībā līdz Kunga Pacelšanai Debesīs. Pēc tam notiek kaut kas tāds, kas piešķir Vecās Derības un Jaunās Derības Baznīcai līdz tam brīdim jaunu dimensiju.

Pirms tam Dievs ir nedalāmi sadalīts starp atsevišķiem cilvēkiem, kas nozīmē, ka Viņš parādās katrai pagodinātajai cilvēciskajai būtnei kā Dievs Savā pilnībā, Savā godībā. Pravieši nav kopībā ar fragmentu no Dieva, jo Dievs nav fragmentēts, bet ir nedalāmi sadalīts starp atsevišķām būtnēm. Tā mums ir šis paradoksālais noslēpums attiecībā uz Dieva klātbūtni Vecajā Derībā. Katrā darbībā, kurā Dievs Sevi pavairo, nekļūdams daudzi, Dievs ir pilnībā klātesošs katrā darbībā. Viņš ir klātesošs atbilstoši enerģijai, bet promesošs atbilstoši būtībai. Viņš ir gan promesošs, gan klātesošs. Sadalīts un nedalīts. Viss kopumā jebkurā gadījumā, tas pats jebkur.

Piecdesmitniecē notiek Svētā Gara enerģiju sadalījums, tā ka visa Svētā Gara enerģija ir klātesoša katrā apustulī. Viena mēle katram apustulim. Taču ar Svētā Gara nonākšanu mums ir arī Kristus nonākšana. Tā sakot, tā ir kā otrā iemiesošanās. Baznīca ir pārvērsta par Kristus Miesu.

Piecdesmitniece3

Tā jebkurš mūsdienās, kurš virzās no šķīstīšanās uz apgaismošanos, ir ne tikai Svētā Gara templis, kādi bija Vecās Derības pravieši. Viņš ir ne tikai Baznīca kā Dieva templis, bet viņš ir arī Baznīca kā Kristus cilvēciskās dabas mājošanas vieta. Katrā ticīgajā, kurš ir apgaismošanas stāvoklī, ir viss Kristus.

Šī iemesla dēļ mums arī ir šī fakta atspoguļojums Dievišķās Eiharistijas Noslēpumā (Sakramentā), kad maize un vīns ir pārvērsti par Kristus Miesu un Asinīm, bet viss kopā Kristus ir klātesošs katrā Svētās Maizes un Vīna daļiņā. Dievgaldnieks nesaņem Kristus fragmentu, kad viņš saņem Svēto Vakarēdienu. Viņš uzņem sevī visu Kristu kopumā. Tādēļ mēs sakām: ‘Tas laužamais un nedalāmais, vienmēr ēdamais un nekad nebeidzamais, bet dalībniekus iesvēto­šais Dieva Jērs top lauzīts un sadalīts…’

Šī lūgšana, kuru priesteris lasa Dievišķās Eiharistijas Noslēpumā, ir Piecdesmitnieces noslēpuma atslēga. Tā ir ‘visa patiesība’, kura ir bijusi atklāta. Pēc šīs patiesības atklāsmes nav atklāts nekas vairāk. Tas ir, Piecdesmitnieces dienā atklātais Baznīcas noslēpums ar tās jauno dimensiju. Tas tika atklāts, nekas cits.

Tā vārdi ‘Tas jūs vadīs visā patiesībā’ bija piepildīti Piecdesmitnieces dienā. Tādēļ Tēvu interpretācijā Jāņa evaņģēlija 15., 16., 17. nodaļas tika piepildītas Piecdesmitnieces dienā. Šī ir svētotēvu interpretācija attiecībā uz Piecdesmitnieci.”

“Saskaņā ar Baznīcas Tēvu mācību, ‘visa patiesība’ Piecdesmitnieces dienā arī attiecas, protams, uz atklāsmi par to, ka Svētais Gars ir Hipostāze (Persona), kādas ir arī Tēvs un Vārds. Papildus faktam, ka Kristus Miesa, Kura bija ārpusē un bija ļaudīm atklāta no ārpuses, šī Kristus Miesa ir iekšpusē kopš Piecdesmitnieces dienas – Kristus Miesa ir iekšpus cilvēka.

Pārveidošanās brīdī Miesa bija ārpusē. Atklāsme nāk arī no iekšpuses, bet Miesa bija ārpusē. Taču tagad Miesa ir iekšpusē. Un iemesls, kāpēc Piecdesmitnieces diena tiek uzskatīta par Baznīcas dzimšanas dienu, ir tāds, ka kopš tā laika Baznīca kļūst par Kristus Miesu. Citiem vārdiem, Kristus mājo ticīgajos arī kā cilvēks. Baznīcas tiek nodibināta no šāda skatu punkta.

Mēs varam rezumēt, sakot, ka mums ir pilnīga atklāsme Vecajā Derībā. Vecajā Derībā mums ir patiesības atklāsme no Svētās Trijādības dogmas skatu punkta. Vēlāk mums ir iemiesotā Kristus atklāsme. Pēc tam mums ir Kristus dievišķuma atklāsme, kad Kristus atklāj Sevi ne tikai caur vārdiem, izteicieniem un brīnumiem, bet arī atklāj Savu dievību caur pagodināšanas pieredzi. Pēc tam, galējā atklāsmes forma Piecdesmitnieces dienā, kad ne tikai Gaisma spīd cilvēkā, bet arī Kristus cilvēciskā daba spīd tajos, kuri sasniedz pagodināšanas pieredzi.

Kopš Piecdesmitnieces ikviens, kurš sasniedz pilnību iziet caur šķīstīšanās un apgaismošanās posmiem, un kad viņš nonāk līdz pagodināšanai, viņš sasniedz to pašu pieredzi – protams, atšķirīgā pakāpē – kura apustuļiem bija Piecdesmitnieces dienā.”

“Mums ir Jāņa Evaņģēlija mācības noslēgums Piecdesmitnieces svētkos, kas ir galējais Jāņa Evaņģēlija piepildījums. Pēc tam pēdējie slīpējumi Piecdesmitniecei ir Visu Svēto Svētdienā[10], kura ir Piecdesmitnieces auglis. Piecdesmitnieces auglis ir tas, ka Baznīcas locekļi ir padarīti par svētiem. Mēs runājam mūsdienās par svēttapšanu it kā tas būtu domāts tikai dažiem ļoti īpašiem mūkiem. Tajās dienās tas noteikti bija visu kristiešu mērķis: virzīties no šķīstīšanās līdz apgaismošanai un tālāk.

Šis ir konteksts, kurā mēs redzam Baznīcas Tēvus mums sakām, ka Svētais Gars ‘vadīs… visā patiesībā’, un ka tas bija piepildīts Piecdesmitnieces dienā. Viss, ko Kristus mācīja pirms Ciešanām Jāņa evaņģēlija 14., 15., 16. nodaļā ir tagad piepildīts.”

Kad kāds, kurš ir iepazinis Kristu “vaigu vaigā”, balstoties uz pieredzi un ar nepārtrauktu iekšējo lūgšanu, lasa Veco Derību, viņš redz visur Kristu, un viņš redz, ka Praviešiem bija noētiskās lūgšanas un Lielās Padomes Eņģeļa[11] (Godības Kunga) dievredzēšanas pieredze. Un viņš ir spējīgs interpretēt Veco Derību.

“Svarīgi ir, ka kopš Piecdesmitnieces, kad Kristus cilvēciskā daba ir līdzdalīga Dieva enerģijā, kas ir nedalāmi sadalīta starp indivīdiem, viss Kristus mājo katrā ticīgajā, bet tikai, ja Kristus ir bijis viņā ‘izveidots’. Apustulis Pāvils lieto šo terminu.[12] Kristus ir ‘izveidots’ katrā. Tas notiek caur lūgšanu.

No tā izriet, ka šis cilvēks ir ar Kristu sevī un ir Svētā Gara templis. Viņš ir Kristus Miesa un piedalās Piecdesmitnieces žēlastības dāvanā. Šī iemesla dēļ, tā kā viņš zina Kristu personiski sevī un ir Dieva templis, viņš lasa Veco Derību un to saprot. Tāpēc, ka viņš redz, ko redzēja pravieši. Katram no viņiem bija personiskas attiecības ar Kristu, bet atkal caur lūgšanu. Tā ir pravieša dāvana.”

Piecdesmitniece4

Taču Rietumu teoloģijā Kristus vārdi, ka Svētā Gara atnākšana atklās ‘visu patiesību’ viņiem, bija izskaidroti citādāk.

“Augustīna tradīcijā, Augustīns šo Jāņa Evaņģēlija fragmentu, kur Kristus saka apustuļiem, skaidroja tā, ka tas nozīmē ne tikai, ka indivīds tiek vadīts ‘visā patiesībā’, bet arī, ka Baznīca ir pakāpeniski vadīta visā patiesībā.[13]

Atbilstoši Baznīcas Tēvu uzskatiem, apustuļi bija ievadīti ‘visā patiesībā’ Piecdesmitnieces dienā, kad atklāsme bija pabeigta, un nepastāv nekas vairāk par Piecdesmitnieci. Ikviens, kurš sasniedz pagodināšanu, ir ievadīts visā patiesībā, jo viņš ir līdzdalīgs Piecdesmitnieces pagodināšanas pieredzē. Tas nozīmē, ka Baznīcas teologu darbs ir nevis uzlabot vai iegremdēties vēl dziļāk Baznīcas mācībā, kā domā pāvestības[14] kristieši un kādas protestantu grupas, bet ir kaut kas pavisam cits.”

“Šī visa problēma saistībā ar pakāpenisku, dziļāku pašas Baznīcas ticības izprašanu ir virziens, ko pieņēma pāvestības baznīca. Atbilstoši pāvestības baznīcas mācībai, paejot laikam, Baznīca pati nonāk pie labākas ticības izpratnes. Tomēr mums [pareizticīgajiem] dziļākā ticības izpratne, kas pārsniedz izpratni, ir Piecdesmitniece.”

“Mums ir Piecdesmitniece, kad bija atklāta ‘visa patiesība’. Šeit nav ‘pravietojuma’ par nākotnes lietām; ‘pravietošana’ kopš šī brīža ir praviešu pravietojumu izskaidrošana. Taču kas ir vajadzīgs, lai varētu pareizi izskaidrot praviešus? Noētiskā lūgšana.”

“Nepastāv izpratne pāri Piecdesmitniecei. Katra pagodināšana ir Piecdesmitnieces atkārtojums Baznīcā. Un šī Piecdesmitnieces pieredze aiziet pāri izpratnei, pāri vārdiem un koncepcijām, jo šajā pieredzē gan vārdi, gan koncepcijas ir atceltas, kaut arī ne tādā ziņā, ka tās ir pilnīgi iznīcinātas, jo vārdi un koncepcijas paliek kā izteiksmes forma. Kāds, kurš ir pagodināts, ieguvis zināšanu, kas pārspēj zināšanu, bet viņš lieto gan vārdus, gan koncepcijas, lai runātu ar citiem cilvēkiem.”

“Nepastāv dziļākas izpratnes aiz šīs Piecdesmitnieces pieredzes. Būtībā Piecdesmitnieces pieredze pārspēj izpratni un izteiksmi. Es atkārtoju, ko teica svētais Gregorijs Teologs: ‘Ir neiespējami izteikt Dievu un pat vēl vairāk neiespējami Viņu aptvert.’

Tie, kuriem ir Piecdesmitnieces un pagodināšanas pieredze, nedz izsaka Dievu, nedz arī saprot Dievu, jo pieredze pārsniedz saprašanu un izteikšanu. Vienalga Piecdesmitniece ir izteikta, tādā ziņā, ka kaut arī mēs nenododam atklāsmi citiem, jo šī pieredze ir atklāsme, mēs nododam ziņas par atklāsmi.”

Cits svarīgs punkts, saistīts ar Piecdesmitnieces noslēpumu, ir Kristus lūgšana Tēvam, lai Mācekļi sasniedz vienotību savā starpā. Savā augstā priestera lūgšanā Kristus saka: “Lai viņi ir viens, itin kā Mēs” (Jāņa 17:11). Citviet Viņš saka: “Un to godību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens” (Jāņa 17:22). Tālāk Viņš lūdzās: “Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu godību, ko Tu Man esi devis” (Jāņa 17:24). Protams, ieraugot šo godību, viņi kļūtu pilnīgi: “ka viņi ir pilnīgi viens” (Jāņa 17:23).

“‘Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu godību, ko Tu Man esi devis, tāpēc ka Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta’ (Jāņa 17:24). “Kur Es esmu”, kā Viņš iepriekš teica: “Es noeimu jums vietu sataisīt” (Jāņa 14:2). Šī vieta ir Dieva godība. Tātad godība, ko ‘Es esmu devis viņiem, ir godība, ko viņi jau bija saņēmuši, attiecas uz kaut ko citu. Pēc tam Viņš runā par vietu: kur Es būšu, viņiem arī jābūt. Ko tas nozīmē? “Lai viņi redzētu Manu godību, ko Tu Man esi devis, tāpēc ka Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta.” Apustuļi bija pagātnē saņēmuši godību, bet viņi redzēs godību nākotnē. Viņi ir saņēmuši godību, bet viņi redzēs godību. Citiem vārdiem, viņi bija sasnieguši apgaismošanos un viņi virzīsies līdz pagodināšanai.”

“Kristus lūdzas par nākotni. Tagad visi mūsu pašu cilvēki un protestanti tic, ka Viņš lūdzas par Baznīcu vienotību. Tam ar to nav nekāda sakara. Viņš lūdzās par pagodināšanu. Tā ir pagodināšanas lūgšana.  ‘Lai viņi ir viens, itin kā Mēs’ (Jāņa 17:11). Kā Mums ir viena godība. Viņi arī būs savienoti savā starpā, jo viņiem būs tā pati godība. Tā visi kopā mēs kļūstam vienoti ar viens otru, un viens ar Dievu, jo visiem no mums, mums un Svētajai Trijādībai piemīt tā pati godība. Tas nozīmē vienotību Dieva godībā.”

Piecdesmitniecē apustuļi redzēja Dieva godību kā Kristus Miesas locekļi, kādi tie kļuva Svētajā Garā, un saņēma Svētā Gara dāvanas.

Apustuļi saņēma uguns mēles un ieguva mācīšanas dāvanu. Viņi runāja uz ļaudīm un ļaudis dzirdēja atklāsmes mācību viņu pašu valodā.

“Piecdesmitniecē vispirms apustuļiem bija mēļu dāvana, un tad tie runāja. Visa mēle kopumā, Svētā Gara žēlastība, nonāca uz katru Apustuli. Taču pēc tam šīs dāvanas sekas bija tādas, ka tie runāja un mācīja ļaudis. Ļaudis neredzēja mēles; apustuļi saņēma mēles un runāja uz ļaudīm. Katrs saprata viņa paša dialektā, pat arābiski, ko apustuļi bija teikuši. Ikviens dzirdēja pats savā valodā.

Apustulis Pāvils raksta Korintiešiem: ‘Jo, kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam; jo neviens to nesaprot, viņš garā runā noslēpumus’ (1.Kor.14:2). Izskatās, ka pat Piecdesmitniecē neviens nedzirdēja mēļu dāvanu, ko saņēma katrs apustulis, bet viņi dzirdēja apustuļu sludināšanu un saprata to paši savā valodā.”

Piecdesmitniece5

Piecdesmitnieces pieredze ir visdižākā dievišķā redzējuma pieredze.

“Piecdesmitnieces pieredze ir visaugstākā pagodināšanas pieredze, pirms Otrās Nākšanas. Nav nekā augstāka par Piecdesmitnieci.”

“Kāpēc Pareizticīgajā teoloģijā nevar būt tālākas atklāsmes aiz Piecdesmitnieces, bet atklāsme beidzas ar Piecdesmitnieci un nepastāv citas atklāsmes? Katru reizi kādam sasniedzot pagodināšanas pieredzi, tiek atkārtota tā pati Piecdesmitnieces pieredze. Var sasniegt Piecdesmitnieces pieredzi. Nevar sasniegt nekādu citu pieredzi, jo atklāsme tiek pabeigta: visa patiesība ir atklāta Piecdesmitniecē.”

Cits svarīgs punkts, kas saistīts ar Piecdesmitnieces noslēpumu, ir tāds, ka kaut arī Piecdesmitnieces pieredze ir unikāls notikums Baznīcas vēsturē, cilvēki, kuriem ir atbilstoši priekšnoteikumi, uzkāpj tik pat augstu kā Piecdesmitnieces noslēpumā. Tādējādi Piecdesmitnieces noslēpums tiek atkārtots caur gadsimtiem.

“Pēc Piecdesmitnieces visas pagodināšanas pieredzes ir mērogā: augstāk vai zemāk, Piecdesmitnieces pieredzes rāmjos. Tā pati pieredze vienmēr tiek atkārtota pagodinātajos viscaur Baznīcas dzīvē. Šī pieredze veido svētās relikvijas un pilnīgi visu Pareizticīgās Baznīcas dievkalpošanu un dievbijības ieražas, kuras, es ļoti baidos, vienkārši ticīgie saprot labāk, nekā kādi teologi. Tie, kuri jūt godbijību pret relikvijām, saprot jeb izjūt kaut ko no šī svēto relikviju fenomena. Šī Piecdesmitnieces pieredzes atkārtošana Baznīcas vēsturē ir baznīciskās vēstures un Pareizticīgās Baznīcas dogmu vēstures mugurkauls.”

“Saskaņā ar svētotēvu tradīciju, šī Piecdesmitnieces pieredze tiek atkārtota pat pēc Piecdesmitnieces. Pirmais paraugs, kas mums ir Svētajos Rakstos, ir Kornēlija gadījums, kurš ieguva mēļu dāvanu un Piecdesmitnieces pagodināšanu, un šī iemesla dēļ Pēteris viņu kristīja.

Kad konservatīvie ebreji prasīja atskaiti no viņa, viņš aprakstīja Kornēlija pieredzi, ka pirms kristīšanas Kornēlijam bija ‘tāda pati dāvana’ (Ap.d.11:17) kā Apustuļiem. Apustulis Pēteris pats saka mums, ka Kornēlijs, pirms vēl bija kristīts, bija ar to pašu žēlastību, kas apustuļiem bija Piecdesmitnieces dienā. Es jūs aicinu paņemt Apustuļu darbus un ļoti uzmanīgi izlasīt, ko tie saka par Piecdesmitnieci un divas nodaļas attiecībā uz Kornēliju, lai redzētu, ka tās ir tādas pašas (skatīt Ap.d.10.-11.nod.).

Svētie Raksti satur liecību, ka pastāv Piecdesmitniece pēc Piecdesmitnieces, un tā ir to dzīvēs, kuri sasniedz pagodināšanu. Viscaur Baznīcas vēstures gaitā mums ir neskaitāmi ļaužu piemēri, kuri sasniedz to pašu Piecdesmitnieces pieredzi, kādu sasniedza apustuļi, Kornēlijs un citi.

No ģeogrāfiskā skatu punkta šīs lietas notiek kā Austrumos, tā arī tikpat labi Rietumos, jo Piecdesmitnieces pieredze pastāvēja arī Rietumos, vismaz līdz Viduslaikiem. Ja jūs tam gribat redzēt piemērus, paņemiet svēto dzīves aprakstus, it īpaši tos, kuri saglabāti no franku Merovingu dinastijas ēras Rietumu pāvestības valstīs. Šeit mums ir ne tikai Jāņa Kasiāna liecība, bet arī Tūras Gregorija liecība, kurš uzrakstīja daudzu svēto dzīves, kurās šī pagodināšanas pieredze ir skaidri redzama. Mums ir arī cilvēku paraugi Rietumos, kuri sasniedza tādu svētumu, ka viņu ķermeņi saglabājās netrūdoši. Tādējādi mums ir svētās relikvijas un visas sekas, kas saistītas ar pagodināšanas pieredzi.

Mēs novērojam dīvainu fenomenu, ka, kaut arī mums Rietumos ir svētās relikvijas, kontrastā mums ir Viduslaiku franku sholastiskā teoloģija, kas galīgi nesaskan ar šo pagodināšanas pieredzi.”

“Tā kā jebkura pagodināšanas pieredze ir Piecdesmitnieces atkārtošana un katrā paaudzē cilvēki bija sasnieguši šo pieredzi, tad no šāda skatu punkta, kas ir visi šie Baznīcas svētie, un kāda ir augstākā Pareizticības izpratne? Ja tā nav Piecdesmitniece, kas tad tā ir? Romas pāvests? Vai tas ir protestants, kuram nav nekādas sajēgas, par ko viņš runā un kurš skaidro Svētos Rakstus?”

Piecdesmitnieces pieredze noteikti ir noslēpums un tā nav saistīta ar saprātu (spriestspēju).

“Pareizticīgā teoloģija ir apļveidīga pēc formas. Jebkur pieskaroties aplim, tu pazīsti visu apli, jo viss aplis ir tāds pats. Viss ved uz Piecdesmitnieci: Baznīcas Noslēpumi, tādi kā Garīdzniecība, Laulība, Kristības, Grēksūdze utt., Koncilu lēmumi un tā tālāk. Pareizticīgās teoloģijas atslēga ir Piecdesmitniece. Tātad kāds, kurš sasniedz pagodināšanu pēc Piecdesmitnieces, ir ievests ‘visā patiesībā’.

Kas ir ‘visa patiesība’? Tas ir kaut kas, kas pārspēj cilvēka saprātu. Tā ietver Kristus cilvēcisko dabu un mājo tajā, kurš ir sasniedzis apgaismošanos un pagodināšanos. Viss noslēpums kopumā, kas attiecas uz iemiesošanos un Svēto Trijādību, uz dievišķo žēlastību, cilvēka personības izārstēšanu, pestīšanu Vecās Derības laikos, nākotni un Otro Nākšanu: visas šīs lietas ir iekļautas Piecdesmitnieces noslēpumā.

Šī iemesla dēļ Pareizticīgā teoloģija ir apbrīnojami vienkārša. Tas ir cits jautājums, ja diktē nepieciešamība, kad ir darīšanas ar herētiķiem (ķeceriem). Tad tam, kurš runā Pareizticības vārdā, ir jābūt labi pazīstamam ar herētiķiem un jābūt labām filosofijas zināšanām utt. Tomēr tas nav būtiskākais Pareizticīgajā teoloģijā. Pareizticīgajā teoloģijā būtiskākais ir šķīstīšana, apgaismošana un pagodināšana.”

“Nepastāv augstākas izpratnes aiz Piecdesmitnieces. Protams, racionālā spēja piedalās šajā pieredzē – ķermenis piedalās šajā pieredzē – bet Dievs un iemiesošanās, un Kristus cilvēciskā daba, kura ir Gaismas avots, pateicoties Vārda iemiesošanai cilvēciskajā dabā: tie visi paliek noslēpumi. Tos nevar saprast filosofiski jeb spekulatīvi.”

Pateicoties tam, ka pagodināšanas un Piecdesmitnieces pieredze turpinās gadsimtu gaitā, Piecdesmitniece ir arī pamats reālai Baznīcas vēsturei. Kad kādā laikmetā ir daudz svēto, kuri sasniedz pagodināšanos Piecdesmitnieces pieredzē, tad šis laiks tiek aprakstīts kā Baznīcas ‘zelta laikmets’.

“Kad vien Pareizticīgais kristietis sasniedz apgaismošanos, viņš jau bauda pagodināšanas pieredzes sekas. Apgaismošanās sniedz šīs pieredzes iepriekš nobaudīšanu, un tā tiks pilnveidota, kad sasniegs pagodināšanu. Tā, pēc mana viedokļa, ‘zelta laikmets’ var būt aprakstīts sekojošā veidā. Kad vairums kristiešu sasniedz apgaismošanu un sirds šķīstīšanu, un daudzi no tiem sasniedz pagodināšanu, mums ir ‘zelta laikmets’. Tātad šis ir kritērijs spriedumam par to, kur mēs atrodamies. Vai pirmajos gadsimtos kristieši bija šādā stāvoklī? Viņi noteikti bija. Daudzās mocekļu relikvijas, kas mums ir no tā perioda, liecina par to.”

Rezultātā Piecdesmitnieces atklāsmes centrs ir Kristus, Kuru Pravieši pieredzēja kā neiemiesojušos un Apustuļi un Tēvi kā iemiesojušos. Tā ir Pareizticīgās tradīcijas būtība.

Empirical-Dogmatics-Vol-2-550x800

Nafpaktosas metropolīts Ierofejs “Empirical Dogmatics of The Orthodox Catholic Church. According to the Spoken Teaching of Father John Romanides.” Volume 2. 2013.

No angļu valodas tulkojis Aleksandrs Armands Kalniņš

Tulka piebilde

Ja vēlaties iepazīties ar tuvāku aprakstu par to, kāda ir Piecdesmitnieces pagodināšanas-dievišķošanas pieredze, tad varat palasīt centrālo un būtiskāko sirdsskaidrā Sarovas Serafima atklāsmi sarunā ar Motovilovu, kurā tiek aprakstīts kristīgās dzīves mērķis un pati Dieva godības pieredze, ko Motovilovs izjuta un redzēja šīs sarunas laikā ar svēto Serafimu. Pieejams šeit http://biblos.lv/Sarovas-Serafims.doc Tādā veidā būs skaidrāk saprotams, kas tiek domāts ar vārdiem: pagodināšana-dievišķošana un ko pieredzēja Apustuļi Tabora Kalnā, Piecdesmitniecē, Vecās Derības Pravieši un Patriarhi, kā arī svētie no pirmajiem gadsimtiem līdz mūsdienām.

[1] Aizstāvis latviski Jāņa 14:16, 14:26, 15:26 ir tulkots grieķu vārds ‘παράκλητος’ (paraklitos), krieviski ‘Утешитель’, baznīcslāviski ‘Утѣ́шитель’, angliski ‘Comforter, Helper’.

Vēl ir iespējami šādi tulkojumi latviski: Aizstāvis, Palīgs, Mierinātājs, Iepriecinātājs, Aizbildnis.

Lūgšanā Svētajam Garam ‘Paraklite’ ir tulkots kā ‘Iepriecinātājs’ – “Debesu Ķēniņ, Iepriecinātāj (Παράκλητε, Paraklite), Patiesības Gars…”

[2] Pārveidošanās (bieži tulkots kā “Apskaidrošanās”) diena ir Mat.17:1-8 aprakstītais notikums: “Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots (pārveidots) viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien.”

[3] Pagodināšana – izrotāšana ar dievišķo godību jeb dievišķošana. Kad Dievs ar Savu neradīto enerģiju dievišķo jeb svētdara (godā, godina, pagodina) cilvēku, kurš iepriekš izgājis caur sirds šķīstīšanas un nous (garīgā prāta) apgaismošanas posmu.

“Bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā.” (1.Kor.2:7) Skaidrojot šo ap. Pāvila rindu, svētītājs Teofans Vientuļnieks raksta: “Nākotnē godība ir Valstības dāvana; bet pirms tās ir godība šeit. Tā ir mūsu dabas šķīstīšana, tās pārpildīšana ar svētības gaišumu līdz tādai pakāpei, ka tā ne tikai paliek gaiša, bet arī gaismu nesoša, – garīgās pilnības godība Jēzū Kristū.”

[4] Godība jeb slava (grieķu val. doksa, ebreju val. kavod, krievu val. слава, angļu val. glory) Baznīcas terminoloģijā pārsvarā apzīmē Dieva neradītās enerģijas krāšņumu. Grieķu vārds ortodoksia, latviski tiek tulkots kā ‘pareizticība’, bet burtiskāk tas būtu ‘pareiza godība/slava’. Pareizticīgās teoloģijas, dievkalpojuma un dzīves pamatā ir svēto pieredze, kuri bija sasnieguši pagodināšanu (izrotāšanu ar dievišķo godību) jeb dievišķošanu. Svēto izklāsts par šo pareizo, īsteno Dieva pieredzi, ticību un kalpošanu izriet no šī augstākā dievsaskarsmes stāvokļa, kuru piedzīvoja kā Vecās Derības patriarhi, pravieši un taisnie, tā Jaunās Derības apustuļi, Baznīcas tēvi un citi svētie līdz mūsdienām, kuri redzēja Dievu “vaigu vaigā”. Apustuļi redzēja Tabora kalnā Kristus godību, kad “Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma” (Mt.17:2). Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, neiemiesotā Dieva Vārda Kristus godība atspīdēja no viņa vaiga: “Un notika, Mozum nokāpjot no Sinaja kalna, ka divas liecības plāksnes bija viņa rokā; un Mozus nezināja, no kalna nokāpjot, ka viņa vaiga āda spīdēja, jo viņš bija runājis ar Dievu” (2.Moz.34:29).

[5] Baznīcslāviski во свете Твоем узрим свет” (Пс.35:10). Šis citāts ietilpst pēcvakara, visnakts un rīta dievkalpojuma beigās, kad tiek lasīta vai dziedāta “Lielā Slavas dziesma” (“Великое славословие”).

[6] Noētiskā lūgšana (krieviski умная молитва) – noētisks (grieķiski noeros) – tāds, kas attiecas uz nous darbību. Nous (grieķu νοῦς jeb νόος) – “dvēseles acs”, smalkākā uzmanība, Dieva izziņas un saskarsmes orgāns. Pareizi darbojoties, tas atrodas cilvēka sirdī, bet, nepareizi darbojoties (kritušajā stāvoklī), ir sapiņķerējies un sapinies ar saprāta jeb spriestpējas darbību. Nepareizā nous darbība ir cieši saistīta ar atsvešinātību no Dieva un ir egoisma pamats.

Dievklātbūtnes, dievbijības, nožēlas, lūgšanas u. c. dievsaskarsmes brīžos darbojas noētiskā enerģija. Līdzīgi kā acis ir redzēšanai, ausis dzirdēšanai, tā nous ir saskarsmei ar Dievu. Cilvēka noētiskā enerģija nepārtraukti sadarbojas ar Svēto Garu sirdī nepārtrauktās lūgšanas laikā. Tāpēc arī parasti noētisko lūgšanu sauc par iekšējo vai prāta, vai sirds, vai nepārtraukto lūgšanu. Ārpus šī stāvokļa noētiskā enerģija darbojas pliekani vai ir pamirusi, atrodas garīgajā nāvē – atsvešinātībā no Dieva.

[7] Priestera lūgšana Dievišķajā Liturģijā. Ņemts no “Pareizticīgās Baznīcas dievkalpojumi”, Rīga, 1939. g.

[8] Tēvs Jānis Romanidiss par terminu ‘valdīšana’ raksta: “Cits piemērs ir frāze ‘Dieva valstība’, kura padara to par Dieva radību Dieva neradītā valdošā spēka vietā. Apbrīnojami, ka termins ‘Dieva valstība’ nevienu reizi neparādās oriģinālajā Jaunajā Derībā grieķu valodā. Nezinot, ka ‘valdīšana’ jeb ‘Dieva vara’ ir korekts grieķu ‘Basileia tou Theou’ tulkojums, … pat daudzi Pareizticīgie šodien neredz, ka Kristus apsolījums Viņa apustuļiem Mateja 16:28, Lūkas 9:27 un Marka 9:1, t.i., ka viņi redzēs Dieva valdīšanas spēku, bija piepildīts Pārveidošanā, kas uzreiz seko iepriekš minētajos trijos evaņģēlijos. Šeit Pēteris, Jēkabs un Jānis redz Kristu kā Godības Kungu, t. i., kā Dieva neradītās ‘godības’ un ‘basileia’ (t.i., neradītā valdīšanas spēka) Avotu, ko apzīmē neradītais mākonis (padebesis), kurš parādījās un apēnoja trīs no viņiem Godības Kunga Pārveidošanās brīdī. Caur Viņa spēku jeb Godību Kristus kā pirms-iemiesojies Godības Kungs (Jahve) atbrīvoja Izraēlu no Ēģiptes verdzības un izveda brīvībā un uz apsolīto zemi. Grieķu teksts nerunā par ‘Dieva basileion (valstību)’ bet par ‘Dieva Basileia (valdīšanu jeb varu)’ Viņa neradītajā godībā un spēkā. Savā Pārveidošanā Kristus skaidri atklāja Sevi kā neradītās Godības avotu, kuru Vecajā Derībā redzēja Mozus un Ēlija un kuri abi ir klātesoši Pārveidošanā, lai liecinātu trim apustuļiem, ka Kristus tik tiešām ir Tas Pats tagad iemiesojies Godības Jahve, Kuru viņi redzēja vēsturiskajā pagātnē un Kura labā abi darbojās.”

[9] Svētotēvu jeb patristiskā tradīcija.

[10] Pēc Piecdesmitdienes svētkiem visu nedēļu tiek svinēti šie svētki, tādēļ trešdien un piketdien ir atcelts gavēnis, un nedēļas beigās ir Visu Svēto Svētdiena.

[11] Lielās Padomes Eņģelis (grieķiski Μεγάλης βουλῆς ἄγγελος, baznīcslāviski Ангел (провозвестник) Великого Совета) – Kristus, Dieva Vārda un Dēla apzīmējums Svētajos Rakstos un himnogrāfijā (piemēram Lielā pēcvakara dievkalpojumā (Великое повечерие) dziesmā ‘Ar mums ir Dievs’ (С нами Бог)). Latviešu valodas Jesajas 9:5 pravietojumā par Kristus iemiesošanos tulkojumā ir iztulkots citādi “Padoma devējs”.

[12] Gal.4:19 “Mani bērni, par kuriem es no jauna ciešu radību sāpes, līdz kamēr Kristus izveidotos jūsos”.

[13] Ar šo ideju par pakāpenisku patiesības atklāšanu pāvestisms attaisno ticības mācības izmaiņas (atkāpšanās no apustuliskās Tradīcjas), kuras tikušas īstenotas gadsimtu gaitā.

[14] Pareizticībā ‘Romas katoļus’ teoloģiski korektāk apzīmē kā ‘pāvestība’ vai ‘pāvestisms’. Ar vārdu ‘katolisks/kafolisks’ pareizticībā apzīmē pašu Pareizticīgo [Kafolisko] Baznīcu, jo šis vārds apzīmē kopš pirmajiem gadsimtiem apustulisko tradīciju, kuras centrā ir praviešu, apustuļu un svēto dzīvās Dieva pieredzes Tradīcijas un mācības autoritāte. Savukārt pāvestismā ‘katolicisms’ nozīmē pāvesta mācības tradīcijas autoritāti, kura gadsimtu gaitā ir mainījusies, atkāpjoties no apustuliskās tradīcijas, bet centrā vienmēr saglabājusi pāvesta autoritāti.

Advertisements

5 thoughts on “Piecdesmitnieces noslēpums

  1. Atpakaļ ziņojums: Svētās relikvijas | Θεογνωσία

  2. Atpakaļ ziņojums: Dievmātes Aizmigšana | Θεογνωσία

  3. Atpakaļ ziņojums: Caur Krustu prieks ienāk visā pasaulē | Θεογνωσία

  4. Atpakaļ ziņojums: Kas ir ortodoksālā ticība? | Θεογνωσία

  5. Atpakaļ ziņojums: Pasludināšana | Θεογνωσία

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s